— Un kāpēc ne? Var arī tā

Par Džordžo Agambena grāmatu Kapitālisms kā reliģija (tulkojis Junius Freijs (V. Irbes vārdā nosauktās soterioloģijas biedrības politiskās ekonomikas pulciņš); Bolderāja, 2021)

2021. gada sākumā izdevniecība Bolderāja laida klajā nelielu grāmatiņu – itāļu filozofa Džordžo Agambena (1942) sarakstīto eseju-runu krājumu Kapitālisms kā reliģija. Brošūras nosaukums ir tieši tāds pats kā Valtera Benjamina, iespējams 1921. gadā sarakstītajam fragmentam, kurš pirmoreiz publicēts 1985. gadā un kura nosaukumu Benjamins savukārt varētu būt palienējis no Ernesta Bloha grāmatas Tomass Mincers kā revolūcijas teologs.¹ Grāmatā ietverti pieci teksti (esejas vai runas), un tā ir papildināta ar Agambena pārdomām “sērgas laikā”, proti, 2020. gada pavasarī.

Kapitālisms kā reliģija, protams, ir bijis un joprojām ir visai aizraujošs temats, kas lielākoties iztur laika kritiku. Benjamins kapitālismam izdalīja trīs iezīmes: pirmkārt, tā ir tīra un ekstrēma kulta reliģija; otrkārt, tam piemīt permanenta ilgstamība; treškārt, šis kults piešķir vainu – tas nevis izpērk, bet dzen parādā.² Īsumā šī fragmenta saturu pārstāsta arī Agambens, mēģinot dziļāk paplašināt Benjamina tēzes un meklējot kapitālismā ticību jeb kredītu (šo vārdu savstarpējo saistību filozofs pierāda kā ar grieķu, tā latīņu valodas starpniecību, kapitālismu definējot kā reliģiju, kuras Dievs ir nauda).³ Tomēr šāda reliģija atceļ to, ko senie grieķi apzīmēja ar vārdu ousia – Agambens to apzīmē kā cerēto lietu substanci, taču tikpat labi ar šo jēdzienu var apzīmēt arī esamību/būtību.⁴ Tas ļauj Agambenam atvasināt arī savas turpmākās teorijas, kas, starp citu, šajā nelielajā krājumā ne vienmēr tiek iztirzātas līdz galam, radot priekšstatu, ka autors ir pieņēmis – lasītājs jau ir pazīstams ar viņa teorētiskajiem darbiem vai vismaz idejām. Blīvi un diezgan brīvā veidā demonstrējot labas baznīcas vēsturnieka zināšanas un katolicisku izpratni par reliģiozitāti, Agambens savu sākotnējo teoriju no kapitālisma izvērš tālāk, krājuma gaitā pakāpeniski iepazīstinot arī ar savas filozofijas pamatjēdzieniem tieši no šī teorētiskā skatpunkta – piemēram, dzīves formu, izņēmuma stāvokli un homo sacer. Visi šie jēdzieni ir saistāmi ar viņa biopolitikas teoriju (kuras viens no iedvesmotājiem ir bijis Mišels Fuko). Taču teorētiskajā pamatojumā Agambena pieeja ir ar kārtīgu atvēzienu – viņš iedziļinās ne vien kapitālisma struktūrā, baznīcas vēsturē un antīkajā filozofijā, bet nodarbina sevi arī ar refleksiju par demokrātijas likteni un vietu, kas tajā atvēlēta cilvēkam, kurš, kā jau norādīts iepriekš, kapitālisma reliģijas skarts, protams, arī tīri ontoloģiski vairs nav tāds, par kādu ticis uztverts kādreiz.

Neliels piemērs, kas, cerams, ļaus vismaz daļēji izprast Agambena domu gaitu. Drošības jēdzienu filozofs skaidro ar “izņēmuma stāvokļa” paradigmu, savukārt par mūsdienu pārvaldības aksiomu saka: “Tā kā pārvaldīt cēloņus ir sarežģīti un dārgi, mēģināt pārvaldīt sekas ir daudz drošāk un noderīgāk,” (50. lpp.) – ar to skaidrojot arī Eiropas valstu pārvaldes (jeb Drošības Valsts) modeli – ja cēloņi prasa izpratni, sekām ir gana ar kontroli. Tā, piemēram, viens no kontroles veidiem ir biometrija, kas faktiski (to autors izklāsta vairāku lappušu garumā) maina arī cilvēka ontoloģiju, tādējādi apstiprinot sākotnējo tēzi, kurā figurēja ousia – identitāti nosaka bioloģiski parametri, kas ir neatkarīgi no cilvēka gribas un kontroles (piemēram, pirkstu nospiedumi), un līdz ar to izzūd persona. Šāds personas zudums būtiski maina līdzšinējo ierasto sabiedrisko un politisko kārtību, pieprasot jaunus risinājumus. To ir visai būtiski uzsvērt – lai arī Agambena argumentācija brīžam, šķiet, ved pesimisma purvā, viņš norāda, ka, piemēram, vara ir atceļama caur dzīves formu.

Kopumā pirmajā acu uzmetienā Agambena krājums šķiet raibs kā dzeņa vēders – kāds, teiksim, kapitālismam vai naudas ekvivalenta zeltam atcelšanai lai būtu sakars ar pirmkristīgo baznīcu vai, vēl trakāk, elles un mesijas jēdzieniem? Vai, teiksim, ar to pašu biometriju? Vismaz lasot krājumā ietverto otro eseju, cilvēks drusku tā kā satrūkstas, ka te varētu būt darīšana ar kaut ko līdzīgu sazvērestības teoriju darināšanai. No vienas puses, gribas gari novilkt “Kaut kāda taisnība tur ir”, no otras – nedaudz satraucoša ir apziņa, ka kāds cits varētu iekliegties: “Beidzot kāds pasaka visu, kā ir!” Tas mazliet biedē – no vienas puses, Agambenam ir daudz atziņu, kuras labprāt no konteksta varētu izraut dažādu sazvērestības teoriju piekritēji, piemēram, norādot, ka savu brīvību un būtību (pēc analoģijas – kāda apsolījuma piepildīšanās gaidas) esam brīvprātīgi iemainījuši pret ieslodzījumu, pakļaujoties bioloģiskam ienaidniekam (jā, te ir runa par vīrusu). Protams, plakanas ārpuskonteksta interpretācijas gan ir iespējams atvedināt no teju jebkura teksta.

No otras puses, lai arī atsevišķas domas ir atrodamas katrā no esejām, krājuma spēku veido tieši to secība, pakāpeniskums, kurā ir iespējams iepazīties ar teoriju par jēdzienu atcelšanu un to, kas nepieradušām ausīm var izklausīties pēc filozofiska kalambūra, proti, atceļošo potencialitāti, kurai pēc savas būtības ir milzīga nozīme dzīves-formas strukturēšanā. Savukārt dzīves-forma kā konstitutīvi atceļoša ir vienīgā, kas var atcelt varu un tās darbus (75. lpp.). Autors brīvi un ar plašu vērienu operē ar visdažādākajiem vēstures faktiem un nostiprinātiem jēdzieniem, jaucot tos kā kārtis un izliekot savādās kombinācijās – turklāt nereti izlaižot šādus tādus sīkumus, kas varbūt varētu neapstiprināt šīs teorijas. Un kāpēc gan ne? Var taču rīkoties arī tā, ja nonākts pie kāda sakarīga gala slēdziena. Rūpība, ar kādu viņš pievēršas dažādiem tekstiem (Aristotelim, Benjaminam, Heidegeram, Fuko, Bonhēferam, Pāvila vēstulēm u. c.), kuros slēpjas kāds teorijai noderīgs vai to izskaidrojošs jēdziens, norāda uz ļoti mērķtiecīgu, lai arī visaptverošu interpretāciju un godīgiem izpētes jautājumiem, kas ir šīs interpretācijas dzinējspēks. Nelielais sējumiņš vai mudž no vērtīgām atziņām (kas pamatotas analoģijās un argumentu virknēs), skarot ļoti būtiskus filozofijas jautājumus – jau bez uzskaitītajiem, piemēram, arī jautājumu par laiku, “kurš mēs paši esam” (24. lpp.).

Varētu vaicāt, kāda suņa pēc tieši šobrīd lai mums, pandēmijas un pašizolācijas nomocītajiem latviešiem, būtu nepieciešama šāda grāmata. Savā ziņā atbilde ir diezgan vienkārša – pirmkārt, ir vērts izsekot Agambena strukturētajam vērienam un soli pa solim saprast, vai un kā mūsdienās kapitālisms joprojām ir reliģija un kādā veidā tā skar cilvēka esamību, kas vienlaikus ir arī vienīgais viņa pienākums (būt dzīves-formā). Secinājums ir skarbs: cilvēka un dievišķā ideju ir aizskalojuši “nepielūdzamie vēstures viļņi”, savukārt “mēmi-kailā bezsejas dzīve un veselības reliģija” (95. lpp.), kuru piedāvā varas (vai apstākļi), tiek noraidīta. Kas paliek? Meklēt neiluzoru dzīves-formu, balstoties atmiņās un pieredzē, un, manuprāt, tieši uz šo – refleksiju par būšanu, esamību, attiecībām ar sakrālo un sekulāro laiku – aicina Agambens, protams, nepieprasot šīs refleksijas tūlītēju, praktisku rezultātu.

Noslēgumā tomēr veltīšu dažus skarbus vārdus grāmatas tulkotājiem un izdevējiem. Lai arī grāmatai ir vizuāli ārkārtīgi piemērots un vienkāršs vāks un tā ir parocīga (viegla un nejūk ārā), tomēr teksta lasīšanu un uztveri dažviet visai būtiski apgrūtina korektora trūkums – šur tur trūkstošos komatus lielākoties gan lasītājs var ielikt pats, protams, baiļojoties, vai tas nemainīs konkrētā teikuma uztveri, bet no tādiem brīnumiem kā baznīctēvs Žeroms (Hieronims) vai Irēnijs (Irenejs) gan būtu derējis izvairīties. Kaitina arī, piemēram, Gija Debora Izrāžu sabiedrība (Izrādes sabiedrība, kas Deboram tomēr ir jēdziens) vai Pazolīni vārda rakstības atšķirības pat vienā lappusē.

1. Sk. Benjamins V. Vardarbība un melanholija. Sastādījis, tulkojis un komentējis Igors Šuvajevs. Rīga: Neputns, 2020. 37.–41. lpp. Komentārs 147.–153. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Turpat, 37.–38. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Agambens Dž. Kapitālisms kā reliģija. Tulkojis Junius Freijs (V. Irbes vārdā nosauktās soterioloģijas biedrības politiskās ekonomikas pulciņš). Rīga: Bolderāja, 2021. 9.–10. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Turpat, 11. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)