— Atmiņu pētniecība kā terapija

Par izstādi Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, kuratores Ieva Astahovska, Margareta Tali, LNMM 4. stāva izstāžu zālē bija skatāma gada sākumā)

Cilvēks ir nolemts atcerēties un ir piesiets savai individuālajai un kolektīvajai vēsturei. Vēsturiskums var kļūt orientējošs, piedāvājot iespēju skaidrāk saredzēt savu identitāti vai sniedzot politiski vienojošus motīvus kopdzīves organizēšanai, bet tas nav garantēts. Atmiņa var tapt par traucēkli, tā var būt arī trauma, neērta un sāpīga. Reizē atminēšanās var būt dziedinoša, terapeitiska. Paredzēt, kurš iznākums īstenosies, ir grūti un nedroši. Bet caurmērā atmiņa ir sadzīviska un plaisām pilna — ļoti daudz kas izkrīt no prāta, tiek aizmirsts, nogulsnējas pašsaprotamībā, zaudējot savu izteiksmi konkrētos vārdos. 

Stāstā par dažādajām atmiņas dimensijām ierakstās izstāde Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules. Tajā mēģināts publiski un redzami runāt par vēstures fragmentiem, kas viena vai otra iemesla dēļ ir atstāti fonā, piemēram, valstiskos mēģinājumos veidot pozitīvus, nācijas spēku un izturību apliecinošus paštēlus. Izstādē runāts par pieredzēm un skatpunktiem, kas disonē ar iespēju skatīt lokāla un globāla mēroga vēsturi neapsīkstoši glaimojošā, bezrūpīgā gaismā. Izstāde vedina pārdomāt, ko un kādēļ aizmirst. Tēmu loks tiek risināts, apspēlējot klusēšanu, izslēgšanu attiecībā uz sāpīgo vai nevēlamo. 

Piemēram, grūti iztēloties 18. novembra heroisma tēlu apritē ieraugām iestarpinātu izklāstu par tāda latvieša pārdzīvojumiem, kurš bijis cēls, ģimenē un draugu lokā mīlēts komunists. Tā ir perspektīva, kas apjēgta kā palikusi vēstures nepareizajā pusē, tādēļ nesastatāma ar tagadnē vēlamā paštēla aprisēm. Bet aizmirst dažādās pieredzes, dažādās sāpes varētu būt tāpat kā, dodoties ceļojumā, aizmirst izslēgt gludekli vai gāzi.  

Foto: Margarita Ogoļceva

Vēsturiskā ievirze ir formējusi izstādes iekārtojumu  — darbi veido savdabīgu muzeja ekspozīciju. Te ir atlasīti artefakti, avīžu fragmenti, fotogrāfijas, video, intervijas. Šādi noris pagātnes atsegšana, atmiņu iedzīvināšana, tādēļ izstādē ir laba tiesa informatīva, dokumentējoša vēstījuma par vietām, cilvēkiem, varas attiecībām un absolūti dehumanizējošām šausmām. Teritoriālās trajektorijas ir plašas, izstādes vēriens sniedzas no Baltijas līdz Ukrainai līdz pat Spānijas pilsoņu karam. Tādā veidā ir pausts, ka neērtajā un sāpīgajā neesam vieni, neesam unikāli.

Dokumentālajā saturā pieteiktās problēmas ir uzmanības centrā, vizuālā tēlainība ieņem pakārtotu lomu. Veiksmīgu paraugu var sastapt Zuzannas Hercbergas darbā Brīvprātīgās par brīvību, kur starp arhīva materiāliem rodami spilgti aizkrāsoti laukumi, norādot uz to, ka vēstures naratīvos visbiežāk nav pateikts viss — tas nemaz nav iespējams, bet uzsvērtais vai noklusētais liecina par autoru vērtībām. Melnbaltajiem materiāliem pa vidu ievijas krāsas, kas ļauj noprast, ka te nav darīšana ar arhīva materiālu kompilācijas vērošanu. Te nav tikai vēstures atstāsts. Vizuālie spilgtinājumi mudina pavirzīties aiz redzamā, neļaujot izstādi raksturot kā sausi informatīvu. 

Vēl jo vairāk – izstādes mērķis ir terapeitisks. Tas ieraugāms Vikas Ekstas darbā Sarunas ar tēti. Videomateriālā Eksta iztaujā savu tēvu, kurš izsakās skopi, tādēļ māksliniece video gaitā viņu atkārtoti mudina runāt, uzvedina stāstīt. Tie nav spaidi runāt, kaut otra puse brīžiem spītējas. Mudinājumi izskan sirsnīgi, pa daļai komiski. Izklāsta metode neatstāj sērīga svecīšu vakara nojausmas, taču saturs ir drūms — PSRS Afganistānas kara pieredzes atstāsts un nospiedumi, ko tā atstājusi tālākajā dzīvē. Taču saprotams, kādēļ šī pieredze bijusi noklusēta. Sākumā izskan, ka neviens negrib atcerēties, kā Afganistānā bijis. Noslēgumā griežas ballīte, dejas vilcieniņā — kontekstā ar visu iepriekšējo tie ir aizmiršanas svētki.

Nevienu droši vien nevajag spiest runāt, šī nav nopratināšana, un der atcerēties, ka terapija daļēji ir atkārtota noasiņošana, vēlme aizmirst ir cilvēciska. Taču var arī iebilst pret klusēšanu, ja reiz neizstāstītu traumu pārstrāde draud dažādās formās atbalsoties līdzcilvēkos, pēcnācējos. Trauma nevar būt pilnībā privāta, tādēļ tā leģitīmi kļūst par diskusijas objektu starppaaudžu sarunās. It sevišķi gadījumos, kad ir runa par plaša mēroga traumatisku pieredzi, piemēram, badu vai izsūtīšanu, kas apzīmogojušas veselas paaudzes. Te paveras jautājums par kolektīvu traumas apzināšanu, pārvarēšanu un pārmantošanu. 

Foto: Margarita Ogoļceva

Traumas diagnoze nozīmē redzamību — trauma ir pamanīta, apjēgta, aprakstīta. Bet līdz refleksijas brīdim tā apslēpti gruzd. Tādas pārdomas raisa Aslana Goisuma darbs Bargā, kurā redzama horizontāli izstiepta siena, kas noklāta nodilušām ielu nosaukumu plāksnēm. Nezinātājs varētu nodomāt, ka tās nodeldējis rūsas kodiens. Šīs zīmes varētu šķist pievilcīgas bērnu rotaļās kā no grāvja izvilkts mīklains, bet par autoritāti vēstošs objekts, kas, kaut savecējis, bērna iztēlē, iespējams, ir varas un spēka auras apdvests. Iztēles spēli rupji pārrauj darbu pavadošais teksts, redzamās novecošanas pazīmes noenkurojot kā ložu caurumus, ko atstājis Čečenijas karš, vardarbīgas koloniālas intereses. Šie artefakti traumu sevī ieslēpj, lodes caurums nebūt nav tik izteiksmīgs, lai to nevarētu sajaukt ar virkni citu parādību. Ir viegli nepamanīt.

Līdzīgu teksta cirtienu var sajust Kvinsija Gario instalācijā Kā pacelt cerības ieročus — tā ir kultūrkritiska vēsts par nereflektētu aizraušanos ar jebkādu pavedienu, kas nacionāla paštēla darināšanā ļauj distancēties no PSRS mantojuma, nostatot un skatot sevi Rietumeiropai kopīgu vēsturisku procesu ietvaros. Runa ir par Tobago mīta izspēli Latvijas publiskajā telpā pēdējās desmitgadēs. Tobago kā tīksmi, lepnumu rosinošs moments Latvijas citādi sēru pilnajā vēsturē, bet līdz ar to tiek vēstīts — mēs esam līdzdalīgi koloniālismā. Kritika iecērt brīdī, kad apjausts, ka pavērtajā čemodānā skatītājam pretī veras sagrozītas tautasdziesmas, kurās liriskie varoņi lūdz pēc dziesmiņām par Tobago, par eksotiku. Kurš grib atzīt, ka lepnumu apliecinošajā vēstures fragmentā noklusēti bijis klātesošs vardarbību, ekspluatāciju iedrošinošs moments? To ir parocīgāk nepamanīt. 

Izstādē atkārtoti tiek izgaismots izstumtais, noklusētais. To paspilgtina Jānas Kokko dokumentālā filma Romu kalns. Tā runā par vēstures atsegšanas potenciālo neiespējamību, par alternatīvajiem ceļiem, kuros reizēm noved centieni ielūkoties atmiņās. No pētījuma par rakstnieces Hellas Vuolijoki dzīves gaitām filma pārtop par ieskatu Valgas apkārtnē veiktajā romu genocīdā Otrā pasaules kara gaitā. Šo apceri Kokko iedzīvina ar vietējo sieviešu dažādajiem stāstiem. Spožs filmas aspekts ir veids, kādā tā filmēta. Parādīts ir teju viss: mikrofona uzstādīšana, kameras fokusēšana, gaismas noregulēšana, intervijas laikā var iezvanīties telefons, pie durvīm var skrāpēties kaķis, bērni var spēlēties. Ir viegli iztēloties prasību (pat spiedienu) televīzijā šos fragmentus izgriezt. Tomēr te sadzīve ienāk kadrā, tā netiek izskaistināta vai kosmētiski noslīpēta par īstenības nekad nenoticamu tēlojumu. Tieši pretēji, ir dota balss ikdienas pieredzējumiem.

Iespaids, ko izstāde kopumā atstāj, ir norādošs. Tā ievada vai mudina uz diskusiju, nevis izvērsti to risina, rodot iespēju runāt par neērto nemoralizējošā tonī, kas nepiedāvā jau gatavas atbildes. Atmiņas pašas runā. Tomēr atturīgajā pieejā ieskats saistīto pasauļu tēmā paliek stipri vispārīgs. Protams, var teikt, ka darbos izspēlētie motīvi un stāsti runā par līdzīgām lietām, līdzīgiem izslēgšanas mehānismiem, un tam ir terapeitisks efekts, kas mazina vientulības un izolētības sajūtu saistībā ar sāpēm un ciešanām. Mēs neesam unikāli tajā, ka ciešam. Tik vispārīgā noteiksmē varbūt neviens nav unikāls, ciktāl šis kāds ir cilvēks. Tomēr operējot tādā vispārības pakāpē paveras iespēja ambivalentam un problemātiskam lasījumam. Unikalitātes atcēlums var būt terapeitisks, bet tas var būt arī problemātisks, kad, aktualizējot kādu neērtu atmiņu, to konfrontē ar atziņu, ka “tā jau ir visiem un ko nu tur”. 

Dažādie izstādes stāsti, dažādās autoru izcelsmes ir blakus nostatītas, cita citai klātesošas, bet visas dzīvo savu individuālo dzīvi. Vienojošais vēstījums ir miglaini nomanāms, bet nav precīzi trāpīgs. 

Tas ne vienmēr ir trūkums, konceptuāla vispārība ļauj darbiem būt rotaļīgiem. Līdz ar to izstādes tonis ir stipri attāls no svētsvinīga svecīšu vakara. Bieži vien fonā atstātās koloniālisma upuru, romu, sieviešu, Sarkanās armijas kareivju atmiņas aktualizēšanā ir iets cits ceļš. Tas ir apliecinājums tam, ka tās tik tiešām ir atšķirīgas atmiņas, tās nav vienādojamas ar citām. Neesam unikāli, bet neesam arī vienādi. 

Recenzija tapusi Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā Radošās rakstības skolā, kas pagājušā gada nogalē jaunajiem kritiķiem piedāvāja apgūt rakstības, kritiskās domāšanas un komunikācijas prasmes meistardarbnīcās un lekcijās.