— Sabotāža

Desmit pakaramie. Uz katra karājas svītraini, puķaini, gaiši un tumši raksti. Daži apģērbi ir nonēsāti, citi nesen pirkti, dažos dzīvesvietu atradušas kodes, tos māte jau sen solās izmest vai atdot vietējā labdarības veikalā. Vistuvāk man atrodas pūkains rozā mētelis, kura spalvas pielīdušas bīstami tuvu degunam. Ja es tagad nošķaudīšos, viss tiks zaudēts. Te es sēžu jau vismaz stundu. Man apkārt ir spocīga tumsa, kuru pārtrauc vien šaura gaismas stīga. Tās avots ir durvju sprauga. Šī dzeltenīgi spožā līnija saskaras ar manām plikajām pēdām, kuras ir atspiedušās pret koka pamatu. Bailēs no skabargām neesmu izkustinājusi pēdas kopš iekāpšanas skapī. Aiz koka durtiņām saklausāms spocīgs klusums. Vai kāds mani vēl meklē? Jūtu, kā tumsa sāk lēnām rāpties man rīklē un draud izkustināt iemigušo raudāšanas kamolu. Cik ilgi es šeit jau sēžu? Liekas, drīz sāksies mātes vīna vakars ar draudzenēm. Vēl pirms tam ir jāpaspēj paēst pusdienas.

Pirms minūtēm divdesmit dzirdēju lēnus soļus aiz skapja durvīm un biju pārliecināta, ka tas ir mans meklētājs. Par to pārliecinājos, kad gaismas stīga uz brīdi izzuda. Kāds tai bija nostājies priekšā. Viņš bija pavisam tuvu. Mana elpa uzskrēja līdz uzacīm. Neiedomājies ielūkoties iekšā, viņš aizgāja tālāk. Tumsa arvien smagāk un smagāk gūlās man virsū. Šķita, tā sāk mani spiest. Ar klusumu bija nedaudz vieglāk aprast, tomēr arī tas nu sāka iemiesot trauksmainību. Lai arī, uzsākot spēli, svinīgi apņēmos, ka šoreiz netikšu atrasta, es sāku pārdomāt, vai tas tiešām ir tas, ko vēlos. Ja nu mani tiešām neviens neatrod un es sēdēšu šeit, līdz saplūdīšu ar skapja sienām, dažādām lupatām un pakaramajiem? Ja nu es pārvērtīšos par kodi vai mazu, neaizsargātu zirneklīti? Tad meklētājs pēc manis lūkosies, līdz aizmirsīs, ko bija meklējis. Māte uzliks uz galda man domātu šķīvi, bet atstās to tukšu, jo pie krēsla neviens neapsēdīsies – ne šodien, ne rīt, ne nākamajās dienās. Ar laiku viņa pārtrauks likt man domāto šķīvi uz galda, jo vairs nespēs atcerēties, kam tas paredzēts. Es kļūšu par teikumu, kuram nepienāk beigas, jo tā vidū runātājs ir aizdomājies un nekad vairs neatgriežas pie savas sākotnējās domas. Manu bālo, tumsā ietīto ķermeni pārklāj zosāda. Tik spēcīga zosāda, ka no tās kļūst vēsi.

Lai aizbiedētu neomulīgās domas, mēģinu koncentrēties uz ko īstu. Uz ceļa man jau trīs dienas slēpjas krietns zilums. Tas ir no tiem zilumiem, kas ar katru dienu plešas arvien lielāki. Uzspiežu labās rokas rādītājpirkstu, līdz tas sāka asi sāpēt. Lēni, bet droši sāku spiest arvien stiprāk. Uzacis sāpēs saraucas. Tas nav patīkami, tomēr liekas labāk nekā uzmācīgas domās par neatrašanu. Pat sāpīga realitāte notur pie saprāta ilgāk nekā iedomas. Pēc pāris minūtēm pārtraucu tracināt zilumu, jo nu jau arī tas nav izturams. Kur ir mans meklētājs? Es vairs negribu turpināt spēli, bet mana spītība vēl neļauj to pārtraukt. Šī īpašība man ir ieriebusi ne reizi vien. Domās sāku atgriezties pie visām reizēm, kad iespītēju sevi stūrī, līdz vairs netiku ārā. Reiz aukstā rudens pēcpusdienā četras stundas nogaidīju draudzeni pie skolas durvīm, kamēr manus zābakus lēnām pildīja auksts mitrums. Jau pēc stundas sapratu, ka draudzene par norunāto tikšanos ir aizmirsusi, tomēr nostāvēju vēl trīs – tikai tāpēc, lai vēlāk, notikumu atstāstot, viņa justos vainīgāka un mans pārdzīvojums būtu dramatiskāks. Plāns nostrādāja, bet man nācās nogulēt gultā visu nākamo nedēļu ar termometru padusē, kabatas lakatiņiem vienā rokā un obligātās literatūras grāmatu otrā. Nokavēju ekskursiju uz teātri un pastaigu zooloģiskajā dārzā. Tomēr izdarīto es nenožēloju. Vismaz tā es teicu draudzenei un mātei.

Gaismas stīga uz manām pēdām nav pārtraukta jau krietni ilgu laiku, kas nozīmē tikai vienu – šeit garām neviens nav gājis. Sāk salt arī basās bēdas. Skrienot uz slēptuvi, biju paspējusi uzvilkt džemperi, tomēr par zeķēm galīgi piemirsu. Klusums kļūst arvien skaļāks un uzmācīgāks. Tas ir tik piesātināts, ka sāku dzirdēt aizdomīgas skaņas. Līdz šim biju pilnīgi droša, ka skapī esmu pilnīgi viena, nodalīta un paslēpta no kustīgās ārpasaules. Bet ja nu te slēpjas vēl kāds? Tas, protams, nevar būt nekas maniem izmēriem līdzīgs, citādi to būtu pamanījusi, jau iekāpjot. Kad jūtu piezogamies domu, ka skapī varētu būt kāds zirneklis vai, vēl sliktāk, prusaks, vēders saraujas nervozā akmenī un spalviņas uz rokām sāk rosīties un taisnoties. Nē, tas jau būtu par traku. Tad jau labāk, lai tā būtu tikai kode. Ar to, šķiet, es vēl varētu sadzīvot.

Sēžot un klausoties klusuma skaņās, virsū mācās arvien lielāka pārliecība, ka mana vientulība ir bijis tikai māns. Te noteikti ir vēl kāds. Vēl kaut kas. TAS, arī droši vien elpu ievilcis, slēpjas kādas adītas jakas kabatā, zinādams, ka tādā tumsā viņu neatradīšu. TAS ir izdevīgākā situācijā, jo ir tik mazs, ka var noslēpties pat tik šaurā vietā. Klusi nolamājos par savu neizdevīgo cilvēka izmēru. Negribu to atzīt, bet šobrīd gribētu kļūt par kodi. Mazu radībiņu, kurai nav ne cilvēka izmēra, ne domu. Es būtu pateicīga par iespēju noslēpties jakas kabatā, kad uzmācīgās ikdienas domas sāk mīt uz papēžiem. No vienas puses, skolas darbi, no otras – istabas uzkopšana, no trešās – jāpaspēj ieriebt brālim, no ceturtās – vēl jānoskatās filmas un jāizlasa grāmatas. Kā lai nesabirst gabalos? Tādos brīžos varētu – pukš! – un kļūt par mazu kodi, noslēpties un laiski pastaigāties pa tumšiem skapju nostūriem, neviena nemanītai. Vai tas nebūtu tieši tas, kas vajadzīgs? Sarauties maziņai, lai noslēptos no milzīgās pasaules. Tagad te sēžu vairākas reizes par lielu un izliekos, ka varu noslēpt savas garās kājas un rokas, stingri piespiestas pie ribām un vēdera. Bet kode? Tā necenzdamās ir nesaredzama.

Sēžot skapī ar kodi, starp mums sāk veidoties neveikls klusums. Varbūt klusi jānočukst, ka kodei pāri nedarīšu? Bet varbūt tieši otrādi? Varbūt tai jāpiedraud, lai neienāk prātā man uzbrukt? Ja tā sajutīsies pārāka par mani, es nevaru paredzēt, kādas domas tai ienāks prātā un ko tā varētu man nodarīt. Pārliecinājusies par klusumu aiz durvīm, sāku apčamdīt visu tumsā saredzamo jaku kabatas, jo kodei ir jāslēpjas kādā no tām. Neko nesajūtu. Panika turpina celties no domas vien, ka kode sajutīs briesmas un ielidos man degunā, mutē vai acī.

Elpa paliek straujāka, taču, cerams, ne skaļāka. Elpa ir vienīgais, kas aizpilda klusumu. Uztraukums kāpj manā ķermenī arvien augstāk un augstāk, līdz es sajūtu tā asos nagus ieķeramies ribās. Aizveru acis, sakniebju lūpas starp zobiem un pielieku plaukstu priekšā degunam. Elpa nerimstas. Ko tagad? Virsū sāk mākties nelabums un izsalkums reizē. Šķiet, ka virtuvē iešķindas trauki, kas nozīmē tikai vienu – drīz būs pusdienas, bet es vēl neesmu atrasta. Tumsa sāk vibrēt un izsmiet mani, šķiet, ka esmu kļuvusi par tumsas gūstekni. Tā nav tik nevainīga un droša, kā man sākumā bija licies. Nezinu, kā šobrīd jūtas kode, bet mēs abas esam diezgan neapskaužamā dzīves situācijā. Elpa vēl ātrāk sāk cilāt manu krūškurvi. Augšā, lejā, augšā, lejā. Man ir bail. Man tiešām bail. Kā es varēju tik ilgi te nosēdēt? Šķiet, man uzbrūk gan klusums, gan tumsa, gan kodes. Domās redzu, kā kodes skrien man virsū, ātri un nežēlīgi. Mani pirkstgali ir palikuši auksti, manas rokas klāj zosāda, mana elpa nerimstas un jūtu, kā acīs kāpj slapjums. Pietiek.

 

Tagad, divpadsmit gadus vēlāk, stāvot pie bērnības istabas skapja, es joprojām skaidri atceros savu pirmo patieso padošanos. Grūti noticēt, ka tās pēcpusdienas notikumi ir tik tālā pagātnē. Toreiz es brīnījos, ka brālim tā arī neizdevās mani atrast, bet tagad saprotu, ka spēli viņš bija uzsācis tikai tāpēc, lai uz brīdi tiktu vaļā no mazās, apnicīgās māsas. Pats to nenojauzdams, viņš bija radījis visu nepieciešamo manai pirmajai īstajai izdzīvošanas cīņai. Tagad es apbrīnoju savu bērnības spēku – izturēt tik ilgi. Toreiz skapī varbūt arī nebija kožu, bet tagad tās tur ir pilnīgi noteikti. Ar laiku esmu iemācījusies skapja durvis aizvērt, lai kodes netiek ārā. Bet tās tiek tāpat, īpaši vakaros.

Kādreiz skapis būs jāizvēdina, jāizmet vecās lupatas, kuras neviens jau gadiem nav šķirojis, bet šodienas īsais apciemojums noteikti nav īstais brīdis. Atceroties tumsu un bailes, manas rokas atkal noklāj zosāda. Nākamreiz. Es to visu izdarīšu nākamreiz.