— visi svarīgie vārdi

 

***

izskanēja visi svarīgie vārdi –
ekofeminisms
neoliberālisms
identitāte
homofobija
postfeminisms
seksisms
mizogīnija
dzimumu līdztiesības indekss
transdzimte
egalitārisms
mizandrija
maskulinitāte
ģimenes vardarbības dekriminalizācija
femicīds
[..]
līdz telpu apņēma tukšums
pārāk smacīgi lai vēl ko bilstu
daudzvārdībai nav svara
jēga troksnī nedzimst
klausītāji grūti elpo
atpogā apkaklītes
ļimst
zaudē samaņu
dauza galvas
no mutēm nāk putas
troksnis pieaug un pāraug –
sāk birt griestu apmetums
ēka drūp
pusstundas laikā sagāžas
kā kāršu namiņš
iekšpus drupām – desmitiem upuru
neizglābās neviens
pat skaļās orģijas vaininieks
liekvārdība un bezjēga
nogalina pēkšņi un no iekšpuses

 

***

“Pašreizējā situācija ir
pagātnes koloniālo procesu
politiskās vardarbības summa
plus terraformācija
tālab nākotnes redzējums
ir impotences un varaskāres mistrojums”
pauž balss no skaļruņiem
“nozodz savu līķi”
nozodz sevi civilizācijas izgāztuvē
ar humānisma izgulējumiem
uz cilvēces ķermeņa trūdiem
kur plaucis šis bezjēdzīgās pārpilnības
humānisma zieds?
kāds brīdināja sargāties
bet bija par vēlu
cilvēks un viņa tehnoloģija
politika ekonomika un sociālie jautājumi
kādas ir to attiecības ar cilvēka esības
nestabilo ekosistēmu
humānisma zieds plaukst uz cilvēces līķa
posthumānisma rēgs rāpjas no viņsaules
tavs līķis karājas pār kraujas malu
no dzīles skan baisi kaucieni
pirms izvēles “posthumānisms vai nekas”
līķis – virs bezdibeņa

 

***

vienīgā traģēdija – “nav cilvēku
vien dīvainas mašīnas triecas cita pret citu”
dažreiz prasās pēc niknuma
es ņemu lauzni
un kļūstu slepkava
es esmu labs
sabiedrībai jau sen nospļauties par slepkavībām
sabiedrības pagrimums ir izglītības sistēmas sekas
esmu tāds jo mani tā skoloja
gribu šo nevis citu
savtības un graušanas ideja
radīt ir vēlme slepkavot
postot es gūstu
atpestot pasauli no jūga
viss top mans
esmu savu filmu pasaule, mani varoņi –
pasaules valgos
man nav nekā
tikai slepkavas alkas
(pazolīni)

 

***

“it kā jūs mani redzat
un varat pieskarties
ādai
matiem
nagiem
ķermeņa
daļām
bet reizē es neesmu”
jūs sniedzaties caur mani
eksistē tikai ideja
kaut kas efemers
patiesībā es neesmu
“esmu pārkāpis visas pieļaujamās robežas
iepazinis ārprātu un bezkontroli”
manas sāpes ir pastāvīgas un nenoliedzamas
es vēlos tajās dalīties
lai pasaule sten no manām sāpēm
“šī brīža apzināšanās
ne par matu netuvina katarsi”
sods ir iluzors
un gaistošs
lai kā es censtos –
to nesaņemu
sods
ir pašuzliesmojošs zieds
šaustot sevi neko negūstu
nekādas pašizziņas
nekādas atziņas pēc atzīšanās
nekādas jēgas
atmaskošanas rēgs min uz papēžiem
es dedzinu
sekojošās ēnas
riju psihotropās vielas
varbūt šī nav atklāsme bet murgs
es vairs neatšķiru
realitāti no ilūzijas –
pastrādātus noziegumus
no šķietamiem
(maniaks vicina cirvi)
(upuris slienas no paklāja un aiziet pa sētas durvīm)

 

***

klau, mazā medūza,
kas klusi peldi
un nemirkšķinot raugies acīs
tu esi nāvinieka drānas
micēlijs
kas mani aprīs pēc nāves
es tevi pasūtīšu netā
vēlēšu atvest
un saņemšu pakomātā
tu esi lidojoši izdalījumi
kas cieši pieķērušies saimniekam
bēši rozā placenta
kas šūpojas pie dzemdes
slinks kāpurs
kam ieilgst attīstības fāze
tevi neinteresē vispārējas metamorfozes
sieviešu arhīvs
laukumos izkliegtais
atklāsmju saraksts
zaimošanas rituāls aischrologia
piekaujot nevēlamos lieciniekus vīriešus
kliegšana ololyga augstā frekvencē
upura rīkles krakšķoša pārgriešana
paškontroles trūkums
kam tev paškontrole
tu redzi cauri
valdzinot
viņi visi gatavi atdoties
vismaz atdot tev
savu balsi

 

***

parasta Latvijas diena
pēc nodokļu nomaksas
mēs izgājām uz ielas apcirpti
pārvietošanās
un pulcēšanās ierobežojumi
sargāja mūs no sevis
vienkārši Latvijas indivīdi
lai nepārkāptu likumu
mēs devāmies uz mežu
piesēdām uz nogāzta
zālē guļoša vaļa
nostāvēt uz tā nevarēja
kaut bija jau nopēdots
vienkārši Latvijas pilsoņi
kas visu uztver pašsaprotami
pat nošķirtību
lai neapdraudētu ar tuvību
mēs ieturējām distanci
ierasts Latvijas intervāls
kamēr to ievērojām
tikām piefiksēti
kā aizdomās turamie
tikām kontrolēti ar balss pasta ziņojumiem
un ģeolokācijas ierīcēm
“Pēc 10 dienām jūsu dati tiks dzēsti”
bet mēs negribējām dzēšanu
gana jau ar zušanu
tumšā alejā pie dīķa

 

***

“princeses nekakā”
saka princese uz čuguna bluķa
zālienā kādreizējā Aleksandra tirgus viducī
agrāk šeit bija kioski
āra saltumā iemetot no rīta pa graķītim
ļautiņi tirgoja augļus un dārzeņus
un nebija aizstājēja kad vajadzēja uz tualeti
viena tirgussieva mēdza nokārtoties banānu kastē
pēcāk kolēģi atrada šo banānu noliktavu
tagad tai vietā ir puķu dobe
“un vispār sievietes radītas no rožu ziedlapiņām”
stāsta princese
viņas zilā kleita plīvo septembra vējā
viņai nesalst
un nesāp
kad nokrīt no bluķa
un sasit galvu pret betonu
šī ir gutaperčas princese
kā jau tas piedien zilasiņu būtnei
viņa neatskatās pagātnē
var tikai lasīt gatavu tekstu
un vērties prožektorā
sāk līt
princese nemirkst

 

***

sieviešu mēbiusa lente
mīklains topoloģisks objekts
saritinās pipilotti ristas gredzenā
aizkūleņo bezgalībā
ar katru nākamo kūleni
sieviete turpina sevi
radot aizvien jaunus klonus
kloni saplūst mēbiusa lentē
virsmā bez orientieriem
sagriezta afgāņu lentēs
vienpusējā virsma
kļūst daudzpusēja
raisot nebeidzamu kustību
sieviete vairojas līdz pat visuma malai
saritot atkal
vienā lentē

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs