— Kustība pa apli un līniju

Par Daniila Harmsa izlasi Dzeja (no krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs; Neputns, 2020)

Iespējams, tieši apsēstība ar realitāti ir tas, kas Daniila Harmsa daiļradi padara aktuālu mūsdienās. Ir laiks, kad ierastie jēgpilnie fokusi pasaules skatījumā atkal zaudē savu saskaņotību. Politikā, ekonomikā un sabiedrībā tiek runāts par uzticēšanās krīzi. Zinātne – gan fizika, gan neirobioloģija – piedāvā neskaidru un neviennozīmīgu atbildi uz to, kas tad ir (reāls), kas – nav. Komunikācijas, kultūras un mākslas jomā arvien skaļāk sevi piesaka virtuālās, paplašinātās un miksētās realitātes projekti. Medijpratīgs laikabiedrs nešaubās, ka sociālo realitāti viņam ikdienas rutīnā konstruē masu mediji… Reālā un realitātes jēdzieni valodas apritē šķiet nozaudējušies, kompromitēti references ķēdē – atspoguļojumā, atreferējumā, atskaitē utt. Izzinātais jāizsaka nozīmi saturošos faktos, kuriem ne vienmēr ir jēga vai piemīt pilnība attiecībā pret tajos izteikto lietu esamību pasaulē. Par to runājot, franču sociālantropologs Bruno Latūrs, ko Le Monde nodēvējis par mūsu laika Hēgeli, savā grāmatā Eksistences veidi raksta: “Izpētes grūtības modernitātē balstās nespējā uzlūkot faktu fabrikāciju pozitīvi. [..] Fabrikāciju un realitāti savienot nav iespējams, nešokējot praktiķus, jo konstrukcijas jēdzienā (un ar to saistītajā zinātniskajā konstruktīvisma tēmā) ir kaut kas samaitāts.”¹ “Mana saprāta virve,” raksta Harmss Eināra Pelša latviskojumā, “skaitļos rībēja / acīs rindiņas ņirbēja, / lipinot nozīmju piku.” (76. lpp.)

Tomēr reālo turpina meklēt un deklarē kā sameklējamu jaunos izziņas, izpētes un – arvien svarīgāk – izteiksmes veidos. Toreiz, pirms jau gandrīz simts gadiem, kad Harmss kopā ar domubiedriem Aleksandru Vvedenski, Nikolaju Zabolocki, Konstantīnu Vaginovu, Juriju Vladimirovu un citiem dibināja literātu organizāciju OBERIU – Reālās mākslas apvienību –, viņus, bet arī citus avangardam un formālisma teorijai tuvu stāvošus literātus un filozofus, līdzīgi nodarbināja šie paši jautājumi – par reālo un tā pastāvēšanas veidiem. Kā mākslu no realitātes attēlojuma padarīt par realitātes daļu? Kādas izmaiņas revolūcija ienesusi veidā, kā izsaka, parāda un ļauj izjust realitāti mākslā? Ko nozīmē reālās mākslas atbrīvošana no nevajadzīga izskaistinājuma un pārgudrības uzslāņojumiem? Mākslai un literatūrai jaunajā valsts iekārtā daudzi meklēja jaunu lomu un vietu, izsakot laikmeta garu. Un tam bija dziļi un tālejoši mērķi, kas jebkurai varai ir vienlīdz biedējoši. It sevišķi, ja tik svarīga vieta ir atvēlēta valodai.² Būtiskais reālajā parādās, uzlaužot valodu kā kodu, jo valodu lietojam, ne tikai lai nosauktu svarīgāko un darītu citiem zināmas domas par pasauli, bet arī lai manipulētu. Tajā varam iekodēt , lai izteiktu, tikai vienu daļu no eksistējošā – saprotamo, zināmo, t. s. faktus. Citu – nesaprotamo, nezināmo, to, ko nespējam identificēt kā faktu, – atstājam novārtā. Tādēļ reālais jāmeklē gan pašā valodā, atmetot tās aizraujošo ikdienas līmeņa funkcionalitāti un nonākot pie valodas matērijas, gan arī ārpus valodas realitātē, kuru, līdzīgi kā Šrēdingera kaķi, var domāt abējādi – kā dzīvu un kaut ko nozīmējušu un inertu, nedzīvu, bezjēdzīgu, jo kastei, respektīvi, valodai, vāciņš (šī pati funkcionalitāte) ir ciet.

Ja realitāti saprot kā eksistences apliecinājumu, tad fascinējošs ir arī kas cits. Neilgais laiks, kas varai bija nepieciešams, lai visiem revolucionārajiem meklējumiem, visām iespējamajām, alternatīvajām realitātēm pārvilktu svītru un iznīcinātu tās kopā ar to autoriem. Tādēļ Harmsa un viņa darbu liktenis ir papildu stāsts – tik neilga, tik grūta, tik traģiska ir dzejnieka dzīve (par ko tā īsti daudz arī nav zināms) un nāve (pēc vairākiem apcietinājumiem Ļeņingradas blokādes laikā kādā psihiatriskajā slimnīcā). Teksti, kuru rindas daudzus cienītājus sasniedz vienlaikus vairākos līmeņos – ar absurda izaicinājumu prātam, pārsteiguma izraisītiem smiekliem un smeldzīgu traģiku –, nonākuši pie lasītājiem vien pēc paša autora nāves: “laiks mums izskatās pēc sprīža. / Jautājums: vai laiku vajag? / sacīsim: laiks neapstāj / laiku rādīsim ar burtu.” (44. lpp.)

Domāju, ka ļoti būtiski mūsdienās Harmsa daiļradi parādīt tieši šajā rakursā – kā (mākslinieciska, literāra) reālitātes meklēšana var būt saistīta ar revolūciju, brīvību un varu (pastāvīgu revolūciju,³ brīvības pieredzēšanu/ņemšanu/lietošanu un varas draudīgumu un apdraudētību), un kā tā saistīta ar brutalitāti un nāvi, kas Harmsa darbos, tāpat kā viņa Staļina represiju perioda dzīvē, ir vienmēr klātesoša. Daudzi krājuma dzejoļi ir veltījumi, tā jaušams attiecību nozīmīgums (attiecības ir reālas, te paglābjas jēga, bet aizsākas arī visur klātesošā trauksme). Citiem vārdiem sakot, pat atklāti neaicinot uz sacelšanos, reālā mākslinieks – dzejnieks – ir pastāvīgi apdraudēts – tieši tādēļ, ka definē sevi caur pašu šo pastāvīgo meklējumu procesu un negatavojas pieņemt kādu sankcionētu patiesības izklāsta pozīciju, noraidot tās visas un arī kompromisus starp tām: “Ikviena lapa dzīvo, vīst, – / reiz nosacīja vitālists. / Un dumji pārvērst visumu par maisiem, / Kurp lido molekulārnītis, / tik tikko piedzimušais nejauš ēst [..] Ivans Stručkovs teic: muļķības / mēs visu iztaustījām, sadalījām / un visu visumu jau uzstādījām / uz mūsu asā prāta īlengala.” (54. lpp.) Tā Harmss atklājas ne tikai kā absurda triku, bet arī burtu, vārdu un paradoksu meistars un filozofs – tik bīstami tuvu varas avotam.  

Attieksmes veidošanā būtiska vieta ir arī krājumā ievietotajam Aleksandra Zapoļa priekšvārdam, kas tekstiem, ko daļa latviešu lasītāju jau varbūt zina no krievu izdevumiem, piešķir laikmetīgu kontekstu. Apzināti vai ne, Zapoļs veido šo logu tādā mūsdienīgā veidā, ka atklājas gan Harmsa personības dīvainība un traģika, gan tekstu recepcijas īpatnā vēsture (kā daudzi “aizliegtie” teksti, Harmsa darbi salīdzinoši vēlu pēc viņa nāves tika izdoti ārzemēs un samizdatā), gan arī saite ar realitātes problēmām (pasāža, kur pirmoreiz samizdata Harmsa izdevumu jaunajam Aleksandram iedod tēvs – toreiz Latvijā zināms kvantu fiziķis –, ir ja ne simboliska, tad zīmīga): “Vot un Vut stunda. [..] Vot stunda. / Vut stunda. / Vot stunda vienmēr tikai bija. / Vut stunda vienmēr tikai būt. / Vot un Vut stunda.” (55. lpp.) Šādā lasījumā Harmsa dzeja pieaugušajiem izrādās ne tikai izaicinošas spēles ar valodu, uztveramību un saprašanu, bet pārsteidzoša (modālā) reālisma⁴ stunda – pie tam lakoniskā veidā.

Ir zināms, ka reālā dzeja atšķirībā no futūristu un formālistu loga uz realitāti meklēja piezemējumu – gan valodas un ideju ziņā, gan tēlu sociālā konteksta ziņā (Harmsa stāstu, bet arī dzejas sižetos ir daudz vienkāršu, tautisku, robustu un, lai arī tuvu prototipiem tvertu, tomēr izteikti neindividualizētu tēlu, līdzīgi kā Marka Šagāla, Kazimira Maļeviča, Pāvela Filonova u. c. darbos 20. gadsimta 20. gadu beigās). Tautisks (folklorai tuvs) šķiet arī Harmsa dzejas skanējums, kurā svarīga vieta ir atkārtojumam un tēmas lēnam, pakāpeniskam izvērsumam uz atkārtojuma pamata, bet arī skaņu īpašībām, gramatikas dzīvam un materiālam izteiksmīgumam un (apzināti pieļautām) novirzēm no normām. Tas (līdzīgi kā folkloras un sarunvalodas gadījumā) ir arī visgrūtākais uzdevums tulkotājam. Uzreiz jāsaka, ka nelielā grāmata ir ļoti labu tulkojumu piemērs. Vispār Harmsa darbiem latviešu valodā kopumā veicies ar rūpīgiem, ieinteresētiem un viņa dzejas matēriju organiski jūtošiem tulkotājiem – līdzās filozofiem Vasīlijam Voronovam (un viņa draugam Jānim Taurenam) un Haraldam Matulim pagājušogad izdoto bērnu dzejas krājumu Ļoti briesmīgs notikums sastādījis un trāpīgi atdzejojis Kārlis Vērdiņš. Jāatceras, ka žurnāls Avots salīdzinoši agri perestroikas laika jaunatklājamo tekstu straumē latviešu lasītājam piedāvāja iepazīt tieši Harmsu.

Eināra Pelša atdzejojumi ir labskanīgi, tie uzrunā ar valodas materialitāti, skaņu kvalitāti,  ritmu, nereti arī atskaņām: “Pa logu lūkojos kur kņada valda / Un aizdomājos: kālab skriet / Es skumji baudu mieru saldo / Man šādi dzīvot jaukāk šķiet.” (128. lpp.)

Dzejolis visbiežāk sākas ar šādu smalki izstrādātu tēmu. Nākamais solis – variācijas par šo tēmu, kurās vienkāršs, prātā palicis modelis atklājas negaidītos veidos: “Starp viesiem tikai kreklā vienā / Petrovs jo domīgs stāvēja / Bet viesi klusēja. Pie sienas / dzelzs termometrs spīdēja/ Bet viesi klusēja. Pie sienas / Uz naglas medniektaurīte.” (144. lpp.)

Harmss uzskatīja, ka kvalitāte ir “secības tīrībā” (7. lpp.), tātad dzejolis turpinās uz priekšu, bet atkārtojumi liecina, ka šai kustībai drīzāk ir apļa forma. Abas šīs kustības formas, iespējams, ir vienādi reālas, bet iespējams, to nemaz nav – tikai laiks, kas nepieciešams, lai izrunātu, uzrakstītu un izlasītu vārdus rada vērotājam šādu ilūziju.

1. Latour B. Enquête sur les modes d’existence. Une anthropologie des modernes. Paris: Éditions La Découverte, 2012. Cit. pēc: Latour B. Existenzweisen. Eine Anthropologie der Modernen. Berlin: Suhrkamp, 2018. S. 227–228.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Par to sīkāk sk.: Groiss B. Komunisms. Post scriptum. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2016.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Pastāvīgā vai permanentā revolūcija – marksisma koncepts, kas vairāk izstrādāts Ļeva Trocka un Mao Ceduna marksistiskajās mācībās.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Modālais reālisms ir filozofijas teorija (Deivids Ljūiss, Takasi Jagisava), kas par reāliem iesaka uzskatīt arī neeksistējošus, bet domājamus/domātus/iespējamus objektus, norises, dzīvas būtnes un parādības.  (atpakaļ uz rakstu)