Foto: Ieva Raudsepa

intervijas

— Atstāt pēdas

Lalita Muižniece

26/04/2021

Jā, rakstīšana ir palīdzējusi man dzīvot un tikt ar sevi galā.

Atbildes ir meklēšanā, uz beigām saka viena no balsīm Lalitas Muižnieces (1935) stāstā Pēdas, kas pagājušā gada nogalē publicēts grāmatā Pēdas. Melita Rīgā (Mansards, 2020). Abi stāsti balstās Lalitas personiski piedzīvotajā – pametot Latviju 1944. gadā un tad atgriežoties 10 dienu ceļojumā 1974. gadā. Lai gan neviens tēls ar vārdu Lalita grāmatā neparādās, dažādās balsis, varoņi, atbilžu meklētāji stāsta ne tikai par autores pieredzi, bet to, ko ir piedzīvojuši daudzi, kuru dzīvi kādā brīdī izmaina ne paša griba un rīcība, bet gan notikumu sakāpinājums ārpus cilvēka ietekmes robežām. 

Pirms Lalitai bija iespēja atgriezties savā bērnības mājā Mežaparkā, viņa ilgu laiku dzīvoja ASV, kur Rietummičiganas Universitātē Kalamazū izveidoja un vadīja Latviešu studiju programmu. Viņai ir doktora grāds valodniecībā, viņa ir lasījusi lekcijas par latviešu tautasdziesmu valodu un trimdas dzeju Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā. Lalita Muižniece šogad saņem Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu.

Ieva Raudsepa

 

Pagājušā gada nogalē iznāca grāmata Pēdas. Melita Rīgā – abi stāsti tapuši 70. gados un ir arī iepriekš publicēti. Kā radās ideja tos tagad iespiest kopā vienā grāmatā?

Sākās ar to, ka Jānis Oga, Mansarda izdevējs, izlasījis [1975. gadā iznākušo grāmatu] Pēdas, teica, ka tās vajadzētu pārpublicēt. Tas bija pirms vairākiem gadiem. Bet man bija uzrakstīts arī tas otrs stāsts, un abi ir samērā īsi. Teicu Jānim, ka varbūt varētu tos salikt kopā. Abi ir vienā gadā rakstīti, tāpēc, pirmkārt, ir stila līdzība, otrkārt, tie sanāk kopā arī tematiski. Viņš piekrita. Arī pirms tam biju domājusi, ka Melitu varbūt varētu izdot. Kad par to apvaicājos, man teica, jā, Melita ir interesanta, bet tur nav pietiekami veselai grāmatai. Tad loģiski sanāca, ka varēja abus darbus salikt kopā. 

 

Abi stāsti viens otru ļoti labi papildina. Abos mijas fikcija ar atmiņām, Pēdās ir arī izvilkumi no avīzēm, enciklopēdijām; tēli ar to īstajiem vārdiem un arī izdomātiem. Kāpēc bija svarīgi jaukt kopā visus šos dažādos izteiksmes veidus? 

Zini, tā varbūt ir tāda mana domāšana. Es, piemēram, nekad nevarētu uzrakstīt romānu. Ja es rakstītu romānu, tad tas iznāktu tāpat – tādos kā fragmentos. Man vienmēr liekas, ka skan visādas balsis. Pēdās ir kādas piecas balsis. Ir autors, kas ik pa laikam vaicā – “kur tu esi”, “ko tu dari”. Ir bērns un pieaugusī sieviete. Tā, kas atbild “meklēju pēdas”, ir pieaugusī sieviete. Un tad pēkšņi atbildētājs vairs nav šī sieviete, bet ir bērns, kas runā to, ko tajā brīdī jūt, saprot, sapņo un saka. Ir tēva balss un mātes balss, kas ir savā ziņā statiskas, jo nāk no rakstītā, no tēva vēstulēm un mātes piezīmēm. Un tad vēl ir balsis no malas, kas stāstu papildina, – enciklopēdiju un laikrakstu ziņas. Bez šiem paskaidrojumiem būtu grūti saprast, kas tas ir par laiku, par ko tur rakstīts. Pieteicās arī daži dzejoļi, kas tieši atbilda tam, ko rakstīju, – Vizmas Belševicas Indriķa piezīmes un Valentīna Pelēča dzejolis Partizānu krekli par dažādiem karotājiem, kuriem asinis visiem ir sarkanas. Man likās, ka šīs daudzās balsis kaut kā sanāk kopā. 

 

1975. gadā iznākušajā grāmatā Pēdas ir fotokolāžas, bet jauno grāmatu papildina fotogrāfijas no tava personīgā arhīva. 

Nebūtu bijis jēdzīgi lietot uz mata to pašu. Tad varētu grāmatu vienkārši pārdrukāt. Tagad ir mazliet citādāks iekārtojums un dažas citas fotogrāfijas. Otrajā daļā [Melita Rīgā] nav tāda veida fotogrāfijas, jo Pēdas laika ziņā aptver četrus ar pusi piecus gadus, no 1940. līdz 1945. gadam, Melita – tikai desmit dienu. 

 

Fotogrāfijas arī rada sajūtu par to, kas stāstā notiek. 

Taisnība, tās dod vēl vienu dimensiju. 

 

Gatavojoties intervijai un lasot, ko citi jau par grāmatu ir uzrakstījuši, vairākkārt uzdūros terminam maģiskais reālisms. Vai piekrīti, ka Melita Rīgā iekrīt šajā kategorijā? Kā šo terminu saprast? 

Nu, jā, kā to saprast? Parasti maģisko reālismu piedēvē Gunāram Saliņam, viņa dzejai. Cik es saprotu, tas attiecas uz to, kas it kā būtu reāls, bet arī ne īsti. 

 

Jā, grāmatā Melita izkrīt no lidmašīnas, pārvēršas par gulbi…

Un sarunājas ar torņiem. Nu, jā, bet tā bija viņas realitāte tajā brīdī vai arī tajā brīdī, kad viņa [stāstu] rakstīja. Kas to vairs var pateikt, kurā brīdī tā bija viņas realitāte. Bet arī Latvijā realitāte bija. Kad biju Melitu uzrakstījusi, visu gandrīz vienā elpas vilcienā, kāds man teica – nu, pagaidi, tu taču tur piedzīvoji daudz vairāk, nekā lasāms tavā stāstā. Tagad tev jāuzraksta arī pārējais. Un es teicu, ka nevaru, jo stāsts ir tāds izvēlies, noapaļots un nevaru tur vairāk neko likt klāt. 

Rīgā es rakstīju ļoti skopas piezīmes, jo tas bija padomju laikos, kad nevarēja zināt, varbūt kāds tev atņems to, ko esi uzrakstījis. Tā kā mēs bijām Intūrista grupā, tad es pierakstīju, cikos devāmies ekskursijās, ko tur darījām. Tad to, ko piedzīvoju, izsprukusi no ekskursijas, vai arī cilvēkus, ko satiku, pierakstīju ļoti minimāli. Patiesībā satiku diezgan daudz cilvēku, ko vārdos stāstā nepieminēju. Ir gandrīz divi stāsti, jo šogad es ņēmu un sameklēju tās skopās piezīmītes, un apaudzēju tās ar to, kas notika, – piemēram, kā mana pusmāsa Dagmāra Ķimele uzaicināja uz savām mājām. Viņa un Māra Ķimele bija ielūgušas savus draugus, un tur satiku vairākus interesantus cilvēkus, kā Knutu Skujenieku, Imantu Auziņu, Leldi Stumbru, ieradās arī Olafs Stumbrs. Tur daudz kas jauks notika. Piemēram, Imants Auziņš man uzdāvināja mazu vācelīti ar lazdu riekstiņiem, kas viņam bija uzdāvināta dzejas dienās Piebalgā, un man tā vācelīte vēl ir. Lasījām katrs savu dzeju, iepazināmies. Tas bija pavisam reāli. Arī Melitā ir reālas epizodes, piemēram, viņas ierašanās šajā mājā (Lalitas bērnības mājā Mežaparkā – aut.); tur nav nekā maģiska, tur notiek tā, kā notika.

 

Grāmatas pēcvārdā Baiba Krogzeme-Mosgorda saka, ka rakstītā valoda ir veids, kā tu meklē saprašanos ar sevi un citiem. Ko tev nozīmē rakstīšanas process? 

Agrāk, kad biju jauna, rakstīšana man ļoti palīdzēja. Sevišķi pēc tam, kad ieradāmies ASV; man tad bija 14 gadu. Tad man bija skaidrs, ka mana dzīve ir pilnīgi cauri. Visi mani draugi un visa dzīve palika aiz muguras. Biju viena pati svešā zemē ar svešiem cilvēkiem, un tad es rakstīju. Rakstīju ļoti daudz vēstuļu draugiem, kas bija palikuši Vācijas bēgļu vai tranzīta nometnēs. Tad pamazām arī viņi izbrauca uz dažādām vietām, uz Ameriku un citām valstīm. Rakstīju arī dienasgrāmatu. Tajā varēju sevi izteikt. Dienasgrāmatu es rakstīju latviešu valodā, bet dzejoļus toreiz angļu valodā. Mani pirmie publicētie darbi vispār ir angļu valodā, kaut tas bija tikai vidusskolas žurnālītī.

Par to rakstīšanu. Jā, tā patiesi ļoti palīdzēja. Bija reize, kad samīlējos vienā puisī, savā klasesbiedrā, kurš uz mani neko neskatījās. Draudzene man teica – nu, uzraksti dzejoli. Uzrakstīju dzejoli, un tiešām kļuva daudz vieglāk. Varbūt tas atbild uz tavu jautājumu – jā, rakstīšana ir palīdzējusi man dzīvot un tikt ar sevi galā. 

 

Man liekas, ka ir tā, ka galvā domas var dažkārt būt ļoti juceklīgas, bet, kad ir jāizveido teikums, tad kaut kas top nedaudz skaidrāks. 

Jā, pats sev noskaidro, ko īstenībā gribi sacīt. 

 

Tu pati jau to pieminēji, bet es tieši gribēju jautāt, vai esi kaut ko rakstījusi kādā citā valodā, ne latviešu? 

Literatūras ziņā ļoti maz. Tie pirmie dzejoļi bija angļu valodā, bet tas bija tāpēc, ka biju tur, Amerikas vidusskolā, ārpus latviskas vides. Un, protams, visi skolas darbi un kursu darbi universitātē bija angliski. Kad studēju doktorantūrā, kursu darbu pētniecībai izvēlējos kaut ko no latviešu valodas, folkloras vai literatūras, kas, protams, bija jāraksta angļu valodā, tāpat disertācija. Bet neko tādu radošu kā daiļliteratūra es angliski vairs neesmu uzrakstījusi. Bakalaura programmā ņēmu rakstīšanas kursu un mēģināju kaut ko rakstīt, bet nekas prātīgs neiznāca. 

 

Runājot par studijām – tev ir doktora grāds valodniecībā. Kā tev radās interese par valodu un izlēmi veidot akadēmisku karjeru? 

Valoda un grāmatas ir bijušas mani pavadoņi visu mūžu – sākot jau ar laiku, pirms mācēju lasīt, un tad ar četru gadu vecumu, kad pati lasīju. Lasīju daudz latviski, vēlāk arī angliski, bet tā īpaši par valodu neko daudz nedomāju. 

Dziļāka interese radās 1967. gada 2×2 nometnē, kur mani uzaicināja par palīdzi latviešu valodas ievirzē, ko vadīja profesors Jāzeps Lelis. Viņš bija valodnieks, strukturālists. Respektīvi, valodnieks, kas valodu pētīja no struktūras viedokļa, nevis kaut kā romantiski vai filoloģiski. Viņš valodu analizēja kā šujammašīnu – attaisīja vaļā, parādīja, kā visi tie zobratiņi darbojas un griežas. Man tas likās ārkārtīgi interesanti. Un pie viena sapratu, kādas likumības darbojas valodā, ka nav tā, ka tu vari šķobīties uz vienu un uz otru pusi. Nu, vari, bet, ja zini, kā tas viss darbojas, tad tu, protams, vari šķobīties ar mērķi, nevis ka tā iznāk, jo citādi neproti. Tā tas sākās. 

Tai laikā mums (ar vīru Valdi Muižnieku – aut.) bija radusies iespēja Rietummičiganas Universitātē (RMU) vasarās izveidot latviešu valodas programmu. Meklējām lektoru, kas varētu mācīt. Profesors Lelis strādāja universitātē, vasaras viņam bija brīvas. RMU viņu uzaicināja, un viņš piekrita. 1968. gadā Jāzeps Lelis sāka RMU mācīt latviešu valodu un literatūru un tad veselus 20 gadus vadīja RMU latviešu valodas vasaras programmu. 

Tā kā pēc tās 2×2 nometnes biju ieinteresējusies gan par latviešu valodu, gan valodniecību, aizbraukusi atpakaļ uz Kalamazū, veicīgi iestājos maģistrantūrā lingvistikas nodaļā. Tur mācījos arī klasiskās valodas kā latīņu un grieķu. Mācījos arī sanskrita valodu, jo gribēju redzēt, kas tad ir tās sakarības starp sanskrita valodu un latviešu valodu. Tu varbūt arī esi dzirdējusi mītu, ka latviešu valoda esot cēlusies no sanskrita valodas.

 

Jā, esmu dzirdējusi.

Nu nav gan latviešu valoda cēlusies no sanskrita valodas. Taču abas ir tādas konservatīvākas valodas, kas paturējušas vecākas formas un senākus vārdus. Sanskrita valodu mācījos divus semestrus. Sākumā bija grūti ar lasīšanu, jo profesors prata brīnišķīgi skandēt sanskrita tekstus, bet mācīt visai labi nemācēja, un sanskritā vārdu sadurās rakstība pamainās. Kad šai mistērijai izbūros cauri un beidzot iemācījos arī kaut ko izlasīt, tad varēju sākt valodu analizēt, un tas bija ļoti interesanti.

 

No kurienes tad nāk šis mīts, ka latviešu valoda ir cēlusies no sanskrita valodas?

Nu, es nezinu, jāmeklē rakstos, kas bija pirmais, kas to apgalvoja. Ir, protams, vārdi, kas abās valodās ir līdzīgi, un viens no maniem rakstu darbiem bija sameklēt daļu no tiem, tos salīdzināt un papētīt līdzības un atšķirības. Tādu vārdu ir diezgan daudz, bet tas tāpēc, ka abās valodās tie nākuši no vēl senākas kopējas hipotētiskas indoeiropiešu pirmvalodas. 

 

Kā, atverot valodas šujammašīnu un skatoties uz ratiem, tas izmainīja to, kā tu pati radoši raksti? 

Radoši tas tik daudz izmainīja, ka beidzot sapratu, kā ir pareizi. Un ne tikai tāpēc, ka likums tā saka, bet tāpēc, ka varēju tiešām saprast. Nu, piemēram, tā pati nelaimīgā daudzskaitļa 2. personas galotne. Skaidrojums ir vienkāršs – ja tagadnes 3. persona beidzas ar a, tad daudzskaitļa 1. un 2. personā būs garumzīme. Tādējādi, ja viņš/viņa/viņi/viņas raksta, tad mēs rakstām un jūs rakstāt. Visos citos gadījumos būs īsais -a-. Nav jāmeklē šķiras vai pašķiras. Šis mazais zobratiņš – paskaties uz trešo personu. 

Otrs, latviešu valodā mēs, un droši vien arī tu, mācījāmies, ka ir divas trešās personas – vienskaitļa trešā persona un daudzskaitļa trešā persona. Nu nav taču! Viņš raksta, viņi raksta; Anna raksta, mani vecāki raksta. Ir mums tikai viena trešās personas galotne, nav divu. Bet, tā kā latīņu valodā, kuras gramatika kalpoja par paraugu arī citu valodu aprakstiem, ir divas, arī mēs pie tām tikām. Ir ļoti interesanti papētīt vecās gramatikas. Pirmajās latviešu valodas gramatikās lietvārdu deklinācijā pēc latīņu valodas parauga iekļāva arī ablatīvu. Latviešu valodā tāda locījuma nav, tad, lai dabūtu to ablatīva jēgumu, ņēma prievārdu no. Nominatīvs – kas? Tas vīrs. Ablatīvs – no kā? No tā vīra. Datīvs – kam? Tam vīram. Un, tā kā latīņu valodā lokatīva nav, tad pirmajās gramatikās mums tā arī nemaz nebija. 

Tad, protams, vēlākie gramatiķi saprata, kas latviešu valodā ir un kā nav, un ablatīvu kā locījumu no deklinācijām izmeta, bet ievietoja lokatīvu. Bet tad atklājās, ka lietuviešiem vēl joprojām ir instrumentālis, kas mums kā locījums vairs nebija. Un tad teica – kā tas var būt? Nu, es tagad nedaudz ākstos – tika paķerta propozīcija ar un noteikts, ka tas tad būs mūsu instrumentālis. Protams, instrumentāļa jēgums – ar kaut ko – latviešu valodā ir izsakāms, bet paša locījuma mums vairs nav.

 

Valodas nepārtraukti mainās – kas notiek ar latviešu valodu tagad? 

Liekas, ka tagad tā visvairāk mainās ar vārdu krājumu. Protams, pasaulē notiek tik ļoti daudz jauna, tās ir ne tikai parādības, bet rodas arī jauni priekšmeti, kam vajadzīgi nosaukumi. Lielākā tiesa no tādiem jaunvārdiem un tehniskiem vārdiem agrāk bija vācu termini, tagad ir angļu. Angliskie vārdi iet uzvaras gājienā pa visu pasauli. Ieskaitot Latviju. Un, protams, no vienas puses, tas ir pilnīgi dabīgi – ja ir jēdziens, lieta vai mehānisms, tam ir nepieciešams vārds. Ja laimīgā kārtā latviešu valodā atrodas vārds, kas oriģinālvārda nozīmei kaut aptuveni atbilst, ir brīnišķīgi, bet, ja jāvelk aiz matiem un iznāk kaut kas diezgan kroplīgs, tad jādomā – kā ir ar šo jaundarinājumu, vai tas iegulsies un būs? Vai tomēr labāk svešvārdu ar precīzu nozīmi. Nav pirmā reize, kad svešvārdi ienāk latviešu valodā. Kad attīstījās mūsu modernā valoda, mums daudz vārdu ienāca no latīņu, arī no grieķu valodas – internacionālismi, kas papildināja ne tikai latviešu valodu. Nu latīņu valoda vairs nav produktīva, toties lielākā daļa jauno parādību apzīmējumi rodas angļu valodā. 

Man ir žēl, ka tas notiek arī tādās situācijās, kur nebūtu nepieciešams šis svešvārds, kur jau ir labi lietojami latviešu valodas vārdi. Un ir vārdi, kas varbūt ir drusku aizmirsti, un vārdi, kas kādreiz ir lietoti kaut kam citam, bet tagad ļoti labi iederas, lai apzīmētu ko citu. Kāpēc nelietot šos vārdus, ja tāda iespēja ir? Valoda mainās, bet tai nevajadzētu mainīties bezjēdzīgi. Vienkārši tāpēc, ka mums ir slinkums padomāt un mēs pagrābjam, ko mums piespēlē; tad iznāks tā, ka par kādām modernām lietām latviski nebūs iespējams parunāt. 

 

Informācijas telpa tagad ir ļoti piesātināta ar angļu valodu. Jūtu, ka, runājot vai rakstot latviski, nereti neapzināti izmantoju angliskas teikuma konstrukcijas. 

Tas notiek, un to es dzirdu. Dažas no tām konstrukcijām ļoti pielīp. Agrāk tas notika arī ar krievu valodu. Ir tādas konstrukcijas, par kurām nezināju, ka tās nāk no krievu valodas, vienīgi man izklausījās kā kaut kas tāds, ko es nelietotu. Mums, trimdas latviešiem, pārmeta, ka runājam novecojušā valodā, ka vispār latviski neprotam, jo runājām aizvēsturiski. Drīzāk gan varētu pārmest, ka bijām piesavinājušies citvalodu leksiku un konstrukcijas. Esmu lasījusi rakstus, kuros analizē kalkus, teikuma konstrukcijas vai vārdus no krievu valodas, kas latviešu valodā ir tā iegājušies, ka Latvijā dzīvojošie tos vispār vairs nedzird un nemana. Tos dzird tie, kas ir atbraukuši no citurienes, bet ir visu mūžu runājuši latviski. 

 

Šo gan var novērot arī valodās, kurās runā daudz vairāk cilvēku nekā latviešu valodā. Franču valodā nedēļas nogali visi sauc par le weekend. 

Tā ir. Mums arī laikam vīkends ir tīri iegājies. Nedēļas nogale varbūt ir par daudz gara… 

 

Atgriežoties nedaudz pie literatūras, minēji, ka grāmatas tev vienmēr ir bijušas apkārt un literatūra ir spēlējusi lielu lomu tavā dzīvē jau no bērnības. Tagad nereti dzirdu cilvēkus sakām, ka cilvēki vairs grāmatas nelasa. Lasa tikai tviteri. Kā tev šķiet, tā ir taisnība – cilvēkus vairs neinteresē lasīt grāmatas? 

Es domāju, ka cilvēkiem interesē grāmatas lasīt. Un vienmēr ir bijuši cilvēki, kas nav lasījuši grāmatas, arī tad, kad nebija tvitera. Es domāju par cilvēkiem, ko pazīstu, sākot no tādiem pavisam maziem cilvēciņiem, kam interesē grāmatas un kas vispirms skatās bildītes un tad sāk lasīt, un arī par jauniem cilvēkiem. Ir cilvēki, kas, ja lasīs grāmatu, tad varbūt lasīs to kindelī. Bet, ja lasa grāmatu kindelī, nenozīmē, ka nelasa grāmatu. Būtu jāizvērš kāds pētījums, vai tā ir. Daudzi jauni cilvēki, arī manā ģimenē, grāmatas pērk un lasa. Atbilde ir nē, es nedomāju, ka grāmatas izzudīs. 

 

Šogad tev piešķir mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā. Ko tev tas nozīmē, un kā tu par to jūties?

Vispirms es biju ārkārtīgi pārsteigta. Nevarēju iedomāties, tieši par ko saņemu šo lielo balvu. Jāsaka, ka vēl aizvien nevaru tā īsti iedomāties. Tā man ļoti daudz ko nozīmē tieši tāpēc, ka tā nāk no Latvijas. Ir bijušas dažādas citas balvas – no Amerikas latviešu apvienības, Pasaules Brīvo latviešu apvienības un Ērika Raistera piemiņas fonda, un tās visas bija jaukas. Bet tas, ka šī ir no Latvijas, tas man ļoti daudz ko nozīmē. Vienkārši jāsmaida. 

 

Pēdējais, ko gribēju tev pajautāt, atgriežoties pie Melitas, – esot atpakaļ ASV, viņai ir atziņa, ka “turiene man ir visur līdzi”. Apkārt esošie cilvēki to nespēj īsti saprast. Intervijās tu esi pati teikusi, ka pēc šī 1974. gada brauciena uz Rīgu tev bija skaidra piederības sajūta Latvijai. Uz brīdi aizmirstot par pandēmiju, mūsdienās šis “dīķis”, protams, liekas mazāks, un, dzīvojot globalizācijas laikmetā, jājautā, ko nozīmē piederības vieta? Ko tev nozīmē justies piederīgai?

Varbūt jāsaka, ka es Latvijā nejūtos sveša. Tur, Amerikā, es, protams, protu valodu, tur esmu uzaugusi, gājusi skolās, tur esmu iepazinusies ar cilvēkiem, ir pat bijuši draugi, bet ārpus latviešu sabiedrības, tuviniekiem un draugiem tur tomēr esmu jutusies ārpusniece. Tagad, kad tur braucu, es palieku pie savas meitas Sarmas. Aizbraucu uz Ziemassvētkiem un pavadu pāris mēnešu, vienkārši ciemojoties, jūtoties labi un mīļi. Tur ir Sarmas māja un ģimene un ir latviešu sabiedrība Bostonā, tā ir tāda saliņa, kamēr viss pārējais tomēr ir ārpuse. Šeit, Latvijā, nav tādas ārpuses. Piederība man to arī nozīmē – ka neesmu sveša.