— Par Sarmas Muižnieces ”Izģērbies”

Piemirsto grāmatu sērijā par Sarmas Muižnieces dzejas krājumu Izģērbies (Ceļinieks, ASV, 1980)

Sarma Muižniece ir dzejniece. Iespējams, jūs par viņu neko neesat dzirdējuši. Viņa nav iesācēja dzejniece. Viņas pirmais un līdz šim vienīgais dzejoļu krājums Izģērbies, par kuru šodien gribu jums pastāstīt, iznāca 1980. gada Ziemassvētkos apgādā Ceļinieks Enārborā ASV. 

Tas ir ļoti foršs dzejoļu krājums. Tas runā par mums svarīgām lietām, par latviskumu, latviešu valodu, erotiku, mīlestību, sievietes spēku, par prieku un dusmām. Dara to asprātīgi, jutekliski un pārsteidzošā kārtā (jo kopš tā izdošanas aizritējis jau 41 gads)  – dzīvi un īsti. 

Sarma Muižniece ir piedzimusi un visu mūžu dzīvojusi ASV. Viņa vienmēr ir bijusi nozīmīga latviešu kopienas ASV sastāvdaļa, viņa ir organizējusi, aprūpējusi, uzņēmusi ciemos, izguldījusi, modinājusi – dažādās šī vārda nozīmēs kopusi un atkal aprūpējusi. 

Tomēr šobrīd es gribētu runāt par Sarmu Muižnieci dzejnieci, jauno sievieti, kura 20 gadu vecumā izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu Izģērbies un par kuru Dzintars Sodums 14 gadus pēc krājuma iznākšanas sarunā Norai Ikstena raksta: “…ASV interesantākā latv. rakstītāja ir Sarma Muižniece (dz. 1960). Viņa aizprecējās kā Liepiņa uz Masačusetiem. Radās 2 puikas. Viņai iespējams šad tad šo to uzrakstīt pie ķēķa galda. Viņas tagadējiem dzejoļiem trūkst intensitātes, kāda bija viņas 1. gramatā Izģērbies. Bet viņas reportāžas Laikā no Bostonas ir interesantas. Kad strādāju maizes darbu, man bija piezīmju bloki pie gultas un vannas istabā. Bet pēc 20 bērnkopības gadiem ir bagāts, garīgi nenovecojis cilvēks, jo bērni tur jaunu.”¹

Bērni tur jaunu, bet bērni arī prasa ļoti daudz laika, un mūsu sabiedrībā – kā ASV, tā Latvijā – līdz šim ir pieņemts, ka šo laiku bērniem velta vairāk sieviete māte. 

Mūsu sarunā ar Sarmu šī gada februārī Sarma saka, ka laikā, kad strādāja pie dzejoļu krājuma Izģērbies, viņa seksualitāti saskatījusi nevis kā atbrīvojošu, bet ierobežojošu spēku, tādu, kas varētu atņemt viņai brīvību. “Man likās, ka seksuālas attiecības bieži ierobežo iespējas, nevis tās atver, un es gribēju turēt visus logus un durvis un dvēseli vaļā plašai un krāšņai dzīvei.“²

Un, turpinot sarunu, Sarma precizē, ka tā ir nevis seksualitāte, bet sekss, kas viņai šķitis biedējošs, sekss, pēc kura var palikt stāvoklī, sekss, kas var savažot un atņemt brīvību. Tā ir interesanta doma, kas mudina arī jautāt, kāpēc gan tā un vai šīs bažas, kas izrādījās reālas, jo Izģērbies ir līdz šim vienīgais Sarmas dzejoļu krājums, vai šīs bažas nav balstītas dzimumu lomu nosacītajā realitātē, kur vīriešu autori piedzīvo seksualitāti kā atbrīvojošu, radošu spēku, bet sievietes autores intuitīvi nojauš, ka šis spēks, iespējams, ir radošs, tomēr sabiedrības struktūras netaisnīgās izveides rezultātā tas viņas ierobežos un liks viņām atteikties no sava laika un sevis pašas. 

Kā Sarma saka: “Man visa māja ir kārtībā, izņemot manus darbus.” 

Bet atgriežoties laikā pirms Izģērbies izdošanas. Sarma bija viena no tām jaunajām dzejniecēm, kas veidoja Mango sazvērestību ar Olafu Stumbru, kurš esot jaunajām dzejniecēm un dzejniekiem reiz teicis, ka viņš rakstot dzeju, jo esot slinks. Sarma arī atzīst, ka spēj ar to identificēties, jo aizrautības un intensitātes pietiek īsajai formai. 

“Pirmais literārais sarīkojums ārpus skolas vai nometnes, kuŗā mani aicināja lasīt savus darbus, bija Kalamazū literārās kopas rīkotais Dzejas un melodijas (1976.II), kad man bija 15 gadu. Lilija Puže man vēl ierakstīja pēdējā vēstulē: Sarmiņ, nosūtu paredzēto programmu. Ceru, ka Tev netrūks drosmes lasīt kā pirmajai! Jā, drosme man bija, bet baidījos, vai rīkotāju iemesli nav tādi paši kā manai klavierskolotājai Vinklera kundzei, kas reiz teica, ka sūtīšot mani pirmo spēlēt audzēkņu koncertiņā, jo pēc manām daudzajām kļūdām citi bērni nejutīsies tik slikti…”³

Tomēr šķiet, ka klausītāji sadzirdēja Sarmas “kļūdas” kā kaut ko īpašu, jaunu un neparastu:

“…Katrai nesekmīgas gaidīšanas naktij seko rīts. Jaunatnes dziesmu svētki bija zibens, kas pāršķēla tumsu. Tāds zibens mirklī pārmaina spriegumus, atsvaidzina atmosfairu, dod augsnei veldzi. Tādā mirklī dažs neredz gaismu, nedzird pērkonu. [..] 2. jaunatnes dziesmu svētkos turpretī padsmitniece Sarma Muižniece, kas pati izpētījusi šodienas Rīgu, nesapņoja rožainos mākoņos, bet skandēja savu dzeju cieti un skaidri: “Latvija, kāpēc kāds tevi ir pakāris augšpedus? Tu drīz ģībsi.” Tie bija vārdi, kas trāpīja mūsu sirdīs Ročesterā. Tā domāja, runāja un rīkojās paaudzes, kas jau reiz atnesa latviešiem brīvību. Mums sākusies jauna dekada. Beidzot!”⁴

Tad nu Sarma Muižniece, sava talanta enerģijas un labu atsauksmju iedvesmota, aizbrauc ar savu manuskriptu pie Gunara Saliņa. “Īsteni taisījos iespiest savu pirmo dzejoļu krājumu jau 1978. gadā. Lielā sajūsmā aizlidoju pie viena no trimdas labākajiem dzejniekiem ar sagatavoto manuskriptu rokā. Sekoja:

Izēšanās cauri krājumam⁵

Izēšanās cauri krājumam kļūst par pēc diviem gadiem izdotā krājuma Izģērbies ievada dzejoli, kuru atļaušos šeit publicēt visā pilnībā. 

Dažiem dzejoļiem turpat uz vietas

                 nocirta galvas vai kāju pirkstus. 

Citus dzejoļus iesauca armijā,

                  kur tos galīgi nomocīja un nošāva. 

Citiem norāva tik daudz drēbju,

                 ka tie paši no kauna kaut kur paslēpās. 

Daži tikai ielikti aploksnē 

                 un aizsūtīti uz institūciju,

                 kur mēģina palīdzēt prātā jukušiem.

Dažus “netīšām” ielika krāsnī kopā ar siermaizītēm.

Ar pāris bija jānosit kāds ziņkārīgs zirneklis,

          kas līdz pa sienu.

Pāris citu tika parocīgi atstāti pie telefona,

           līdz tie kļuva par nevērīgu klaču sarakstu.

Bet atlikušie dzejoļi

tika nosūtīti pazemē

ar instrukcijām augšāmcelties,

        kad tie savas kļūdas būs nožēlojuši –

        un apsolījuši laboties.

Par daudzām lietām, sajūtām, emocijām, dzejoļiem, tekstiem, saviem un citu, kuri agrāk ir tikuši novērtēti kā nevērtīgi, kļūdaini, nepareizi, es pēdējā laikā esmu domājusi vai nepaspējusi nodomāt, tikai kā zibsni to sajutusi: augšāmcelies, celies augšā un aizmirsti par kļūdu, grēku,⁶ nožēlu, vienkārši celies augšā, jo man – mums – tevi vajag. Tavus vārdus, tavu spēku, tavu “nepareizību”, jo “pareizība” ir tik ļoti sevi diskriminējusi, ka neviens to vairs nedzird.

“Sekoja ļoti liels burtu, vārdu, dzejoļu un manas pašapziņas “slaktiņš”; tās dienas aprakstīju šajā dzejolī. Gunars dramatiski ar lieliem triepieniem lappusei pēc lappuses pārvilka pāri sarkanu tintes svītru.  Jautrīte⁷ bija saudzīgāka. Man liekas, ka viņa rediģēja ar zīmuli. Bet, kaut sāpīgi, sapratu, ka man dota liela dāvana – laiks. Dota iespēja paturēt abu Saliņu rakstuļu pārdzīvojušos dzejoļus un rakstīt vēl un vēl, lai, kad sūtīju manuskriptu otro reizi divus gadus vēlāk, tomēr sanāktu krājumam kādi 75 “pieņemami” dzejoļi. Abas reizes, manuskriptu pārskatot, Gunars un Jautrīte arī ieteica kādu vārdu šur vai tur mainīt, apmest kādu teikumu otrādi – viss palīdzēja.”

Pēc diviem gadiem, pēc Gunāra un Jautrītes Saliņas apciemojuma, Sarma ir veikusi visdažādākos labojumus un uzlabojumus un krājumu nosūta apgāda Ceļinieks vadītājam Andrejam Oltem, kurš viņai atbild: “Izlasīju Jūsu krājumu: man tas patīk. Oriģināla pieeja, daudz vitalitātes, sulīga valoda. Daudz visādu pārsteigumu. No iesākuma nemaz nevar nobeigumu paredzēt. Tas labi. Arī Saliņa atsauksme bija ļoti laba. Ar uzslavām viņš man pazīstams kā liels skopulis.”

“Pēc Saliņu dzejoļu “vispārējās vērtības redakcijas” viņa un arī izdevējs man ieteica tomēr nodot manuskriptu arī kādam citam redaktoram, kas neskartos vārdu izvēlēm vai dzejoļu tēmām, ritmam vai neritmam, bet paskatītos gramatiku, pieturas zīmes, lielo un mazo burtu izvēli.  Šo darbu veica literatūrkritiķe un publiciste Valija Ruņģe. Pēc tam pati visus dzejoļus pārrakstīju uz Selectric elektriskās rakstāmmašīnas. Vilku katru garumzīmi ar KOH-I-NOOR Rapidograph rakstuli ar roku, burtu mīkstinājumiem lietoju rakstāmmašīnas komatus, tā salikdama visu tekstu “print ready”. Sarunāju Balvi Rubesu zīmēt krājumam vāku un pāris ilustrāciju, braucu pie divām Ceļinieka apgāda vadītāja Andreja Oltes ieteiktām drukātavām izmeklēt vāka un teksta papīru, krāsas, pat tintes toni, iesējumu, saņemt aprēķinus.”

“Kad Izgērbies bija izdots, tā tekstu reģistrēju United States Copyright Office. Izģērbies varēja nopirkt tieši no izdevēja, to reklamēja presē,  un arī pati  spraigi nodarbojos ar  grāmatas pārdošanu.  Uzstājos Austrālijā, ASV, Kanādā, Eiropā literāros sarīkojumos, lasīšanas pulciņos, jo Ceļiniekam bija jāatpelna izdošanas izdevumi un rets ASV latviešu grāmatgalda vadītājs vēlējās uzņemties Izģērbies pārdot.”

Atsauksmes pēc Izģērbies iznākšanas ir daudz un dažādas, ir lasītāju vēstules, kurās iebilsts, ka tā rakstīt nedrīkst, kāda R. Grava no Kanādas raksta vēstuli ar nosaukumu Kurp ejam? un min diemžēl tik atpazīstamo argumentu, ka šādām “personām” kā Sarma Muižniece nav jāpievērš uzmanība, jo tādējādi tikai šie darbi tiktu nevajadzīgi, par brīvu reklamēti, – šis faktiski ir atklāts aicinājums ignorēt to mākslu un literatūru, kas nav saprotama.⁸ Arī 45. laikraksta Laiks numurā publicēta K. Lisēnieša vēstule ar identisku nosaukumu Kurp ejam?, kurā autors noraida domu, ka Sarmas dzeja būtu dzeja, pamatojot ar to, ka mums pietiek ar plašo nerātno dainu klāstu, tādējādi gan apliecinot to, ka, iespējams, Sarmas Muižnieces dzeju nemaz nav lasījis. 

Tomēr ir arī vēstules, kas aizstāv jauno autori un norāda uz to, ka nav nepieciešams būt liekuļiem un svētuļiem, un paskaidro K. Lisēnietim, ka vārds “izģērbies” nav nekas nepieklājīgs. “Pilnīgi dabīga parādība: ja kāds no ziemeļzemes ieceļojis siltā apvidū, tam ir jāizģērbjas; vakaros gulēt ejot ir jāizģērbjas, pēc lietus gāzēm, kad esi izmircis līdz ādai, ir jāizģērbjas. Ari vecai audzei ir jāizģērbjas, jo maz tiek godā turēti balinātie linu krekli, tāpat pakulu bikses, nav atsperu ratu, tos atvieto automobilis…”⁹

Ir atsauksmes, kas uzsver jauno un neparasto, iespējas, kuras paver Sarmas dzejoļu krājums. Taču ir pat Laimoņa Vāczemnieka atsauksme Padomju Latvijas laikrakstā Atbalss ar nosaukumu Sarmas Muižnieces dzejas sieviete, kurā, protams, tiek uzsvērts liriskās varones “nihilisms”, kas acīmredzot ir nodeva padomju ideoloģijai, pret ko “sapuvušajos Rietumos” dzīvojoša autore spēj būt tikai kritiska un nihilistiska. Šādu niansi Sarmas krājumā vispār nepamanīju. Izģērbies ir dzīvi apliecinošs krājums.  

Ir arī nopietnas un nozīmīgas recenzijas, piemēram, Pāvils Johansons laikraksta Laiks 39. numurā raksta: “Centrālu vietu krājumā ieņem mīlestība jeb precīzāk – attieksmes ar vīriešu dzimti. Šeit nav runas par sievietes tradicionālo pakļaušanos vīrietim – varbūt vienīgi ārējiem apstākļiem, bet ne viņas attieksmē kā sievietei pret vīrieti. Šie dzejoļi bieži vien ir refleksijas, kurās dažubrīd pavīd sāpes, prieks un piemīlīga intimitāte, bet citur tajās uzliesmo iznīcinoša ironija un savādāka rakstura sievišķīga pašapziņa, kas līdz šim latviešu dzejā bijusi tikpat kā nepamanīta, bet kas atbilst jaunaudzes sieviešu puses centieniem pēc patstāvības un sava turpinājuma, varbūt arī pēc vienlīdzības abu dzimšu starpā.”¹⁰

Sarma Muižniece ir trimdas autore. Un, kaut trimdas latviešu savstarpējās cīņas par pareizo latviskumu un veidu, kā to saglabāt, varēja jaunam cilvēkam radīt pretestību pret “visu šo padarīšanu”, ar Sarmu Muižnieci tomēr tā nenotika. Kad es Sarmai jautāju, vai viņa latviskumu, nepieciešamību rūpēties par latviskuma saglabāšanu nesaredzēja kā savai daiļradei ierobežojošu, viņa atbildēja, ka noteikti ne. Ka latviskumu viņa saskata kā kaut kādu fokusu. To, ka latviskums šajā gadījumā tieši izgaismo autores valodas savdabību un spēku, atklāj arī krājums Izģērbies. Tomēr sarunas gaitā Sarma Muižniece arī atzīst, ka, ja ģimene gribēja, lai bērni runātu latviski, tas nozīmēja, ka vienam no vecākiem (visbiežāk jau mammai) bija jāpaliek mājās un jāvelta visu sevi bērnu audzināšanai. 

Par nosaukumu, kurš pats par sevi uzbudināja daudzus trimdas latviešus dažādos kontinentos, pati autore saka: “Izģērbies bija aicinājums katram lasītājam uztvert manu rakstīto ar atvērtu prātu.”

Kāpēc šobrīd es aicinātu lasītājus  kā Latvijā, tā arī jaunajā, ekonomiskajā trimdā atvērt prātu un lasīt Izģērbies, kuru, cerams, visdrīzākajā laikā par jaunu izdos Latvijā?

Viens no galvenajiem iemesliem ir tāds, ka Sarma Muižniece savos dzejoļos atklāj kaut ko neparastu par valodu kopumā un līdz ar to parāda mums jaunu ceļu, kāpēc un kā sargāt latviešu valodu. Manuprāt, lasot Sarmas dzejoļus, ir iespējams pārdefinēt latviskumu un to ieraudzīt jaunā gaismā, piemēram, tādos dzejoļos kā Dīvains spēks tai latvietei, kura ar dziesmu iet dušā, Latviešu vīrietis kā stabs – kā tikt klāt (problēma un trīs plāni), Ŗīga, tevi tikai tumsās pagraba ballēs satieku, Latvija, kāpēc kāds tevi ir pakāris augšpēdus, Kura katra Kalniņa, krūmiņa vai kociņa sakņu dārzs, O “Spēles punkts!”, Kā viņa mani vilina atpakaļ  u. c. 

Viņa parāda valodas erotisko slāni, viņas dzejoļi atklāj valodas saistību ar dzīvības enerģiju. Dzejolis Latviešu valodai, kas sarakstīts 1979. gadā, man no jauna pavēra iespēju runāt un domāt par patriotismu, ko man bija neērti darīt dažādo dīvaino, nacionāli noskaņoto partiju rīcību un sludinātā diskursa rezultātā. Domāt par sevi kā par latvieti caur valodas juteklismu. “Liec man pavadīt nakti / pie kurlmēmām jautājuma zīmēm. / Ieurb savu lielāko punktu / manā punča pogā. / Baro mani ar skaņām, / līdz plīstu, / bet neļauj lietot vannas istabu. / Ieliec jau asām zilbēm / cirvjus rokās / un pastāsti, kur guļu.”

Arī kļūdainā, no angļu valodas pārceltā frāze “neļauj lietot vannas istabu” kļūst par stilistisku formu – lietot valodu, lietot vannas istabu, lietot gan priekšmetisko, gan – šķietami – nepriekšmetisko valodu, tomēr, vēršoties pie valodas kā pie priekšmetiskā, kā pie ķermeņa un personas, atklājas jaunas attiecības, kas, manuprāt, paver arī jaunas iespējas valodas izdzīvošanai. 

Ir dzejoļi, kas tiešāk pievēršas latviešu nācijas vēsturiskajām ciešanām, tomēr arī tajos par to runāts līdz šim nedzirdētā, nelasītā formā: Tepat pilsētā uz trotuāra, Latvijas ekspedīcija, Balāde par indīgiem dubļiem, Rakstu Dievam protesta vēstuli u. c. 

Kā jau to min Pāvils Johansons, Sarma Muižniece runā arī par sievietes likteni un identitāti, arī par sieviešu objektivizēšanu – dzejoļos Reclining Nude, Vīrietis beļģu krodziņā, Manas krūtis dodas pasaulē – modeļa pārdomas, Pavasaris Ņujorkā u. c. 

Sarma pati saka, ka nedefinē sevi kā feministi, kaut, iespējams, Izģērbies iznākšanas laikā daudzi viņu ir par tādu uzskatījuši. Viņa tikai saka, ka joprojām uzskata, ka nekad nevelk un citiem neiesaka tādus apavus, ar kuriem nav iespējams skriet un nepieciešamības gadījumā arī aizbēgt. 

Sarmas Muižnieces dzejas tēmas skar arī mīlestību, sabiedrības liekulību, citu cilvēku rakstura skices. Emocionāli dzejoļi ir gan sāpīgi, gan dusmu enerģijas pildīti. 

Bet, iespējams, tas, kas mani brīdī, kad palaimējās Sarmas dzejoļu krājumu iegūt savā īpašumā (2019. gadā), visvairāk iedvesmoja, ir viss šis kopums: tēmas, kas jau šķita kļuvušas svešas, atklātas tādā emocionālajā gammā, kuras man trūka Latvijas dzejā. Latvijas dzejā augstu vērtējam intelektuālismu, arī intelektuālas spēles, spēli kā ironisku komentāru. Tas nav pārmetums, tikai novērojums. Bet spēle kā vērtība pati par sevi parādās dažos visjaunāko autoru tekstos, kā arī ir atrodama Sarmas Muižnieces krājumā  Izģērbies. Viens no dzejoļiem stāsta par pakaļām, par dažādām pakaļām, no kā tās ir veidotas: “Dažiem latviešiem ir kārtīgas rupjmaizes pakaļas. / Amerikāņiem ir it sevišķi nepievilcīgas lēta cukura, eļļainu kartupeļu plāksnīšu, silta, ūdeņaina alus / un citu atkritumu pakaļas. Bet mana pakaļa – tā ir īsta 100 % gardumu pakaļa [..]”

Dzejoļos Man gadījās ar šokolādi rokās satikt Nāvi, Saldējumam ir visādas šķirnes – tomēr mīlestībai ir viena vairāk, Kura katra kalniņa, krūmiņa vai kociņa sakņu dārzs atklājas priecīga pārgalvība, kas sniedz jaunu formulu tam, kā izturēt dzīvi. 

Un, protams, krājumu Izģērbies par to mozaīkas gabaliņu, kuru es esmu meklējusi un kurš ir iztrūcis mūsu dzejas kopainā, padara Sarmas Muižnieces dzejas forma. 

Pati autore saka: “Man vienmēr ir patikuši dzejoļi, kur varu skaidri un gaiši redzēt ainu, kas attēlots. Aina var būt pavisam sirreāla, bet man no autora vārdiem jāredz prātā kaut kas pavisam konkrēts. Man nepietiek tikai nojaust vai sajust, vai dzirdēt, kā valoda čalo un plūst. Noteikti vairāk laika veltu mākslai nekā dzejai. Tā ir ne tikai ekonomiska realitāte, jo ar mākslu tomēr var nopelnīt, bet man ir arī ļoti vajadzīga jaunas vizuālas pasaules radīšana.¹¹

Sarma Muižniece raksta konkrēti, asprātīgi un krāsaini. Iespējams, viņas vizuālas mākslinieces talants atklājas arī fovistiski krāsainajos dzejoļos. Tie ir precīzi krāsu triepieni, bet arī neparasti, jauni redzējumi dzejoļos Mežs, Pavasaris Ņujorkā, Mēness atstarojas lapās, Atkusnis un citos.

Sarmas dzejoļos ir arī valodas spēles un dekonstrukcijas – vistiešāk dzejolī Kāpēc ie / naid / nieks projām neiet. Arī citos dzejoļos vārda formai un skanējumam ir nozīme, kā arī saspēlei starp latviešu un angļu valodu. 

Protams, dzejoļos vizuālie tēli savijoties ar tēmu, veido jaunas metaforas. Un vienā teikumā par Sarmas Muižnieces krājumu Izģērbies varētu teikt – viņas dzeja sniedz mums jaunas, līdz šim trūkstošas metaforas, kā runāt par dažādām parādībām.  Protams, iespējams, ka tās ir trūkstošās metaforas tikai man – padomju laikā dzimušam un augušam cilvēkam –, tomēr tās man šķiet nozīmīgas, jo atjauno valodas un ideju plūsmu vietās, kurās bijuši melnie caurumi. 

Ja rakstā esat tikuši līdz šai vietai, tad jau nojaušat, ka man tiešām patīk Sarmas Muižnieces krājums Izģērbies un es gribētu, lai jūs katra¹² to izlasāt. 

Es domāju, ka kāds grāmatu noteikti pārizdos, varbūt izdos arī citus Sarmas krājumus, jo Sodumam noteikti bija taisnība, pat ja viņš varbūt tā pa īstam pat nezināja to, cik maz laika bija un ir dzejniecēm un rakstniecēm, kurām ir mazi bērni. Sarmas dzejnieces gars un balss joprojām ir jauna. Un mums nepieciešama. 

1. Dzintars Sodums rakstot Norai Ikstenai Itakā ASV 1994. gada 12. martā.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Šeit un turpmāk no raksta autores e-pasta sarakstes ar Sarmu Muižnieci 2021. gada janvārī.  (atpakaļ uz rakstu)
3. JBPF laureāte Sarma Muižniece-Liepiņa atbild Jurim Zommeram, Jaunā Gaita, Nr. 249, 2007.  (atpakaļ uz rakstu)
4. 1978. gada 18. martā (Laiks) par 2. Jaunatnes dziesmu svētkiem Ročesterā Nujorkas štatā, Longīns Apkalns.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Krājuma Izģērbies ievads.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Vai esat dzirdējuši par to, ka vārda “grēks” tulkojums un arī interpretācija arvien biežāk tiek skaidrota kā pārprasta un neprecīza? Tas, ko svētajos rakstos tulko kā grēku, iespējams, ir drīzāk kļūme, traucējums, slimība, kas ir traucējošs attiecībās ar Dievu, tomēr nav tik ļoti tiesājams un mokāms ar kaunu, vainu un inkvizīciju, kā tas aizvadītajos gadsimtos pierasts.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Gunāra Saliņa dzīvesbiedre, filoloģijas doktore, pasniedzēja  (atpakaļ uz rakstu)
8. Laiks, Nr. 48, 17.06.1981.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Laiks, Nr. 50, 24.06.1981. P. K. Denvera. C. O.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Johansons P. Atklātība. Laiks, Nr. 39, 16.05.1981.  (atpakaļ uz rakstu)
11. 2007. JBPF laureāte Sarma Muižniece-Liepiņa atbild Jurim Zommeram. Jaunā Gaita, Nr. 249. jūnijs 2007.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Protams, arī katrs – nav pat jāpaskaidro, ka “katra” iekļauj arī “katru”.  (atpakaļ uz rakstu)