— Mākslas vārdā

Par grāmatu Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām (sastādītājs Artis Ostups; Neputns, 2021)

Viena no kultūru definējošajām īpašībām ir tā, ka kultūra nav iedzimta. Arī dzīvniekiem var būt kultūra šajā nozīmē, bet tā labākajā gadījumā izpaužas kā iemaņa, ko nelielas grupas robežās dzīvnieki apgūst cits no cita. Piemēram, Košimas salas makaku bariņš iemācījās batātes mērcēt jūras ūdenī, un katra nākamā paaudze apgūst šo prasmi no iepriekšējās. Tomēr neko īpaši vairāk Košimas makaki savas kultūras pastāvēšanas laikā nav sasnieguši. Ar cilvēkiem ir citādi. Cilvēki ne tikai apgūst un atkārto atklājumus, bet kolektīvi eksperimentē, turklāt nevis lai sasniegtu kādu konkrētu mērķi, bet vienkārši tāpat. Iespējams, tā ir kaut kāda iedzimta nosliece. Varam viegli iztēloties, kā atklājums par batāšu mazgāšanu cilvēku kolektīvā izraisa histērisku aktivitāšu sprādzienu: tiek izmēģināts, ko vēl ir vērts mazgāt ūdenī, – varbūt zemenes, gliemežus, dažādas formas akmeņus – varbūt priežu miza kļūst ēdama, ja to jūras ūdenī tur desmit dienu, varbūt batātes kļūst vēl garšīgākas, ja tās pēc peldināšanas jūras ūdenī aprok purvā? Teorētiski pastāv iespēja, ka bars mērkaķu, bezgalīgi ilgi spaidot rakstāmmašīnu taustiņus, agrāk vai vēlāk nejauši nodrukā Šekspīra lugu. Bet realitātē mērkaķiem ātri apnīk rakstāmmašīnas. Cilvēkiem ne. Viņu gadījumā tā nav tikai teorētiska iespēja: rakstnieki pie savu datoru klaviatūrām tieši to arī dara – spaida, spaida, kamēr sanāk kaut kas lasīšanas vērts.

Manifesti

Filosofus trenē katra jautājuma izpēti sākt ar definīciju noskaidrošanu. Tā mēs nonākam pie mulsinošām problēmām – kas ir kultūra, kas māksla, kas īsti ir literatūra? Jautājumi nav absurdi, bet tiem nav tiešas saistības ar to, kā cilvēki rada mākslu un literatūru. Nevar teikt, ka viņu darbošanās ir bezmērķīga un nesakarīga, bet tā nav arī racionāla un pašiem procesa dalībniekiem skaidra. Man tiešām liekas, ka tajā visā ir kaut kas bioloģisks – fizioloģiska vēlme atdarināt un pārveidot vienlaicīgi. Gēnu mutācijas rezultātā izveidojusies apsēstība.

Kad nolieku sev priekšā izdevniecības Neputns izdoto un Arta Ostupa sastādīto mākslas manifestu grāmatu, pēc ieraduma sāku domāt: kas ir tas, kas visus šos tekstus vieno? Kas ir manifests? Vai šie visi patiešām ir manifesti? Bet tad sevi apturu – nu, nē, nav vērts. Tāpat ir skaidrs, kas ir noticis, – bars radošu atdarinātāju ir ieraudzījuši vēl neapgūtu izpausmes lauku un pārbraukuši tam pāri, atstājot aiz sevis simtiem variāciju par tēmu. Kāpēc man tagad tas viss būtu jāsavāc un jākārto?

Protams, mākslas manifesti un grāmata par šiem manifestiem nav viens un tas pats. Pat ja manifestu pasaule ir haotiska, grāmatas uzbūve var būt ļoti precīza un strikta. Šajā gadījumā disciplīna un akadēmiska precizitāte nav bijis galvenais mērķis, un tas nav pārmetums. Kā jau Ostups norāda (16. lpp.), mākslas manifestu ir daudz vairāk, nekā iespējams iekļaut grāmatā. Tas, protams, aizved pie jautājuma par atlasi. Spriežot pēc krājuma ievada, atlases principos iezīmējas četras galvenās līnijas: pirmkārt, krājumā ir apkopoti ne tikai klasiski, bet arī 21. gadsimtā rakstīti manifesti, otrkārt, krājuma sastādītāju interesē mākslas manifests kā literārais žanrs, tomēr viņš arī (treškārt) nevēlas zaudēt “saikni starp manifestu un mākslas kontekstu” (16. lpp.), visbeidzot, īpaši ir izcelta modernitātes tēma. Jāsaka, ka pirmais motīvs labi iekļaujas jebkurā no pārējiem, tomēr atlikušie trīs ir būtiski atšķirīgi, un, ja tos izvēlētos atsevišķi kā vienīgo atlases principu, varētu radīt trīs būtiski atšķirīgus manifestu krājumus. Sapludinot kopā, tiek radīta telpa zināmai patvaļai, bet, kā jau teicu, man nav iebildumu – par spīti grāmatas pamatīgajam apjomam, tā gan satura, gan dizaina ziņā rada rotaļīgu un nesamocītu iespaidu.

Modernitāte

Modernisms un modernitāte, kā zināms, nav viens un tas pats. Kad sakām, ka manifesti ir modernitātes iezīme, tas nenozīmē, ka runa noteikti ir par mākslu vai moderno mākslu. Modernitāte ir laikmets, kuru gan grūti precīzi raksturot, parasti ar šo terminu tiek norādīts uz kaut kādu pārrāvumu – modernais laikmets nomaina tradicionālu dzīvesveidu, gadsimtiem pastāvējušu kārtību, pieņēmumus, kuri vēl nesen šķita droši un neapšaubāmi. Modernā māksla ir tikai viena no daudzajām modernitātes izpausmēm.

Es pieminēju nevēlēšanos meklēt definīciju tam, kas ir manifests. Viens no veidiem, kā precizēt termina nozīmi, izvairoties no kopīgu īpašību meklēšanas, ir nosaukt tipisku piemēru. Par tipiskiem mākslas manifestiem var uzskatīt futūristu manifestus, kas radīti 20. gs. sākumā, un arī šajā manifestu krājumā tiem ir veltīta relatīvi liela uzmanība. Futūristu manifestus var uzskatīt par tipiskiem arī tādā ziņā, ka tie ne tikai pauž kādu mākslas koncepciju, bet cenšas sabalsoties un izteikt moderno laikmetu, kaut vai slavenie vārdi: “Mēs apgalvojam, ka pasaules lieliskumu ir bagātinājis jauns skaistums: ātruma skaistums.” (22. lpp.) Tā ir modernitātes retorika. Arī manifesta retorika. Manifestam nav obligāti jābūt par mākslu. Bet manifests paredz vēršanos pie klausītājiem. Daudziem klausītājiem. Manifestus parasti neizsaka čukstus un vientulībā, tos pasludina, drukā daudzos eksemplāros, izkliedz skaļruņos. Manifests ne tikai pauž runātāja viedokli, bet pamāca, sprediķo, sludina. Visticamāk, ir tieša saistība starp sprediķiem, karaļa pavēlēm, ķeceru tēzēm un modernā laikmeta manifestiem. Tomēr es teiktu, ka medijam ir nozīme. Bez preses, radio un skaļruņiem manifests īsti nav iespējams. Tāpat ir saistība starp modernās mākslas manifestiem un modernā laikmeta politisko retoriku. Ja mūs interesē modernitāte, tad nošķīrums starp mākslas un nemākslas manifestiem ir otršķirīgs. Analizēt manifestus šajā nozīmē ir analizēt modernitātes retoriku un kas ar to notiek tad, kad šī retorika saduras ar šaubām par modernitātes labumiem.

Māksla

16. gadsimta māksliniekiem manifesti nebija vajadzīgi. Mākslinieks varēja apcerēt savu prasmi vai kosmisko skaistumu, bet tā nebija sava skatpunkta, pozīcijas, koncepcija sludināšana, kas ir diezgan izplatīta tekstos, kurus mēdz dēvēt par mākslas manifestiem. Kāpēc mūsdienu mākslinieki raksta manifestus? Iemesli ir daudzi, bet viens no tiem ir saistīts nevis ar modernitāti, bet modernismu.

Modernisms bija pārrāvums mākslas tradīcijā un valodā, un rezultātā modernā māksla rada problēmu, ar kuru ir jācīnās katram māksliniekam, kas izpaužas laikmetīgās mākslas ietvaros. Uz to norādīja, piemēram, Hanss Georgs Gadamers esejā Skaistā aktualitāte – mūsdienu mākslinieks un mākslas uztvērējs vairs neatrodas “aptverošās pašsapratnes kopībā”.¹ Proti, mums vairs nav kopīgas valodas. Katrs mākslinieks rada jaunu valodu, jaunu izteiksmes veidu, savus simbolus, turklāt prasība būt oriģinālam liek meklēt arvien jaunas idiosinkrātiskas zīmju sistēmas. Bet par to ir jāmaksā ar risku būt nesaprastam. Mākslinieki izmanto dažādas stratēģijas, lai ar šiem riskiem tiktu galā. Piemēram, viņi atsakās skaidrot savus darbus, bet drošības pēc izstāsta, ka viņi to darīt atsakās. Domāju, ka modernistu aizraušanās ar mākslinieku apvienībām bija viena no šādām stratēģijām, – “domubiedru” grupas bija gan mākslas attaisnošanas un skaidrošanas līdzeklis, gan veids, kā nodrošināt savstarpējo atbalstu – vismaz mēs viens otru saprotam. Un, protams, mākslas komentēšana ar vārdu palīdzību, piemēram, manifestu veidā, ir viena no stratēģijām mākslas tulkošanā un skaidrošanā.

Vērts pamanīt, ka šādi izprasti manifesti nebūt neprasa modernitātes retoriku. Piemēram, Klāss Oldenburgs nevis aicina pārveidot pasauli, bet stāsta par sevi: “Es esmu par mākslu, kas ziemā izplūst kā migla no kanalizācijas akām.” (291. lpp.) Un šādi skaidrojoši teksti neprasa reproducēšanu tūkstošos eksemplāru. Tā ir A4 lapiņa pie izstādes ieejas. Ieraksts dienasgrāmatā. Visbeidzot, šajā aspektā modernās mākslas nomaiņa ar postmoderno mākslu, 20. gadsimta nomaiņa ar 21. gadsimtu neko nemaina mākslinieka situācijā – vēl aizvien mums nav kopīgas valodas, vēl aizvien man kā skatītājam jāmēģina atšifrēt mākslinieka zīmju tīklojumu, un vēl aizvien māksliniekam jāpieņem lēmums – cik lielā mērā ļauties ilgām pēc sapratnes. Gilberts un Džordžs: “Mūsu māksla ir draudzība starp skatītāju un mūsu darbiem.” (315. lpp.)

Literatūra

Tomēr visinteresantākais manifestu krājuma aspekts, kurš, šķiet, visvairāk interesē arī pašu sastādītāju, ir manifesti kā literatūras žanrs. Kad es to izlasīju, man daudz kas salikās kopā. No šejienes arī vieglums, kāds, manuprāt, grāmatai piemīt. Skaidrs, ka mākslas vēsturnieki tajā var atrast būtiskus un noderīgus tekstus, kuri agrāk latviešu valodā nav tulkoti vai vismaz nav pieejami vienkopus (un es novērtēju to, ka krājumā ir iekļauti diezgan daudzi latviešu mākslinieku teksti). Tomēr grāmata gan lasās, gan rokā uzturas kā dzejas izlase. Vienkārši atver kādu lappusi un lasi: “Atkritumi ir labi / Atkritumi ir vajadzīgi / Atkritumi ir vēsture / Atkritumi ir atmiņa / Atkritumi ir cilvēka dzīve” (402. lpp.) – es, protams, neteicu, ka tā vienmēr ir laba dzeja.

Tas, kā man pietrūkst, ir mēģinājums atbildēt, kāpēc ir iespējams runāt par manifestu kā žanru? Kas tā par literatūru? Proti, man gribētos, ka citi būtu izdarījuši to analītisko darbu, ko pašam darīt ir slinkums. Un vēlreiz – es nedomāju, ka manifestu žanram ir kas kopīgs. Manifesti ir haotisks mākonis bez skaidrām aprisēm, te sajaukušās modernitātes un modernisma tēmas, mākslinieku pašrefleksijas un joki, pārspīlēti nopietni mēģinājumi izteikt mākslas būtību un ironiskas spēles ar citu mākslinieku radītiem tekstiem. Un tomēr, tomēr… Ko es ieraugu, kad lasu manifestu nevis kā mākslas teorijas, bet literāru tekstu?

1. Gadamers H. G. Skaistā aktualitāte. Rīga: Zvaigzne ABC, 2002. 38. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)