— Patriarhāta pagātnes ēnā

 

Par izstādi Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi (kuratore Andra Silapētere, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2020)

 

Izstāde Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi ir Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pētniecības projekts, kas pagājušā gada nogalē bija izstādīts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāvā. Izstādē kuratori un mākslinieki sadarbībā ar pētniekiem iepazīstina ar septiņām māksliniecēm no atšķirīgām radošām sfērām un darbības laikiem: Ritu Einbergu, Laimu Eglīti, Maiju Eliasi, Mudīti Gaiševsku, Rutu Kreicu, Rasu Kalniņu-Grīnbergu un Olgu Neimani-Kateņevu. Jaunas feministiskas interpretācijas mākslas darbos ir sniegušas arī tādas mūsdienu mākslinieces kā Anni Puolakka, Liliana Piskorska un Marta Trektere. 

Izstādes galvenais caurviju motīvs ir divi pretstati – kā mākslinieci redz citi un kā māksliniece redz sevi sabiedrībā, it īpaši, ņemot vērā, ka sievietes joprojām nereti nesaņem vienlīdzīgu attieksmi, salīdzinot ar vīriešu radīto mākslu. Mākslinieces Rasas Jansones un literātes Ievas Melgalves veidotie porcelāna šķīvji pie izstādes zāles sienām izrotāti ar dažādiem citātiem no padomju periodikas, kur “caur ziediņiem” sievietes tiek novietotas vīriešu radošo personību ēnā vai arī tām tiek piešķirtas stereotipiskas lomas, kurās tiek uzsvērts, ka viņas ir čaklas rokdarbnieces, spēj izdarīt sadzīves darbus un gatavot ēst. Kāpēc saistībā ar radošām sievietēm bieži vien tiek uzsvērta arī viņu sadzīviskā un mātes loma, bet, rakstot par mākslinieku vīrieti, tas tiek pieminēts reti? Zīmīgi, ka citāti izvietoti uz šķīvjiem, kas ir sava veida simbols mājas dzīvei un ģimenes pusdienām.

Izstāde piedāvā formu dažādību gan mākslinieču radošajās izpausmēs – gleznošanas, keramikas, fotogrāfijas, video u. c. formātos –, gan arī, atspoguļojot viņu dzīves, piemēram, pierakstos, skicēs un aizkadra liecībās, kas iepazīstina ar viņu personību un parāda mākslinieču vēlmi eksperimentēt un pierādīt sevi kā daudzšķautnainām būtnēm, kuru dzīve ir interesanta arī ārpus radošās sfēras. Vienu no plašākajām ekspozīcijas daļām aizņem Laimas Eglītes gleznas, un to vidū uzplaiksnī arī viņas radītās sadzīves skices, dumpinieciskas bohēmas fotogrāfijas no 20. gadsimta 60. gadiem un pat dienasgrāmatas audioieraksta fragments.

 

Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi ir viena no nedaudzajām izstādēm, kurā var just katra kuratora radošo pieskārienu un savu pētniecības stilu, piemēram, interesantu interpretāciju piedāvāja kuratore Evita Goze, kura, iedvesmojoties no Mudītes Gaiševskas brīvā gara ainām un videoliecībām, radīja pati savu instalāciju Selfijs no sava telefona fotogrāfiju želatīna kopijām, sākotnēji nemaz neplānojot, ka varētu izmantot to kā papildinājumu mākslas izstādei. Šīs fotogrāfijas rāda 21. gadsimta fenomenu, kurā gandrīz ikviens spēj iemūžināt savu dzīvi ar pāris pieskārieniem telefona ekrānā un ar atbilstošām fotogrāfijām, apstrādes tehniku un attēlotajām tēmām atspoguļot savu parasto ikdienu skaistu un rožainu, lai gan realitāte tā tāda nemaz nav. Reti kurš ir gatavs atklāt arī savas dzīves drūmākās lappuses, jo vēlme parādīt sevi kā veiksmīgu, pievilcīgu un laimīgu ir daudz spēcīgāka. Lai gan M. Gaiševskas darbības gados tehnoloģiskās iespējas bija ierobežotas, viņa spēja uzķert interesantas dzīves ainas videomateriālā.

Kamēr kuratores ir ieguldījušas darbu, lai piedāvātu jaunu interpretāciju par dažādām māksliniecēm 20. gadsimta Latvijā, mūsdienu mākslinieces ir radījušas savus darbus, kuros reflektē par sievietes lomu sabiedrībā. Polijas mākslinieces Lilianas Piskorskas video Stipras māsas teica brāļiem ar dabas līdzekļu palīdzību un emocionālu balss toni attēlo LGBTQ+ cilvēku pārdzīvojumus, esot minoritātes statusā. Īpaši zīmīgi tas ir homofobisko notikumu kontekstā Polijā, kur 2020. gadā tika realizēta apjomīga ideoloģiska kampaņa, kas vērsta pret LGBTQ+ kopienu. Paralēli videomateriālam izstādītas arī fotogrāfijas, kurās atkailinātiem cilvēkiem ir mezgli seju vietā. Daudzkārt LGBTQ+ kopienas, it īpaši sieviešu, seksualitāte tiek fetišizēta popkultūrā un masu medijos, kamēr īstajā dzīvē ārpus guļamistabas durvīm kopienai piederīgie slēpj savu seksualitāti vai dzimuma identitāti, lai pasargātu sevi. Citu interpretāciju par savu dzīvi piedāvā Anni Puolakka un Marta Trektere – abu mākslinieču video Mākslas dzīve rāda citas viņu personību šķautnes, kā arī ar vairāku instalāciju palīdzību atklājas draudzība un jaunības degsme eksperimentēt un fantazēt. Anni Puolakka videomateriālā dalījās atmiņās par jāšanu ar zirgu, bet patlaban savu kādreizējo aizraušanos uzbur skulptūras formā, pārvēršot to par kentauru no sengrieķu mitoloģijas. Bija paredzētas arī performances, tomēr epidemioloģiskā situācija valstī šo ieceri padarīja neiespējamu.

 

Pēdējā laika iezīme, ko esmu ievērojusi vairākās mākslas izstādēs, ir arvien oriģinālāki veidi, kā iepazīstināt skatītājus ar izstādītajiem darbiem, – šajā izstādē pie katra darba ir līmlapiņai līdzīga norāde ar autoru un darba nosaukumu, kā arī divas citas lapas: viena mazāka, ar melnbaltu darba fotogrāfiju un otra A4 formāta, ar garāku aprakstu par māksliniecēm, it kā lapas būtu izrautas no grāmatas. Interesants noformējums, kas liek domāt par to, ka ne tikai pati māksla meklē jaunu veidolu, bet pat nelielās detaļas izstādē. Praktiskā ziņā šī pieeja gan nebija tik ērta, jo, izejot ārā no izstādes, rokās bija vesela papīru kaudze, par kuru nezini, vai kādreiz to vēl izmantosi un pārlasīsi.

Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi ir izglītojoša un radoša izstāde, kurā apmeklētājs var iepazīt mākslinieces, kuras līdz šim nav plaši aktualizētas. Piemēram, daudzi zina Ģedertu Eliasu, bet šaubos, vai tikpat daudzi pazīst arī Maijas Eliases daiļradi. Sievietes lomas interpretācijas un dažādie dzīvesstāsti izstādē lika aizdomāties par to, kā nākotnē tiks risināti dzimtes jautājumi. Tomēr izstāde nespēja mani pārsteigt vai spēcīgi emocionāli uzrunāt. Turklāt jauno dalībnieku darbi varēja harmoniskāk saplūst ar vēsturiskajām liecībām un idejām. Taču šo izstādi uzskatu par gana veiksmīgu Latvijas mākslas vēstures neizpētīto lappušu interpretāciju. Un ceru, ka nākotnē arvien biežāk pētījumi par māksliniekiem notiks ne tikai caur hronoloģisko un vēstures prizmu, bet arī saistībā ar dzimti, sadzīvi, seksualitāti un citām tēmām, kuras ir atstātas novārtā dažādu iemeslu dēļ.

 

Recenzija tapusi Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā Radošās rakstības skolā, kas pagājušajā gada nogalē jaunajiem kritiķiem piedāvāja apgūt rakstības, kritiskās domāšanas un komunikācijas prasmes meistardarbnīcās un lekcijās.