— Ir labi pamēģināt rakstīt citādi

Ilzes Jansones romāns Laika rēķins par Ilzi Šķipsnu izdevniecības Dienas Grāmata sērijā Es esmu… liekas kā sava veida kulminācija pēdējos gados pieaugušajai interesei par šo savdabīgo balsi trimdas literatūrā. Vienlaikus tas arī ir pašas Jansones – jau pieredzējušas, atzinību guvušas autores – pirmais biogrāfiskais romāns. Tāpēc saruna ir par abām Ilzēm.

Vilis Kasims

 

Kāds bija tavs ceļš līdz Šķipsnai un šai grāmatai?

Tur īstenībā nav ļoti daudz, ko stāstīt. Kad tika plānots, kuri autori ko varētu rakstīt, man atrakstīja Gundega Repše un pajautāja, vai es negribētu rakstīt par Ilzi Šķipsnu. Es biju lasījusi no Šķipsnas tikai stāstu Prērijā, kas bija Jaunajā gaitā. Bet es momentā piekritu, jo man likās ļoti interesanta tāda autore, par kuru tik maz zināju, bet nojautu, ka varētu patikt. Tā būtu jauna pasaule, ko varēju atklāt. Es neapskaužu Gunti [Bereli] un Māri [Bērziņu], kuriem ir Upīts un Vilis Lācis, bet domāju, ka viņi perfekti tiks galā.

Es sāku faktiski uzreiz, kad biju piekritusi. Sapirku visas Šķipsnas grāmatas un lasīju. Secināju, ka mēs kaut kādā ziņā esam uz viena viļņa. Un tas bija ļoti forši.

 

Kas bija tas grūtākais, svarīgākais, lai noķertu viņas vilni?

Grūtākais bija tas, ka mēs esam no pilnīgi atšķirīgām kultūrvidēm. Es nekad neesmu bijusi Teksasā, piemēram. Bija plāns aizbraukt, bet tad atnāca kovids…

Man šķiet, tas izšķirošais bija viņas vēstules. Rakstniecības un mūzikas muzejā ir Šķipsnas kolekcija, un es lasīju dažādas viņas piezīmes un dzejoļus, kas ir ar roku rakstīti. Un vēstules, tas, kā viņa ir skatījusies uz sevi kā rakstnieci, laikam arī bija svarīgākais. Viņa atzīst sevi par tādu lēnrakstītāju, mazrakstītāju. Viņai ir svarīgs tas, ko varētu saukt par lielajām idejām. Man ļoti patīk, ka Šķipsnai ir darbi, kurus izlasot pirmo reizi saproti tikai to, ka neko nesaproti, un tad ķeries klāt vēl vienu reizi. Tas ir ļoti forši.

Es domāju, ka mums abām ļoti svarīga ir valoda un dažādas detaļas, ar kurām varu identificēties. Nerunāšu par smēķēšanu, bet, piemēram, Šķipsnai bija pūdelis un kaut kad ap to laiku, kad strādāju [pie grāmatas], mūsu ģimenē arī parādījās suns. Es domāju, ka izšķirošais bija tās nosacīti lielās idejas, valoda un attieksme pret rakstīšanu.

 

Kā tu to domā?

Šķipsna neiet ar tādu milzīgu karogu, ka es tagad radu kādu nenormāli svarīgu darbu un mainu pasauli. Viņai tas darbs ir ārkārtīgi svarīgs, bet viņa, manuprāt, vienkārši cenšas to izdarīt tik labi, cik tajā brīdī var, un kaut kādā ziņā tas ir bijis arī mans uzstādījums. Nezinu, vai es tagad netrivializēju to visu, bet, jā, varbūt tā.

 

Rakstot bija brīži, kad likās – jūs abas tā kā saplūstat? Man pāris vietās radās tāda sajūta…

Uz šito jautājumu es tev nevaru atbildēt. Loģiski, ka tad, kad tu par kādu raksti, tad tā milzīgā atbildība… Tad tu arī baigi strādā, lai saprastu, uzbūvētu to tēlu, to, kā es redzu Šķipsnu.

Galīgi nav tā, ka es apzināti būtu laidusi iekšā savas refleksijas, bet ļoti iespējams, ka tekstā ir vietas, kur Jansone nostājas priekšā Šķipsnai.

 

Un kā tev liekas, kā viņa grāmatu uztvertu? Tev bija rakstot tāda doma?

Kādu brīdi noteikti, jo sevišķi, kad strādāju ar pirmajām divām nodaļām. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc es sprūdu ar to tekstu. Ir tā, ka brīžos, kad paņemu pauzi no rakstīšanas, es eju pastaigāties un tajās pastaigās iztēlojos, kāds būtu mans un Šķipsnas dialogs.

Cik esmu lasījusi tās kritikas, ko viņa ir rakstījusi, man liekas, ka viņa [Laika rēķinu] varētu uztvert ļoti iecietīgi. Varbūt norādītu, kas no viņas perspektīvas liktos pilnīgas aplamības, kur es būtu viņu galīgi pārpratusi. Un varbūt viņa man pārmestu… Man bija kaut kāda tendence nokopēt viņas izteicienus. Es esmu cilvēks, kam vispār pielīp valodas izteicieni – un, ja ilgstoši lasi vēstules, tad kaut kas iezogas arī tekstā.

Bija arī kaut kādas lietas, ko es ieliku apzināti, kas man iepatikās. Tas veids, kā viņa pati sevi uzrunā, piemēram. Bet to, kā viņa rakstītu recenziju, to es gan nevaru iedomāties.

 

Tas vispār interesants jautājums, kā tālaika kritiķi vērtētu mūsdienu prozu.

Jā, literatūra ir ļoti mainījusies.

 

Tev nebija bažu, ka būs sarežģīti atrast kādu dziļāku jēgu sev pašai, lai rakstītu šo romānu?

Man bija tāda baža sākumā. Arī par to, kā romānu vērtēs cilvēki, kas ir pētījuši Šķipsnu, piemēram. Bet tad es vienā brīdī sapratu, ka šitas ir jālaiž vaļā. Bet par to, ka es nevarētu atrast, kur pieķerties, par to nebija bažu. Es ļoti ilgi staigāju un meklēju fokusu – arī nosaukums, liekas, mainījās kādas četras piecas reizes manā blociņā. Bet, kad tas bija atrasts, viss sāka likties kopā. Bet tā baža bija ļoti maziņa sākumā.

Man liekas, ja tu lasi ar patiesu ieinteresētību, patiesu uzmanību, tad jebkurā tekstā vari atrast kaut ko sev svarīgu vai globāli svarīgu.

 

Tad tev liekas, ka tu varētu uzrakstīt par jebkuru cilvēku, ja tev iedotu tādu uzdevumu? Teiksim, ja tev lūgtu uzrakstīt romānu par Jāni Čaksti vai kādu fiziķi.

Es noteikti atteiktos rakstīt par fiziķi, jo man nav vispār nekādu zināšanu fizikā. Mums ar Šķipsnu vēl ir tā laimīgā sakritība, ka viņa ir bibliotekāre. Un tas ir mans pirmais darbs un laikam arī pēdējais, kas man bijis. Tā kā tādā ziņā aplis ir ļoti skaisti noslēdzies.

Cilvēkam, par kuru tu raksti, ir jābūt tev interesantam. Es noteikti nevarētu pārslēgties un kļūt par tādu biogrāfisko romānu rakstnieci, bet šis man bija ļoti interesants uzdevums – tieši tāpēc, ka tas bija kaut kas jauns, ko es neesmu darījusi. Tā ir iespēja izkāpt no savām kurpēm. Tāpēc bija ļoti labi, ka runa bija par rakstnieci, jo par fiziķi vai bijušo valsts prezidentu… es tiešām nezinu, vai varētu.

 

Tad Laika rēķinu tu uztver kā sava veida atkāpi savā darbā?

Es nezinu, vai kā atkāpi. Man acīmredzot nav tik skaidri nosprausts tas ceļš, kur es tālāk iešu. Skaidrs, ka ir visādas lietas, ko gribētos uzrakstīt, ar ko man ir interesanti pašai strādāt, bet es nezinu… Es domāju, ka tā nemaz nav tāda liela atkāpe. Ņemot vērā, ka arī parasti es tā vai citādi tekstā ielieku kādu ideju, ar ko mudināt lasītāju uz kaut kādām pārdomām, tad man šķiet, ka šis romāns nav nemaz tik ļoti atšķirīgs. Varbūt tas ir atšķirīgs tai ziņā, ka daļa no tām idejām nav tīri manas, bet…

 

Man lasot kā reiz bija sajūta, ka salīdzinājumā ar citiem taviem darbiem šis vairāk orientējas uz Šķipsnas tēlu kā tādu un mazāk uz idejām. Bet tu saki, ka arī šeit atradi kādas idejiskās lietas, ko likt bāzē?

Jā. Es domāju, ka viņas varbūt ir mazāk nekā Insomnia, piemēram, bet tas arī ir labi, jo tā ir iespēja atkāpties. Citādi tu sāc braukt pa vienām un tām pašām sliedēm, un man liekas, ka rakstniekam to nevajadzētu darīt. Jo, ja tu brauc vienās un tais pašās sliedēs, tas nozīmē – vai nu tu nemāki pateikt savu domu līdz galam, vai arī baidies pamēģināt izkāpt ārā.

Kaut kādā ziņā ideja man vienmēr būs svarīga, bet ir labi pamēģināt rakstīt citādi.

 

Tad tu teiktu, ka nav tāda “Jansones romāna”, kuru tu atkārtoti rakstītu vai uz kuru tiektos?

(Pauze.) Droši vien pirms kādiem septiņiem gadiem es atbildētu citādi, bet tagad es teikšu, ka nav, nē. Nav, tāda konkrēta Jansones romāna vai Jansones naratīva struktūras, kuru es mēģinātu pa visiem romāniem kopā izveidot, nē.

 

Kas šajos septiņos gados ir mainījies?

Es domāju, ka es un mana attieksme pret rakstīšanu. Pašā dziļākajā būtībā cilvēks droši vien nemainās, bet kaut kādas pieejas, kaut kādi uzskati ir mainīgi lielumi, pakārtoti situācijām. Un vienkārši ar gadiem tas mainās. Pirms septiņiem gadiem man būtu licies, ka man vajag uzrakstīt vislabāko Insomnia pasaulē, bet tagad man tā neliekas, jo Insomnia jau ir uzrakstīta pirms vienpadsmit gadiem. Nu, un pietiek.

Tas nenozīmē, ka man negribas uzrakstīt kaut ko labu – ja man to negribētos, tad es nerakstītu. Bet ne tā, ka tas būtu kaut kāds konkrēts naratīvs.

 

Kā tev tagad šķiet – pēc Laika rēķina gribēsies rakstīt pavisam ko citādu?

Jā, strādājot pie Laika rēķina, man radās viena iecere. Nestāstīšu tagad par to detaļās, jo tā ir tikai iecere un varbūt netiks īstenota. Bet bija divi eksperimenti, un es gribu pamēģināt kaut ko no cita žanra, lai paskatītos, vai man ir interesanti strādāt tā. Vienkārši tāpēc, ka man ienāca prātā šāda veida stāsts un tas bija viegli – tādā ziņā, ka man nevajadzēja stundām ilgi sēdēt un domāt, kāda būtu struktūra, kā tas sākas un beidzas, – un tāpēc man ienāca prātā, ka būtu interesanti pamēģināt vēl kādu tādu stāstu uzrakstīt. Bet, protams, jautājums ir par to, kā tas ir izdevies, jo stāstam ir jānoguļas, lai es to varētu novērtēt.

 

Jā, tā laikam ir vienmēr. Bet šai ziņā man liekas, ka Laika rēķinam ir salīdzinoši vienkāršāka struktūra. Tev nebija vēlmes ar to paeksperimentēt, kā Gaile ir darījusi, kā Akmentiņš ir darījis?

Redzi, pie struktūras es nonācu tā, ka šausmīgi mocījos un domāju, kā lai uztaisu tādu struktūru, pēc kuras varu strādāt. Tā kā šis ir mans pirmais romāns par man nepazīstama reāla cilvēka dzīvi, tad mana pirmā doma bija vilkt ārā galvenās idejas, kas parādās Šķipsnas darbos. Jo romāna struktūru faktiski veido viņas izdotās grāmatas. Tad es veidotu tādu kā dialogu ar viņu. Bet izrādījās, ka viņa pati par sevi ir man interesanta. Un tad man šķita interesantāk – kas savā ziņā ir arī šīs sērijas uzdevums – kaut kādā ziņā iekāpt viņas kurpēs, mēģināt iejusties tajā viņas pasaulē, mēģināt saprast kaut ko vairāk par viņu pašu. Un tāpēc tā struktūra ir tāda.

 

Starp citu, kā tev liekas – šī iepazīšanās ar Šķipsnu izmainīja arī tevi pašu?

O, jā! Esmu kļuvusi daudz nacionālāk noskaņota. (Smejas.) Es labāk sapratu… Redzi, kā cilvēkam, kas skolojies deviņdesmitajos, mums bija diezgan maz iespēju lasīt viņas literatūru, jo bibliotēkās pamatā bija padomju literatūra, ģimenē pamatā bija padomju literatūra…

Kad deviņdesmitajos manai vecmāmiņai bibliotekārei sāka ienākt trimdas literatūra, es nebiju tai sevišķi piemērota. Man liekas, Veseli es mēģināju lasīt, bet nejaudāju. Man liekas, es biju par jaunu. Tāpēc tā trimdas literatūra man vienmēr bija šķitusi tāda… tāda pārsaldināta, nostalģiska, vairāk ar skatu uz pagātni, man neierastā latviešu valodā rakstīta. Līdz ar to es nekad nebiju tā dziļi par trimdu interesējusies. Protams, biju lasījusi Anšlavu Eglīti, vispārējas lietas zināju, bet tā mani nesaistīja.

Šī bija tāda laba iespēja pārvērtēt, kā es skatos uz trimdu. Tas kaut kādā ziņā man bija ļoti vērtīgi, jo palīdzēja mazināt vienu otru aizspriedumu, kas manī dzīvoja. Es lasīju ne tikai Šķipsnu, bet arī riņķī apkārt – tās trimdas autoru grāmatas, uz kurām viņa atsaucas kā labām. Arī tas bija ļoti interesanti.

 

Tu teici par to nacionālismu…. Lasot man arī šķita mazliet negaidīti sastapties ar tādu klasiski latvisku stāstījumu, sevišķi pirmajā nodaļā. Tu apzināti mēģināji uzsvērt to latvisko atmosfēru?

Zini, nē. Ja tu domā, vai es kaut kā mākslīgi strādāju pie tā… Man kā cilvēkam, kurš bērnību, agrīno jaunību ir pavadījis lauku vidē, šķiet, iekšā ir tas dabas apjūsmotājs. Es domāju, ka Laika rēķinu rakstot, kaut kas no tā visa pamodās. Kaut kas, kas iekšā bijis, kādi uzkrāti iespaidi. Savā ziņā arī jo vecāka es kļūstu, jo vairāk novērtēju laukus, tieši to pastorālo vidi, nevis urbāno.

Bet es domāju, ka tā ir tīra nejaušība. Droši vien arī Šķipsnas iespaidā, jo to pirmo nodaļu es rakstīju jau pēc tam, kad man bija kāda struktūra, sarakstīti fragmenti. Tas bija tas brīdis, kad bija klikšķis un aizgāja rakstīšana. Nedomāju, ka tas bija apzināti, bet varbūt man gribējās kādu kontrastu parādīt.

Es arī mēģināju saprast to trimdas… to, kas man bija licies tāds pārsaldināts nacionālais romantisms, lai saprastu, ka patiesībā varbūt tā nemaz nebija, ka tā identitāte – arī Šķipsnas lēmums rakstīt latviski – bija ļoti būtiska lieta. Droši vien būtu jocīgi, ja es rakstītu par kādiem mūsdienu cilvēkiem šādā pašā veidā. Domāju, ka arī mūsdienās latvietība un latviskums ir ļoti transformējušies.

 

Iepazīstoties ar trimdas autoriem, tevi pārsteidza vēl kāds?

[Jāņa Turbada] Ķēves dēls Kurbads bija burvīgs satīrisks romāns par Kurbadu un citiem mītu un eposu tēliem, viss tāds samiksēts kopā. Nebiju gatava, ka trimdā var kaut ko tādu sarakstīt, un biju ļoti patīkami pārsteigta. Jānim Gorsvānam atsevišķi stāsti man patika.

 

Bet nebija tādas kopējas tendences, kas tevi pārsteigtu?

Vairāk autori un tas, ka tā ir patiešām forša, savam laikam pietiekami moderna literatūra. Bet konkrēti vienu tendenci es nevarētu pateikt.

 

Rakstot lasīji arī citas grāmatas, kas bija iznākušas šajā sērijā?

Nē.

 

Apzināti ne?

Apzināti. Nezinu, vai ir labi tā publiski teikt, bet es nebiju pārliecināta, ka esmu atradusi pareizo pieeju Šķipsnai līdz pat pēdējam brīdim, līdz manuskripta nodošanai, kad es saņēmu atgriezenisko saiti no [redaktores] Gundegas Blumbergas ar kaut kādām norādēm un vēlmi pēc papildinājumiem un precizējumiem. Tas bija iemesls, kāpēc es nelasīju citu darbus. Arī tas, ka man bija noteikts termiņš, līdz kuram darbs jāpabeidz, un man šausmīgi, šausmīgi nepatīk kavēt termiņus prozas darbiem.

Es baidījos, ka pati sevi nostopēšu. Vienīgais izņēmums bija Zeibots – viņam es lasīju maketu, jo tur nedaudz palīdzēju ar konsultēšanu. Man bija bail, jo man jau ar Zeibotu bija sajūta, ka es mierīgi varu nerakstīt, – ja šitas ir, tad principā viss. Tā nav skaudība, tā ir apbrīna.

Toties es cītīgi pirku visas grāmatas un, kad nodevu manuskriptu, bija viens pūtiens, kad es izlasīju tās visas.

 

Un kādi bija iespaidi pēc tā pūtiena?

Forša sērija, kuru varbūt būtu jāliek lasīt arī skolās. Man liekas, ka mūsdienās jauniešus vairs nevar uzrunāt latviešu literatūras klasika – valodas dēļ. Tā neuzrunā viņus šobrīd, bet uzrunās pēc gadiem desmit piecpadsmit, kad viņiem būs cita veida pieredze. Bet viņi varētu izlasīt, piemēram, romānu par Anšlavu Eglīti vai Ivandi Kaiju un viņiem rastos kāda interese par šiem autoriem. Bet varbūt es kļūdos.

Man pašai uz šo sēriju ir interesanti skatīties arī no tāda aspekta, kā mūsdienu latviešu rakstnieki redz senākos latviešu rakstniekus un vai tas skatiens ir līdzīgs manējam.

 

Kā tev šķiet, ir kāda plūsma, kur saiet kopā visas tās tērcītes no Eglīša, no Kaijas, no Ezeriņa un veido kaut ko lielāku? Neskaitot šos konkrētos romānus, vai Latvijas mūsdienu literatūrā ir jūtama, teiksim, divdesmitā gadsimta sākuma autoru ietekme un nospiedums?

Es domāju, ka neizbēgami. Liela daļa manas paaudzes ir uzaugusi, lasot šos divdesmitā gadsimta autorus – kā tad tu vari neietekmēties no viņiem? Arī vecākā paaudze, es domāju, mēs visi esam tā uzauguši. Tā ietekme, manuprāt, nav redzama, tā nav nofiksējama, nomērāma, nogriežam, pielīmējama, apvelkama ar aplīti… Ja lasītu kādus darbus no šādas perspektīvas, tad noteikti varētu ko atrast, bet man liekas, ka tā ietekme ir vispārīga, piemēram, kā rakstīt noveli, kā aprakstīt sievietes iekšējo pasauli, kā rakstīt par kaut kādām ļoti būtiskām eksistenciālām vai filozofiskām lietām. Tā valoda mums ir viena. Protams, ka valoda ir mainījusies un turpina mainīties, bet es domāju, ka tieši caur literatūru tā transformācija arī notiek… Nē, tas ir pārāk sarežģīti, es sapratu, ka nevaru to noformulēt.

 

Vēl viena lieta, ko biju piefiksējis, runājot par valodu, – ja savos iepriekšējos darbos tu, manuprāt, pamatā biji centusies to piesātināt ar jēgu, tad šeit, kā šķita, tavs fokuss vairāk bija uz labskanību. Kā tev pašai likās – rakstot Laika rēķinu, tu ar valodu strādāji kā citādi?

Nu, es biežāk šķirstīju sinonīmu vārdnīcu. Man gan jau tāpat tās sinonīmu vārdnīcas ļoti patīk. Bet, strādājot ar šo tekstu, es atcerējos ļoti daudzus vārdus, kurus lietoja mana vecmāmiņa – viņa bija pēdējais cilvēks, kuru es atceros, kas bija tādus lietojusi.

Man liekas, ka tas, ko es centos darīt, – es centos nesamudrīt to tekstu. Tas bija viens no mērķiem. Ja ir sajūta, ka šeit ir vairāk strādāts ar valodu, tad par to liela pateicība ir Gundegai Blumbergai, jo viņa ļoti labi to jūt un redz, kas gan nevienam nav jāsaka, jo visiem tas skaidrs. Bet, jā, viņa man varbūt palīdzēja sakārtot, kur es varbūt biju pāršāvusi pār strīpu ar poētismiem. Arī Dace [Sparāne-Freimane] un Ieva [Grabe] piefiksēja kādas lietas, ko mēs ar Gundegu bijām palaidušas garām.

Bet darbs – jā, varbūt vairāk ar sinonīmu vārdnīcu, varbūt kāda instinktīva atmiņa, kas droši vien parādījās, arī lasot trimdas darbus. Un, jā, tā apzinātā vēlme nesamudrīt, jo skaidrs, ka var nejauši vai jauši pārpoetizēt.

 

Tev liekas, šī vēlme paliks ar tevi?

Izteiktāka vēlme nesamudrīt man parādījās, šķiet, ap Vienīgā laiku. Un tad es vienkārši cenšos pie tās strādāt. Ir, protams, brīži, kad aizskrienu kaut kur pa priekšu un tad atkal skatos uz teikumu konstrukcijām. (Smejas.) Bet kopumā es cenšos… Redzi, ar valodu strādāt ir ārprātā interesanti, jo iespējas ir bezgalīgas. Tās kombinācijas, tās iespējas, ko tu vari panākt, ko vari mēģināt panākt, kā tu vari kaut ko ļoti sarežģītu pateikt vienkāršāk, vai gluži otrādi – reizēm kaut ko vienkāršu gribas pateikt sarežģīti.

Bet, ja sākumā mani vairāk interesēja pateikt kaut kādas lietas pēc iespējas precīzāk, lai tikai lasītājs mani nepārprastu, tad šobrīd interese paskatīties, kādas bezgalīgas iespējas sevī slēpj valoda, ir lielāka nekā vēlme, lai lasītājs mani nepārprot.