— Rituāli

Tātad par visu no sākuma.

Tiklīdz man palika astoņpadsmit, es aizmuku no mājām uz Filadelfiju, lai varētu dzīvot kā dzejnieks un kvīrs. Es uzaugu Pensilvānijas nomalē, rūpnieciskā pilsētelē, manos rados nebija neviena, kurš nebūtu fabrikas strādnieks. Un manas famīlijas strādnieki nekad mūžā nebija redzējuši nevienu, kurš būtu dzejnieks un kvīrs. Un negribēja redzēt.

Filadelfijā man vajadzēja justies laimīgam, radošam un brīvam, bet es tāds nejutos. Es jutos kā ieradies ģimenes ballītē, kur tikko kā izplosījies sērijslepkava. Mazie, tas bija astoņdesmit ceturtais, Filadelfija, un astoņdesmitajos katrs Filadelfijas gejs klusībā plānoja savas bēres – bez sarunām par AIDS neiztika neviena ballīte, bez bailēm neviens rīts pēc mīlēšanās. Mūsu atvadu vēstules vecākiem (tiem, kuri vēl nebija atteikušies no saviem dēliem) bija uzrakstītas un noglabātas blakus norādījumiem, kur izkaisīt mūsu pelnus. Man pašam padomā bija trīs spotiņi, vislaimīgākais es būtu, ja izdodos tos iebērt Liberty Bell kausā, lai tas turpmāk kliedz arī manu vārdu.

Viendien Meibla man jautāja, vai es gadienā nezinot kādus smukiņus gejus, kas varētu dejot striptīzu bagāta veča dzimenē. Nosauktā summa kaut kā ļoti izklausījās pēc mana dzīvokļa mēneša īres, un es viņai teicu – klau, darling, es, es esmu tas smukiņais gejs, kas var dejot striptīzu bagātā veča dzimenē! Bet tikai ja tur skanēs Siouxsie and the Banshees, es uzstāju un pašrocīgi aiznesu DJ viņu jaunāko vinilu, Hyæna, un piekodināju, lai sāk ar otro pusi, un, kad es tur tirinājos pie Bring Me the Head of the Preacher Man un bagātie veči uz mani lūrēja, man pamāja viens tips, kurš nebija vecs.

Viņš bija jauns un izskatīgs. Viņu sauca Zeme.

Mazie, mēs ar Zemi izkūlāmies sveikā no tās ballītes un pēc tam arī no AIDS ballītes astoņdesmito Filadelfijā, un tad viņu vienkārši novāca!

Poliči joprojām man stāsta, ka tā esot bijusi pašnāvība.

Protams, ka pašnāvība! Un, pirms pašnogalēties, viņš pats sevi piekāva, sasēja, izvaroja, aplēja ar benzīnu un aizdedzināja! Fuck that! Es ne tikai mīlēju Zemi, es viņu arī pazinu – viņš bija LGBT aktīvists, viņš bija feminists, viņš bija vides aktīvists, viņš bija dzīvnieku tiesību aizstāvis, viņš bija garīgās veselības vēstnesis, viņš bija cilvēktiesību un melno tiesību aktīvists, viņš nebija džeks, kas sevi tā vienkārši nogalinātu!

Viņš bija zaļais, viņš bija zilais, viņš bija melnais, viņš bija sarkanais, viņš bija mans viss.

 

Pēc vairākiem antidepresantu, trankvilizatoru, lēto narkotiku, alko, terapijas, diētu, meditācijas un citas huiņas gadiem es sapratu vienu lietu – mani var glābt tikai rituāls.

Mazie, te man būs nepieciešama neliela atkāpe.

Es uzaugu mazpilsētā, un mana ģimene bija fabrikas strādnieki, būtībā viņi bija ražošanas iekārtu papildinājums. Lai samierinātos ar faktu, ka viņu dzīves paiet ne tā, kā viņi paši to vēlētos, manējiem nācās izstrādāt kādu aizsargmehānismu – un viņi vienkārši izslēdza tagadni, jo nekas labs tajā nenotika. Pēc kāda laika labi izstrādātais aizsardzības mehānisms izgāja ārpus viņu kontroles un sāka darboties autopilotā, tāpēc arī tās nedaudzās nomoda stundas, kuras manējie nepavadīja fabrikā, viņi neprata ieslēgt atpakaļ tagadni un bija vai nu nomākti par pagātni, vai raizējās par nākotni.

Pēc Zemes noslepkavošanas arī es pazaudēju tagadni.

Es peldēju laika okeānā kā vētrā norauts kuģa enkurs, nespēdams pietauvoties tagadnei.

Es vairs nespēju rakstīt tagadnes formā.

Tā es radīju savu pirmo rituālu, kam vajadzēja mani sazemēt un noenkurot tagadnē.

Tas ilga septiņas dienas, un katru dienu es ēdu tikai vienas krāsas ēdienu.

Pirmajā dienā es ēdu sarkano paiku – tomātus, papriku, ķiršu džemu, sarkanās pupiņas, sarkanos rīsus, biešu zupu, granātābolu sulu, dzērveņu želeju, karkades tēju, svaigas avenes, bārbeles ogu ledenes.

Sarkanā diena man iemācīja, ka svarīgs ir tas, ko tu ēd brokastīs, nevis tas, kā tu jūties.

Tā man izdevās palikt tagadnē veselu nedēļu.

Kā nākamo es izmēģināju filmas rituālu. Trīs dienas pēc kārtas es skatījos vienu un to pašu filmu. Pirmajā dienā skatījos tikai uz mākslas darbiem, kas redzami filmā, otrajā – uz dabu, trešajā – uz logiem.

 

Ar kristālu spēku mani iepazīstināja Meibla. Meibla bija no tām mātišķajām lesbietēm, kas ikreiz tiekoties dāvināja man prezervatīvus. Iespējams, kāds no tiem izglāba man dzīvību. Mēs kopā apmeklējām makrobiotiskās ēšanas kursus pēc Kuši metodes. Makrobiotiskā diēta, tas ir tāds dzenbudistu uztura veids, kas balstās uz iņ un jan principa: tāpat kā visam šai pasaulē, arī uzturam ir jābūt sabalansētam, tāpēc jāatsakās no produktiem, kuri pilnībā pārstāv iņ – cukura, alkohola – vai jan, proti, gaļas, olām, sāls. Vislabāk sabalansētais produkts ir neapstrādātie rīsi (neslīpētie brūnie, sarkanie un savvaļas), tie var veidot pat 60% jūsu uztura. Makrobiotiskās diētas radikālais gals jeb Ošavas metode šobrīd ir stingri noraidāms, jo kādos tur pētījumos pierādīts, ka tā var radīt nopietnus funkcionālos traucējumus, bet mērenais variants jeb Kuši metode ir ok. 

Mičio Kuši tobrīd bija makrobiotiskās ēšanas rokzvaigzne, un mēs ar Meiblu vilcienā kratījāmies uz Bostonu, lai noklausītos viņa lekciju. Jau vilcienā Meibla man pateica – klau, dārgumiņ, es labi zinu, kā tevi uzvelk, ja kāds runā sūdu par kvīru komūnu, bet paklausies, mēs braucam uzzināt visādas fiškas par makrobiotisko ēšanu, davai, vienkārši sēžam un noklausāmies, kā ēst veselīgi un pareizi, un tad mierīgi braucam mājās, un es viņai apsolīju, ka nereaģēšu ne uz kādu heteroseksuāļu vardarbību (man ne pārāk patīk apzīmējums “homofobija”), bet no tā, protams, nekas nesanāca – kad es sāku stāstīt Kuši, ka jau gadu ēdu makrobiotiski un jūtos tik labi kā nekad iepriekš, viņš vēlīgi smaidīja un māja ar galvu, bet, kad aprakstīju, kā mājās elsdams pūzdams gatavoju burkānu buljonu, saulē kaltētas baklažānu strēmeles un vegānisku sieru ar tofu pildījumu, ko mēnesi nogatavinu, iesietu kokvilnas dvielī, un cik sasodīti daudz laika man prasa šī diēta, viņš uzspīdēja laimē kā pilnmēness un mierinoši noteica: “Nekas, nekas, kādu dienu visus šos veselīgos produktus jums gatavos sieva.” Tad es neizturēju, paskatījos viņam cieši acīs un teicu: “Kuši kungs, nekāda sieva man vegānisku sieru ar tofu pildījumu negatavos, jo es esmu gejs!” – un ap mums pēkšņi nolaidās ledus laikmets, un Meibla jau saķēra somas rokturi, lai laistos lapās, bet Kuši kungs pēc mazas pauzes maigi man sacīja: “Pēc dažiem gadiem stabilas makrobiotiskās ēšanas prakses jūs vairs nebūsiet tik ļoti atsvešināts no savas dabas kā tagad. Turpiniet ēst tīri, un kādu dienu jums parādīsies jūtas pret sievietēm,” – un tad gan mēs piecēlāmies un gājām, jo Meibla noteikti negribēja dzirdēt, ka, makrobiotiski ēdot, viņa drīz vien atradīs sev vīru.

Mājupceļā Meibla sāka man stāstīt par kristāliem.

Izrādās, kristāli elpo vienreiz gadsimtā, piecdesmit gadu ilgst ieelpa, piecdesmit – izelpa. Rūpīgi ieklausoties, var dzirdēt, vai kristāls atrodas ieelpošanas vai izelpošanas fāzē. Mājās mēs izģērbāmies kaili un sasēdāmies ar mugurām cieši kopā, turot pa kristāla gabalam pie vēdera, un caur nabu ieelpojām tā spēku, bet izelpojot kliedzām: “Lido pie draugiem! Lido pie mīlētājiem!”

Kad man bija kristāla spēks plaušās, es uztaisīju jaunu rituālu, ko nosaucu “Onadenuka pārraides”. Kristāli ne tikai uzglabā informāciju, bet tiem piemīt arī pjezo efekts – tas nozīmē, ka pastāv kristāli, kas spēj ražot elektrību, mainoties to formai. Un otrādi – kristālam pievelkot elektrību, tas maina formu. Viena kristāla izmaiņas nekad nebūs lielas, bet, jo vairāk to būs, jo pamanāmākas būs pārmaiņas.

Pēdējo pusotru dzīves gadu Zeme kabatā nēsāja apbružātu serdolika kristālu. Tātad pusotra gada laikā tas bija kļuvis par viņa kustību, sarunu, jūtu, mīlēšanās un domu bibliotēku.

Man piederēja pusotrs viņa gads vienā kristālā. Es to pabāzu zem matu apsēja uz pieres, bet otru kristālu – mazu, apaļu un gludu kā olīti – noriju, tas bija darba kristāls, viņa uzdevums bija uzsūkt informāciju no lielā Zemes kristāla un iekodēt to manos audos un kaulos.

Jau pēc nedēļas es sāku justies citādi.

Es biju tik laimīgs, ka to nav iespējams aprakstīt.

 

Vēl vienu svarīgu rituālu man iemācīja skudra. Tā skudra bija no Teksasas, viņa dzīvoja Čivavas tuksnesī netālu no Marfas (tur es kādu laiku pavadīju Činati fonda rezidencē, to fondu ir dibinājis Donalds Džads, kurš Marfu pirmo reizi apmeklēja 1971. gadā un jau 1977. gadā pameta Ņujorku, un pārvācās uz Marfu, bet tas ir cits stāsts).

Tātad es devos uz Čivavas tuksnesi un satiku tur skudru. Sekodams skudrai, es zīmēju viņas ceļa karti – vilku līniju apkārt kaktusiem, oļiem, sausiem, kraukšķīgiem zariņiem, kas izskatījās pēc smiltīs gulošiem čūskulēniem, un mirušu putnu trauslajiem skeletiem – visdažādākajiem priekšmetiem, apkārt kuriem skudrai vajadzēja aptecēt, lai nonāktu galā.

Visu dienu es sekoju skudrai.

Mutē tai bija kadiķa sēkla, viņa to nesa uz pūzni.

 

Kad no Marfas atgriezos Filadelfijā, mugursomā man bija skudras ceļa karte. Es zināju, ka varu to izmantot tūkstoš dažādos veidos – piemēram, kā skaņas tulkošanas ierīci. Es sekoju skudras ceļam ar savu balsi, pēc tam uzzīmēju to uz sava ķermeņa, tad izvārīju spageti un izliku no tiem skudras ceļa līkločus. Kad spageti bija sakaltuši, es tos nolobīju no papīra un atdevu atpakaļ skudrām.

 

Savu vārdu Zeme pieņēma, kad kļuva par vides aktīvistu. Man nepatīk to teikt, jo tas skan patētiski, bet es tomēr pateikšu: tas, ka Zemi sasēja, aizbāza viņam muti, spīdzināja, aplēja ar benzīnu un aizdedzināja, savā ziņā ir simboliski – tieši tāpat mēs izrīkojamies ar planētu Zeme un tās dzīvniekiem, tāpēc es nolēmu sarīkot Zemem un Zemei veltītu rituālu ar mirušiem dzīvniekiem.

Šobrīd man ir piecdesmit četri gadi. Mana mūža laikā no Zemes ir izzuduši 60% savvaļas dzīvo radību. Es nolēmu pārpludināt savu ķermeni ar viņu balsīm – savācu izmirušo zvēru un putnu balsu ierakstus, noliku divus jaudīgus skaļrunīšus pie savām pēdām un tad lēnām, milimetru pa milimetram, virzīju tos augšup gar savu ķermeni. Es baidījos, ka būs nomācoši katru dienu klausīties mirušu dzīvnieku balsīs, bet notika pretējais: es kļuvu neparasti pacilāts, pats nesaprotu, kāpēc, – varbūt šī rituāla laikā manas ķermeņa šūnas un kauli piepildījās ar sarunām, ko risināja no Zemes izzudušas būtnes.

Mani apņēma tāds maigums, kādu līdz šim biju atradis tikai dzejā, un tālākais nav prozas vārdos izsakāms.

 

Mazie, izmantojiet savu laiku uz šīs zemes, radot un izpildot rituālus.

Ir tik daudz vienkāršu rituālu, kurus var izpildīt ikviens. Skatieties caur teleskopu, līdz ieraugiet kādu vietu, tad dodieties turp un iepazīstiet to tuvumā – tik tuvu, ka tuvāk nav iespējams, ar mikroskopu izpētiet zemes daļiņas, ķērpju sporas, ziedaugu auglenīcas, ūdens molekulas, iežu kristālus, spalvu matiņus, lapu dzīslas, posmkāja hitīna skeletus, tauriņu spārnu zvīņas.

Neesiet greizsirdīgi, ja jūsu bērni grib kļūt par māksliniekiem. Lai gan tas, ļoti iespējams, liks viņiem aizmirst par jums.

Pēdējais rituāls, kas man šobrīd palīdz pārcelties uz tagadni un tur nenosprāgt no vientulības, ir Lidojošie zīdītāji, un tas ir veltīts visiem pasaules sikspārņiem.

Jūs taču noteikti zināt, ka cilvēki stulbi. Tāpēc pie Covid-19 pandēmijas viņi vaino sikspārņus, nevis sevi. Nedariet tā.

Dariet šitā:

Vārdu vietā izdvesiet spalgas, pīkstošas skaņas – pīkstiet kā sikspārnis! Ieklausieties, kā jūsu pīkstieni atbalsojas tumsā un tukšumā. Domājiet par to, kā šī skaņa mūs savieno tādā kā trauslā režģī, smalki savītā puzurā.

Šajā skaņā mēs varam sēdēt kā krēslā.

Šī skaņa mums ļauj sajusties pasargātiem.

Paceliet palagu augstu virs galvas un lidojiet pa dārzu, vēcinot to kā spārnus. Tad apstājieties, ietinieties palagā un turiet pats sevi cieši apkamptu.

Turiet sevi, kā māte tur bērnu.

Kā viens vientuļais apskauj otru. Ar pašcieņu, bez izmisuma.

Apgulieties gultā. Pārkariet galvu pāri gultas malai, skatieties uz pasauli no lejas un augšu, ačgārni.

Rakstiet! Rakstiet ačgārni, ar galvu uz leju!

Iekopiet mēness dārzu, kas izsmaržo naktī – baltais jasmīns, matiolas, piparmētras, citronmētra, mēnesspuķe, naktslilija, ūdensroze, saldā tabaka, mēļā kleome – tas viss jums derēs.

Vakaros sakiet sev: – Labrīt, sikspārni!

No rīta sakiet sev: – Labvakar, sikspārni!

Ja kādreiz pamostaties nakts vidū – un jūs bieži mostaties nakts vidū – sakiet sev:

 – Pavei, sikspārni, cik šī diena ir skaista! – un atkārtojiet to ilgi.

Tik ilgi, līdz atkal aizmiegat.