— Sargiet sevi, jaunās meitenes!

 

No cikla Ciklotīmija

Kad redzu māju erkerus, es domāju par grūtnieču vēderiem. Kā tie sabrūk. Un no gruvešiem tiek izcelts – kas?

Dzemdību namā
nāve krāso lūpas zilas
                         bērniem. 
            Balta kā dūja, kas
            izspurdz
no līgavas krūtīm.

 

*

Ar vectēvu esmu runājis, šķiet, divas reizes mūžā. Runājis nav īstais vārds. Mani aizsūtīja uz laukiem, es raudādams gulēju gultā, un viņš, mēģinot mani mierināt, stāvēja pie gultas un plātīja rokas. Iespējams, centās mani noglaudīt ar biezu roku kā neveiklu stumbeni, it kā mēģinātu parakstīties ar darvā samērcētu koka kāju. Otrā reize bija, kad raudāju slimnīcā, un vārdi no viņa bija aizmukuši kā uz balkona flīzēm izbirušas marmora bumbiņas. Mēs varējām sazināties tikai caur to cilvēka daļu, kas čiepst un čirkst, un skrāpē pie durvīm, un īd, un vaid, un elso, bet nekad nerunā.

Krakšķ koki Lielajos kapos.
Vectēvam salūza
gūža, un viņš kļuva
            par koku
                         ziemā
            ar baltām bārkstīm
kā        izstieptu           vati. 

 

*

Pie vecās TEC ir māja, puse jumta, saimnieks un desmit suņi, kas aukstajās naktīs viņam piekļaujas kā vilcenei, kā Romai. Spuldzītes vads, šis nervs, švīkst kā pātaga, līdz nomods trūkst, jo Jēzus asinis vēl viņu nenodod.

Bet turpat
              no Latvenergo caurules
ar Pelmeni mīzām uz mašīnām.
              Šļaksti
                           uz visām pusēm.
Krāniņi kā aizskarti moluski.

Bet turpat
bučojāmies ar Ingunu.
Stulbākā vieta randiņam,
bet pabučojāmies
              tāpat. 

Mēs dzīvojām kopā, viens otru mīlējām ļoti. Bet tikmēr man uz muguras auga krevele, sastopama tādiem cilvēkiem, kuri pa īstam mīl tikai tīru neko. Un, ja tādu lietu palaiž garām, tad ko nu vairs. Sargiet sevi, jaunās meitenes!

 

***

algoritms tevi rādīja aizvien retāk, ierakstus izmezdams tikai kā šļauganu mēģinājumu notvert manu uzmanību, kad biju līdz apdullumam ritinājis garām aicinājumiem ziedot u. c. saucieniem pēc resursiem. uzmanība ir mīlestības pamatforma, teica dzejniece. taču dažkārt uzmanība ir vienkārši uzmanība. tu saprati situāciju, kad tiekoties tev pārjautāju par kaut ko, ko jau biji ielikusi feisbukā, video ar suni, kas netiek galā ar stikla durvīm, vai ko tamlīdzīgu, un itin kā sarāvies. ne bez iemesla. jau man bira bildes ar nepazīstamo kā nebeidzams laimests. tas, ko gribēju, un tas, kas rādījās, pilnībā sakrita, un es griezos rotaļlaukuma virpulī, tavu ikonu ieraugot vien tad, kad laimes rullis sāka stāt, un caur konstrukcijas restēm tu norēgojies, nogrimusi pašā apakšā, gaidpilna un numinoza kā tāds kliedziens no dzīles.

 

Oļģerta Krodera humora izjūta

“Mans spalvaskāts ir mans ierocis!” kliedza Kroders vecākais, kad ģimenei pakaļ ieradās miliči. Oļģerts savukārt apvilka labāko uzvalku un Sibīrijā, iesmējis sevi kaktā, no bada vieglu galvu klīda pa virsājiem, diedelēdams lauciniecēm pārtiku. Viņas priecājās, kā priecājas, redzot katru pamuļķi, kam par sevi šķelmīgi vienalga.

Kaktā iesmietais atgriezās pēc vairāk nekā pusgadsimta. Mūža nogalē uzvestajā Karalī Līrā trakais, skrandainais valdnieks ar ākstu klīst pa tīreli un uz skatuves griežas visai nolasāmas nozīmes tērauda dzirnavas – svastika ar sirpjiem galā. Kādā mēģinājuma foto viens no tiem guļ uz režisora pleca, pēc trajektorijas, tikko pāršķēlis viņa vaigu. Klusa rēta tādā gadījumā.

 

Scenāriji ar roku

Mēs braucām mašīnā ar Vili un divām meitenēm, vai nu uz Rīgu, vai no Rīgas, kā nu kurš. Viena no viņām salauza man sirdi, otrai es salauzu ribas. Viņas abas bija baltas kā krīts, taču Anita spilgti ģērbās: zili, spīdīgi legingi un mežrozīšu sarkans krekls. Sanāk, ka atceros viņu kā supervaroni. Viņa turklāt nēsāja sevī dārgumus, kurus, iespējams, viņām par sliktu, meitenēs saslēpj tādi pieneņpūkas kā es, kurš tovasar biju izlasījis Sarkano un melno, nesaskatot tur ne drumstalas ironijas. Santa – kas par vārdu! – bija death metal meitene, taču blonda. Viņa tolaik bija cibā un, iespējams, tāpēc turēja sevī vecumam neatbilstošas domas. Viņai bija daudz skaistu dzimumzīmju, tās iznira kā sīciņas saliņas vai vērpešu murskuļi tanī jūrā, kas bija viņas āda. Iespējams, caur visu lasīto man bija iepaticies bālums, kas atbilst ieslodzījumam un reizē aristokrātiskai izcelsmei.

Anita braukāja uz modeļu skolu Rīgā, Santa rakstīja un vēlāk arī publicēja stāstus. Viņas abas bija manas ideālās meitenes. Ar Santu mēs sadraudzējāmies, rakstot ģimnāzijas ZPD, laikam 7. klasē, kad tuvojās beigām mans saldais periods. Mēs sākām sarakstīties skaipā, vienojāmies, ka viens no iebūvētajiem smaidiņiem ir ļoti perverss, un tad vienmēr sveicinājāmies ar to smaidiņu. Bet mūsu sakari pārtrūka, un mēs atkal tikāmies jau ar Anitu un Vili, lādzīgu un gandrīz paralizējoši paškritisku, rudu puisi, un bijām ceļā uz koncertu Rīgā.

Spēlēja Tesa un Kriegopfer. Es vairākkārt apskāvu Anitu, un viņa prasīja, ko es daru, un pa nakti mēs palikām tantes dzīvoklī, mēs ar Vili gulējām uz matrača, viņas – gultā. Anita bija izkārusi roku no gultas, turēja acis vaļā un, tumsā redzēdama, ka es vilcinos, nošņācās un ievilka roku atpakaļ pie sevis.

Santa tika piemirsta, bet ar Anitu mēs sākām sarakstīties, pārsvarā es viņai sacerēju stāstiņus skaipā. Viņa bija meža karaliene, kas dusmās spārdīja mušmires, tad parādījās bioloģijas skolotāja un ar smirdošo elpu draudēja iznīcināt mežu, vārdu sakot, skaipā es viņai biju personalizēts televizors, bet dzīvē atkārtojās scenārijs ar roku. Te mēs pie Santas skatījāmies hokeju, es pasaucu Anitu uzpīpēt un viņa bija vīlusies, kad patiešām sāku smēķēt, te atkal es mēģināju viņu noskūpstīt savās mājās un viņa mani atgrūda utt. Vēlāk, kad viņa garāmejot pieminēja citu puisi, es paliku greizsirdīgs, televizors sāka raustīties, palika melnbalts, mēs sastrīdējāmies, un es mēnesi necēlos no gultas, līdz mamma prasīja, lai palīdzu dārzā, uz ko es atbildēju, ka man ir nelaimīga mīlestība. “Man pie dirsas,” viņa atbildēja kaut ko tādā garā, un pēc laika, kurā patiešām ienīdu sievietes, mēs ar Santu atkal sākām sazināties.

Pienāca ballīte pie Linarda un Agitas, kuri dzīvoja treilerī Agitas vecāku pagalmā. Tas bija nepabeigtajā jaunceltnē laukos. Mēs dzērām un ar Santu spriedām par to, ka literāti nekad neko nepasaka līdz galam un tieši tas stāstos ir jaukākais. Arī mūsos auga nenoteiksmes spriedze, kas turklāt bija kontrolēta, tās bija jaunas, savāda brieduma pilnas sajūtas. Izgājām ārā pabučoties, un es svētlaimē griezu Santu uz riņķi, līdz abi nogāzāmies pa neapliktajām betona kāpnēm un sākām no jauna. Viņas dzimumzīmju ģeogrāfija sāka veidot jēgpilnas kartes, mēs šo to apguvām par otra ķermeni un aizmigām sarkanā guļammaisā.

No rīta Santa portatīvajā datorā skatījās filmu par Bītliem, gaidot pakaļ mammu. Viņa mēģināja ar mani runāt, taču es nespēju viņai paskatīties acīs. Kad viņa aizbrauca, mēs ar Linardu pārrunājām vakara notikumus, un nākamajā dienā Santa uzrakstīja, ka Linards klasē uz viņu savādi skatās, uz ko es atbildēju: “Neuztraucies.”

Pēc nedēļas biju ticis skaidrībā par savām jūtām un uzrakstīju Santai, piedāvājot satikties. Viņa atbildēja, ka guļot slimnīcā, ka tajā kritienā pie Agitas viņa ir salauzusi ribas un pie viņas tagad esot meitene no Rīgas, kura saka, ka viņu mīl.

Pāris gadus vēlāk biju Krētā aplūkot mīnojiešu civilizācijas sasniegumus. Ap sniegbaltajām tumšmatēm un Parīzieti ar laisko, asinssarkano smaidu pletās plašiem triepieniem klātas saulē nobrūninātu, nediferencētu strādnieku masas. Kādu gan iespaidu šīs sievietes atstāja, no kambariem parādoties gaismā.

 

interesantās dienas

pamostoties domāju par akmeņiem,
bet smieties lika
ceptu cīsiņu smarža.

tu biji pārsteigta, kad sāku tīrīt zobus.
pie dzerokļiem
tev iepatikās.

somā liku brokoļus un petardes.
došos tur,
kur greiderēti mākoņi
un jūras apakša kā kaķim aukslējas.

gaitenī manīju –
mētelis balts.
atkal piemineklim pieglaudusies.

uz sliekšņa vēl
domāšanas epizode:

mīlestība ir tas pats atvadu siltums,
tikai šķiršanās ilgāka.

 

***

Kas notiek, ja mīlestības beigas saskan ar pavasara sākumu? Uz pirmā stāva loga restēm ir izkārta apakšveļa (melna). Tā pati stāsta stāstu: bāla āda, avitaminoze, paklāju dauzāmais un savpatna, bet zinātkāra cilvēka īpašā iztēle. Arī heroīniķi pieturā, es redzēju, priecājās par šo dienu. Man reiba galva no tukšuma, kuru man atstāji, sniegiem kūstot, es pildījos ar gaidāmo kā trauks.