intervijas

— Kas lasa, tas negrēko

Ēriks Vilsons, Roberts Vilsons

03/05/2021

Bija arī priecīgi brīži, kad biju iegrimis literatūras uzburtajā pasaulē, bet būtībā tas bija kompulsīvs un rijīgs pasākums. 

Divpusējo interviju sērijas Tuvās sarunas turpinājumā piedāvājam aktiera, dramaturga un rakstnieka Ērika Vilsona sarunu ar viņa dēlu, dzejnieku Robertu Vilsonu.

 

Ēriks Vilsons: Mēs varētu sākt ar tādiem jautājumiem: kāpēc mēs vispār rakstām? Kāpēc cilvēki raksta? Kāpēc tu raksti? Kāpēc es rakstu? 

Roberts Vilsons: Kāpēc tu raksti?

ĒV: Es rakstu tāpēc, ka rakstīt man ir vieglāk nekā runāt. Un, ja es rakstu, tad es varu kaut ko būtisku pateikt, pirmkārt, pats sev. Piemēram, dienasgrāmatā. Kad es tagad atsāku rakstīt dienasgrāmatu, vispirms katru rītu rakstīju, ka vakar notika tas un tas, es jutos tā un tā, sapņoju to un to. Un tad kaut kā es pēkšņi un asociatīvi turpat dienasgrāmatā uzrakstīju gabaliņu it kā topošajam darbam. Vēlāk es to pārrakstīju datorā, un tas apauga. Bet, jā, man liekas, ka pats svarīgākais ir sev pašam kaut ko pateikt. Jo citādi – saraksta kaut kādas grāmatiņas, lai guļ plauktos. Kam tas ir vajadzīgs?

RV: To laikam sauc par literatūras sarunu pašai ar sevi, tas ir tāds kā sabiedrības vai kultūras literārais domāšanas process, ne? Kāds kaut ko raksta, kāds kaut ko lasa. Tas ir tā kā neironi smadzenēs – raida signālus, uztver signālus, un notiek domāšana. Vai varbūt tas ir kā īstermiņa atmiņa – ir taču vērts atcerēties pat tad, ja neatcerēsimies mūžīgi. 

ĒV: Un vēl es saprotu arī tā, ka grāmatu izdot ir kā tāds personisks atskaites punkts. Man ir mērķis, es esmu to uzstādījis un realizējis. No vienas puses.

RV: Nu, un viss. Vai tad vajag vēl kaut ko? Cilvēki lasa, un tu ar viņiem sarunājies, tu taču negaidi, lai es mūžīgi atcerētos, tieši ko un kā tu būsi teicis. Tu esi izteicies, mēs tevi esam uzklausījuši, tagad varam sadedzināt to tavu grāmatu. Bet tu vari rakstīt nākamo. Ko tu raksti tagad? Un kā tu raksti?

ĒV: Saka jau, ka vislabāk rakstoties, rakstot it kā vēstuli draugam. 

RV: Tā saka, jā. 

ĒV: Es šajās dienās uzrakstīju dažus Lieldienu dzejolīšus, tos es rakstu saviem mazbērniem.

RV: Un vēl?

ĒV: To es neteikšu. Bet vispār es tā jūtu, ka vajadzētu uztaisīt izrādi par tēvu. Vēl vasarā es rakstīju par to, ka tad, kad biju mazs, es domāju, ka ābolus sauc nevis “dzidrie”, bet “kristāldzidrie”, jo “kristāldzidrais” – tas bija šņabis. Mamma dikti smējās, kad es runāju par “kristāldzidrajiem āboliem”. Bet viņi tādi arī bija, man ļoti garšoja. Bet kā es rakstu? To es vēl pats neesmu sapratis. Stīvens Kings saka tā, ka, protams, prātīgākais ir [sākumā] izdomāt visu sižetu, salikt kopā un tad aizpildīt gaļu, bet viņš pats tā nevarot, viņš sākot no vienas maliņas tā kā puantilists. Kad sēžu pie rakstāmgalda, man gribas visu sakārtot lineāri – katrs nākamais notikums pēc iepriekšējā, bet tad, kad pastaigājos gar jūru, saprotu, ka var sākt no jebkura punkta un nodarboties it kā ar atmiņu šķetināšanu, mētāties no viena notikuma pie cita. Šajā ziņā man ļoti patika Peļevina Чапаев и Пустота.1 Tur ir viena tāda vieta, kur viņi skatās uz vilcienu sastāvu un saka, ka reizēm šķiet, ka mēs arī tā joņojam kaut kur nekurienē un mums līdzi velkas vagoni. 

RV: Pilni ar netīriem strādniekiem, kas dzer šņabi. Fui, tā es laikam negribēju teikt. 

ĒV: Un tad es domāju tā — ja tu dzīvo dzīvi, tad pats nemaz nespēj to objektīvi saprast. Krieviem rakstniecībā viens no tādiem knifiem ir “отстранённость”, attālinātība, tu skaties uz pazīstamām lietām, bet apraksti, it kā redzētu tās pirmo reizi.

RV: Tad tu gribi teikt tā, ka mēs skatāmies, piemēram, uz savu pagātni — kaut ko pazīstamu — un aprakstām to kā kaut ko citu, bet arī pazīstamu — kā vilciena sastāvu — bet rezultātā sanāk, it kā mēs redzētu to pirmoreiz? Un tā [pagātne] izskatītos pēc vilciena.

ĒV: Nē, gluži tā es negribēju teikt. Savāda doma. Bet kāpēc tu raksti? Tu jau arī sāki ar rakstīšanu dienasgrāmatā. Vai ne? Tas bija vidusskolā, tu sēdēji savā istabā un visu laiku lasīji.

RV: Dienasgrāmatu es sāku rakstīt kaut kad astotajā devītajā klasē. Man īstenībā bija tāda muļķīga un pat stipri destruktīva iedoma par to, kāpēc es ar kaut ko nodarbojos. Jūs ar mammu toreiz tik ļoti satraucāties, ka skolā ir [labi] jāmācās, bet man skolā ne sevišķi patika, un tad es izdomāju kompromisu. Es izspriedu kaut kā tā — ja reiz jūs gribat, lai es mācos, bet mācīšanās cilvēku dara gudru, tad man drīzāk ir jākļūst gudram, nevis jāiet skolā. Tad nu es pēc savas izpratnes mēģināju kļūt tik gudrs, cik vien iespējams. Un tas nemaz nebija nekāds šausmīgi patīkamais pasākums, es lasīju tādā izmisumā, lai ātrāk tiktu no vienas grāmatas pie otras, daudz lasītā nemaz neuztvēru vai nepaturēju atmiņā. Protams, bija arī priecīgi brīži, kad biju iegrimis literatūras uzburtajā pasaulē, tādi aizmiršanās brīži, bet būtībā tas bija kompulsīvs un rijīgs pasākums. 

ĒV: Bet tā jau arī ir tāda zināma disciplīna, kas rosina domāšanu? Pat ja lasi ķeksīša pēc, kaut kādas pēdas taču paliek. 

RV: Paliek. Bet paliek arī nelabas pēdas – slikti ieradumi, no kuriem vēlāk grūti tikt vaļā. Protams, kļūst arvien labāk, un nu jau ir gandrīz pavisam forši. Bet tā sajūta, kad tu lasi un saproti, ka neuztver to, kas tur ir rakstīts, bet turpini lasīt, tas nav patīkami. Tur nesanāk literatūras mīlēšana vai kalpošana tai, bet tās instrumentalizācija, mēģinājums literatūru izkalpināt sev. Man vajadzētu mācīties aiz intereses un cieņas, bet es izmantoju literatūru, lai aizpildītu kaut kādus savus emocionālos tukšumus un it kā pierādītu jums, ka par visām varītēm cenšos būt gudrs. Arī tagad – es aizgāju pie tava grāmatplaukta, atradu Hamsuna Badu, kuru neesmu lasījis, un nopriecājos, ka tas ir īss. Man joprojām ir bail, ka es varētu iesākt grāmatu un nepabeigt viņu. Jo vairāk sāku darīt lietas un neizdaru tās līdz galam – kas man ir ļoti raksturīgi –, jo bēdīgāks kļūstu. 

ĒV: Bet tad pretējais būtu lasīšana kā aizmiršanās?

RV: Nu jā! Man šķiet, tas savā ziņā ir pat forši. Laikam nekad neesmu saskāries ar negatīvām sekām, kas rodas no aizmiršanās literatūrā. Grūti iedomāties, kādas tās varētu būt. Varbūt vienīgi, ja aizmirsties vienā grāmatā pēc otras un nekad tā īsti neatgriezies atpakaļ? Bet, ja reiz ir iespēja visu laiku pavadīt, aizmirstoties kaut kādās grāmatās, tad jau vajadzētu būt tīri labi. Kas lasa, tas negrēko. 

ĒV: Bet vai tā nav bēgšana no sevis?

RV: Bet varbūt tas nemaz nav nekas slikts. Es atceros, ko [Mārtiņš] Eihe kādreiz teica, ka no sevis var aizbēgt, tikai tad nedrīkstot apstāties. 

ĒV: Un kā tad ir ar rakstīšanu? Tā jau arī ir aizmiršanās. Man, piemēram, bija tāds periods, kad es rakstīju dzejoļus un man tas bija vajadzīgs, lai izdzīvotu. 

RV: Tu domā tad, kad rakstīji Esplanādē?

ĒV: Jā.

RV: Pastāsti, lūdzu, par Esplanādi. Tā bija tāda kā dzejas platforma? Forums? Tas bija Delfos, vai ne?

ĒV: Jā, kaut kas tāds, kā tagad varētu būt grupa feisbukā. 

RV: Un kā tu tur nonāci?

ĒV: Tas bija divtūkstošo gadu sākumā. Vladis Goldbergs mani uzaicināja taisīt reklāmas kino Ballei, iedeva man datoru un apmaksāja interneta pieslēgumu. Un kaut kad tad viņš arī pieminēja, ka Delfos esot tāda Esplanāde, kur lasītāji paši publicē tekstus. Nekāds reklāmists no manis neiznāca, bet es sāku rakstīt dzeju. 

RV: Es internetā lasīju, ka tur esot bijis Džilindžers, [Andris] Akmentiņš, [Kaspars] Dimiters.

ĒV: Ak, šitā!? Es nemaz nezināju. 

RV: Gribēju tev jautāt, vai tur bija arī kādi tagad pazīstami dzejnieki?

ĒV: Arī to es nezinu. Visiem bija niki. [Ilmārs] Šlāpins bija Kafka, viņš kādā autorvakarā atzinās, bet tolaik es nezināju. Atceros, ka bija tāds Mūkijs, viņa – vai varbūt viņas? – dzejolis Tējkarotīte nāves bija viens no tādiem, kas man ļoti trāpīja un arī veicināja manu dzejošanu. Bet vispār tas bija emocionāli smags periods. Es biju vīlies teātrī, teātris vairs nesagādāja prieku. Es jutos ievainots, viens un nevajadzīgs. Man vajadzēja kaut kādā veidā to kompensēt, norakstīt. Un tā bija tāda izpausme, kas sniedza gandarījumu un, iespējams, palīdzēja izkārpīties. Dzejas disciplīna likās instruments, lai mācītos izteikties īsi, kodolīgi, sakarīgi. Paralēli rakstīju lugas, tajā laikā uzrakstīju savu versiju Maksam un MoricamVovačku. Un tad vēlāk es pārstāju sekot tam visam, kas notika Esplanādē, man šķiet, tas bija tad, kad [Māra] Ķimele paaicināja uz Rīgu studēt Trīs māsas. Pēc tam es rakstīju retāk. Var arī tu tajā vidusskolas periodā centies kaut ko norakstīt?

RV: Man šķiet, es toreiz tā arī nespēju neko izdabūt ārā no sevis. Es mēģināju radīt apstākļus, kuros kaut kas tāds varētu notikt, bet nekur tālu netiku. Man šķiet, es visu sāpi turēju cieši iekšā un doma, ka es kādreiz to uzrakstīšu, man tikai palīdzēja vēl vairāk neko nenorakstīt un paturēt sevī. Lauris Veips man vienreiz teica, ka tā esot filosofiem raksturīga lieta, tas saucoties “retentīvums”. Un es – kā jau tu zini – esmu mūžīgais filosofijas students.

ĒV: “Retentīvums” – kāds skaists vārds! Kad es dabūju maģistra apliecību, es tieši nocitēju Dostojevski un teicu kaut ko par skaistumu, kas glābšot pasauli, pēc tam bija baigais kauns. Kā tu domā? Skaistums glābs pasauli? Ne viss, ko mēs radām, taču ir skaists, un dabūt pa purnu reizēm arī nav slikti. 

RV: Vēl laikam nav izglābis. Vai varbūt nu jau ir par vēlu? Bet ne! Tas, kas glābs pasauli, noteikti būs kaut kas skaists. Un, ja dabūt pa purnu arī nav slikti, tad tas ir skaisti. Un, ja dabūšana pa purnu glābs pasauli, tad ir pareizi apgalvot, ka tas ir skaistums, kas pasauli glābs. Tā, lūk! Bet vai tas būs skaistums pats par sevi? Hmm. Es laikam labāk par savu rakstīšanu vēl pateikšu. Tam arī ir sakars ar Dostojevski. Ar Idiotu. Tev toreiz grāmatplauktā bija tādi Pirmās Latvijas laika Dostojevska sējumiņi, es sāku ar Idiotu. Lasīju un palēnām nonācu pie pārliecības, ka tas ir manas dzīves lielais uzdevums – uzrakstīt vienu tādu fundamentālu romānu, kurš atklātu visu manu pasaules redzējumu, ar kuru es pateiktu visu, ko es domāju un ko neviens nav gatavs manī klausīties, un tad es mēģināju veidot kaut kādus uzmetumus tam.

ĒV: Vai kaut kas ir saglabājies?

RV: Kaut kas ir, jā. Viens saucās Vents Toss, tas bija stāsts par kādu aptuveni 50 gadus vecu vīrieti, kuru atstājusi sieva, meita pieaugusi un aizbraukusi uz ārzemēm, bet viņam pēkšņi atklājas liela slimība un viņš saprot, ka mirst. Sākumā viņš ļoti baidās no nāves, bet tad viņam aiziet ciet, viņš sāk iztēloties pēcnāves valstību, kas atgādina bērnību un vecmāmiņas ābeļu dārzu, sasapņojas un iet lēkt lejā no tāda ne pārāk augsta tiltiņa. Un, kad viņš tur stāv, garām iet kāds jauns cilvēks – visai piepaceltā noskaņojumā, jo nupat bijis uz teātri, – un sāk stāstīt šim Ventam Tosam par dzīves jēgu, par to, ka lietas ir skaistas, bet tad viņš neviļus ierunājas par kaut ko saistībā ar Ķiršu dārzu, ko viņš bija skatījies teātrī, un tas nostrādā uz Venta Tosa smadzenēm, viņš lec un stipri sasitas. Vēlāk, kad es stājos dramaturgos, iesniedzu šīs sarunas dramatizējumu kā savu oriģināldarbu. Žūrija to ļoti zemu novērtēja. Dabūju 30 vai 40 punktus no 100.

Bet romāna otrā daļa būtu par cilvēku, kurš ir domājis, ka būs beigts, un tomēr ir dzīvs. Tā norisinātos psihoneiroloģiskajā dispanserā, kur viņu apciemo radi un kaimiņi, un tam iespaidam jābūt tādam, ka visi tie, kas ir slimi, ir jēdzīgi, bet visi tie, kas nāk kā apmeklētāji – tie ir nojūgušies. Tad arī laikam atklājas, ka jau pašā sākumā ārsti bija kaut ko sajaukuši vai viņš pats aiz satraukuma pārklausījies un viņam īstenībā nav nekādas baisas saslimšanas, un nekāda tūlītēja miršana nemaz nedraud. Mani tiešie iedvesmas avoti bija Čehovs, Gogoļa Ņevas prospekts, kur bija tāds puisis, kas lietoja opiju, lai visu laiku varētu sapņot, un filma Miss Saulstariņš, kur bija tas Prusta skolārs, kas bija mēģinājis nonāvēties. Es to visu biju iecerējis tā ļoti reālistiski aprakstīt. Saglabājusies ir 20 lappušu ātrā versija pirmajai daļai.

ĒV: Es nemaz nezināju, ka tu kaut ko tādu raksti. Es sapratu, ka tu raksti kaut ko, bet es domāju, ka tā ir dienasgrāmata. 

RV: Nē, es rakstīju īstu romānu. Vēlāk es šo stāstu biju vēlējies ievietot plašākā stāstā par kādu jaunu puisi, pianistu autodidaktu, kas atbrauc uz lielu pilsētu un iesaistās teātra dzīvē, kur strādā pie mūzikas iestudējumam, kas būtu balstīts Venta Tosa dramatizējumā. Uz to mani pamudināja Bulgakova Teātra romāns. No tā gan gandrīz nekas nav ne uzrakstīts, ne saglabājies. Bet, atgriežoties no lietām, kuras es neesmu izdarījis, pie tām, kuras tu esi izdarījis. Es gribēju parunāt arī par to, ka tu ieraksti audiogrāmatas bērniem un Neredzīgo bibliotēkai. Un tad es atceros, kā jūs ar mammu bērnībā mums lasījāt priekšā pirms gulētiešanas. 

ĒV: Tu zini, no kā man tā lasīšana bija? Mimmītis [Ērika mamma] vienmēr bija kaut kādos darbos, un [patēvam] Nikiņonkulim bija grūti ar locītavām, viņam bija poliartrīts, un tad viņš daudz lasīja priekšā, un man tas ļoti patika, man šķita, ka tā ir ļoti prātīga nodarbošanās – lasīt kādam priekšā. 

RV: Lūk, es tieši vakar naktī pamodos un sabijos, ka vairs neaizmigšu. Grasījos austiņās paklausīties lekcijas par seno Izraēlu, bet, tiklīdz es viņas uzslēdzu, atskanēja reklāma, kas jautāja: “Vai nevari iemigt?” Un tur bija tāda maiga mūzika un koku lapu trīsēšana vējā. Un ļoti patīkama balss piesaka, ka tagad būs šīvakara stāsts, bet stāsts neseko, paliek tikai tā lapu čabēšana, un es saprotu, ka telefons gaida, kad es attapšos un iešu skatīties, ko īsti viņi man piedāvā, jo tas ir tieši tas, ko man vajag. Ļoti labi izplānots. Es neko nenopirku un tomēr paliku pie tā, ka klausos lekciju, bet tad nu es zināju, ka daudz labprātāk būtu gribējis dzirdēt kādu pasaku. Tā, lūk, neesmu par sevi parūpējies. Esmu atradis, ko klausīties, veicot mājas soli, bet neesmu atradis, ko klausīties, kad nevaru iemigt. Tagad es domāju, ka varētu taču klausīties kaut ko, ko tu esi ierakstījis! Ko tu ieteiktu man klausīties? Ko tu gribētu, lai es noklausos?

ĒV: Nu, beidzamā pusgadā man pašam vislabāk patika lasīt [A. Lindgrēnas] Trokšņu ciems un tā iedzīvotāji, tas ir baigi labais gabals, bet tur tu neaizmigsi. Vēl man pašam patika Selmas Lāgerlēvas Kristus leģendas, tā bija viena no tādām, ko arī mana mamma man lasīja priekšā. Bet to man vajadzētu pārrakstīt. 

RV: Kāpēc tu pārrakstītu?

ĒV: Kad es paklausos, saprotu, ka par daudz jūtinos, un tad man gribas ierakstīt vēlreiz – vienkāršāk. Man patīk, kā es esmu ierakstījis Nezinīti. Bet tur tu arī neaizmigsi. 

RV: Nezinīti es kaut kad salīdzinoši nesen pārlasīju. 

ĒV: Vēl man patika [Roalda] Dāla Lielais Draudzīgais Milzis. To es mēģināju rakstīt neapstājoties, un, ja arī kaut ko sajaucu, centos to padarīt par efektu. 

RV: Bet tur es arī neaizmigšu, vai ne?

ĒV: Nu jā. 

RV: [Vilhelma Haufa] Aukstā sirds?

ĒV: Aukstā sirds – tur, es ceru, ka tu varētu arī aizmigt. Tā ir gan audio, gan vēlāk arī video formātā, to arī vajadzētu vēlreiz ierakstīt, bet es jau zinu, ka neierakstīšu. Tomēr vislabāk man laikam patīk Astrīda Lindgrēna. Man patīk, ka viņa ir nežēlīga un ka viņa māca bērniem muļķības. 

RV: Ko tu tagad ielasi?

ĒV: Es tagad lasu šausmīgu grāmatu, saucas Plašais logs. Lemonijs Snikets, trešā grāmata no Nelaimīgo notikumu sērijas. Man šo sēriju iedeva bibliotekāre Neredzīgo bibliotēkā, esot ļoti populāras. Bet es esmu jau noguris no viņām. Tas izteiksmes veids ir aptuveni tāds: “Baigi slikti! Un ja jūs domājat, ka bērni izglābās? Nē! Un jūs domājat, ka viņi nomira? Nu, pagaidām vēl ne.” Ir jau tā, ka zināmai šausmai jābūt. Man patika tas, ko Lauris [Gundars] kādreiz teica vienā intervijā, – kad viņa meitas bija mazas un skatījās Dzīvnieku pasauli un tur tīģeris saplosīja antilopīti, viņš neslēdza ārā televizoru, jo pasaule ir nežēlīga un mēs no tās neaizslēpsimies. Redzi, arī Lindgrēnai ir šausmas, bet viņa ar bērniem runā kā ar līdzvērtīgiem, pati būdama liels bērns. Man šķiet, ka talantīgs rakstnieks parāda ne vien pasaules nežēlību, bet arī izeju no tās caur humora izjūtu. Un bez didaktikas. 

RV: Un Astrīdai Lindgrēnai ir humora izjūta?

ĒV: Viņai ir brīnišķīga humora izjūta. Man ļoti patīk. Viņas dullumā es izjūtu kaut ko radniecīgu. Kad satiekos ar bērniem teātrī no skatuves vai saviesīgos pasākumos, man arī patīk ālēties un darīt muļķības, provocēt viņus. Tad viņiem ir lieli prieki.

RV: Lielais, savādais onkulis, kuram arī patīk darīt muļķības. 

ĒV: Gandrīz tāda apgrieztā psiholoģija. Atceries, tu biji pavisam mazs un gulēji divstāvu gultas pirmajā stāvā, un visu laiku ļoti gribēji otrajā, bet es satraucos, jo tur nebija drošības maliņas. Es vairākkārt pa nakti cēlos augšā un gāju skatīties, vai tu netaisies izkrist. Es piegāju tev klāt un teicu: “Krīti zemē! Krīti zemē!” Tu pēkšņi pamodies, ieķēries ar abām rokām gultas malās un sabijies teici: “Kāpēc, tēti?!” Tad beidzot man iestājās sirdsmiers un es zināju, ka tagad nu tu vairs nenokritīsi. 

RV: Jā, tu esi stāstījis, bet tā pa īstam es laikam neatceros.

ĒV: Vispār bērnība ir ļoti forša. Atceros, ka es tev nolasīju priekšā Blaumaņa Nezāli, kad grasījos viņu iestudēt. Es nolasīju, jūs abi ar [brāli] Ernestu noklausījāties tajā divstāvu gultā, un tu prasīji: “Kas tas ir par onkuli, kas to ir sarakstījis?” Un: “Ko vēl viņš ir sarakstījis?”.

RV: Tagad tu daudz spēlē mūsu kopīgi iestudēto Blaumaņa Pazudušo dēlu Zoom versijā.

ĒV: Jā, pagājušajā nedēļā man bija astoņas izrādes.

RV: Un kā tev ar to iet?

ĒV: Ļoti dažādi. Bet zini, par ko es iedomājos? Otrais cēliens sākas ar to, ka tēvs un dēls apstaigā laukus, ir svētdiena. Kā tev liekas, vai Roplaiņu ģimene iet uz baznīcu vai ne?

RV: Es saprotu, ka Mikus noteikti iet, Roplains droši vien iet. Gan jau, ka tieši tajā svētdienā arī Krustiņš aizgāja. Pirms apstaigāt laukus.

ĒV: Jā, man ir baigā interpretācija par Mikustēvu. Viņam Krustiņš patīk, jo arī viņš jaunībā bijis tāds pats palaidnis. Un tagad viņam varbūt kāds insultiņš no lielas uzdzīves. Un tāpēc viņš ir tāds jokains, vajag Bībelīti palasīt cerībā izpirkt grēkus. Un tāpēc arī Mikus ir tik prātīgs, negrib iet tēva pēdās. Bet Krustiņš viņam baigi patīk. Viņš Krustiņā saskata sevi un krata ar pīpi, lai Krustiņš nepieļauj tās pašas kļūdas.

RV: Man savukārt ir Pazudušā dēla luterāniskā interpretācija – ka tā savā ziņā ir tāda alegorija par cilvēka nespēju pieņemt Dieva piedošanu. Par vēlmi savus grēkus izpirkt pašam. Par dēla un tēva attiecībām es domāju kā par metaforu cilvēka un Dieva attiecībām. Krustiņš ir lepns un grib pats tikt ar visu galā, viņš grasās kāršu spēlē atvinnēt visus parādus, kurus vecais Roplains labprāt viņa vietā nomaksātu, bet tas Krustiņam nav pieņemami. Lepnība par to, ka mana dzīve ir manās rokās un nekāda piedošana man nav vajadzīga, traģiska kļūda, iedomāšanās, ka es stāvu pāri pasaules kārtībai. Un varbūt reizē ar lodi šī piedošana beidzot izlaužas līdz Krustiņa smadzenēm, un uz mirkli, īsi pirms priekškara, viņš saprot, kā tās gaismā būtu bijis jādzīvo. Bet, nu, tad jau ir par vēlu. Savukārt no Roplaiņa puses tur sanāk tāds apvērsts Ābrahāma un Īzāka stāsts. 

ĒV: Kādā ziņā?

RV: Roplains it kā šauj zagli, bet tas izrādās viņa dēls. Ābrahams taisās upurēt savu dēlu, bet tad tā Kunga eņģelis dēlu aizvieto ar aunu. Bet tas tā, neesmu to kārtīgi pārdomājis. Es domāju arī par to, ka Roplains visu dzīvi ir rāvies pa savu saimniecību un attiecības ar dēlu ir palikušas novārtā, bet tad Krustiņš viņam baļķi uzmet uz kājām un viņš pusi gada dabū gulēt slimnīcā un pārdomāt lietas; tagad, pārrodoties Roplaiņos, viņš kaut kādā ziņā nāk meklēt izlīgumu ar dēlu. 

ĒV: Viņš saka Krustiņam: “Es tev esmu piedevis, piedod tu man arī, sāksim jaunu dzīvi.”

RV: Jā, viņam vajadzīga ir arī dēla piedošana. Es negribētu sarunāt teoloģiskas muļķības, bet tas man – sakarā ar to luterānisko lasījumu – uzreiz liek jautāt, vai arī Dievam ir nepieciešama piedošana? Un tad es atceros, ko jūs esat stāstījuši par gadījumiem, kad cilvēki ir dusmīgi uz Dievu. Viņiem taču ir nepieciešams piedot, lai tiktu pāri tam, ko savā aizvainojumā ir sadomājušies. Ja es esmu savārījis ziepes, sagrēkojies – kas ir cilvēka dabiskais stāvoklis – un vēl pie tam arī apvainojies, tad, lai pieņemtu piedošanu, kas man ir nepieciešama, man vispirms pašam ir jāpiedod. Attiecīgi – ja Krustiņš ir aizvainots, ka tēvs bērnībā ar viņu, piemēram, ir pavadījis pārāk maz laika, tad viņam vispirms būtu jāpiedod tēvam un tikai tad viņš pats spēj pieņemt tēva piedošanu. Atvaino, es skaļi domāju, bet liekas loģiski. 

ĒV: Tas ir tas pats, ko es esmu stāstījis par izlīgšanu ar cilvēku, kura nav klāt. 

RV: Izstāsti vēlreiz!

ĒV: Es kādreiz biju pamatīgi sastrīdējies ar savu brāli, mēs viens otram nevarējām piedot, un tad vienreiz es vedu [scenogrāfu Ivaru] Noviku un skatuves sagataves uz Klaipēdu pie lietuviešu aktieru kursa, tas bija tieši pirms Lieldienām. Un Noviks man ieteica, lai vienkārši palūdzu brālim piedošanu pie sevis. Vispirms jāformulē, ko es piedodu viņam, un tad – ko vēlos, lai viņš piedod man. To pirmo ir viegli izdarīt, bet otro grūtāk – ko viņš piedod man –, un tad man ir jāskatās uz sevi ar otra acīm, un tikai tad es varu ieraudzīt, cik esmu nožēlojams un egoistisks, tad es saprotu, ka es būtu varējis dzīvot citādi, un ieraugu, ko otrs redz manī. Mēs atbraucām atpakaļ, bija tieši Lielā piektdiena, es aizgāju uz Dominikāņiem, tolaik gan vēl nebiju katolis, pasēdēju un padomāju. Un tad es sapratu, kas tad ir tas, ko es brālim esmu nodarījis. Es ieraudzīju, cik viņam grūti un cik arī viņš jūtas bezpalīdzīgs visā šajā jūklī, es biju novērsies no viņa un aizskāris brāļa jūtas. Neilgi pēc tam mēs nejauši satikāmies, apskāvāmies un patiešām izlīgām mieru. Bet vai mēs jau neesam aizrunājušies?

RV: Nezinu, grūti spriest. Žēl, ka nav neviena, kas mums varētu pateikt: “Paldies par sarunu, šis bija pēdējais jautājums!”

ĒV: Būtu šņabis – varētu tā svinīgi saskandināt. 

RV: Kristāldzidrais. Par tēviem un dēliem!

ĒV: Bet mēs varam uzvārīt kafiju. 

RV: Un tad turpināt sarunu.

ĒV: Jā! Bet tad pagaidām – paldies?

RV: Paldies. 

  1. Čapajevs un Tukšums  (atpakaļ uz rakstu)

— Saistītie raksti