— Elēģija manai mātei

 

Elēģija manai mātei

 

1.

Mana sarakste telefonā ar māsu, galvenokārt par veco un slimo mammu. Tik daudz līdzīgu domu, kopīgs aizkaitinājums par slikto atmiņu, pārvērsto apziņu, niķiem. It kā mēs būtu divgalvains radījums, kā Grūdmūsvelcjūs no bērnības grāmatas, kuru mums krieviski lasīja mamma, Baba Ļoļa vai Ļuba. Māsa ir gandrīz es, visvairāk es visā pasaulē, varbūt pat vairāk es – vismaz viņa atceras vairāk. Nenoliedzu nobīdi, nepārklājušos pieredzi, tomēr neviens cits taču vairs nezina noslēpumus.

Mamma tikmēr guļ liedagā; šī ir vienīgā diena šovasar, kad viņa ir nonākusi līdz jūrai, pati gājusi kilometru un tad bezspēkā atkritusi uz pludmales segas. Pērn vēl varēja sēdēt, pirms dažiem gadiem – pat iebrist. Neticami izdēdējusi, un cik tievas nu rokas, kas reiz mani nesa, tolaik tās bija raupjas un brūnas, bet vēl stipras. Mammas pēdējā iespēja saliedēt mani un māsu: viņa kļuvusi mums par kopīgu ienaidnieku, lai mēs ik vakarus apspriestu stratēģiju.

Balti mākoņi, spainīši, smilšu torņi, viss šķiet kā toreiz, maiga pūsma un saule no sāniem. Pajauna sieviete slaika iznāca pludmalē kleitā ar taureņiem, nosauļojusies, stiegra. Tovasar viņa ieņēma mani, tagad ir aizlūzis stiebrs smiltīs, bet es meklēju māsu telefonā, un ekrāns viļņojas saudzīgā maigumā vienai pret otru kā sevi. Šļaksti, spiedzieni, smiekli; kopīga pagātne, rūpes un bēdas; kopīgs ienaidnieks, kopīga mīlestība.

 

2.

Es negribu zvanīt mammai,
jo saruna neizdosies,

viņa runās muļķības,
teiks, ka bijusi tepat aiz mājas, lai gan glābēji viņu atrada
pusotru kilometru tālāk, pie pludmales volejbola;

viņa strīdēsies, teiks, ka neklausa internetbanka,
vai stāstīs par pagātni visu, ko jau zinu no galvas,
bet nepateiks to, ko es tiešām gribētu dzirdēt,
jo nav pievērsusi tam uzmanību;

viņa teiks, ka ir bijusi veikalā Maxima,
lai gan viņas gadagājuma cilvēkiem tagad īpaši iesaka izolēties;
un tiepsies, ka pirms nedēļas slimnīcā iedotā medicīniskā maska esot vēl gluži laba;

viņai nederēs neviens padoms, nevienas zāles;
neviens atnestais ēdiens negaršos ilgāk par pirmajiem kumosiņiem;

viņa sadusmosies, ka es viņu kontrolēju,
bet tieši viņa man mācījusi, ka tādas ir rūpes,
un man nav laika vienkārši uzklausīt, izklaidēt, veltīt uzmanību;

es negribu zvanīt, lai gan vajadzētu darīt to, kamēr vēl var,
kamēr viņa man atbild, kaut arī atbilde aizkaitina,

jo es negribu dzirdēt, ka viss iet savu gaitu,
jo, sasodīts, kas tad iet savu gaitu? slimība? novecošana? laiks?

bet pēc sarunas iziešu ārā un spārdīšu satrunējušos šķūnīša dēļus.

Es negribu viņai zvanīt, kaut gan vēlāk to nožēlošu.

Es negribu zvanīt mammai, jo viņa mirst
un man nav lielas pieredzes komunikācijā šādos gadījumos.

 

3.

ja es teikšu ardievu, tu mirsi
ja sūtīšu pie velna, tu mirsi
ja nesadzirdēšu zvanu, tu mirsi
ja es pacelšu, arī mirsi

ja lūgsi man piedošanu, tu mirsi
ja tu nelūgsi, arī mirsi
ja lūgšu tev piedošanu, tu mirsi
ja nepaspēšu, vienalga mirsi

ja es teikšu, ka mīlu, tu mirsi
ja es nepateikšu, tu mirsi
ja tevi apskaušu cieši, tu mirsi
ja neapskaušu, tad arī mirsi

 

4.

mana māte bija dumpiniece
maza meitene raudzījās drūmi caur pieri
Maskavā, evakuācijā un Raunas ielā
viņa neticēja Dievam
neticēja Ļeņinam un Staļinam
komunismam un Latvijas neatkarībai
sociāldemokrātiem un feminismam
neticēja ārstiem un medikamentiem
lai gan dakteris Zvirgzdiņš
ielikdams mākslīgo aortu
deva viņai vēl piecpadsmit dzīves gadu

mana māte bija skaistule un alka pēc uzmanības
viņai bija skaistas kājas un augstas gūžas
jaunības fotogrāfijās viņa tik šķelmīgi smaida
velti skolas direktore berzēja
viņas tumšās uzacis ar siekalās samitrinātu mutautiņu
viņa nekrāsojās līdz gadiem piecdesmit pieciem
līdz gadiem septiņdesmit viņai parasti nebija labu drēbju
bet vēl tad viņa lepojās, ka tāpat visu mūžu
nav varējusi atkauties no pielūdzējiem
manam tēvam viņa uzticējās uzreiz
it īpaši neskartajās zemēs, kad viņš slepus baroja mammu
ar lauku speķi

manai mātei nebija kāzu kleitas un nebija kāzu
nebija laulības gredzena
viņi sareģistrējās un mājās paēda torti
bet uz laukiem pie papa vecākiem viņa pirmoreiz aizbrauca tikai pēc gada
ar manu māsu, kas jau mācījās rāpot
un Babu Ļubu, kas uzraudzīja māsu
bet vakaros devās klausīties lakstīgalas
viņi brauca ar Neretas autobusu un izkāpa Susējas pagriezienā
un vecāmāte sagaidīja ar zirgu
kā izdarīsi, tā būs labi, viņa teica
bet Ots grib zupu, mācīja Betijas tante

nezinu, vai mana māte ticēja Hruščova atkusnim
domāju, ka viņa tad bija diezgan jautra un bezrūpīga
mums ar māsu starpā ir sešpadsmitarpus gadu
māte tolaik kādu brīdi strādāja Latvijas Radio
uzdzīvoja ar Ainu un Maiju Silmali
to viņām ļāva, bet uz Parīzi nepalaida

mana māte gulēja naktīs, kad tēvs rakstīja
un rūpējās par mani rītos, kad viņš gulēja
reiz, kad paps jau atkal stāstīja viesiem par Ameriku
viņa tos pameta, bet labākie tomēr nāca vēl citreiz
lielāko daļu dzīves viņai nebija sava kabineta
bet, kad bija, tad lielākoties nebija laika tur strādāt
viņa gribēja rakstīt vēl tad, kad vairs neuztvēra vienkāršu tekstu
cerēja, ka palīdzēs slimnīca, sanatorija vai rakstnieku māja

pēdējos mēnešos viņa redzēja dokumentālas filmas par savu dzīvi
vai varbūt, kāda tā būtu bijusi
ja Padomju Latvijas krievu literārajā vidē
kāds kaut ko būtu jēdzis no sieviešu rakstības
varbūt Maskavas literatūras institūta kopmītnes kaktiņā
kaut kas tāds bija iespējams
māte neticēja Jevtušenko un neticēja Ziedonim
neticēja latviešiem un latvietēm
mājsaimniecēm un siermaizītēm

no savas funkcionālās gultas ar pacelto galu
viņa vēroja, kā aiz mūsu loga Carnikavā
tiek uzvesta Baltā gvarde
kaut kur aiz Līņu ielas
kur parasti redzams aizaugušais kanāls
kas ziemā izskatās pēc Brēgela gleznas

kad es izdomāju iestāties mākslas skolā, jo mana dubultā pašcieņa
nespēja panest četrdesmit devītās autoritāro disciplīnu
māte mani trīsreiz nedēļā vadāja zīmēt pie Silvijas
ar trolejbusu pāri visai pilsētai
pat tad, kad māsa divdesmit astoņu gadu vecumā kļuva par atraitni
bet māte – par otru mammu māsas bērniem
vismaz uz kādu laiku

mana māte bija apgarota piecdesmitgadniece
ar introvertu skatienu un riņķiem zem lielajām acīm
ar sirds mazspēju
viņa mazgāja vecās Rozentālskolas grīdu manā vietā
tajā ziemā, kad es biju apkopēja
un sašuta, kad mācību daļas vadītāja Bļoda
mani pēc gada atbrīvoja no šī deviņdesmitajos tik iekārojamā amata
it kā par sliktu darbu

mana māte no skata bija inteliģenta kundzīte
bet cik uzstājīga un spītīga!
viņa parasti panāca savu
līdz es apprecējos
bet pēc divdesmit diviem pamiera gadiem viņa mira manās mājās
kaut līdz pēdējam rāvās uz savām, kur viņu vairs nevarēja atstāt vienu
viņa neticēja, ka mūsu kultūrā cilvēka ķermeņa labklājībai ir lielāka vērtība nekā brīvajai gribai
mana māte bija viena no retajām, kas maksāja biedru naudu Latvijas PEN
taču viņai nācās palikt šeit
kamēr Ādažu apbedīšanas dienesta puiši aiznesa viņas miesu
es jau zināju, ka šoreiz viņa zaudēs
man tas nesagādāja prieku

 

5.

Tik vienkārši, pandēmijas laika bēres, tikai savējie, tikai ārā. Vaļējā zārkā tu guli pavasara saulē. Mēs esam maskās, brilles, protams, aizsvīst, un redzu tikai baltu, gaiši dzeltenu un viegli zilu miglu. Man patīk kapos martā, tik daudz gaismas.

Ja vēlāk slīdēsi pār Andrejsalu, tu varbūt manīsi puisi tumšbrūnā kapučjakā, pabalinātiem matiem un meiteni rozā kažokā. Vai tu vēl zināsi, ka tie ir mani lielie bērni, kas pasūtījuši tavu bēru mielastu ar piegādi no Ganbeja un apēdīs pie ūdens?