raksti

— Sākumā bija uzvārds

Ivars Šteinbergs

14/04/2021

Jebkurā gadījumā – manī iesēdās doma, ka par šo cilvēku kaut kas ir jāuzraksta.

 

Dzejoļi top dažādos veidos. Ir tādi, kas tik tiešām, kā mēdz teikt, “atnāk” dažu minūšu laikā, radot iespaidu, ka visu šo laiku bijuši kaut kur jau gatavi un vienkārši gaidījuši, kad tiks artikulēti. It kā tie netiktu rakstīti, bet gan atrasti – kā glumas, spilgtas sēnes kāda iekšējā meža sūnās. Taču šādi dzejoļi ne vienmēr ir labi; lai cik patīkama būtu iedvesmas švunka, tā negarantē oriģinalitāti.

Tekstus var arī nosapņot, bet tie gan pārsvarā – vismaz manā gadījumā – ir nelasāmi: abstrakti, nesakarīgi un, ļaunākais, garlaicīgi. Pašā sapnī dzejolis var likties ģeniāls, bet, pamostoties un pierakstot, nākas domāt, ka sirreālisti meloja un miegs nu noteikti nav labākā dzejnieka darbistaba. Piemēram, nesen man sapnī dzejoli lasīja Marija Luīze Meļķe. Es noredzēto pantu nomodā pierakstīju:

 

***

 

reizēm ir par daudz apzīmētāju

grūti noorientēties

viss, kas ir dzeltens, ir vienkrāsains

viss, kas ir dzeltens, ir vienkrāsains

tavu nagu laka nenosaka

tavu matu krāsu

tavu nagu laka nenosaka

tavu matu

krāsu

 

Protams, kaut kas šajā dzejolī ir, bet, pirmkārt, tas tomēr netur līdzi objektīvās realitātes Meļķes jaunradei un, otrkārt, tas, manuprāt, ir interesants tikai ar to, ka ir nosapņots, – tas ir kā košs un bezgaumīgs suvenīrs, joks, prikols. Un tomēr es turpinu sapņus pierakstīt – varbūt ceru: kādu dienu nozibsnīs tas īstais, tas noslēpumu atklājējs, tas dziļais…

Ir arī tādi dzejoļi, kas top vidēji ilgi – kādas pāris nedēļas. Lielākā daļa dzejoļu, kurus savā dzīvē esmu uzrakstījis, ir tapuši aptuveni šādā veidā: sākumā manī ieķeras kāds vārds vai vārdu grupa, vai varbūt pat kāda cilvēka runas maniere. Tā piesaista un nelaiž vaļā, kūļājas apziņā, prasa, lai to apcer, apstrādā. Pēc kāda laika es parasti tad saprotu, ko darīt ar šo lingvistisko saturu, – man ir radušās idejas sižetiņiem vai tēlainībai, vai struktūrai. Ir notikuši viens vai divi “klikšķi”, atklājot, kādā kontekstā šī sākotnējā frāze vai vārds iederas, un pārējais tad ir tikai strādāšanas jautājums – konstruēšana, dramaturģija un teksta kopā lipināšana. Līdz šim, lai pabeigtu dzejoli, man ir bijušas vajadzīgas šīs trīs lietas – pirmais vārdiskais impulss, kāda nobriedināta intuitīvā nojausma par to, ko ar šo impulsu darīt, un, treškārt, sauss darbs.

Un tad ir dzejoļi, kas top vairākus mēnešus vai pat gadus. Par šādiem dzejoļiem parasti ir iespējams pateikt kaut ko vairāk par “man tā uzrakstījās”, šādiem dzejoļiem – atšķirībā no iepriekš minētajiem scenārijiem – parasti ir savs stāsts, jo tie izriet no ilgāka pieredzes nogriežņa. Šāds dzejolis ir dzejprozā rakstītais Kopsavilkums mana krājuma Strops (Neputns, 2020) 13. lappusē.

Var teikt, ka sākums šim dzejolim ir saistāms ar 2019. gada janvāri, kad atgriezos no studijām ASV un tiku pieņemts darbā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā kā redaktors vortālā Literatura.lv (veltīt dzejoli savam darba devējam nolēmu tikai pašās beigās, kad dzejolis jau bija uzrakstīts). Vairs diemžēl neatceros precīzo šķirkli, sakarā ar kuru tas notika, bet, kādu laiciņu pastrādājis ar rakstnieku datubāzi, uzdūros informācijai par kādu Diženajo Bernhardu – 1864. gadā dzimušu un 1933. gadā mirušu dzejnieku un tulkotāju. Šis vārds vai, pareizāk sakot, uzvārds mani aizkustināja, šķita, tajā ir kas raupjš un tas smaržo pēc propolisa. Es sāku interesēties par Diženajo un atklāju vēl saviļņojošāku stāstu – Periodika.lv pieejams avīzes raksts par to, kā nabaga tulkotājs pārcēlis Frīdriha Nīčes Tā runāja Zaratustra (1883), bet izdevēji to atteikušies publicēt, jo viņiem jau bijis Viļa Plūdona tulkojums. Tā kā mani interesē latviešu tulkošanas vēsture, mana pirmā doma bija, ka jāmeklē rokā šis zudušais tulkojums – kā detektīvu stāstā jau iztēlojos pētniecības projektu, braucienus uz Cēsīm, Ikšķili, Valmieru vai citām dzejnieka biogrāfijas pilsētām, lai okšķerētu pēc manuskripta. Vēlāk man likās, ka ir jāraksta pseidotulkojums – jāizliekas par Diženajo Bernhardu un pašam jārada sava Nīčes versija, kuru tad publicēt kā sava veida māksliniecisku viltojumu. Jebkurā gadījumā – manī iesēdās doma, ka par šo cilvēku kaut kas ir jāuzraksta.

Tad nāca viena no svarīgākajām 2019. gada literatūras iniciatīvām – aicinājums nodibināt Dzejas katedru Latvijas Mākslas akadēmijā. Tiku piesaistīts vieslekciju ciklam un nolēmu uzstāties ar priekšlasījumu par atdzeju, kura mērķis būtu parādīt, kā tulkošana var noderēt radošajā darbā. Gatavojoties šim pasākumam, iedomājos, ka vajadzētu arī pašam parādīt kādu piemēru. Sagribēju uzrakstīt dzejoli, kas kaut kādā veidā saistītos ar tulkošanu, un atcerējos par Diženajo, saprazdams, ka šī ir iespēja izmantot viņa stāstu. Puzles gabaliņi palēnām sāka savienoties.

Mani piemeklēja pirmais no diviem iedvesmas momentiem, proti, es sapratu, ka asij, ap kuru dzejolim jārotē, ir personvārdi. Latviešu literatūras vēsturē ir vairāki autori ar vāciski gariem vai vienkārši mēreni smieklīgiem vārdiem un uzvārdiem, un tā šķita ļoti pateicīga izejviela poēzei. Otrs iedvesmas moments nāca, kad sapratu dzejoļa formu. Kad studēju LU Humanitāro zinātņu fakultātē, Inga Žolude kursā par radošo rakstību mācīja, ka, rakstot prozu, sākumā jāsaprot divas lietas: pirmkārt, par ko ir stāsts; otrkārt, par ko stāsts ir patiesībā. Respektīvi, pirmajā gadījumā mēs apzināmies teksta aprises un veidolu, otrajā – tā vēstījumu. Tā kā pārsvarā rakstu dzejprozu, līdzīgi noteikumi attiecas arī uz mani – un vienā brīdī es sapratu, ka formas ziņā dzejolim ir jābūt zinātniska raksta kopsavilkuma imitācijai. Savukārt attiecībā uz to, “par ko stāsts ir patiesībā”, man nebija šaubu – tai jābūt mīlas vēstulei visam marginālajam un šī marginālā pētniekiem, kuru savdabīgais darbs bieži vien paliek nenovērtēts, kaut ļoti vērtīgs. Ne mazums humanitāro zinātnieku raksta par jautājumiem, kuru “aktualitāti” ir sarežģīti definēt, bet kuru pētījumi tik un tā ir būtiski, jo tie uztur vēsturi pie dzīvības. Tieši viņiem es gribēju pateikt paldies. Lūk, rezultāts:

 

Kopsavilkums

Veltīts LU LFMI

 

Ja ticam profesora K. anekdotiskajām drumslām, nelaiķis Diženajo Bernhards pa bezmiega naktīm iztulkojis visu Zaratustru svinīgā Glika stilā, bet izdevēji to nav ņēmuši pretī, jo priekšā esot aizsteidzies kāds Plūdons. Šī leģenda un tai sekojošais vakuums liek raksta autoriem vaicāt: kur aizklīdis Diženajā burzītais manuskripts? Vai tas nekrāj putekļus kādā privātā bibliotēkā, ko tās mantinieki spītīgi nedāvina arhīviem? Kāds ir tā liktenis – kā dzeņa vēders vai kā plekstes mugura? Vai teksta malās ložņā piezīmju simtkāji? Vai to paglābis tulkotāja draugs Edvards Treimanis-Zvārgulis? Varbūt tas bija kritiķis Ermanis Pīpiņš-Vizulis, īstajā vārdā Ermanis Pīpiņš? Varbūt Mārcis Zīraks, pazīstams ar pseidonīmu Ziemciešu Marija? Varbūt jāpateicas okultistiem Kārlim Čunčiņam-Līcītim un Jukumam Jūsmiņam-Pūcītim (kurš mīlējis kūpināt pīpi, kabatā gumzot tabakas maku no cūkas pūšļa)? Vai varbūt pats Diženajs, vienvakar aizsēdējies Suvorovā, savu rokrakstu kušķīti atdevis par glāzi šņabja un marinētu siļķi? Un ja nu tur, kur mums ir “zīmogs”, Bernhardam bija “zieģelis”? Ja nu mēs līdz šim “taurējām”, bet patiesībā vajag “bazūnēt”? Tas, protams, būtu simtreiz tuvāk oriģināla garam! Šie un līdzīgi jautājumi dūrušies strupceļā jau vairāk nekā gadsimtu, un, lai arī raksta mērķis nav sniegt atbildes, te pielietota vēsturiskā metode un gaismā celti tie, kas grimuši valodas mantnīcā.

 

Atslēgvārdi: marginālijas, bezmiegs, diženums, tauriņi, ziepju burbuļi

 

Pirmais teikums bija pašsaprotams – dzejoli es ievadīšu, atstāstot gadījumu ar Zaratustru. Vienīgā uzkrītošā modifikācija šeit bija profesora K. Kundziņa pārveidošana vienkārši par “profesoru K.”, tādējādi raisot asociācijas ar Franca Kafkas varoņiem. Vārdu savienojums “anekdotiskās drumslas” ir gan pārfrāzēts avīzes teksts, gan, sekojot redaktora ieteikumam, atsauce uz Sērena Kirkegora Filosofiskajām drumslām. Un, protams, “Plūdons” ir senilāk nekā “Plūdonis”. Tālāk seko retorisku jautājumu virkne, kas veido lielāko daļu dzejoļa, – likās, ka jautājumu struktūra uztur sava veida spriedzi. “Plekstes mugura” ir mana versija par pretstatu “dzeņa vēderam”, respektīvi, kas tāds, kas iekļaujas fonā, ir pelēks, neievērojams. Un tad nāk pirmais personvārds pēc paša Diženajā un Nīčes – Edvards Treimanis-Zvārgulis, par kuru ir rakstījuši LU LFMI pētnieki un pat izdevuši viņa grāmatu 150 epitafu jeb kapuzrakstu (LU LFMI, 2016). Zvārguļa saistība ar Bernhardu ir faktoloģiski precīza: kā rakstīts Literatura.lv, Diženajs “kādu laiku dzīvojis pie Edvarda Treimaņa-Zvārguļa Leukādijās, kur sarakstījis savus labākos darbus. Izraidīts biežās iedzeršanas dēļ.”

Tad pieminēts “kritiķis Ermanis Pīpiņš-Vizulis” – autors, par kuru biju vairāk uzzinājis no Stellas Pelšes referāta No tautas dzīves apstākļiem līdz priekšmeta pamatraksturam: Ipolita Tēna ideju atbalsis latviešu mākslas teorijā, kas tika nolasīts konferencē Zināšanu ģeogrāfija un migrācija (2019. gada 26. un 27. aprīlī). Viņa potenciālā saistība ar Diženajo gan ir safantazēta, viņš pieminēts tīri sava izteiksmīgā uzvārda dēļ. Tālāk ir Mārcis Zīraks ar savu pretējā dzimuma pseidonīmu – par viņu uzzināju no starpdisciplinārā zinātniskā žurnāla Letonica 2004. gada numura, kurā ir Birutas Gudriķes raksts Kā Mārcis Zīraks kļuva par Ziemciešu Mariju. Savukārt par Kārli Čunčiņu-Līcīti man jāsaka godīgi – viņu es atradu vietnē Humanitāro zinātņu virtuālā enciklopēdija, meklēdams uzjautrinošus uzvārdus.

Visbeidzot, Jukums Jūsmiņš-Pūcītis. Kad pirmo reizi publiski šo dzejoli lasīju, es tekstu pieteicu, sacīdams, ka viena no pieminētajām personām ir izdomāta un ka tam, kurš uzminēs – kura, es uzsaukšu alu. Neviens toreiz alu no manis nedabūja, jo neatpazina, ka Jukums Jūsmiņš-Pūcītis ir iztēles auglis. “Jē Jē Pūcīti” es izdomāju aptuveni 17 gadu vecumā kā savu alter ego un, parakstoties ar šo vārdu, esmu sacerējis trīs dzejoļus. Šī varētu būt piemērota situācija, lai viens no tiem piedzīvotu pirmpublicējumu:

 

histēriķis

no kikla “piparu kūka”

 

kā piens kā piens šodien debesu jūra re putni gaisā kā zivis ūdenī

nāc janvāra mēness dziļajā miega fāzē nāc rudenī ar kafiju

plastmasas glāzē skaties mans arsenāls trīc lūpās 33 vers libre

un septiņas notis un viss bet mīļā mademoiselle madam mis arī izspļauti

vārdi bises skrotis klausies klausies un kaifo sakultas duļķainas

urgas ielas ir skaņu caurspīdīgais taifūns muddy waters lūk mana

katarse ne kafka bet zappa mazurka kasdārzā un polka vējš

kas izšļūc cauri tavai čolkai radio naba siltā frizētavā abba ielas

o centrs o kalpacene o vācieša māja o dūmriņķīši o saule

jā saule kā pienene löwenzahn одуванчик kā pienene piena ceļā

 

Kopsavilkumā tālāk rakstīts, ka Jūsmiņam-Pūcītim paticis kabatā gumzīt “tabakas maku no cūkas pūšļa” – šis tēls ir aizgūts no mana vectēva (no tēva puses) atmiņām, kurās viņš apraksta pirmās pīpēšanas pieredzes. Tad parādās Suvorovs – tā ir reāla vieta 19. gadsimta beigās Krišjāņa Barona ielā, kurā, kā rakstīts portālā Zudusī Latvija, bieži viesojušies “J. Poruks, Pērsietis, Vensku Edvarts, Diženajo Bernhards, Edvards Treimanis-Zvārgulis, bibliogrāfs J. Misiņš, kuram tur bijis pat savs galdiņš”.

Ja mani atmiņa neviļ, tad marinētās siļķes tēls ir atsauce uz paša Diženajā Bernharda dzejoli, kas iekļauts dzejas izlasē Bezrūpju kauss. Dažādu laiku bohēma latviešu dzejā (Zvaigzne ABC, 2010), kuru lasīju 2019. gada Satori radošajā nometnē Susējā.

Pie beigām pieminētā “bazūnēšana” un “zieģelis” ir leksika, ko savā Bībeles tulkojumā ir lietojis Ernsts Gliks, viņa tulkojums ir pieejams tiešsaistē. Es lasīju Glika Bībeli un ieskatījos Plūdona tulkotajā Nīčes Tā runāja Zaratustra, lai ieģistos, kādas varētu būt atšķirības starp izdoto modernāko un Bernharda bībelisko tulkojumu. Atklājās, ka pats Frīdrihs Nīče ir uzskatījis, ka “ar ditiramba “septiņi zīmogi” palīdzību [..] [viņš ir] pacēlies par 1000 jūdzēm pār visu, kas kaut kad ticis saukts par dzeju” (tā Nīči savā ievadā citē Vilis Plūdons). Lūk, ja Plūdons lieto “zīmogu”, tad Bernhards varbūt ir lietojis Glika “zieģeli”. “Valodas mantnīca” arī ir no Plūdona ievada: “Iz savas bagātās valodas mantnīcas smeldams, bārsta viņš izšķērdīgi izteicienus [..] lasītāja priekšā.”

Dzejolis noslēdzas, kā jau pienākas rakstu kopsavilkumiem, proti, ar atslēgvārdiem, kuros arī ir apzināta atsauce uz Nīči: “tauriņi, ziepju burbuļi” ir citāts. Nīče raksta: “Un pat man, kas izturas pret dzīvi labvēlīgi, šķiet, ka tauriņi un ziepju burbuļi, un tie, kas starp cilvēkiem ir viņiem līdzīgi, zina no laimes visvairāk.”1 Redaktors man vēlāk teica, ka šo atsauci neviens nenolasīs, varbūt vienīgi Igors Šuvajevs, bet man tas nav svarīgi – šī atsauce ir domāta man. Es rakstu, lai sevi izklaidētu, kā arī – lai piedzīvotu to sajūtu, ka izdodas radīt kaut ko pašam interesantu. 

Dzejas katedras lekcijā es šo dzejoli tā arī nenolasīju, jo neatradās piemērots brīdis, toties tas iekļuva manā grāmatā. Redaktors ieteica vien dažas kosmētiskas izmaiņas (viens atslēgvārds bija neveikls, viena frāze jāieliek iekavās, “drumstalas” nomainīt uz “drumslām”), bet kopumā – ap 2019. gada septembri Kopsavilkums bija pabeigts. Tātad bija pagājuši aptuveni deviņi mēneši. Zinot, ka dzejoļi top arī desmitiem gadu, nemaz tik ilgi tas nav. Šis dzejolis joprojām man māca, ka ir jāiemīl pacietība. Visam, kas ar mums notiek, ir potenciāls iekļūt dzejolī. Ir tikai jātrenē atmiņa, jāpievērš uzmanība visam, kas pakutina prātu, pat ja sākumā nesaprotam – kāpēc.

Daži secinājumi:  

1. Neatkarīgi no tā, ka lielu daļu dzejoļa rakstīšanas aizņēma plānošana un shēmošana, man tas nepatiktu, ja tajā nebūtu piedalījies arī nekontrolējamais, – dzejolis būtu tukšs un šļaugans kā izpūsts balons, ja, pēc izpētes etapa reāli piesēdies rakstīt, es nebūtu ļāvies impulsam, nebūtu centies izkāpt no racionālās domāšanas un riskēt, paspēlēties.

2. Man pašam šajā tekstā visvairāk patīk tas, kā tajā sadzīvo sirsnība ar ironiju – paradoksāla kombinācija, jo būtībā tie ir pretstati, bet tieši to apvienojums, manuprāt, šeit rada kaut kāda veida daudznozīmību.

3. Šis ir tikai viens gadījums. Kaut kādā ziņā pat aizraujošāki ir tie dzejoļi, kas rodas “vienā mirklī”, bet par tiem neko daudz nevar pateikt, jo viņu vēsture daudz vairāk paslēpusies zemapziņā. Par šo dzejoli kaut ko ir iespējams pastāstīt, jo tajā saspēlējas arī lasīšanas pieredze, ilgstošas pārdomas un izlolotas jūtas.

4. Dzejolis sastāv no detaļām. Tajā svarīgākais nav galamērķis vai atrisinājums, uz kuru ved sižets, bet gan pats ceļš, respektīvi, katrā teikumā būtu jābūt kādai poētiskai vērtībai, kādam āķim, kas piesaista acis.

5. Pasaule ir pilna ar Diženajo Bernhardiem – un viņi visi gaida, kad par viņiem uzrakstīs.

  1. Nīče F. Tā runāja Zaratustra. Tulkojis Vilis Plūdons. Rīga: Jumava, 2006. 45. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

— Saistītie raksti