— Iespējams, labākā grāmata par lietu dabu

 

Par Marčina Vihas grāmatu Lietas, kuras es neizsviedu (no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode; Mansards, 2021)

 

Ar Marčinu Vihu visbiežāk iepazīstina kā ar bērnu grāmatu autoru un mākslinieku. Un tie abi ir jūtami arī viņa latviski tulkotajā grāmatā Lietas, kuras es neizsviedu, kaut arī tas skaitās eseju krājums pieaugušajiem. Viņš raksta ļoti precīzi, skaidri, bez sentimentalitātes vai vārdu mežģīnēm, jo tā ir viņa “mātes skola” – “viņa nepieļāva spēlēšanos ar vārdiem”. Vihas vērojumiem piemīt bērna skatiena tiešums, kas pamana visas sev pietuvinātās pasaules intonācijas un uzvedības nianses, un to uzskaitījums, pārcilājot mātei piederējušās lietas, uzzīmē viņas psiholoģisko portretu ar visām piemītošajām kaprīzēm, dīvainībām un zemūdens akmeņiem. Pēc mātes aiziešanas rakstnieks vēlreiz izdzīvo savu bērna lomu it kā plašākā nozīmē – apraksta māti kā pasauli, kas ir veidojusi viņu, un otrādi – pasauli/sabiedrību kā māti. Veids, kā viņš to izdara, – ar bērnam piemītošo uzticēšanos, brīnīšanos, no lejas uz augšu vērsto, bezaizspriedumaino skatienu un vienlaikus bērniem tipisku rezignāciju – panāk komisku, drusku cinisku grāmatas toni, bet man kā lasītājai atver kādu sen aizvērtu un aizmirstu trešo aci. Es domāju, ka tā notiek ar ikvienu, kurš ir pazīstams ar lasīšanas procesu, jo Viham izdodas raksturot tieši fizioloģiskās sajūtas, ko izsauc saskarsme ar grāmatu.

Jau ieraugot grāmatas nosaukumu, daudzi neizbēgami domās par Mariju Kondo un teju noziegumu pret viņas mācību par to, kā telpu atbrīvot no visa liekā un putekļainā. Un varbūt patiesi šīs esejas ir rakstītas kā antitēze Marijai Kondo vai Žorža Pereka Lietām. Tas ir mēģinājums paskaidrot, kādēļ daži tomēr neizmet, bet krāj un kādēļ tas ir pat labi – kādēļ putekļu klātbūtne ir vitāli nepieciešama dažu cilvēku eksistencei. Turklāt krāšana nebūt nav sveša arī japāņu kultūrai, no kuras nāk jēdziens tsundoku – noskaņa, ko rada grāmatas, kas bieži vien nelasītas krājas kaudzēs.

Viha raksta par lietām, kas veidoja arī manas mājas astoņdesmitajos. Arhitektiem ir tāds populārs teiciens: “Mājas ir vieta, kur sākas cilvēka personība,” – un grāmatas ir materiāls, no kā šur tur Rīgā vai Varšavā ir celtas cilvēku “mājas”, jo visu pārējo būtu pārāk nožēlojami par tādām saukt. Es labi pazīstu alergēnisko putekļu pasauli un tāpat kā autors esmu uzaugusi mājīgās krājēju sienās. Grāmatas reizēm ir teju viss, kas aizņem pieticīgu dzīvokli Varšavā vai Rīgā sešdesmitajos, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos un šur tur joprojām. “Putekļu sūcēju armija”, kā to dēvē autors, atnāca tikai deviņdesmitajos.

Autors apraksta lietas, par kurām pat nenojautu, ka tās var aprakstīt. Kad viņš tās nosauc, brīnos, cik labi tās atpazīstu – gan poļu žurnālus, gan dažādu gadu vietējo grāmatu izdevumus. Piemēram, mazo formātu grāmatiņas, kas pašas par sevi rada tādu mazu, uz sešdesmitajiem attiecināmu mīlīguma sajūtu. Var teikt, ka tā piemita šim laikmetam, taču šis laikmets arī radīja lietas, kuras iemiesoja šīs īpašības, piemēram, specifisku sajūtu par saviesīgu čalošanu deminutīviņos: “[..] kundzītes, atraitnītes, jaunkundzītes. Bija taču arī “mazumiņš vīrieša”. Un vēl: “- stacijiņas, – laterniņas, – kājiņas un kurpītes, – skumjiņas [..].” Es šajos vārdos un grāmatu formātos satieku savu vecomāti kā dzīvu un spēka gados – atraitnīte, kājiņas, skumjiņas… Tik pieticīgu, pazemīgu un aušīgu pretstatā deviņdesmito gadu uzpūstajam grāmatu papīram, smagam kā Švarcenegera žoklis.

Pie lietām, kuras es nekad nebūtu iedomājusies aprakstīt, pieder arī grāmatas teksta analīze caur otra cilvēka perspektīvu. Lasīt un domāt par to, kā Ostinas Emmas vai Zolā Dāmu paradīzes (tulkojumā gan nosaukums pārnests no poļu valodas kā Viss dāmām) lasīšanu izdzīvoja sievietes pirms manis. Kādas šīs dzeltenīgās, iepelējušās lapas bija toreiz, kas viņas bija jaunas, un vai visi Zolā uzskaitītie audumu baķi, spolītes un rišas gadījumā nav cēlonis daudzkrāsaino spolīšu lērumam mātes šūšanas kasītē, piegrieztņu mapēm un Burdām. Vai Maijas Tabakas glezna ar skumjo Regīnu uz Vējiem līdzi vāka, kas stāvēja tieši pretī manai gultiņai, nav pamatā paaudzēs mantotai migrēnai. Vihas grāmata palīdz izveidot it kā jaunus neironu savienojumus – ģimenes un paaudžu kopējā tīklojumā.

Mātes grāmatas lasīšana ir kā rituāls mēģinājums pielaikot sev viņas izjūtas, kas, protams, atduras pret neiespējamību un papīra kā šīs saiknes nesēja banalitāti. Tomēr šī procesa iztēlošanās daļa – “Es iztēlojos savu māti, kad viņa simto reizi ķeras pie [dāmu romāna] lasīšanas. Tur ir garantija, ka neviens nenomirs uz grīdas, nevienu nepiebeigs plaušu karsonis” – ļauj nokļūt kaut mazliet tuvāk.

Viha nav vienīgais, kura centienos aprakstīt māti jūtams izmisīgums, viņš ļauj nojaust, ka tas ir mantots no mātes, kura vēl vairāk par viņu centusies turēties pretī lietu “dabiskajai kārtībai”. ““Es strādāju nemirstībai,” – viņa sacīja. Viņa kārtoja citu cilvēku atmiņas, Lai bērni reiz nāktu pie slēdziena, ka tie mirkļi, kas pavadīti viņas dzīvoklī starp ilustrētām grāmatām un filmu ierakstiem, biji vienīgie ideālā miera mirkļi. Ka tikai tur bijis pa īstam droši. Var jau būt, ka tā bija pilnīga taisnība.” Taču izmisīgo nepakļaušanos viņš ir mantojis caur praksi, nevis moralizēšanu – viņu kopīgie ikdienas gājieni uz grāmatnīcu daudzu mēnešu garumā, uzdodot vienu un to pašu jautājumu “Vai jums ir Kurš mierinās ķipariņu??”, ir viens no spēcīgākajiem, humānistiskajiem tēlojumiem, ar ko esmu saskārusies un kas savā dzīvotgribā pārspēj pat Melvila Ēnu armijas uzstājīgo “es nemiršu tik ilgi, kamēr man nebūs bail”.

Viha apraksta papīru burtiski un pārnestā nozīmē – viņš raksta uz tā un stāsta, kāds tas ir. Viņš mēģina pētīt māti kā akadēmiskā darbā – varbūt caur grāmatām, atsaucēm un dokumentiem pierādīta, tā kļūs īsta. Viņš ir neatlaidīgs un skrupulozs pētnieks, kas pārcilā katru papīra fragmentu – apskata un analizē ne vien literatūru un lasīšanas paradumus, bet arī receptes, pierakstus, dokumentus, lapiņas, zīmes, rakstāmrīkus – mātes un tēva (lodīšu un tintes) pildspalvas. Viņš iedziļinās teritorijās, kurās varētu padomāt, ka nav, ko pētīt, un atrod arvien jaunus slāņus – ielasās papīrā līdz šķiedrām un piekļūst atmiņām caur tausti, smaržu.

Krājumā ir gan esejas par burta spēku, gan trivializēšanu, gan sazvērestības teorijām un vārdu mistērijām. No vienas puses, ir skaidrs, ka māti nevar ne izpētīt, ne pierādīt, taču tieši nespēja aprakstīt ir šīs grāmatas dzinējspēks: “Agrāk es domāju, ka mēs atceramies cilvēkus, kamēr spējam viņus aprakstīt. Tagad es uzskatu, ka ir otrādi: viņi ir ar mums kopā, kamēr vien mēs neprotam to izdarīt.” Es nezinu, vai literatūrzinātnieks Džordžs Stainers pirms nāves paguva izlasīt Lietas, kuras es neizsviedu, bet viņš būtu lepns. Viha daudz precīzāk par viņu pašu, vienkāršos, bērniem saprotamos teikumos spējis izteikt Stainera ideju par skaistumu, kas piemīt neizsakāmajam, – par to, ka “estētiskajā ontoloģijā mēs nekad netiekam līdz virsotnei vai līdz jautājumam par nozīmes nozīmi”, bet nav lielākas baudas, nekā vērot mēģinājumus tai pietuvoties.

Kā bērns, kurš vienlaikus mācās un lieto valodu, savelk vēl neizprastu jēdzienu ar tā materiālo formu, Viha mūsu acu priekšā parāda, cik lielā, taustāmā mērā māte/vecāks ir bērna pasaules – fiziskās un idejiskās – veidotāja un ka abas šīs daļas ir svarīgas un nedalāmas. Viņš parāda, kā no pīšļiem, putekļiem, fiziskām liecībā var uzcelt cilvēku – no lietām, kurās ir palikuši viņu pieskārieni.

Mūsdienu laikmets paredz izmest krāmus. Būt par vācēju, krājēju ir nosodāmi, un uz šiem cilvēkiem gulstas milzīga stigma. Bet vienmēr ir pastāvējusi sabiedrības daļa, kas turas tai pretī un kam tādējādi izdodas savu reizi nosargāt pat veselu kultūru – nenovērtētu, apzināti vai neapzināti marginalizētu, nevēlamu, par ko runā arī Hito Šteierle savā esejā par neatkarīgo kino, kas veltīta nelegālo kopiju un torentu uzturētājiem. Viha uzskatāmi parāda, kā visas triviālās, niecīgās, neskaitāmās kopijās pavairotās lietas – nolietotie papīri, piezīmes, ķiņķēziņi uz lapu malām… ir kā miljons strauti, pa kuriem tuvoties cilvēkam. Cilvēkam, no kura citādi, iespējams, nekas nebūtu palicis pāri. Cilvēkam, kuru bija paredzēts izdzēst ar visām saknēm nacistu varenajā plānā.

Kaut arī kategorizēta kā eseju krājums, šī grāmata, manuprāt, sliecas uz romāna pusi – uz Riharda Bargā romāna pusi, kur no atsevišķiem trāpīgiem, smieklīgiem, smeldzīgiem, absurdiem pastāstiņiem kā lupatu deķis uzbūvējas cilvēka mūžs cauri paaudzēm – ar saknēm senčos un zariem debesīs. Ļoti personisks, lasītājam – vismaz šajos platuma grādos – viegli pielaikojams stāsts, vispārināms no ģimenes uz tautu. Vienlaikus tas ir kā meistarīgi spēlēts klavieru skaņdarbs, kurš maina emocionālās nokrāsas un pēdējā trešdaļā izveic smagāku dramaturģisko kāpinājumu, dažos asprātīgos stāstiņos ciniski un baigi ieliekot visu holokausta traumu, lāstu, kaunu – “Nu, jūs jau pateicāt [savam bērnam par to, kā nogalināja viņa priekštečus]?”. Tā prot tikai tie rakstnieki, kuri māk rakstīt arī bērniem – saglabājot daudzlīmeņu rotaļību un nenodarot pāri nopietnajam.

Tad nodārd vārdi “bezkaunīga Veca Žīdene” – tā ir viņa, par ko ir stāsts, – un ar ritmiskiem akordiem un saraustītām pauzēm kā pēdējiem elpas sēcieniem grāmata ved mūs pretī paredzamajai, labi zināmajai izskaņai, ar kuru beidzas visi dzīvesstāsti. Un pat tad vēl uzpeld dažādi teksta aspekti – ārstu zīmes, zāļu receptes, printeri, nekrologi, vārdi, kas iecirsti piemiņas plāksnes akmenī (un nepasaka neko), “gaiss” – nekrologa rāmītis presē –, ukraiņu kopējas deminutīviņi, pusizteikti delīrija vārdi, amerikānismi – un ir pabeigta grāmata kā cilvēka mūžs. Mums, palicējiem, tā turpmāk būs viena no tām nosaukumā pieminētajām lietām, kuru neizsviest. Portāls, kurš gandrīz maģiski ļauj nokļūt pagātnē.