kritika

— Kode lidinās no uzvalka uz džemperi un atpakaļ

Ilze Jansone

04/05/2021

Kad esi aizšķīris šo kopumā skumjo, lai arī neapšaubāmi brīnišķīgo grāmatu, galvā kā tāda sena kinolente vēl ilgi dūc tās bagātīgie iespaidi.

Par Kristiana Krahta romānu Mirušie (no vācu valodas tulkojis Dens Dimiņš; Mansards, 2021)

 

Grāmatas, kurās autors sablīvējis vairākus slāņus, parasti ir visinteresantākās – ne tikai tāpēc, ka pats kā lasītājs vari domāt un meklēt visādus zemtekstus, prātā vai papīra pieķeksējot domas un mājienus, kas kā ceļazīmes ved dažādos virzienos, bet arī tāpēc, ka dienām ilgi vari darboties, mēģinādams atminēt autora uzdoto mīklu. Vai vismaz domāt dažādus veidus, kā to reiz varētu atminēt.

Tieši pie šādas literatūras gribas pieskaitīt arī Kristiana Krahta romānu Mirušie. Jau ar romāna epigrāfu autors šķietami brīdina lasītāju – šajās lappusēs runa būs vismaz par divām paralēlām pasaulēm, jo viens epigrāfs ir no angļu, tātad Rietumu prozas, savukārt otra autors ir ievērojamais japāņu rakstnieks Džjuničirō Taņidzaki.

Šveiciešu kinorežisors Emīls Nēgeli grāmatā dodas uz Vāciju, ir 20. gadsimta 30. gadi, un neviens vēl nerunā par katastrofu, ko šis periods vēlāk atnesīs pasaulei, lai arī visu romāna tekstu tā vai citādi caurauž tās nojausmas. Vienlaikus Nēgeli ir nesen zaudējis tēvu, attapies pusmūža priekšā un jūt “visaptverošu ļenganumu, ķermeņa pagausināšanos, aizvien pieaugošu mēmu melanholiju tā priekšā, ko nekaunīgi paģērēja zūdamība” (19. lpp.).

Par to, kurp un kā virzīsies Mirušo turpmākais vēstījums, nepārprotamu mājienu dod ne vien Nēgeli tēva pēdējo mirkļu apraksts, bet arī iepazīšanās ar otru galveno varoni – Masahiko Amakasu. Viņš skatās kādu filmu par erotizētu japāņu virsnieka pašnāvību, kas it kā brīdina lasītāju, ka nekāda maiga un estētiski pārsātināta izklaides literatūra šis romāns nebūs. Noskaņu tikai sekmē abu režisoru bērnības un agrīno iespaidu apraksti, vedinot lasītāju uz ieskatiem, ka vienādi nozīmīgs kāda indivīda dzīvē var izrādīties tiklab vācu valodas skolotājs kā vienkāršs neganta rakstura trusis.

Uz teksta skatuves parādoties arī citiem otrā, trešā un ceturtā plāna tēliem, vēstījums uzņem aizvien straujāku tempu. Rupji tēsts, būtu skatāms kā stāsts par Nēgeli profesionālo un privāto dzīvi, kas galu galā izrādās savā starpā nesaraujami saistītas, un tajās tiek ievīts arī Amakasu. Īsumā – Nēgeli ir jātaisa filma un ir jāatgriežas pie saderinātās Idas, kura uzturas Japānā. Starp citu, filma sanāk pavisam citāda, nekā iecerēts, un arī kinematogrāfiski raksturotais ieskats Idas un Nēgeli attiecībās romāna gaitā strauji maina dimensijas un perspektīvas. It kā šādā stāstījumā par māksliniekiem lasītājs sagaidītu tēlu alkas “atstāt pēdas” vai “mainīt pasauli”, vai “dzīvot mākslai”, taču neko no tā, vismaz tiešā veidā, romāna tekstā neatrast. Protams, ir šādi tādi mājieni par radīšanu, piemēram: “Viņam ir jāizdomā kaut kas jauns, kaut kas nebijis, lai arī tas ir kļūdains, jā, tieši tā ir būtība [..] Viņam ir jārada kaut kas tāds, kas ir gan augstākajā mērā samākslots, gan arī pašrefenciāls.” (147. lpp.) Šķiet, vismaz tajā, kas attiecināms uz romāna varoņu radošo sfēru, šādu mērķi izdodas sasniegt teju visiem. Tomēr, tempam strauji attīstoties, kinoļaužu apdzīvotā pasaule iegūst arvien groteskākus vaibstus, pakāpeniski pilnībā atbruņojot lasītāju no ilūzijas par to, ka šis romāns lasāms vienīgi kā specifiskam kinovēstures posmam veltīts gabals.

Apziņa, ka šajā romānā ir vēl kāds metanaratīvs, kuru, iespējams, nav izdevies uztvert, patiesībā ir tīri mierinoša un nekādā veidā nesabojā tīro teksta baudu vai refleksijas par to, kas lasot uzreiz spēj aizsniegties līdz lasītāja izpratnei.

Dimiņš ir padomājis par kinovēsturē tik nezinīgu lasītāju, kāda esmu, piemēram, es, un papildinājis tekstu ar izsmeļošām piezīmēm gan par kino, gan japāņu kultūrvidi, gan atsaucēm uz literatūras šedevriem. Tulkotājs (vai arī izdevējs) palīdzīgu roku lasītājam sniedz arī grāmatas vāka tekstā – proti, tajā ietverts teksta uztverei palīdzošs mājiens, ka šis romāns tapis pēc tradicionālā japāņu Nō teātra shēmas – darbība sākas lēni, tad temps pakāpeniski kāpj un beidzas jau pavisam ātri. Attiecīgi saskaņā ar šo shēmu arī katrai romāna daļai piešķirts japāņu apzīmējums, kura prasībām autors acīmredzami uzticīgi seko, ne vien straujā tempā paātrinot darbību, bet pavairojot arī tēlus un aizvien pamatīgāk sablīvējot kultūratsauces – te parādās kinoslavenības, valstsvīri, citāti no pasaules literatūras klasikas, mītu pārstāsti un politiskais noskaņojums Vācijā, un vēl, un vēl. Šajā daļā ir ietvertas arī abas (nosacīti) galvenās romāna intrigas – Nēgeli attiecību sarežģījumi un viņa filmas saturs.

Tempa atšķirība ir jūtama, taču neviena no iepriekš izspēlētajām detaļām netiek aizmirsta – tās parādās precīzākajās vietās, vēstījumam strauji tuvojoties noslēgumam. Sablīvējas notikumi un varoņi, un, lai arī lāgiem kļūst mazliet grūtāk izsekot straujai satura gaitai, vienlaikus tiek kāpinātas arī intrigas, aizvien spēcīgāk piesaistot interesi un uzmanību līdz pat notikumu atrisinājumam.

Pēc tam, kad esi aizšķīris šo kopumā skumjo, lai arī neapšaubāmi brīnišķīgo grāmatu, galvā kā tāda sena kinolente vēl ilgi dūc tās bagātīgie iespaidi – Nēgeli filma, Idas sapņi, Čaplina un Masahiko golfa spēle uz kuģa, Japānas un Šveices ainavas, varoņu pār- un neizdzīvotais. Viss kopā tās veido teju vai privātu kinofilmu, kuras anotācija, mēģinājums pāris teikumos ietērpt romāna esenci būtu – jā, nudien šis ir romāns, kas vēsta par mirušajiem, par mums, kas tādi esam jau no laika gala, no piedzimšanas brīža. Romāns, kas dzīves metaforu ietērpj tiklab politiskā pasūtījumā par filmas saturu kā karnevāliskā sarīkojumu un dzeršanas tingeltangelī vai sodā, kuru audzēkņiem piemēro japāņu labākā internātskola, – nest noteiktu skaitu ķieģeļu augšā un lejā pa nogāzi atkarībā no nodarījuma smaguma. Tikpat labi dzīves metafora ir spīdīgie burti, kuri veido uzrakstu HOLLYWOOD un var pazudināt ne vienu vien cilvēku. Vai, piemēram, kode, kas skapī lidinās no uzvalka uz džemperi un atpakaļ – tāpat cits pie cita lidinās šā romāna varoņi, lidināmies mēs visi, tikai jautājums, caur kādas kinokameras aci un kurš fiksē šo bezjēdzīgo plīvu.