— Maza auguma cilvēks

Maza auguma cilvēks

Pa ietvi gāja maza auguma cilvēks un skatījās skatlogos. Vispār jau nekāds maza auguma cilvēks viņš nebija. Drīzāk gara auguma cilvēks. Maza auguma cilvēks viņš bija, tikai kad dzēra. Bet vispār jau arī reibumā viņš nebija nekāds maza auguma cilvēks. Drīzāk gara auguma cilvēks. Maza auguma cilvēks viņš vispār nekad nebija, tāpēc galīgi nav saprotams, kāpēc ārsts reiz viņu par tādu nodēvēja. Bet sazin kādos papīros vai receptēs bija ierakstīts: “Lūk, saslimis maza auguma cilvēks. Dodiet viņam sīrupus un kapsulas.” Aptiekārs, pie kura vēršas šāds cilvēks, to tad izlasa un neko nedod, jo skaidri redzams, ka tas nav nekāds maza auguma cilvēks, bet drīzāk gara auguma cilvēks. Un beigās tad cilvēks ņem un nomirst, jo nav izārstējies no slimības. Bieži taču dzirdēts, ka cilvēks ņem un uz paģirām ieguļas smiltājā, jo kokteilītis nav bijis pa rokai. Kas tad vainīgs? Cilvēka neizprotamā anatomija, protams.

 

Smēķēšana

Virtuves logam pretējā ielas pusē ir tāds kā placis, tāda kā zaļa pļava, grūti saprast. Pļava ir redzama tikai pa logu, piekļūt pie tās nav iespējams. Liekas, tā izgaist, izejot no dzīvokļa, uzkāpjot uz ielas. Drausmīgi dīvaini. Pa logu skatos – nu jā, lūk, ir pļava. Jāapiet tikai ap stūri un jāiegriežas vārtu rūmē, tur būs. Eju arī, apeju ap stūri – nekā nav. Iegriežos vārtu rūmē – arī nav. Stāvvieta, bruģis, betons, jā, bet nekāda zaļa plača nav. Eju no otras puses – arī nav! Vienas mājas. Kāpju augšā atpakaļ uz dzīvokli, skatos pa logu, johaidī, nu ir taču pļava. Jāapiet tikai ap stūri un taisni vārtu rūmē iekšā. Nokāpju atkal lejā, eju, pagriežos – nav nekā. Zili brīnumi. Nolemju rāpties pār sētu. Pārrāpjos pār sētu, bikses pat uzplēšu, bet tur – nevis zaļa pļava, bet vispār dēļu noliktava. No zaļās pļavas ne miņas, vieni dēļi, pagales, kāds zāģē, kaļ. Pārrāpjos atpakaļ – opā, 15 gadus atpakaļ laikā esmu atceļojis. Rau, nāk man pretī jauneklis, smēķi zīzdams, nobijies, tikko Rīgā sācis dzīvot, par automehāniķi mācās, ielas nezina, ar tramvaju baidās braukt, tāpēc uz kojām iet ar kājām. Pieeju klāt un tā no sirds šim ar kulaku pa rīkli. Kliedzu: pamēģini tikai uzpīpēt vēl! Ka došu ar kāju, saprati?! Saka, ka sapratis, pārbijies aizskrien. Tā, tas nu būtu nokārtots. Rāpjos atpakaļ pār sētu: pavei, beidzot ir zaļa pļava, jauka vieta, sunim būs ērti padirst. Eju mājās, svilpoju. Alkas pēc cigaretes vairs nemoka.

 

Dzīve

Suns sēdēja dzīvoklī. Jauki viņam bija tā sēdēt – nevis būdā, bet dzīvoklī. Turklāt bez ķēdes un ar ūdeni, ēdienu. Dzīvoklī silts, guli kaut visu dienu. Pakasies, paķer asti, izej pagalmā, nokārtojies, atnāc atpakaļ, atkal paguli, uz nerviem pakrīti. Vareni būt sunim. Vienīgā nelaime – tajā pašā dzīvoklī bija arī kaķis. Tas, sātans gatavais, visu savu dzīvi likās veltījis tam, lai visādos veidos kaitētu sunim. Uzšaut ar ķepu vispār bija ierasta darbība. Tā pamatīgāk ieklupt krāgā reizi dienā bija tikai pieklājīgi. Nelaist suni pie ēdiena arī patika. Vienreiz pat apdirsās taisni pie tās bļodas. Suns, saprotams, kakas apēda un kļuva briesmīgi laimīgs, tomēr, ziniet, kaķis jau nezināja, ka tā notiks. Lai nu kā, beigās sanāca, ka sunim dzīve bija elle. Labāk būdā pie ķēdes būtu tupējis, nevis ar šito sātanu kopā dzīvojis. Lūk, bet kaķim gan dzīve bija varena. Silts, ēdiens ir, ūdens arī, kur izkakāties ir, guli kaut visu dienu – pat jāstrādā nav. Jauka dzīve kaķim. Vienīgā nelaime, suņa nagla pakaļā bija saimnieks. Saimnieks, gatavais nelietis, nekādīgi negribēja ļaut kaķim mierīgi dzīvot. Tad baksta, tad sviež ar čību, tad pienu nelej, tad mēdās. Citreiz atkal, pārdzēris sajēgu, atnāk mājās un sauc kaķi par miesīgu dēlu. Briesmīga dzīve bija kaķim. Labāk būtu priedē sēdējis nekā ar tēti šeit dzīvojis. Tā, lūk. Bet nu saimniekam, tam gan dzīve bija varena. Dzīvoja piedzēries, bēdu nepazīdams. Ne jāmazgājas, ne jāstrādā. Gatavā paradīze. Tikai viena nelaime saimniekam – draudzene. Viņa, lūk, saimniekam dzīvot ne par ko neļāva. Tad auro par neko, tad greizsirdīga, tad zeķes smirdot. Posts un negals. Labāk būtu pludmalē sēdējis nekā šeit tagad traukus mazgājis. Briesmas gatavās. Tā nu, lūk, vesels bars te dzīvojam. Riebjas pilnīgi.

 

Nams

Kad Sadovņikova ielā cēla daudzdzīvokļu namu, tad, kā jau labi zināms, pie rakšanas piesaistīja ekskavatoristu Robertu. Viņš atbrauca norunātajā laikā un ķērās pie darba. Man, piemēram, vispār nav ne mazākās skaidrības, kā un kāpēc notiek rakšana, tomēr, lūk, mājām tas esot augstākajā mērā nepieciešams. Lai nu kā, Roberts raka, ka zili dūmi vien pa gaisu griezās. Raka, raka līdz ekskavators apklusa. Visi tā kā nobrīnījās, bet neko – tak jau Roberts pats zina, kad savu aparātu slēgt iekšā un kad – ārā. Viss jau būtu jauki, tomēr, kad sāka kaut kas no tās puses kā pa baznīcas zvaniem dauzīt, tad gan visi nolika ķieģeļus, āmurus pie malas un skrēja skatīties, kas tur notiek. Un, rau, tur bija šāda aina: Roberts sēž savā traktorā un ar kloķi kustina aparāta kausu, kas savukārt dauza kaut kādu bleķa gabalu. Kaimiņi Rihards un Uģis, zināms, skrēja klāt bleķa gabalam pētīt. Izrādījās, tas nav nekāds bleķa gabals, bet zelta pods! Taisni kā pasakās! Roberts tajā brīdī briesmīgi nobijās, gluži zaļš palika un sāka taisnoties, ka nemaz nebūtu dauzījis, ja zinātu, ka tas ir zelta pods, nevis, piemēram, spainis vai kaut kāds jumta gabals. Visi tā kā sanervozējās un Robertu stipri piekāva. Pēc tam, cenšoties pierādīt katrs savas tiesības uz podu, viņi izkāvās arī viens ar otru. Visas tās burzmas vidū iemaisījās bērneļu bars un sāka kauties savā starpā, līdz no apkārtējām mājām saskrēja bērnu vecāki un ņēmās tā vicināt dūres, ka vispār neko vairs nevarēja saprast. Par laimi, drīz atbrauca milicija, visus pamatīgi piekāva, savāca zelta podu un aizbrauca. Nams vēlāk tika pabeigts, un mūsdienās to bieži dodas aplūkot tūristi. Nevis tāpēc, ka tur bija atrasts zelta pods, bet gan pagalam dīvainās arhitektūras dēļ.

 

Pilnvara

Man vakar izdeva pilnvaru, tomēr nesalasāma rokraksta dēļ bija pilnīgi neiespējams saprast, ko es esmu pilnvarots darīt. Skaidra lieta, man nekavējoties sakāpa galvā, un es gribēju darīt pilnīgi visu. Piemēram, pastāv taču iespēja, ka esmu pilnvarots iet veikalā un ņemt visu, ko gribu. Tad nu, lūk, šodien eju veikalā un patiesi ņemu visu, kas ienāk prātā. Pilnu grozu piekrāmēju: aliņus, vīniņu, šņabīti, uzkožamos. Pie kases samaksāju un eju mājās priecīgs. Zili brīnumi, nodomāju, varbūt tiešām esmu pilnvarots darīt visu? Varbūt arī apsaukāties uz ielas varu, ko? Sāku apsaukāties – un, hei, tiešām varu. Apsaukājos kādas desmit minūtes, dabūju ar kāju pa kuņģi un eju apgarots mājās. Varena pasaule, nodomāju, cik gan labi, ka man ir pilnvara. Varbūt arī pastā sūtījumu izņemt varu? Jāmēģina. Eju uz pastu, pieprasu paciņu, rādu dokumentus, pilnvaru, un, rau, paciņa tūdaļ tiek iznesta no noliktavas un atdota man. Nē, nu gatavais kino. Eju mājās, iedodu ēst sunim, kaķim, domāju, ko vēl lai pārbauda. Varbūt esmu pilnvarots tūliņ pat pēcpusdienā attaisīt alu? Nu kā tad! Attaisu, padzeros, neviens pat neiepīkstas. Aizelšos no laimes. Varbūt es esmu pats Dievs, ko? Varbūt tiešām esmu? Daru visu, ko gribu. Esmu pilnvarota persona. Man ir pilnvara. Prātam neaptverami un neticami. Saprotams, zvanu uz banku un pieprasu naudu. Saku: ātri dodiet desmit tūkstošus naudas! Man ir pilnvara. Tur uzreiz atbild: desmit nedosim, bet divus – kaut tūliņ saņemsiet kontā. Zināms, piekrītu. Lūk, tagad pa pilsētu staigāju kā pilnvarots cilvēks ar naudu kontā. Piedzēries, protams, bet tas neko nemaina. Staigāju, staigāju, kamēr no sazin kā nomirstu. Uzlaižos debesīs, bet tur – Dievs. Pamatīgi dusmīgs. Prasa, kur es esmu dabūjis pilnvaru. Saku, ka, lūk, tas un tas izdeva, pilnvaroja mani. Vispār palieku nedaudz dusmīgs, jo man taču ir pilnvara, un cilvēkam ar pilnvaru nav jātaisnojas, kāpēc viņš ir pilnvarots darīt visu. Beigu beigās tā aizsvilstos, ka uztaisu nejauku skandālu un mani izsviež no debesīm. Zināms, iegāžos ellē. Tur vispār kaut kāds murgs notiek un pilnvaru man uzreiz atņem. Lūk, esot nepareizajam izdevuši. Kāpju atpakaļ uz zemes un dzīvoju tālāk sīka cilvēka dzīvi – ne aliņu pusdienlaikā iedzert, ne pastā paku izņemt. Gatavā elle ne dzīve. Nav izturams, goda vārds.

 

Nākotne

Kādas mazas Latvijas pilsētas dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā gulēja Raimonds. Atlaidies uz viena no garajiem koka soliem, viņš blāvu skatienu vērās telpas griestos un virināja lūpas, it kā pūlētos galvā sarēķināt kādu sarežģītu vienādojumu. Skatītājam no malas varētu šķist, ka Raimonds ir kāds jukušais vai dzērājs, tomēr, lai jūs neviltos stāsta turpinājumā, pačukstēšu, ka viņš nebija nedz jucis, nedz dzēris. Pat nabadzīgs viņš nebija. Gluži otrādi – ja kāds ar garākiem nagiem iedomātos iebāzt roku viņa kabatā, tad atrastu resnu, ar papīra naudu piestūķētu naudas maku. Lūk, kāds lielisks un svarīgs sers gulēja stacijas uzgaidāmajā telpā. Rokas salicis aiz galvas, Raimonds ik minūti smagi nopūtās un pavērās sev apkārt, it kā meklētu kāda pazaudēta, bet neiedomājami mīļa cilvēka seju. Kādas skaistas meitenes bālo sejiņu, es atļaušos jums pateikt priekšā.

“Nu, kā tad!” jūs tagad iesauksieties, “Raimonds ir nelaimīgi iemīlējies!”

Maldāties, draugi. Viņš gan bija iemīlējies šajā trauslajā un kautrīgajā meitenē, taču nepavisam ne nelaimīgi. Vispār jaukais eņģelis nupat jau grasījās zvanīt policijai, ārkārtīgi satraucies par mīļotā ilgo prombūtni.

“Viss skaidrs!” jūs noteikti tagad domājat, “Raimonds ir nokrāpis savu drostaliņu un tagad, sirdsapziņas mocīts, guļ stacijā un baidās iet mājās.”

Labi, pirms jūs tik briesmīgi apvainojat stāsta galveno varoni, paklausieties patiesību.

Raimonds nebija krāpis savu mīļo draudzeni, un vispār viņš bija pats tikumības kalngals.

“Par ko tad vispār ir runa?!” jūs noteikti tagad nervozējat. “Atbildiet, kas tas par cilvēku un kāpēc viņš guļ stacijā, ja nav nedz piedzēries, nedz nabadzīgs vai jucis?”

Esiet mierīgi, lūk, kas notika patiesībā.

Raimonds ir netālu esošās minerālmēslu rūpnīcas priekšnieks. Iepriekšējā vakarā pēc darba iznācis uz ielas, viņš nejauši ieskrēja tieši krūtīs kādai čigānietei. Pieklājīgi atvainojies, viņš jau taisījās doties tālāk, bet čigāniete piepeši palūdza viņa plaukstu: “Es izzīlēšu jūsu nākotni par dažiem centiem,” viņa teica.

Raimonds, kā par nelaimi, bija ārkārtīgi māņticīgs un piedevām īsts bailulis, tāpēc neatskatīdamies pielika soli.

“Es izzīlēšu tev nākotni par velti!” čigāniete sauca viņam aiz muguras, bet Raimonds, pie visām miesām trīcēdams, vicoja tik uz priekšu.

“Nākotni zīlēšu, nākotni!” čigāniete kliedza no visas sirds, bet Raimonds iebēga stacijas uzgaidāmajā telpā un noslēpās aiz sola atzveltnes.

Čigāniete negāja iekšā stacijā, bet palika dežurēt pie stacijas logiem. Pēc neilga laika viņai tas apnika, tomēr, būdama sieviete ar labu humora izjūtu, viņa vēl nokliedzās, ka bez nākotnes neviens no stacijas vēl nav iznācis, tāpēc maksā vai nemaksā, bet vīrietim nākotne būs. Čigāniete aizgāja prom, bet stāsta galvenais varonis bija tik pārbijies, ka pavadīja visu nakti, valstoties uz stacijas uzgaidāmās telpas sola, ar acīm meklēdams skaistās meitenes bālo sejiņu un nespēdams izdomāt, no kā viņam vairāk bail: no čigānietes vai no nākotnes.