— Uliss

Staltais, tuklais Buks Maligans parādījās trepjaugšā, turēdams rokā putu bļodiņu, uz kuras krusteniski gulēja spogulis un bārdasnazis. Maigajā rīta gaisā viņam nopakaļ viegli plīvoja dzelteni, nesajozti rītasvārki. Pacēlis bļodiņu augšup, viņš intonēja:

– Introibo ad altare Dei.

Apstājies Buks Maligans palūkojās lejup uz tumšajām, līkumotajām kāpnēm un rupjā balsī uzsauca:

– Kāp augšā, Kinč! Kāp augšā, baisais jezuīt!

Svinīgā gaitā viņš panācās uz priekšu un uzkāpa uz apaļās lielgabalu platformas. Palūkojies visapkārt, viņš pilnā nopietnībā trīs reizes svētīja torni, apkārtējo zemi un mostošos kalnus. Tad, ieraudzījis Stīvenu Dedalu, viņš paliecās uz to pusi un sāka mest steidzīgus gaisa krustus, burzguļodams rīklē un purinādams galvu. Stīvens Dedals, neapmierināts un samiegojies, ar elkoņiem atspiedās pret trepjaugšas margu un vēsi uzlūkoja drebošo, burzguļojošo viņu svētījošo zirdziski garo seju un gaišos netonzurētos matus, kuru akots un krāsa atgādināja palsu ozola koksni.

Buks Maligans ātri paskatījās zem spoguļa un tūlīt pat atkal glīti apslēpa bļodiņu.

– Marš barakās! – viņš stingri noteica.

Tad sludinātāja tonī piebilda:

– Jo viss šis, mīļā draudze, ir īstā kristīne: miesa un dvēsele, asintiņš un pušumiņš. Maigu mūziku, lūdzu. Aizveriet acis, kungi. Mirklīti. Nelielas problēmas ar baltajiem ķermenīšiem. Klusumu.

Viņš pablenza sāniski augšup un laida vaļā garu, lēnu, aicinošu svilpienu, tad sastinga saspringtā uzmanībā, līdzenajos baltajos zobos šur un tur iemirdzoties zeltam. Zeltamute. Pāršķeļot klusumu, viņam atsaucās divi skaļi, spalgi svilpieni.

– Paldies, vecais, – viņš uzsauca. – Ar to pietiks. Vari slēgt nost.

Nolēcis no lielgabalu platformas, viņš drūmi uzlūkoja savu vērotāju, vienlaikus ieslēpdams kājas rītasvārku brīvi krītošajās krokās. Tuklā, izēnotā seja un īgnais ovālais zods atgādināja viduslaiku prelātu, mākslu patronu. Viņa lūpās rāmi atplauka laipns smaids.

–Varens joks! – viņš jautri izsaucās. – Tas tavs absurdais sengrieķu uzvārds!

Viņš ākstīgi pabakstīja ar pirkstu Dedala virzienā un devās pie brustvēra, pie sevis ķiķinādams. Stīvens Dedals pakāpās uz augšu, negribīgi gabaliņu viņam sekoja un tad apsēdās uz platformas malas, kur nekustīgi vēroja, kā Buks Maligans noliek spoguli uz brustvēra, iemērc otu bļodiņā un apputo vaigus un kaklu.

Buka Maligana līksmā balss turpināja.

– Mans vārds jau arīdzan absurds: Malakijs Maligans, pārītis daktilu. Bet arī izklausās hellēniski, vai ne? Sprigans un saulains, kā jau buciņš. Mums vajadzētu aizbraukt uz Atēnām. Vai brauksi līdzi, ja man izdosies no tantes izspiest divdesmit mārciņas?

Nolicis otu malā un omulīgi smiedams, viņš sauca:

– Vai viņš brauks? Izsalkušais jezuīts!

Aprāvies viņš atsāka rūpīgi skūties.

– Klausies, Maligan, – Stīvens klusi ieteicās.

– Jā, dārgais?

– Cik ilgi Heinzs domā dzīvot tornī?

Buks Maligans pavērsa noskūto vaigu pāri labajam plecam.

– Dieviņ tētīt, cik viņš šausmīgs, vai ne? – viņš neslēpti atzina. – Biezādainais saksis. Viņš uzskata, ka tu neesi džentlmenis. Lai Dievs pasarg’, šie sasodītie angļi! Uzblīduši no naudas un aizcietējumiem. Viņš, lūk, nāk no Oksfordas. Zini, Dedal, patiesībā tieši tev ir īstās Oksfordas manieres. Viņš vienkārši nespēj tevi atkost. O, es tev esmu piešķīris visatbilstošāko vārdu: Kinčs, kā kinžala asmens.

Viņš gurdi noskuva zodu.

– Viņš visu nakti murgoja par kaut kādu melnu panteru, – Stīvens sacīja. – Kur esot viņa šaujamais?

– Pilnīgi ķerts! – Maligans teica. – Noraustījies?

– Noraustījos gan, – Stīvens atbildēja enerģiski, bet ar baiļu pieskaņu balsī. – Tumsā ar nepazīstamu vīrieti, kurš sten un vaid, ka jāšauj melna pantera. Tu vismaz izglābi vīrus no noslīkšanas. Turpretim es neesmu nekāds varonis. Ja viņš te paliek, es pazūdu.

Buks Maligans, saraucis pieri, pētīja putas uz bārdasnaža asmens. Viņš nolēca no savas laktas un sāka steidzīgi rakņāties pa bikšu kabatām.

– Va’ vells! – viņš nobubināja.

Piegājis pie platformas, viņš iebāza roku Stīvena augškabatā un teica:

– Lūgtum aizdot puņķlupatu, ar ko noslaucīt bārdasnazi.

Stīvenam nācās pieciest roku, kas izvilka un, turot aiz stūrīša, atklāja dienasgaismai netīru, saburzītu kabatlakatu. Buks Maligans rūpīgi noslaucīja asmeni. Tad, lūkodamies pāri kabatlakatam, viņš sacīja:

– Dziesminieka puņķlupata! Jauna mākslas nokrāsa mūsu īru dzejniekiem: puņķu zaļais. To var gandrīz izgaršot, vai ne?

Viņš atkal uzkāpa pie brustvēra; tur viņam pavērās skats uz Dublinas līci, un brīzītē viegli cilājās gaišie ozolkoksnes krāsas mati.

– Mīļais Dievs! – viņš klusi noteica. – Vai jūra nudien nav tāda, kā izsakās Algijs: lielā, mīļā māte? Puņķu zaļā jūra. Olasčokurāraujošā jūra. Epi oinopa ponton. Ai, Dedal, tie grieķi! Man būs tevi jāizglīto. Tev viņi jālasa oriģinālā. Thalatta! Thalatta! Viņa ir mūsu lielā, mīļā māte. Nāc, paskaties.

Stīvens piecēlās un piegāja pie brustvēra. Atspiedies pret to, viņš palūkojās lejā uz ūdeni un uz pasta laivu, kas tikko izbrauca no Kingstaunas ostas.

– Mūsu varenā māte! – Buks Maligans sacīja.

Negaidīti viņa pelēko acu pētīgais skatiens no jūras pievērsās Stīvena sejai.

– Tante domā, ka tu nogalināji savu māti, – viņš teica. – Tāpēc viņa negrib, ka es ar tevi tiekos.

– Kāds viņu tiešām nogalināja, – Stīvens drūmi atbildēja.

– Sasodīts, Kinč, tu taču būtu gan varējis nomesties ceļos, kad mirstošā māte tev to lūdza, – Buks Maligans pārmeta. – Neesmu sliktāks hiperborejietis par tevi. Taču doma vien, kā tava māte pēdējā elpas vilcienā lūdzas, lai tu nometies ceļos un aizlūdz par viņu… Un tu atsakies. Tevī ir kas cietsirdīgs…

Viņš aprāvās un viegli apputoja otru vaigu. Lūpās ievijās iecietīgs smaids.

– Bet kas par kumēdiņu taisītāju! – viņš pie sevis nomurmināja. – Kinčs, brīnišķākais jokdaris no visiem!

Viņš skuvās līdzeni un rūpīgi, klusējot, nopietni.

Atbalstījis elkoni pret roboto granītu, Stīvens atspieda pieri plaukstā un pievērsa skatienu savas melnās žaketes spīdīgās piedurknes atspurušajam galam. Sirdi viņam satrauca sāpes, kas vēl nenāca no mīlestības. Pēc nāves viņa bija klusiņām atnākusi sapnī, no viņas izdilušā ķermeņa vaļīgajās, brūnajās kapa drēbēs nāca vaska un rožkoka smarža, elpa, kas vējoja viņam virsū, mēmi, pārmetoši, viegli oda pēc samirkušiem pelniem. Pār nodilušo piedurknes galu viņš redzēja jūru, ko par lielo, mīļo māti dēvēja labi barotā balss viņam līdzās. Līča ieloku un apvārsni klāja netīri zaļa, šķidra masa. Viņas nāvesgultai līdzās bija stāvējusi balta porcelāna bļoda; to pildīja zaļā, gļotainā žults, ko viņa izpumpēja no sairušajām aknām skaļās, stenošās vemšanas lēkmēs.

Buks Maligans atkal apslaucīja bārdasnaža asmeni.

– Ak tu nabaga suņuk! – viņš laipnā balsī ierunājās. – Vajadzēs tev iedot kādu kreklu un pāris puņķlupatas. Kā derēs otro roku biksiņas?

– Pavisam labi, – Stīvens atbildēja.

Buks Maligans pievērsās iedobītei zem apakšlūpas.

– Vai nav smieklīgi, – viņš apmierināti noteica. – Tām būtu jābūt otro kāju. Diesviņzin, kāds noskretis dienaszaglis būs tās pametis. Man ir jauks pārītis ar tievu svītriņu, pelēkas. Tu tajās izskatīsies pavisam glauni. Es nejokoju, Kinč. Tu izskaties sasodīti labi, kad esi saģērbies.

– Paldies, – Stīvens sacīja. – Ja tās ir pelēkas, tad jau nevarēšu vilkt.

– Viņš nevarēs vilkt, – Buks Maligans atkārtoja savam spoguļattēlam. – Etiķete paliek etiķete. Viņš nogalina savu māti, bet pelēkas bikses, lūk, nevar vilkt.

Viņš rūpīgi salocīja bārdasnazi un ar pirkstu galiem glāstoši aptaustīja gludo ādu.

Stīvens novērsās no jūras un ielūkojās dūmakaini zilajās, kustīgajās acīs gaļīgajā sejā.

– Tas puisis, ar kuru vakar vakarā biju Kuģī, – Buks Maligans atsāka, – viņš saka, ka tev esot v. v. p. Viņš strādā trakonamā pie Konolija Normana. Vispārēja vājprāta paralīze!

Viņš aprakstīja gaisā pusloku ar spoguli, lai šo ziņu visapkārt izplatītu saules stari, kuros jau mirdzēja jūra. Viņa izlocītās, skūtās lūpas un balti mirdzošo zobu galiņi smējās. Tad smiekli sagrāba visu viņa spēcīgo, pamatīgi būvēto rumpi.  

– Paskaties uz sevi, – viņš teica, – tu, nožēlojamais dziesminiek!

Stīvens paliecās uz priekšu un ielūkojās viņam pastieptajā spogulī, zoda bedrīte pie greizas plaisas. Mati gaisā. Tā mani redz viņš un pārējie. Kurš man izraudzījis šo seju? Šo utaino suņa miesu. Arī tā man to vaicā.

– Es to nočiepu no kalpones istabas, – Buks Maligans sacīja. – Tā viņai vajag. Tante Malakijam vienmēr sagādā necila izskata kalpones. Lai neieved to kārdināšanā. Un viņas vārds ir Urzula.

Joprojām smiedamies, viņš paņēma spoguli prom no Stīvena pētošajām acīm.

– Kalibana dusmas, ka neredz spogulī savu seju, – viņš teica. – Ja vien Vailds būtu dzīvs un tevi redzētu!

Atkāpdamies Stīvens rūgti piezīmēja:

– Īru mākslas simbols. Kalpones ieplīsušais spogulis.

Buks Maligans piepeši saņēma Stīvenu aiz elkoņa un kopā ar viņu apstaigāja torni, bet kabatā, kur viņš tos bija iebāzis, klakstēja bārdasnazis un spogulis.

– Nav labi tā vilkt tevi uz zoba, vai ne, Kinč? – viņš laipni jautāja. – Dievs zina, ka tev ir vairāk dūšas nekā visiem pārējiem.

Izklupiens atsists. Viņš baidās no manas mākslas lancetes tāpat, kā es baidos no viņējās. No šīs saltās tērauda spalvas.

– Kalpones ieplīsušais spogulis! Pastāsti to tam saksim tur, lejā, un izkrati no viņa gineju. Viņš vai smird no naudas, bet uzskata, ka tu neesi džentlmenis. Viņa vecais uztaisīja skanošo, pārdodot nēģeriem caurejas līdzekli vai vēl ar kādām blēdībām. Dieviņ mīļais, Kinč, ja vien mēs ar tevi strādātu kopā, tad varētu kaut ko paveikt šīs salas labā. To hellenizēt, piemēram.

Kranlija roka. Viņa roka.

– Un doma vien, ka tev jādiedelē no šiem cūkām. Es vienīgais zinu, kas tu esi. Kāpēc tu man neuzticies? Kas tev ir pret mani? Tas ir Heinza dēļ? Lai viņš tik iepīkstas, es pasaukšu Sīmoru, un mēs viņu iemizosim labāk nekā Klaivu Kemptorpu.

Jauneklīgi naudīgu balsu izsaucieni Klaiva Kemptorpa dzīvoklī. Bālģīmji: viņi smejas, vēderu turēdami, tverdamies cits pie cita. Ai, es vairs nevaru! Paziņo viņai to saudzīgi, Obrij! Es mirstu! Krekla skrandām pātagojot gaisu, viņš lēkā un tenterē ap galdu, bikses nolaistas līdz potītēm, bet viņam pa pēdām seko Eidss no Magdalēnas ar drēbnieka šķērēm rokā. Pārbiedēta telēna ģīmītis, ko apzeltījusi marmelāde. Es negribu bez biksēm! Izbeidziet šos kumēdiņus!

Klaigas no atvērtā loga iztraucē vakara mieru koledžas pagalmā. Kurls dārznieks, priekšautu aizsējies, nomaskējies ar Matjū Ārnolda seju, stumda savu zāles pļāvēju pa tumšzaļo mauriņu, piemiegtām acīm vērodams nopļauto zāles stiebriņu virpuļošanu.

Mums pašiem… jaunais pagānisms… omphalos.

– Lai viņš paliek, – Stīvens sacīja. – Nav jau viņam nekādas vainas, tikai tās naktis.

– Tad kas vēl? – Buks Maligans nepacietīgi jautāja. – Spļauj ārā. Es pret tevi esmu atklāts. Kas tev ir pret mani?

Viņi apstājās un raudzījās uz trulo Breihedas ragu, kas pacēlās virs ūdens kā guļoša vaļa purns. Stīvens neuzkrītoši atbrīvoja roku.

– Vai gribi, lai tev to pasaku? – viņš jautāja.

– Jā, kas tas ir? – Buks Maligans atbildēja. – Es neko neatceros.

Runādams viņš paskatījās Stīvenam tieši acīs. Pieri viņam skāra viegla brīzīte, maigi paplivinādama viņa gaišos, nesukātos matus un iedegdama acīs sidrabainas baiļu dzirkstis.

Stīvens, pats savas balss nomākts, atbildēja:

– Vai atceries pirmo dienu pēc mātes nāves, kad aizgāju pie tevis?

Buks Maligans, strauji saraukdams pieri, atteica:

– Kas? Kur? Neko neatceros. Es atceros tikai idejas un sajūtas. Kāpēc? Kas tad, Dieva dēļ, notika?

– Tu gatavoji tēju, – Stīvens atbildēja, – un aizgāji pāri kāpņu laukumiņam pēc karsta ūdens. No dzīvojamās istabas kopā ar kādu viesi iznāca tava māte. Viņa jautāja, kas pie tevis atnācis.

– Un? – Buks Maligans nesaprata. – Ko es tad teicu? Neatceros.

– Tu teici, – Stīvens sacīja, – “Ai, tas ir tikai Dedals, kuram māte atmetusi ķepas.”

Buka Maligana vaigos iezagās sārtums, kas viņu padarīja jaunāku un pievilcīgāku.

– Es tā teicu? – viņš pārjautāja. – Un tad? Kas par vainu?

Viņš nervozi noskurinājās, tā atbrīvodamies no neveiklības.

– Un kas tad vispār ir nāve, – viņš jautāja, – tavas mātes nāve, tavējā vai manējā? Tu redzēji tikai, kā mirst tava māte. Es redzu, kā ļautiņi noliek karoti gan klīnikā, gan Ričmondā un kā sekciju telpā viņus sašķēlē spēķēs. Vienkārši riebīgi, bet tas arī viss. Tam nav nekādas nozīmes. Tu atteicies mesties ceļos un noskaitīt lūgšanu pie mātes nāves gultas, kad viņa tev to lūdza. Kāpēc? Tāpēc, ka tev piemetusies šī nolāpītā jezuītisma sērga, tikai tā tev injicēta kaut kā aplam. Manā uztverē tas ir vienkārši smieklīgi un riebīgi. Viņas smadzeņu puslodes pārstājušas darboties. Viņa nosauc dakteri par seru Pīteru Tīzlu un no segas plūc purenes. Pažēlo viņu, līdz pienāk beigas. Tu noraidīji viņas pēdējo pirmsnāves vēlēšanos, bet īgņojies tāpēc, ka es nečinkstu kā noalgots izvadītājs no Laluetas. Absurds! Pieņemsim, ka es tā teicu. Ar to taču es negribēju aptraipīt tavas mātes piemiņu.

Runādams viņš bija saņēmis dūšu. Sargādams vaļējās brūces, kādas šie vārdi bija atstājuši sirdī, Stīvens salti teica:

– Es nedomāju apvainojumu manai mātei.

– Ko tad? – Buks Maligans jautāja.

– Apvainojumu man, – Stīvens atbildēja.

Buks Maligans apsviedās riņķī uz papēža.

– Kas par neiedomājamu cilvēku! – viņš izsaucās.

Straujiem soļiem viņš devās prom aiz brustvēra. Stīvens stāvēja, kur bijis, raudzīdamies uz mierīgo jūru un zemesragu. Jūru un ragu tagad klāja dūmaka. Acīs dunēja pulss, aptumšojot redzi, un viņš juta vaigos kāpjam karstumu.

No torņa atskanēja skaļa balss:

– Vai esi augšā, Maligan?

– Jau nāku, – Buks Maligans atbildēja.

Pagriezies pret Stīvenu, viņš sacīja:

– Paskaties uz jūru. Vai tai rūp apvainojumi? Met savu Lojolu pie malas, Kinč, un nāc lejā. Saksis gaida savu brokastu bekonu.

Viņa galva mirkli pakavējās kāpņu galā vienā līmenī ar jumtu.

– Nepūties nu visu dienu, – viņš teica. – Es taču neesmu nekas īpašs. Beidz bozties.

Viņa galva nozuda, taču lejupejošās balss ducināšana sasniedza trepjaugšu:

– Jel nevairies un neskumsti
Par mīlas rūgto noslēpumu,
Tur kaltos ratos Ferguss brauc.

Rīta mierā mežēnas klusi peldēja no trepjaugšas uz jūru, kam bija pievērsts viņa skatiens. Piekrastē un tālāk selgā ūdens spogulis putoja balts, steidzīgu, viegli apkaltu kāju sakults. Tumšās jūras baltās krūtis. Uzsvari savijas, divreiz pa divi. Roka skar arfas stīgas, savieno akordu vijumus. Viļņbalti vienotie vārdi mirguļo virs tumšās dzelmes.

Saulei lēni pilnībā aizvilkās priekšā mākonis, iekrāsodams līci tumšāk zaļu. Tā gulēja tur lejā, šī rūgto ūdeņu bļoda. Fergusa dziesma: mājās es to dziedāju viens, pieklusinot garos, tumšos akordus. Viņas durvis bija vaļā: viņa vēlējās dzirdēt manu muzicēšanu. Kluss, bijības un žēlu pārņemts, es devos pie viņas. Viņa raudāja savā nožēlojamajā gultā. Par tiem vārdiem, Stīven: par mīlas rūgto noslēpumu.

Kur tagad?

Viņas noslēpumi: veci spalvu vēdekļi, bārkstainas, ar muskusu iesmaržinātas deju kartes, dzintara zīļu virtene aizslēgtā atvilktnē. Viņas bērnībā pie saulaina loga karājies putnu būrītis. Pantomīmā Turko Briesmīgais viņa smējusies kopā ar citiem, kad viņš dziedājis:

Es esmu tas,
Kam padodas
Būt nesaredzamam.

Prieka rēgs, salocīts un noglabāts: iesmaržināts ar muskusu.

Jel nevairies un neskumsti.

Salocīta dabas atmiņā kopā ar visām savām mantiņām. Atmiņas pārņem viņa skumstošās smadzenes. Glāze ar ūdeni no virtuves krāna pēc tam, kad viņa bija bijusi pie dievgalda. Izdobts ābols, piepildīts ar brūno cukuru, tumšā rudens vakarā cepas viņai uz pavarda. Viņas glītie nagi, ko sarkanus iekrāsojušas bērnu kreklos kauto utu asinis.

Viņa bija atnākusi pie viņa sapnī, klusiņām, no viņas izdilušā ķermeņa vaļīgajās kapa drēbēs nāca vaska un rožkoka smarža, elpa, pārliecoties pār viņu, lai mēmi dvestu noslēpumainus vārdus, viegli oda pēc samirkušiem pelniem.

Viņas glāžainās acis blenza no nāves dzīlēm, lai satricinātu un saliektu manu dvēseli. Tikai uz mani. Miroņsvece, lai izgaismotu viņas agoniju. Spocīgi apgaismota izmocītā seja. Viņas aizsmakusī, smagā elpa šausmās gārdz, kamēr citi, ceļos nometušies, lūdzas. Viņas acis piekaltas man, lai nospiestu ceļos arī mani. Liliata rutilantium te confessorum turma circumdet: iubilantium te virginum chorus excipiat.  

Spoks! Līķgrauze!

Nē, māt! Atlaid mani un laid man dzīvot.

– Kinč, ahoi!

Buka Maligana balss iedziedājās no torņa iekšienes. Tā kāpa augšup, uzsauca vēlreiz. Aizvien vēl drebēdams no savas dvēseles brēcieniem, Stīvens izdzirda silti glāstošu saules gaismu un draudzīgus vārdus gaisā sev aiz muguras.

– Rāpies nu vien lejā, Dedal. Brokastis pasniegtas. Heinzs atvainojas, ka naktī mūs pamodināja. Viss kārtībā.

– Nāku, – Stīvens pagriezdamies teica.

– Dieva dēļ, nāc gan, – Buks Maligans atkārtoja. – Manis dēļ un mūsu visu dēļ.

Viņa galva nozuda un atkal parādījās.

– Es viņam pastāstīju par tavu īru mākslas simbolu. Viņš saka, ka tas gan esot gudri. Izspied no viņa mārciņu, labi? Tas ir, gineju.

– Šorīt man samaksās, – Stīvens sacīja.

– Tās skolas timpas? – Buks Maligans novilka. – Cik tad? Četras mārciņas? Aizdod vienu.

– Kā vēlies, – Stīvens atteica.

– Četri spoži sovrini, – Buks Maligans priecīgi iesaucās. – Mums būs varena drope, kas pārsteigs visdruīdiskākos druīdus. Četri visvareni sovrini.

Pasviedis gaisā rokas, viņš lēkšoja lejā pa akmens pakāpieniem, šķībi dziedādams koknejā:

Ai, cik priecīgi mēs būsim,
Viskijs, alus, vīns kad plūdīs!
Kronēšanas,
Kronēšanas dienā!
Ai, cik priecīgi mēs būsim
Kronēšanas dienā!

Silta saule priecājās virs jūras. Alvas putu bļodiņa aizmirsta spīdēja uz brustvēra. Vai man tā būtu jānes lejā? Vai atstāt to uz visu dienu, šo aizmirsto draudzību?

Viņš devās pie bļodiņas, paturēja to brīdi rokās, sajuzdams tās vēsumu, saozdams lipīgās, siekalām līdzīgās putas ar tajās iegremdēto otu. Tā es toreiz Klongovsā nesu vīraka trauku. Tagad es esmu cits un tomēr tas pats. Atkal kalpotājs. Kalpotāja apkalpotājs.

Torņa tumšajā dzīvojamā istabā ar kupola griestiem Buka Maligana rītasvārkos tērptais tēls šaudījās šurpu turpu, te apslēpdams, te atklādams pavarda mesto dzeltenīgo blāzmu. No augstajiem logiem uz flīžu grīdas krita divi maigas gaismas stabi: vietā, kur tie sastapās, gaisā virmoja un virpuļoja ogļu dūmi un piecepušu tauku garaiņi.

– Tā mēs te nosmaksim, – Buks Maligans sacīja. – Heinz, esi tik labs, atver durvis.

Stīvens nolika putu bļodiņu uz skapīša. No guļamtīkla piecēlās garš tēls, piegāja pie durvīm un atvēra iekšējās.

– Vai atslēga pie tevis? – kāda balss vaicāja.

– Tā ir pie Dedala, – Buks Maligans atteica. – Jēziņ, es jau smoku!

Viņš iekaucās, pat nepaceldams acis no uguns:

– Kinč!

– Tā ir slēdzenē, – Stīvens atteica, pienākdams tuvāk.

Atslēga divreiz asi noskrapstēja, un, kolīdz smagās durvis pavērās, ieplūda ilgi gaidītā gaisma un spirgts gaiss. Heinzs stāvēja durvju ailā un lūkojās laukā. Stīvens atstiepa savu koferi pie galda, novietoja uz gala, apsēdās un sāka gaidīt. Buks Maligans izkratīja pannas saturu šķīvī, kas atradās viņam blakus. Tad viņš šo šķīvi un lielu tējkannu atnesa pie galda, smagi nolika uz tā un atviegloti uzelpoja.

– Es kūstu, – viņš teica, – kā atzīmēja svece, kad… Bet kuš! Ne vārda vairs par šo tematu! Mosties, Kinč! Maizi, sviestu, medu. Heinz, nāc iekšā. Ēdmaņa gatava. Svētī, Kungs, mūs un savas dāvanas. Kur cukurs? Pie joda, piena nav.

Stīvens skapītī sameklēja maizes kukuli, medus podiņu un dzesētāju ar sviestu. Apsēdies Buks Maligans spēji saīga.

– Kas par desām? – viņš jautāja. – Es viņai teicu, lai nāk pēc astoņiem.

– Varam jau dzert arī melnu, – Stīvens izslāpis ierosināja. – Skapītī ir citrons.

– Sasper jods tevi un tavu Parīzes modi! – Buks Maligans izsaucās. – Es gribu Sandijkovas pienu.

Ienācis pa durvīm, Heinzs klusi pavēstīja:

– Nāk tā sieviete ar pienu.

– Lai Dievs tevi svētī! – Buks Maligans izsaucās, pielēkdams kājās. – Apsēdies. Ielej, rau, tēju. Cukurs ir turzā. Ar tām sasodītajām olām es vairs negribu noņemties.

Viņš sašķēla olu kulteni un sparīgi iesvieda pa gabalam katrā no trim šķīvjiem ar vārdiem:

– In nomine Patris et Filii et Spiritus Sancti.

Heinzs apsēdās un salēja tēju.

– Lieku jums katram pa diviem cukurgraudiem. Bet, jāteic, tu, Maligan, gan brūvē stipru tēju.

Ņurīdams biezas šķēles no maizes kukuļa, Maligans iedūdojās vecas sievas lišķīgajā balsī:

– Kad es tais’ tēj’, es tais’ tēj, kā teica vecā Groganmāte. Un, kad es tais’ ūden’, es tais’ ūden’.

– Va’ vellos, tā ir gan tēja, – Heinzs sacīja.

Buks Maligans turpināja ņurīt un dūdot.

– Tā viš i, Kahilkundzīt, viņa saka. Bet, kundzīt, saka Kahila kundze, tik jau no Dieva puses netaisiet tos abus vienā kannā.

Katram pēc kārtas viņš saviem maltītes biedriem pastiepa uz naža uzdurtu biezu maizes šķēli.

– Te, lūk, – viņš dedzīgi teica, – ļautiņi jūsu grāmatai, Heinz. Piecas rindiņas teksta un desmit lappuses piezīmju par Dandramas ļaudīm un zivju dieviem. Baiso māsu nodrukāts lielo vēju gadā.

Viņš pagriezās pret Stīvenu un, uzacis saraucis, smalkā, neizpratnes pilnā balstiņā pajautāja:

– Vai, brāl, neatceries: vai Groganmātes tējas un ūdens kanna pieminēta Mabinogionā vai upanišadās?

– Šaubos gan, – Stīvens nopietni atbildēja.

– Vai patiesi? – Buks Maligans tajā pašā tonī pārjautāja. – Un kādi, lūgtum, apsvērumi?

– Man domāt, – Stīvens ēzdams atteica, – ar Mabinogionu tam nebija nekāda sakara. Groganmāte, visticamāk, bija mūsu pašu Mērijas Annas radiniece.

Buka Maligana seja atplauka līksmā smaidā.

– Burvīgi! – viņš saldenā balstiņā noteica, atklādams baltos zobus un priecīgi plivinādams acu plakstiņus. – Vai tā tev šķiet? Tiešām burvīgi!

Tad piepeši viņa sejai pārlaidās ēna, un, jau atkal enerģiski zāģēdams maizi, viņš gārdzoši rupjā balsī nodārdināja:

– Par Mērijanneli paties’
Tā nelikās vis zinīties.
Bet svārkus cēlusi uz augš’…

Piestūmis muti pilnu ar kulteni, viņš gremoja un dungoja reizē.

Durvju ailu aptumšoja kāds ienācējs.

– Piens, jaunskungs!

– Nāciet iekšā, kundze, – Maligans aicināja. – Kinč, dabū krūzi.

Ienāca veca sieva un nostājās Stīvenam pie elkoņa.

– Vai nav jauks rīts, jaunskungs, – viņa teica. – Slava Dievam.

– Kam, kam? – Maligans pārjautāja, uzmezdams viņai skatienu. – Ak jā, protams!

Stīvens pasniedzās un paņēma no skapīša piena krūzi.

– Salinieki, – Maligans Heinzam it kā starp citu sacīja, – šad tad piemin priekšādiņu kolekcionāru.

– Cik daudz, jaunskungs? – vecā sieva jautāja.

– Kvartu, – Stīvens atbildēja.

Viņš vēroja, kā viņa nomēra un tad ielej krūzē treknu baltu pienu – ne savējo. Veci, sažuvuši ciči. Viņa ielēja vēl vienu mēru un tad vēl nedaudz pa virsu. Veca un noslēpumaina viņa bija ienākusi no rīta pasaules – varbūt pat tās vēstnese. Liedama pienu, viņa slavēja, cik tas labs. Rītausmā notupusies pie pacietīgas govs leknā pļavā, īsta ragana uz mušmires, viņa veikliem pirkstiem bija spaidījusi strūklojošos pupus. Lopi, zīžaini no rasas, pazīdami māva viņai visriņķī. Ganāmpulku zīds un nabaga vecā sieva – tā viņu dēvēja vecos laikos. Klejojoša vecene, nemirstīgā, kas, pieņēmusi pieticīgu izskatu, kalpo savam iekarotājam un jautrajam nodevējam, viņu abu ragnese, slepenā rīta vēstnese. Viņš īsti nezināja, kalpot vai kurnēt, taču lūgties viņas labvēlību gan viņš negrasījās.

– Tiešām skaists, kundze, – Buks Maligans sacīja, saliedams tasītēs pienu.

– Nogaršojiet, jaunskungs, – viņa mudināja.

Viņš darīja, kā vēlēts.

– Ja mēs varētu baudīt tik lielisku ēdienu, – viņš paskaļā balsī tai vēstīja, – mūsu zeme nebūtu pilna ar pūstošiem zobiem un pūstošām zarnām. Dzīvojam purvā, ēdam lētu pārtiku, staigājam pa ielām, kas bruģētas putekļiem, zirgāboliem un diloņslimnieku spļaudekļiem.

– Vai jaunskungs studē par dakteri? – vecā jautāja.

– Tā ir gan, kundze, – Buks Maligans atbildēja.

– Vai tu re ko, – viņa novilka.

Stīvens to noklausījās, nicīgi klusēdams. Viņa piešķiebj veco galvu uz skaļās balss pusi – tas ir viņas kaulu ievilcējs, viņas zāļu vīrs: man viņa nepievērš uzmanību. Uz tās balss pusi, kura pieņems viņas grēksūdzi un iesvaidīs kapam visu, kas no viņas palicis, izņemot nešķīstos sievietes gurnus, šo miesu, kas nav radīta pēc Dieva līdzības, šo čūskas laupījumu. Uz tās pašas skaļās balss pusi, kas tagad aicina viņu klusēt ar klīstošu, nemierīgu skatienu.

– Vai saprotat, ko viņš saka? – Stīvens viņai jautāja.

– Vai tā ir franču mēle, kurā jūs, kungs, runājat? – sieva jautāja Heinzam.

Heinzs pārliecinoši uzrunāja viņu vēlreiz, nu runa bija garāka.

– Īru, – Buks Maligans paskaidroja. – Vai jēdzat gēliski?

– Es jau domāju, ka tā ir īru mēle, – viņa teica, – tā man izklausījās. Vai esat no rietumiem, kungs?

– Esmu anglis, – Heinzs atbildēja.

– Viņš ir anglis, – Buks Maligans atkārtoja, – un viņš uzskata, ka mums Īrijā vajadzētu runāt īriski.

– Protams, vajadzētu, – sieva sacīja, – un man kauns, ka pati īru mēlē nerunāju. No tiem, kuri to prot, dzirdu, ka tā esot dižena valoda.

– Par diženu es to nesauktu, – Buks Maligans iebilda. – Taču par visnotaļ brīnišķīgu gan. Ielej mums vēl tēju, Kinč. Vai nevēlaties tasīti, kundze?

– Nē, paldies, jaunskungs, – vecā sieviete pateicās, uzmaukdama piena kannas stīpu uz rokas un jau grasīdamās doties projām.

Heinzs viņai sacīja:

– Vai jums ir rēķins? Mums taču vajadzētu viņai samaksāt, Maligan, vai ne?

Stīvens vēlreiz piepildīja visas trīs tasītes.

– Rēķins, jaunskungs? – viņa lēni novilka. – Nu, septiņus rītus pa pintei par diviem pensiem, tas ir septiņreiz divi, tātad šiliņš un divi pensi, bet šīs trīs dienas pa kvartam par četriem pensiem, tas būs trīs kvarti par šiliņu. Viens šiliņš un viens, un divi – tas, jaunskungs, būs kopā divi un divi.

Buks Maligans nopūtās un, piebāzis pilnu muti ar maizes garozu ar biezu sviesta kārtu abās pusēs, pastiepa uz priekšu kājas un sāka rakņāties pa bikšu kabatām.

– Maksājot jārāda laipna seja, – Heinzs ar smaidu viņam sacīja.

Stīvens piepildīja vēl trešo tasi, tējas lāsei viegli iekrāsojot biezo, tumīgo pienu. Izzvejojis no kabatas florīnu, Buks Maligans iesaucās:

– Brīnums!

Viņš to aizslidināja pa galdu uz vecās sievietes pusi ar vārdiem:

Neprasi vairāk man, dārgā,
Dodu, ko spēju es dot.

Stīvens ielika monētu sievietes bez degsmes pastieptajā plaukstā.

– Paliekam parādā divus pensus, – viņš sacīja.

– Nav steigas, jaunskungs, – viņa teica, paņemdama monētu. – Nav steigas. Arlaburītu, jaunskungs.

Pakniksējusi viņa devās laukā, bet viņai nopakaļ Buks Maligans raidīja maigas vārsmas:

Sirdsmīļā, būtu man vēl,
Liktu pie kājām tev to.

Viņš pagriezās pret Stīvenu un teica:

– Nopietni, Dedal. Esmu pilnīgi sausā. Aizskrien nu uz savu skolas ūķi un atnes naudu. Šodien bardiem jādzer un jālīksmo. Īrija gaida, lai ikkatrs šodien pildītu savu pienākumu.

– Tas man atgādina, – Heinzs pieceldamies teica, – ka man šodien jāapmeklē jūsu nacionālā bibliotēka.

– Vispirms nopeldamies, – Buks Maligans ierosināja.

Pagriezies pret Stīvenu, viņš mīlīgā balsī vaicāja:

– Vai šī nav tava ikmēneša mazgāšanās diena, Kinč?

Tad viņš pievērsās Heinzam:

– Nešķīstais bards uzskata, ka jāmazgājas reizi mēnesī.

– Visu Īriju taču apskalo Golfa straume, – Stīvens sacīja, ļaudams medus strūkliņai notecēt uz maizes rieciena.

No kakta, kur viņš patlaban uz tenisa krekla vaļējās apkakles vieglā mezglā sēja kakla lakatiņu, ierunājās Heinzs:

– Ja atļausit, es gribētu savākt jūsu izteicienu kolekciju.

Tas domāts man. Viņi mazgājas un beržas, un bādējas. Sirdsapziņas ēdas. Sirdsapziņa. Bet traips paliek.

– Kaut vai par kalpones ieplīsušo spoguli, kas esot īru mākslas simbols, – tas taču bija lieliski.

Buks Maligans zem galda iespēra Stīvenam pa kāju un sirsnīgā balsī sacīja:

– Pagaidi vien, kad dzirdēsi, kā viņš runā par Hamletu.

– Es tiešām tā domāju, – Heinzs sacīja, vēl aizvien uzrunādams Stīvenu. – Man tas tieši bija prātā, kad ieradās tas vecais nabaga radījums.

– Vai man no tā atlēks arī kāds grasis? – Stīvens jautāja.

Heinzs iesmējās un, paņēmis savu mīksto pelēko cepuri no āķa, uz kura bija uzkabināts guļamtīkls, sacīja:

– To gan es diemžēl nezinu.

Viņš devās uz durvīm. Buks Maligans paliecās uz Stīvena pusi un rupji viņu aprāja:

– Nu tu gan palaidi žaunas. Kam tev tas bija jāsaka?

– Nu un tad? – Stīvens nesaprata. – Jātiek taču pie naudas. No kā? No piena sievas vai no viņa. Vai nu, vai nu.

– Es viņam piedziedu pilnas ausis par tevi, – Buks Maligans teica, – un tad tu nāc ar savu sasodīto smīnu un drūmajiem jezuītu jociņiem.

– Man liekas, nav vērts cerēt ne uz vienu, ne otru no viņiem.

Buks Maligans izdvesa traģisku nopūtu un uzlika plaukstu uz Stīvena rokas. – Tikai uz mani, Kinč, – viņš teica.

Piepeši mainījis toni, viņš piebilda:

– Patiesību sakot, man šķiet, tev taisnība. Pie velna visu pārējo, kam gan viņi der. Kāpēc tu viņus neapvārdo kā es? Lai viņi visi iet ellē. Tinamies no šitā ūķa.

Viņš piecēlās, svinīgi atraisīja jostu un nometa rītasvārkus, rezignēti piezīmēdams:

– Maliganam norāva drēbes.

Viņš iztukšoja uz galda kabatu saturu.

– Te ir tava puņķlupata, – viņš teica.

Aplikdamies savu stīvo apkaklīti un izaicinošo kaklasaiti, viņš tiem uzbārās, pie viena uzrunājot arī savu nokareno pulksteņķēdi. Viņš iegremdēja rokas koferī un parakņājās tajā, pūlēdamies sasaukt tīru kabatlakatu. Dievs tēvs, ir taču jāuztur savs tēls. Es vēlos sarkanbrūnus cimdus un zaļus zābakus. Pretruna. Vai nonāku pretrunā ar sevi pašu? Nu, nekas, tātad nonāku. Kustīgais Maleahijs. No viņa runīgajām rokām izlidoja kaut kas ļengans un melns.

– Lūk, arī tava Latīņu kvartāla cepure, – viņš teica.

Stīvens to pacēla un uzlika galvā. Heinzs tiem uzsauca no durvju ailas:

– Nu, vai nākat, puiši?

– Esmu gatavs, – Buks Maligans atsaucās, virzīdamies uz durvīm. – Nāc laukā, Kinč. Nu jau tu būsi apēdis visus pārpalikumus.

Samierinājies viņš izgāja laukā smagā gaitā un ar smagiem vārdiem, kas bija pilni skumju:

– Un viņš izgāja ārā un satika Baterliju.

Paņēmis savu pieslieto oškūju, Stīvens sekoja abiem laukā un, kamēr viņi jau kāpa lejup pa kāpnēm, aizvēra smagās dzelzs durvis un tās aizslēdza. Milzīgo atslēgu viņš ielika iekškabatā.

Nokāpis lejā, Buks Maligans apvaicājās:

– Vai atslēgu paņēmi?

– Ir pie manis, jā, – Stīvens sacīja, aiziedams abiem garām.

Viņš devās uz priekšu. Aiz muguras bija dzirdams, kā Buks Maligans ar savu smago dvieli zvetē pa paparžu un smilgu dzinumiem.

– Nost ar jums, kungs! Ko gan jūs atļaujaties, kungs!

Heinzs vaicāja:

– Vai par torni jūs maksājat īri?

– Divpadsmit mārciņas, – Buks Maligans atbildēja.

– Valsts kara sekretāram, – Stīvens pār plecu izmeta.

Viņi apstājās, lai Heinzs varētu labi aplūkot torni. Beidzot viņš sacīja:

– Ziemā droši vien padrūmi, vai ne? To sauc par martello?

– Tos būvējis Billijs Pits, – Buks Maligans paskaidroja, – kad pa jūru braukalēja franči. Bet mūsējais ir omphalos.

– Ko jūs domājat par Hamletu? – Heinzs vaicāja Stīvenam.

– Nē, nē, – Buks Maligans iebrēcās kā sāpēs. – Es jums neesmu nekāds Akvīnas Toms un viņa piecdesmit pieci pamatojumi. Pagaidiet, līdz būšu iebaudījis dažas pintes.

Pagriezies pret Stīvenu viņš, rūpīgi pavilkdams uz leju gaiļpiesīšu krāsas vestes stūrus, jautāja:

– Tu taču nevarēsi to no sevis izdabūt bez kādām trim pintēm, Kinč, vai ne?

– Tas ir gaidījis tik ilgi, – Stīvens gurdi atsaucās, – ka var pagaidīt vēl.

– Es kļūstu ziņkārīgs, – Heinzs draudzīgi bilda. – Vai tas ir kāds paradokss?

– Phe! – Buks Maligans atteica. – Mēs esam pārauguši Vaildu un visus paradoksus. Tas ir pavisam vienkārši. Viņš ar algebras palīdzību pierāda, ka Hamleta mazdēls ir Šekspīra vectēvs un viņš ir sava paša tēva gars.

– Ko? – Heinzs nesaprata un pacēla pirkstu pret Stīvenu. – Viņš?

Buks Maligans apmeta dvieli ap kaklu kā boa un, smieklos locīdamies, iečukstēja Stīvenam ausī:

– O, vecā Kinča gars! Jafets, kurš meklē sev tēvu!

– Mēs rītos mēdzam būt noguruši, – Stīvens sacīja Heinzam. – Un stāsts ir pagarš.

Iedams uz priekšu, Buks Maligans paslēja augšup rokas.

– Tikai un vienīgi svētā pinte atraisīs Dedalam mēli, – viņš teica.

– Es gribēju teikt, – Heinzs skaidroja Stīvenam, sekodams Maliganam, – šis tornis un klintis man nez kāpēc atgādina Elsinoru. Kas draudīgs stāv, pār jūras dzelmi pārkāries, vai ne tā?

Buks Maligans piepeši uz mirkli pagriezās pret Stīvenu, tomēr neteica ne vārda. Šai spožajā, mēmajā mirklī Stīvens ieraudzīja savu tēlu lētajās, pieputējušajās sēru drānās starp viņu līksmajiem tērpiem.

– Tas ir brīnumains stāsts, – Heinzs sacīja, atkal viņus apstādinādams.

Acis, gaišas kā vēja atsvaidzinātā jūra, pat vēl gaišākas, stingras un prātīgas. Jūru valdnieks būdams, viņš raudzījās uz dienvidiem pāri līcim, kas bija tukšs, ja neņem vērā pasta laivas dūmu strūklu, kura neskaidri iezīmējās pret spožo apvārsni, un buru, kas lavēja pie Maglinsas.

– Kaut kur lasīju teoloģisku interpretāciju, – viņš apmulsis sacīja. – Par Tēva un Dēla ideju. Ka Dēls meklē izlīgumu ar Tēvu.

Buka Maligana sejā tūliņ pat parādījās plats, dzīvespriecīgs smaids. Viņš raudzījās uz abiem ceļabiedriem, pavēris labi veidoto muti un neprātīgā līksmē mirkšķinādams acis, no kurām piepeši bija pazudis viss asais saprāts. Viņš kustināja savu lelles galvu šurp turp, panamai šūpojoties, un sāka skandēt klusā, līksmā muļķīša balstiņā:

– Esmu es dīvains puisis nudien.
Māte no žīdiem, tēvs debesīs skrien.
Pie galdnieka Jāzepa netikās man,
Toties pie mācekļiem, Golgātā gan.

Viņš paslēja brīdinošu rādītājpirkstu.

– Ja kādam šķiet, ka neesmu dievišķs,
Nedabūs vīnu, kas tapis būs sevišķs.
Ūdeni dzerdams, lai vēlas tik vien,
Ka ūdenī vīnu es vēršu nudien.

Uz atvadām strauji parāvis Stīvena kūju, viņš skrēja uz klints virsotni, plivinādams rokas kā spuras vai spārnus, it kā gatavotos pacelties gaisā, un skandēja:

–Ardievu, ardievu! Nu rakstiet, ko teicis,
Ka augšāmcelšanos esmu nu veicis.
Lidot mācēšu – dzimis no Dieva,
Un Eļļas kalns vējains – ardievu, ardievu!

Viņiem pa priekšu viņš metās lejā uz četrdesmit pēdu bedri, plivinādams savas spārnu rokas un veikli lēkādams, Merkura cepurei līgojot spirgtajā vējā, kas līdz viņiem atnesa viņa īsos, saldai putna dziesmai līdzīgos izsaucienus.

Atturīgi ķiķinādams, Heinzs panāca Stīvenu un, iedams viņam blakus, sacīja:

– Laikam jau nevajadzētu smieties. Viņš pamatīgi zaimo. Jāsaka gan, ka es neesmu ticīgs. Vai nav tā, ka viņa līksme padara to visu nekaitīgu? Kā viņš to nosauca? Galdnieks Jāzeps?

– Joku Jēzus balāde, – Stīvens atbildēja.

– Ak tā, – Heinzs novilka. – Vai bijāt dzirdējis to jau agrāk?

– Trīsreiz dienā pēc ēšanas, – Stīvens sausi atteica.

– Jūs taču arī neesat ticīgs, vai ne? – Heinzs jautāja. – Tas ir, ticīgs šī vārda šaurākajā nozīmē. Radīšana no nekā, brīnumi un Dievs kā persona.

– Man gan šķiet, ka šim vārdam ir tikai viena nozīme, – Stīvens iebilda.

Heinzs apstājās, lai izņemtu no kabatas gludu sudraba etviju, kuras vāciņā dzirkstīja zaļš akmens. Ar īkšķi atsitis vaļā, viņš to pastiepa Stīvenam.

– Paldies, – Stīvens pateicās, paņemdams cigareti.

Arī Heinzs vienu paņēma un atkal aizvāza etviju. Ievietojis to sānu kabatā, viņš no vestes kabatas izvilka niķeļa šķiltavas, atsita tās vaļā un, aizdedzinājis cigareti, pastiepa plaukstu gliemežnīcās ieslēpto liesmiņu Stīvenam.

– Jā, protams, – viņš sacīja, kad viņi atsāka iet. – Vai nu tici, vai ne – pareizi? Es personīgi nespēju sagremot ideju par personīgu Dievu. Jūs taču to neatbalstāt, vai ne?

– Jūsu priekšā, – Stīvens drūmi atbildēja, – ir atbaidošs brīvdomības paraugs.

Viņš turpināja iet, nogaidīdams sarunas turpinājumu un vilkdams sev līdzās kūju. Tās metāla gals nedaudz atpalika, čirkstēdams viņam pie papēžiem. Draudziņš tepat aiz manis un sauc: Stīīīīīīīīīīīīven! Līkloču līnija uz takas. Šovakar viņi, tumsā atgriežoties, mīs tai virsū. Viņš grib atslēgu. Tā ir manējā. Es maksāju īri. Tagad ēdu viņa rūgto maizi. Atdot viņam atslēgu. Visu atdot. Viņš to prasīs. Tas bija lasāms viņa acīs.

– Galu galā, – Heinzs iesāka…

Pagriezies Stīvens redzēja, ka aukstais skatiens, kas viņu bija nomērījis, nemaz nebija tik nelaipns.

– Galu galā, jūs noteikti spējat būt brīvs. Esat pats savs kungs, kā man šķiet.

– Esmu divu kungu kalps, – Stīvens atbildēja, – viens ir anglis, otrs – itālis.

– Itālis? – Heinzs nesaprata.

Traka karaliene, veca un greizsirdīga. Meties manā priekšā ceļos.

– Un ir vēl trešais, – Stīvens turpināja, – kuram mani vajag kā gadījuma darbu strādnieku.

– Bet itālis? – Heinzs atkārtoja. – Kā to saprast?

– Runa ir par impērisko britu valsti, – Stīvens paskaidroja, vaigos kāpjot sārtumam, – un par svēto Romas katolisko un apustulisko baznīcu.

Heinzs noņēma no apakšlūpas dažas tabakas plūksniņas, iekams turpināt sarunu.

– Es jūs saprotu, – viņš mierīgi teica. – Laikam jau īrs citādi nemaz nevar domāt. Mēs Anglijā uzskatām, ka esam pret jums izturējušies diezgan netaisni. Šķiet, ka vainīga vēsture.

Stīvena atmiņā kā misiņa zvani savu uzvaras prieku nošķindināja lepnie, valdonīgie tituli: et unam sanctam catholicam et apostolicam ecclesiam: ritu un dogmu lēnā augšana un mainīšanās, gluži kā viņa paša retās domas, zvaigžņu ķīmija. Apustuliskais apliecinājums pāvesta Marcella mesā, balsis saplūst vienā skaļā ticības apliecinājumā: bet aiz to skandēšanas karojošās baznīcas modrais eņģelis atbruņo un vajā ķeceru vadoņus. Veselas ķeceru ordas mūk, mitrām zvārojoties: Fotijs un viss ņirgu bars, to vidū arī Maligans; Arijs, kurš veltījis dzīvi Dēla un Tēva vienbūtības apkarošanai; Valentīns, kurš noraidījis Kristus pasaulīgo miesu, un smalkais afrikāņu ķeceru vadonis Sabellijs, kurš uzskatīja, ka Tēvs bijis Pats Savs Dēls. Vārdi, ko, ķircinādams svešinieku, nupat bija teicis Maligans. Garlaikotas ņirgas. Skaidrs, ka bezdibenis gaida visus tos, kuri vēju auž: draudus, atbruņošanu un sakāvi tie var gaidīt no baznīcas kaujinieciskajiem eņģeļiem, no Miķeļa karapulkiem, kurš to vienmēr aizstāvēs ar saviem zobeniem un vairogiem.

Bravo! Bravo! Ilgstoši aplausi. Zut! Nom de Dieu!

– Protams, esmu brits, – Heinza balss atzina, – un kā tāds arī jūtos. Es arī negribu piedzīvot, ka mana zeme krīt Vācijas žīdu rokās. Baidos, ka tieši ar šo problēmu šobrīd sastopas mūsu nācija.

Divi vīri stāvēja klintsaugšā un vēroja: veikalnieks, laivinieks.

– Peld uz Bulokas ostu.

Laivinieks ar zināmu nicinājumu pamāja uz līča ziemeļu pusi.

– Tur ir kādas piecas asis dziļš, – viņš teica. – Tur viņu arī aiznesīs, kad ap vieniem sāksies paisums. Šodien devītā diena.

Noslīkušais vīrs. Buru laiva klimst pa tukšo līci, gaidīdama, kad iznirs pietūcis maišelis un pagriezīs pret sauli savu uzblīdušo, sālsbalto seju. Te nu es esmu.

Pa līkloču taku viņi nokāpa līdz šaurajam līcītim. Kreklā izmeties, Buks Maligans stāvēja uz akmens, nesaspraustajai kaklasaitei plivinoties pāri plecam. Kāds jauneklis, kas netālu no viņa turējās pie klintsradzes, ūdens dziļajā želejā lēni un vardiski kustināja zaļas kājas.

– Vai brālis pie tevis, Malakij?

– Vestmītā. Pie Banoniem.

– Vēl aizvien? Saņēmu no Banona pastkarti. Viņš saka, ka tur nomakšķerējis jauku skuķīti. Viņš to sauc par savu fotomeiteni.

– Momentuzņēmums? Īsā ekspozīcija.

Buks Maligans apsēdās, lai atraisītu zābakauklas. Netālu no radzes no ūdens izšāvās vecāks vīrs, sprauslājoša sarkana seja. Viņš rāpās augšup pa akmeņiem, ūdenim mirguļojot uz plikā paura ar sirmu matu vainadziņu, ūdenim lāsojot pār krūtīm un alusvēderiņu un strūklojot no melnā, nokarenā gurnauta.

Buks Maligans palaida viņu garām un, uzmezdams skatienu Heinzam un Stīvenam, dievbijīgi pārkrustījās, ar īkšķa nagu pieskaroties pierei, lūpām un krūšu kaulam.

– Sīmors atgriezies, – jauneklis sacīja, atkal satverdams klintsradzi. – Pametis medicīnu, ies armijā.

– Ej pie Dieva! – Buks Maligans sacīja.

– Jau nākamnedēļ dodas sviedrēties. Zini to sarkanmataino Kārlailu meiču, Liliju?

– Jā.

– Vakarnakt gulēja ar viņu karotītē uz mola. Tēvam naudas kā spaļu.

– Varbūt jau uz grūtām kājām?

– To prasi Sīmoram.

– Sīmors un sasodīts oficieris! – Buks Maligans novilka.

Vilkdams nost bikses, viņš pamāja pats sev, tad izslējās un joviāli paziņoja:

– Sarkanmates badās kā kazas.

Piepeši viņš satraukts aprāvās, taustīdams sānus zem plīvojošā krekla.

– Man nav divpadsmitās ribas, – viņš sauca. – Esmu Übermensch. Bezzobainais Kinčs un es, divi pārcilvēki.

Ar pūlēm atbrīvojies no krekla, viņš to aizsvieda sev aiz muguras, kur gulēja pārējās drēbes.

– Vai iesi iekšā, Malakij?

– Jā, paraujies maliņā.

Jauneklis atmuguriski metās ūdenī un divos garos vēzienos jau bija līcīša vidū. Heinzs apsēdās uz akmens un aizsmēķēja.

– Vai nenāksi ūdenī? – Buks Maligans jautāja.

– Vēlāk, – Heinzs atbildēja. – Pārāk drīz pēc brokastīm.

Stīvens pagriezās uz iešanu.

– Es nu eju, Maligan, – viņš teica.

– Atstāj atslēgu, Kinč, – Buks Maligans teica, – lai krekliņu neaizpūš.

Stīvens iedeva viņam atslēgu. Buks Maligans to novietoja virs drēbju kaudzītes.

– Un divus pensus, – viņš piebilda, – pintei. Pamet šurp.

Stīvens uzmeta divus pensus uz mīkstās kaudzītes. Apģērbties, noģērbties. Taisni izslējies, salicis rokas, Buks Maligans svinīgi vēstīja:

– Tas, kurš apzog nabagus, aizdod Tam Kungam. Tā runāja Zaratustra.

Tad viņa tuklais ķermenis ienira ūdenī.

– Tiksimies vēlāk, – Heinzs sacīja, pagriezdamies pret Stīvenu, kurš kāpa augšā pa taku, un smaidīdams par trakajiem īriem.

Buļļa rags, zirga pakavs, sakša smaids.

– Kuģī, – Buks Maligans uzsauca. – Pusvienos.

– Labs ir. – Stīvens atsaucās.

Viņš gāja pa augšuplīkumojošo taku.

Liliata rutilantium.
Turma circumdet.
Iubilantium te virginum.

Priestera sirmais nimbs padziļinājumā, kur viņš diskrēti apģērbās. Es te šonakt negulēšu. Arī uz mājām nevaru iet.

No jūras viņu sasniedza salda un melodiska balss. Iegriezies līkumā, viņš pamāja. Balss uzsauca vēlreiz. Spīdīga brūna galva, roņa galva, virs ūdens, apaļa.

Uzurpators.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska