— Atdzimusi

 

Leģendārā irāņu dzejniece Forūga Farohzāda (1935–1967) savas īsās dzīves laikā paguva izdot četrus dzejoļu krājumus. Pirmie trīs – Ieslodzījumā (1955), Siena (1956) un Dumpiniece (1958) – apkopo pavisam agrīnos tekstus, kas formāli vēl rakstīti tradicionālās kvartās ar atskaņotu otro un ceturto vārsmu. Tomēr to saturs satricina vairāk nekā tūkstoš gadus seno maskulīno persiešu dzejas tradīciju — pirmo reizi tās vēsturē tiek atklāta sievietes izolētība, seksualitāte un nolemtība izteikti vīrišķā kultūrā. Šajā laikā Farohzāda šķiras no pirmā vīra, kurš saglabā tiesības uz viņu bērnu, jo dzejnieces darbi un dzīvesstils liecinot par izvirtību un netikumību. Dzīves satricinājumi un arvien globālāks pasaules redzējums (Farohzāda ceļo pa Eiropu, tostarp dažādiem kinofestivāliem, kur tiek rādītas viņas filmas, lasa angļu modernistus un kopā ar brāli iztulko prāvu vācu modernistu dzejas izlasi) sniedz iedvesmu viņas ceturtajam, viscaur verlibrā rakstītajam krājumam Atdzimusi (1964), kur Farohzāda jo drosmīgi apvieno intīmo ar asu sociālu kritiku. Trīs gadus vēlāk dzejniece iet bojā autoavārijā. Post mortem tiek publicēti vēl pēdējie viņas dzejoļi grāmatā Lai ticam aukstā gadalaika sākumam (1974), bet pēc Islāma revolūcijas 1979. gadā viņas izlases tiek cenzētas.

Kādā intervijā Farohzāda apgalvo, ka diena, kurā nav domājusi par dzeju, ir zemē nomesta. Starp moderno irāņu literatūru viņas darbi, domājams, ir visplašāk tulkoti, un nu neliela daļa top pieejama arī latviešu valodā.

Atdzejotājs

 

Grēks

Ar saldu tīksmi esmu grēkojusi,
Kad siltās skavas lika klusi elst.
Es kritu grēkā, viņa roku kļauta,
Kas tvēra mani karsti tā kā dzelzs.

Tai dziļā tumsā, telpā noslēgtā
Ar noslēpumu vērsās viņa skats;
Sirds krūtīs trauksmē nemierīgi sita,
Mans ķermenis kad sviedriem bija klāts.

Tai dziļā tumsā, telpā noslēgtā
Es mulsi tiecos cieši viņam klāt
Un mūsu lūpas noklājās ar kaisli –
Mans prāts no skumjām bija glābts.

Es čukstus mīlas stāstu vēstīju:
Es gribu tevi, sirds vismīļākais,
Es gribu tevi, manas dzīves augli,
Un neprātā, un tavā mīlā kaist.

Uz galda glāzē deju vērpa vīns,
Kad kvēli viņa acīs dega guns,
Un gultā, viņa krūtīm piespiedušos,
Bij saviļņojis mani noreibums.

Ar saldu tīksmi esmu grēkojusi,
Pie miesas trīsās piekļāvusies klāt.
Ak, kā lai atminos, ko darīju
Tai dziļā tumsā, telpā noslēgtā?

(No krājuma Siena (1956))

 

iemantodami dārzu

lidoja vārna
virs mūsu galvām
un iegrima klīstoša mākoņa raižpilnajās domās –
ar apvārsni garu ķērcienu kā šķēpu
tā aiznesīs ziņas par mums līdz ciemam

 

*
visi zina
visi jau zina –
es ar tevi esmu dārzu redzējusi
caur auksto un nemājīgo logu
un esam plūkuši ābolu no
tālā, aušīgā zara

visi ir satrūkušies
visi ir gaužām satrūkušies, kamēr es ar tevi
savienojos ūdenī, lampā un spogulī –
mēs nebaidījāmies

es nerunāju par divu vārdu saistīšanu
vai to apkampieniem kāda kantora reģistros
bet gan manu matu laimi
tev skūpstot tos apsvilušas magones lūpām
un mūsu miesu izaicinošo tuvību
un mūsu kailo spozmi
kā zivju zvīņas ūdenī
par sudraboto dziesmas dzīvi
ko strūklaka dzied ik ausmu

tai zaļi plūstošā mežā
kādā naktī savvaļas zaķim mēs jautājām
un tai aukstā putu jūrā
mēs jautājām pērļu pilniem gliemežvākiem
tai cēlā, staltā kalnā
mēs jaunajiem ērgļiem jautājām –
kas gan mums būtu darāms?

visi zina
visi jau zina –
esam vārdā nenosaukta zieda biklajā skatienā

uzgājuši ceļu pie aukstā un klusā fēniksa miega
esam dārzā patiesību atraduši
un divām saulēm lūkojoties vienai otrā
izdzīvošanu mirkļa bezgalībā atraduši

runa nav par bailīgiem čukstiem tumsā
bet gaišu dienu, atvērtiem logiem
un svaigu gaisu
un krāsni, kurā krāmus dedzina
un zemi, kas jauniem dēstiem rotāta
un dzimšanu, un plauksmi, un lepnumu
par mūsu mīlošajām rokām
kas no nakts uz nakti būvējušas
tiltu – smaržām, vēsmām un gaismai

uz pļavu nāc
uz lielo pļavu nāc
un sauc mani, patvēries akācijas zieda elpā
kā briedis sauc briedi

aizkari ir slēptu skumju pilni
un nevainīgi baloži šo zemi
no sava baltā torņa augstumiem
pārlūko

 

jau atkal sauli es sveicināšu

jau atkal sauli es sveicināšu
un straumi, kas plūda man cauri
mākoņus, kas augstas vērsa manas domas
sāpjpilni augušās papeles dārzā
kas pārcieta manu ieilgušo sausumu
vārnu baru
kas atnesa veltes – naksnīgu lauku smaržu
savu māti, kas mita spogulī
tēlodama manus vaibstus dzīves norietā
zemi, kuras silto dzemdi savā kārē atkārtoties
esmu nosējusi zaļām sēklām – jau atkal es sveicināšu

es nāku, nāku, jau nāku
ar matiem, kuru smarža ievelkas augsnē
ar acīm, kas piesūkušās tumsas redzējumu
ar bunti zaļumu, ko saplūcu otrpus žogam
es nāku
mīlestībai plūstot pār slieksni
un, stāvēdama uz tā, jau atkal es sveicināšu
meiteni, kas mīlestības saindēta
stāv uz tās sliekšņa

 

atdzimusi

mana esamība ir tumša vārsma
kas atkārto tevi
līdz nerimstošas plauksmes rītam
ar nopūtu esmu tevi iepūtusi šai vārsmā
šai vārsmā tevi esmu
iepotējusi zarā, ūdenī un ugunī

varbūt dzīve
ir gara iela, kuru katru dienu šķērso kāda sieviete ar pītu grozu
varbūt dzīve
ir virve, ar kuru kāds vīrs pakaras koka zarā
varbūt – bērns, kas pārnāk mājās no skolas

varbūt dzīve ir cigaretes aizdegšana gurdenā atelpā starp mīlēšanos
vai garāmgājēja vienaldzīgais skatiens
kad viņš paceļ cepuri
citam garāmgājējam labrītu vēlot

varbūt dzīve ir tas sasalušais mirklis
kurā mans skatiens iznīcina sevi tavās acu zīlītēs
un šai maņā ir kas tāds
ko es apvienošu ar mēness un tumsas apjēgsmi

istabā, kas vienu vientulību liela
mana vienu mīlestību lielā
sirds
apdomā savus prastos ieganstus laimei
aplūko vāzē novīstošo ziedu daili
un vāros kociņus, ko iestādīji mūsmājas dārzā
tā klausās kanāriju dziesmu
viena loga plašumā

jā, šī ir mana daļa
mana daļa
mana daļa ir
debesis, kuras var man laupīt,
piekarot aizkarus
mana daļa ir nokāpt pa pamestām kāpnēm
lai rastu tur ko izzūdošu, pamestu novārtā
mana daļa ir drūma pastaiga atmiņu takās
un mirt aiz ilgām pēc balss, kas teiktu
es mīlu
tavas rokas

es iedēstu plaukstas dobē
tās plauks – es zinu
zinu
ka bezdelīgas manu tintes izraibināto pirkstu starpās
dēs olas

savas ausis greznošu
ķiršu auskariem
un nagus noklāšu dāliju ziedlapiņām
ir kāda šaura ieliņa
kur puikas, kas reiz mīlēja mani, arvien
ar tiem pinkainiem matiem, šaurajiem kakliem un tievajām kājām
vēl prāto par kādas meitenes nevainīgajiem smaidiem –
meitenes, kuru prom aizpūta vējš

kāda šaura ieliņa, ko sirds
ir nolaupījusi manas bērnības ainām

augums, ceļodams pa laika līkni
apaugļo tā izkaltušās saites
viesojies pie spoguļa, augums pārrodas
kļuvis tuvs ar savu veidolu

un tā, lūk
kāds mirst
un kāds – paliek

 

*
nevienam neizzvejot pērles no sīkās tērces, kas ieplūst notekā

es
zinu mazu nabaga feju
kas dzīvo okeānā
un sirdi izspēlē niedres stabulē
klusi jo klusi
mazu nabaga feju
kas rietā mirst skūpstīta
un ausmā skūpstīta dzimst

(No krājuma Atdzimusi (1964))

 

 

neizdziest vienīgi balss

kādēļ man jāaprimst, kādēļ?
lūk, putni ir devušies zila apvidus meklējumos
un stāvs ir kļuvis apvārsnis
stāvs un plūstošs ir kļuvis apvārsnis — strūklaka
kas debesjumu piešļaksta pilnu
spoži mutuļojošām planētām

lūk, zeme turpinās vēl krietni virs sevis
un gaisa masīvi
vienoti pārplūst viens otrā
un diena jau vēršas tik plaša
ka neietilpst šaurajās avīžnieku slejās

kamdēļ man jāaprimst?
lūk, ceļš līkumo pa šaurajiem dzīvības kapilāriem
un auglīgais mēness dzemdes apdārzs
iznīdēs sabojātos audus
un saullēkta ķīmiskajā starojumā
ir tikai balss –
balss, kas iekusīs laika daļiņās
kādēļ man jāaprimst?

kas cits var būt purvs
kas cits, ja ne dzīvotne samaitātiem kukaiņiem
kur uzburbuši līķi pieraksta kapliču domas
savu vīrestību tumsā
ir paslēpis gļēvulis
un prusaks, ak
kad prusaks runā
kādēļ man būtu jāaprimst?
sadarbība ar svina iespiedburtiem nelīdzēs
nudien nelīdzēs
ja doma ir smaga un tukša
manā dzimtā ir tikai koki
man derdzas sastāvējies gaiss
miris putns man padomu sniedza, kā lidojumu atminēties

visu spēku gals ir to saplūsme –
to saplūsme saules spožajā avotā
saplūsme gaismas starojošajā apziņā
tas ir dabiski
vējdzirnavas trup
kādēļ man būtu jāaprimst?
pie krūts es ceļu kviešu vārpas
un baroju
ar pienu

balss – tikai un vienīgi balss
plūdumu lūdzoša ūdens balss
pār zemes auglenīcu krītošas zvaigznes balss
balss, sēklai ieņemot jēgu
balss, saaugot mīlas prātiem
balss – neizdziest tikai un vienīgi balss

niekkalbju zemē
visu lietu mērs
vienmēr ir bijis tuvs nullei
kādēļ man būtu jāaprimst?
es pakļaujos tikai četriem elementiem
un manas sirds satversmes sacere
nav aklo kungu pienākums

kāda man daļa
gar mežonīgo ģenitāliju kaucieniem?
kāda man daļa gar necilu tārpu mielošanos ar trūdošu miesu?
tā ir ziedu asinsradniecība, kas mani saistījusi dzīvei
vai zināt ziedu asinsradniecību?

 

putns reiz mirs

savaņģota ir mana sirds
mana sirds – savaņģota

uz balkona kāpju un pirkstus
pārvelku nakts nostieptajai ādai

laternas, kas savieno, ir izdzisušas
laternas, kas savieno, ir izdzisušas

neviens mani saulei nedāvās
zvirbuļu dzīrēs neviens mani nenogādās

atceries lidojumu –
putns mirs

(No krājuma Lai ticam aukstā gadalaika sākumam (1974))

 

No persiešu valodas atdzejojis Raimonds Ķirķis