kritika

— Esi mana giljotīna

Bārbala Simsone

20/04/2021

Ķermeniskais netiek izslēgts, jo viss, kas notiek ar ķermeni, notiek arī ar garu – fiziskās attiecības kā intimitātes kulminācija var būt tuvības augstākais punkts un var būt arī tās pilnīgs noliegums.

Par Hannes Eštavīkas romānu Bordo klajie lauki (no norvēģu valodas tulkojusi Inga Bērziņa; Valodu Māja, 2020)

 

Norvēģu rakstnieces Hannes Ēštavīkas vārds latviešu lasītājam pagaidām pazīstams visai nosacīti: 2006. gadā latviešu tulkojumā izdots viņas darbs Mācītāja, un nesen klajā laists romāns Bordo klajie lauki. Paša lasītāja labad gribas cerēt, ka ar šiem izdevumiem rakstnieces tulkojumi latviešu valodā neaprausies, jo, tematiski aktuāli un spriedzes uzlādēti, tie paplašina skatījumu uz mūsdienu Eiropas literatūru arī tiem lasītājiem, kuriem norvēģu rakstniecība šķiet apstājusies pie Sigridas Undsetes un Ibsena.

Interesanti atzīmēt, ka oriģinālvalodā un arī angļu tulkojumā romāna nosaukums skan aptuveni tā: “Bordo ir liels, atklāts laukums.” Latviski tas, protams, radītu pārpratumus, ja Francijas pilsētas nosaukumu sajauktu ar krāsas toni, kaut gan šāds pārpratums ir iespējams arī pašreizējā versijā. Tiesa, domājams, ka vāka un pirmās lappuses intensīvais vīnsarkanais tonis nav nejaušība, jo sarkanā krāsa simboliski iemieso kaislību. Un tieši par kaisli ir romāna stāsts, kaut gan ne tikai par to.

Grāmatas centrā ir māksliniece Ruta (kaut gan viņas vārds tekstā teju nepavīd), kura no Norvēģijas dodas uz savu personālizstādi Bordo. Sievietes mākslinieciskās domas fokusā  galvenokārt ir tuvināšanās, attālināšanās, pilnības un tukšuma tēmas, ko, viņasprāt, visvairāk iemieso sievietes un vīrieša attiecību modeļi. Viņas izstāde tiek veidota kā performance, burtiska saspēle par tuvošanās tēmu, kurā piedalās gan aktieri, gan izstādes apmeklētāji, vienam cilvēkam ejot pie otra, kurš stāv nekustīgi, tad abi saskatās un vēro iekšējos procesus, ko šāda tuvošanās rada iesaistītajos. Šī tēma ir pašas Rutas dzīves centrā: viņas attiecības ar mākslas vēsturnieku Juhannesu var nosaukt dažādi, tomēr pirmais vārds, kas nāk prātā, ir atkarība. Grūti pateikt, vai romānā izlasāmais Juhannesa tēls ir objektīvs vērojums vai Rutas traumētā “es” subjektīvais vērtējums vīrieša raksturam un izpausmēm, – tomēr pieķērībai un kaislei, ko viņa izjūt pret šķietami manipulatīvo, emocionāli distancēto vīrieti, piemīt kaut kas izmisīgs un neveselīgs.

Intimitāte, attālināšanās, piepildījums un tukšums ir jēdzieni, ko Ruta izdzīvo sevī, izstādes gaidās klīstot pa Bordo un retrospektīvā apcerot savas attiecības ar Juhannesu; sevi viņa redz kā to, kura tuvojas, bet tiek atkal un atkal atstumta, taču, pat apzinoties savu atkarību no pūliņiem iekarot nepieejamo vīrieti, viņa apjauš, ka ķermeniskais – vai drīzāk ķermeniskais, kas transformējies psiholoģiskā kompleksā, – liedz viņai no šīs traumējošās spēles izstāties. Romānā daudz un atklāti diskutēts par seksualitāti, taču ar puritānismu nesirgstošie apraksti ar laiku ļauj lasītājam izprast, ka visas erotiskās rotaļas un pikantās detaļas faktiski ved pie šī paša secinājuma, – Ruta alkst, lai vīrietis viņu “piepilda”, turklāt ne tikai un ne primāri fiziskajā nozīmē. Viņas “tukšums” un izsalkums ir jūtu vakuums, ko arvien no jauna uzkurina Juhannesa izvairīgums un manipulācijas ar sievietes psihi, piemēram, ierosinot dažādas netipiskas seksuālās prakses vai atklāti stāstot par saviem pieredzējumiem naktsklubos. Ruta šo “atklātību” uztver kā noraidījumu sev kā vīrieša partnerei, un tā vienu no teksta domas smaguma centriem ieņem jautājums par atklātības un intimitātes robežu esamību/nepieciešamību attiecībās.

Šai aspektā mītisku nozīmi iegūst Rutas iekšējā diskusija par sievišķo un vīrišķo dzimumorgānu attiecībām: iekarojošā vīrieša atribūtika sava fizioloģiskā ārējuma dēļ ir trauslāka, ievainojamāka par sievietes ķermeņa dzīles neredzamo noslēpumainību, kas ilgojas piepildīt savu tukšumu un cieš no tā, ka šis piepildījums nekad nav ilgstošs. Līdzīgs mītisks konteksts pārklāj teju visas romānā rodamās seksualitātes izpausmes. Ķermeniskais netiek izslēgts, jo viss, kas notiek ar ķermeni, notiek arī ar garu – fiziskās attiecības kā intimitātes kulminācija var būt tuvības augstākais punkts un var būt arī tās pilnīgs noliegums.

“Bet pa kurieni var tikt iekšā pie manis?” Ruta sev jautā. “Kā ir iespējams būt tuvu kādam citam? Esot tuvu pašam sev? Es nezinu. [..] Es redzu sevi stāvam ārā, klajā laukā, citi ir tālu prom. Man šķiet, ka šis lauks atrodas  kaut kur manā ķermenī, kaut kur manī iekšā.” (41.–42. lpp.)  Atklāts laukums, kuram pāri sieviete dodas pie vīrieša vai arī otrādi: var tikai minēt, kādas emocijas un spriedzi šis gājiens raisa vienā un otrā. Oriģinālnosaukumā minētais “atklātais laukums” Bordo pilsētas centrā ir reāls laukums, kurā vēsturiski tika izpildīti publiskie nāvessodi; vienlaikus tas iemieso arī pašas Rutas domu un izjūtu komplicēto pasauli, kurā atkal un atkal uzpeld giljotīnas tēls – bezcerīgas nolemtības šausmas par pilnvērtīgas intimitātes neiespējamību, kas līdzvērtīgas nāvei, un arī klusas ilgas pēc “tīra cirtiena”, kas šo atkarību izbeigtu. Nomoda vīzijās Ruta redz sevi kā vīrieti, kas izkāpj no karietes kādā neskaidrā vēsturiskajā laikā, un arī kā nezināma dzimuma cilvēku, kuru ar virvi sasietām rokām velk uz nāvessoda izpildes vietu: viņas psihē koncentrējies un saplūdis gan upura, gan bendes tēls, jo savā un Juhannesa stāstā viņa pilda abas lomas reizē. Izstādes telpa, kas imitē “atklāto laukumu”, atrodas reālajā Bordo skvērā, tā atkārtojot “iekšienes-ārienes” attiecību tēmu: arī atklātība var izrādīties tikai šķietamība, turklāt abpusgriezīga, kā to sāpīgi apjauš Ruta.

Apmeklējot citu modernās mākslas izstādi, Ruta satiek vēl divas sievietes – izstādes organizatori Ābelu un viņas meitu Liliju; no šī brīža romānā paralēli rit visu trīs sieviešu stāstījumi, daudzviet organiski saplūstot. Tikai pēc konteksta uztverams, kur pirmās personas Rutas vēstījumu nomaina tāpat pirmajā personā lasāmais Ābelas stāsts, kamēr Lilijas vēstījumu atšķir trešā persona. Arī šie stāsti vēsta par tuvināšanās alkām un attālumu: Ābela visu mūžu jūtas kā maza meitene, ko nepietiekami mīlēja viņas dievinātais tēvs, līdz ar to arī visas turpmākās attiecības ar vīriešiem viņas dzīvē ieguvušas nepiepildītības smagumu; savukārt jaunā Lilija savās pirmajās attiecībās ar Ralfu ieslīd baiļpilni, bet harmoniski, kas ļauj cerēt, ka tuvināšanās tēmai tomēr varētu būt arī atrisinājums. Tā kā Rutas stāstījumā cieši saaužas realitāte ar sapņiem, pagātne ar tagadni, reizumis rodas iespaids, ka pārējās divas sievietes patiesībā neeksistē, ka tās ir dažādu Rutas dvēseles aspektu projekcijas, kas kopā veido savdabīgu sievišķo trīsvienību (vai Ruta būtu miesa, kas harmonē ar Ābelas garu un Liliju kā dvēseli?), taču tam, vai tā tas ir, tekstā nav izšķirošas nozīmes. Rutas, Ābelas (vīrišķīgā vārda izvēle un bibliskās asociācijas nav nejaušība) un Lilijas stāsti papildina, spoguļo un dublē cits citu kā vienas prizmas dažādās šķautnes mainīgā apgaismojumā.

Protams, ķermeniskais tekstā nav tikai simboliska kategorija: tā ir telpa, kurā krustojas dažādās emocijas un izjūtas, kas nepastāv nošķirti no instinktiem, iekāres, nervu impulsiem. Lasot var just aizkaitinājumu pret galveno varoni, kura gan spēj ar žiletes asuma prātu analizēt pati sevi, tomēr nespēj uzlikt grožus ķermeņa diktētajai rīcībai. Vienlaikus šis aizkaitinājums balstās apjausmā, ka Hanne Eštavīka attēlo cilvēku absolūti adekvāti: tādu, kuru nedefinē tikai viens esības aspekts, – intelekts neizslēdz atkarību, emocijas nespēj kontrolēt saprāts – un jūtu jēdzienam nepiemīt nekā no romantisma laika kultivētā visvarenās mīlestības cildenuma: tā ir skaudra, pašanalītiska, godīga, izmisusi un bezpalīdzīga dvēseles tieksme pēc tuvības.

Romāna tagadnes sižetiskais risinājums aptver tikai dažas dienas, un dažādos aspektos sašķeltais sievietes ceļš pie sevis nerada ilūziju par viegli pieejamu atrisinājumu. Ruta ir pazaudējusi sevi līdz tādai pakāpei, ka zūd apjausma pašai par savu esamību: giljotīna, iespējams, ir kritusi un bordosarkanajās asinīs ir izplūdis viss dvēseles saturs. Taču vienā no šī ceļa atzariem, kurā varbūt ir un varbūt nav Rutas pašas atbalss, pavīd vārdos neformulēta cerība, ka neiespējamais ir iespējams – starp tuvumu un tālumu ir iespējama harmonija, tuvības dilemmai ir atbilde, un šo atbildi iemieso kustība pretī tam, kurš nāk pie tevis: pārvarot bailes, pārvarot neziņu, pateikt vienu vārdu: nāc.