— Māmiņdiena

Tuvojas māmiņdiena, un man par to jāuzraksta šis raksts. Visi mani raksti, arī šis, ir tapis uz manu bērnu vajadzību rēķina, tāpēc rakstīšu īsi.

Kambarī, kur esmu iesprostojusi skolēnu, lai varētu pastrādāt, caur datora tumbiņām skan klases audzinātājas spalgā balss: “Un vēl mēs sagatavosim māmiņām pārsteigumu! Tev, Eižen, ir jāuzraksta dzejolis māmiņai… vismaz četras rindiņas!” 

Kā komandu saņēmis zirgs, bez ierunām to atzīmēju savā kalendārā, lai pirms nākamās klases stundas pārbaudītu, vai pārsteigums ir sagatavots vismaz uz “ieskaitīts”. Es ne jūtu, ne māku svinēt šos svētkus, man tas ir tikai vēl viens mācību programmas pienākums, kas acīmredzot ir vajadzīgs bērnu izglītībai un, iespējams, sabiedrības stiprināšanai – domājot par tām sirmajām mātēm, kurām citādi neviens pat nepiezvana. Es savai mammai piezvanu katru dienu un aizbraucu ciemos, kad ir labs laiks. Bet, ja šāda kolektīva svinēšana tiešām kādam palīdz atcerēties māti, mēs, protams, varam piedalīties.

Sapucēt bērniņu, atprasīt dzejolīti, ielikt rokās ziedus, ja nepieciešams, noslaucīt asaras, pierunāt stāties aplītī kopā ar citiem, lai nodejotu riņķa danci par godu sev un citām māmiņām. Es raudu, skatoties, kā viņi dejo, tāpat arī pārējās sievietes man apkārt – lieliem punčiem un dibeniem satupušas uz mazajiem bērnudārza krēsliņiem, slauka acis. Mazās, neveiklās bērnu balstiņas spēcīgi iedarbojas uz asaru dziedzeriem, jo sevišķi, kad viņi sapulcējas bariņā. Tikai viņi negrib stāties tajā bariņā. Audzinātāja sastādījusi visus rindā, bet, mammām ienākot telpā, viņi visi kā mazi magnētiņi atskrien katrs pie savas vienīgās un dīc: “Iesim mājās!” Māmiņas vainīgi atbild: “Jā, iesim, tikai vispirms jūs nodziedāsiet dziesmiņu.” Dažus vairs neizdodas ievilināt atpakaļ ierindā, viņi paliek mammām klēpjos.

Man personīgi ir jaukas atmiņas par dzejoļa skaitīšanu savai mammai bērnībā. Protams, arī iedīdītu un daudzas reizes atprasītu Blaumaņa Mazās Martas dziesmu, bet zinu to no galvas joprojām: “Pašā vidū tai no zelta. Tāda maza, maza sirds. Un, no rīta rasas smelta, Virsū skaista zīle mirdz.” Tas, iespējams, arī bija pirmais mīlestības dzejolis, kuru patiešām izjutu un veltīju mammai daudzas reizes. Bet pirms tam, iepriekšējā bērnudārza gadā, bija arī tautas dziesma par to, kā “pati māte dļubus brida”  – ne es spēju izrunāt tos dļubus, ne sapratu, kas tie ir, bet dubļus brienoša māte ar bērnu rokās – tā es turpmāk vienmēr esmu redzējusi šo paaudzēs mantoto lomu un tā arī esmu tai piegājusi.

Sēžot te pie galda un brīdi klusumā apcerot māmiņdienu, es redzu vīziju par to, kā gribētu pavadīt šo dienu, – es gribētu kopā ar savu vislabāko, feministiskāko draudzeni sapakot groziņā sviestmaizes un baltvīnu un aizbraukt pie jūras divatā vien. Nerunāt par bērniem, nelasīt whatsapiņu, nepārbaudīt, kā viņiem klājas. Elpot sāļo Jūrmalas gaisu un uz abām līča pakava pusēm, cik vien tālu sniedzas skatiens, redzēt nelielos bariņos sēžam citas māmiņas. Viņas dzer vīnu, dejo, šūpodamas gurnus, purina matus, liek cita citai ap kaklu ziedu virtenes… Un pats galvenais – apzinās, ka nekas – pilnīgi nekas! – uz šo dienu nemainās bērnu dzīves kvalitātē: viņi ir tieši tikpat mīlēti, silti saģērbti, pabaroti, aprūpēti un izklaidēti arī tētu, brāļu, māsu, vectēvu, draugu vai kaimiņu aprūpē. 

Vakarā vai nākamajā rītā māmiņas atgrieztos pārlieku nesavandītās mājās, saules un vēja aprautiem deguniem, smaidīgas. Mazliet sailgojušās pēc mājiniekiem, iedotu buču guļošajām pierītēm. Šo dienu varētu saukt arī jebkā citādi – par ģimeņu vai par tētu laimīgo dienu, par bērnu dienu, cilvēku dienu, nekā nesaukt vai saukt par parastu svētdienu. Par ikdienu varbūt. Pats galvenais – šajā dienā neviena no mums nelietu aizkustinājuma asaras, kurās reizēm izlaužas tāds aizturēts žēlums pret sevi. Un vislielākā dāvana būtu, ja ar šo vienu dienu gadā nevajadzētu kompensēt neko.

Bet te ir dzejolis, kuru Eižens tikmēr sacerēja savā kambarī: