— Purvos un nedienās

 

“Safraņeca atgriezās atpakaļ virtuvē, savā nodabā šūpodama galvu. Nebija grūti iedomāties, kas tā ir par slimību. Nu vai tas nav izsmiekls? Jau Cerņiks bija stāstījis, cik neveiksmīgi māsa otrreiz apprecējusies. Šis zēns droši vien ir no pirmā vīra. Ņiprs, plecīgs, nepavisam nav līdzīgs slimības vai likteņa sagrauztajai mātei.”

Hanna Ožogovska, Siļķes auss

 

#PavasaraAsns

Te nu bija nesagaidītais ābols, poļu meitenes
Milzīgām krūtežām noslaucīja pirmos, nepabeigtos dzejoļus
Pienāca grūtākas, neizskaitļotas dienas, cēlāmies piecos
Piecos Cēlānos piecēlāmies
Pienāca dienas, kurās oranži smiekli vīdēja caur matiem
Pienāca dienas, kurās nesmaidījām par otra smiekliem
Pienāca dienas, kurās iesviedām neliešus upēs
Pienāca dienas, kurās bija par karstu un miklu
Pienāca dienas, kurās spoguļojāmies viens otrā
Un
Savukārt pienāca dienas, kad nē

Pienāca dienas, kad atražojām dienas
Pienāca dienas, kad lepra kā zvērs nāca
Pienāca dienas ar soļiem no blakusdzīvokļa
(šarmanti, bet nejauki)
Pienāca dienas ar šarmu, karmu un, vēlreiz, šarmu
Dienas, pienāca, dienas
Pienāca dienas, kurās vairs nebija Kevina Speisija
Pienāca dienas bez milzīgām krūtežām

Tavi spalgie smiekli pienāca kā dienas

 

***

Žaks Kusto izpeldēja
Sasveicinājās ar sagaidītāju pūli
Cidoniju liķieri un melīgi smaidi
Uz tribīnes Žakam par godu tamburīnus spēlēja ciema amatieri
Runa bija īsa, ātri varēja
Lauzt vaļā omārus un nejauši uzgrūsties Karlai Brunī, vai kas nu gadījās tuvumā
Stundas pagāja nemanot
Žaks klīda pa promenādi, vērojot oranžās debesis
Sev vien zināmā veidā zīlēja tās, vēl neiepazītās, vārdu
Elegants vakars bija
Fotokartes norvēģu kolēģiem, anekdotes par Mosādu
Varbūt pat kāds iepazinās, ieguva kontaktus, sarunāja atlaidi
O’Henri nobildēts ar plaukstu uz Anastasijas ceļgala
Reportieri, žandarmi, amatieri, mīlnieki un beķerejas kolektīvs – visi apmierināti
Tikai Žaks, nabaga Žaks Kusto sadauzīja kāda veca konkurenta Saabu

 

***

Atdzimst skaņas
Tās turzas, ko tu nes
Ir pārāk vieglas

 

***

Mana skaista atmiņa!
Kāpēc angļi, kāpēc angļi?
Ceļi saduras ar smiekliem
Mēs skābi kā kāposti ietupuši purvos un nedienās
Tik mīla kā klaidonis no O’Henri vienmēr
Aiztupstās
Noskūpstās
Ar kieģeļu sienu
Tikai tu vēl pieliec soli
Ātrāku soli
Pār skaistu atmiņu manu

 

***

Nemāci dzīvot, palīdzi materiāli
Man dun ausīs, pieminot vārgus suņus
Kurus tu aumaļām nes, tos kucēnus, kurus slēp klavierēs
Klaviatūras taustiņi krīt apkārt, ņirb acīs paaudžu paaudzes
Ar pustukšiem kokteiļiem rokās, salmiņiem zobos, plastmasas taureņiem matos
Melu meliem matu galos, spāņu vārdnīcām, kamuflāžas jakās, ar pienu ūsās, ar sāpēm pakrūtē, nelabo azotē, ar veciem vārdiem, ar absinta sapņiem, pieklājīgiem slēgta tipa apaviem, ar piedošanu un riebumu vienlaikus
Paaudžu paaudzes ar miegainiem glāstiem
Ar trakām idejām
Ar galvaspilsētu nezināšanu
Ar salauztiem rokturiem un sirdīm
Nekrietniem mājieniem un teļa acīm nepieciešamajā brīdi
Ar kārtību, tīrību un nodevību
Ar pirmo kaisli pret mīļotā pases fotogrāfiju
Ar daļēji smieklīgiem pastāstiem no robežu šķērsošanas
Ar burkānkrāsas sejām un saulesbrillēm bez viena stikliņa
Ar Pink Floyd domās un Bobiju Makferinu lūpu kaktiņos
Ar mīlu pret nemieriem un naidu pret studio dzīvokli centrā

Nemāci dzīvot, palīdzi materiāli, viņa teica
Suņus es vairs neesmu dzirdējis, bet rīts
Paliek vēsāks un agrāks par rītiem iepriekš
Un man dun ausīs
Kā tu pārvelc pirkstu zemeslodei

 

***

Cik ilgi tu mācēsi nejust to smārdu
Ko dzelzceļnieki nes kā puķes apaļīgām sievām?
Laiku aprakt, to viņi māk vislabāk.
Bastardi tādi, tie dzelzceļnieki!
Skumjas saliek uz sliedēm, acis paslēpj svirās
Priekus atstāj kafejnīcu galdautos
Asinīs tiem draņķa dzelzceļniekiem
Kauns un nodevība mijas

Bet nu tu mīli vienu tādu
Kā tādu, bļaģ, siermaizīti

 

#TreibergaMotīvs

Dažreiz tu un es
Nejūtam vieglus mērķus
Tās skumjas, ko draugi apraksta
Mēdz nebūt manas
Nepiedošana ir grēks
Tā man teica donkihots
Piedod gan man
Ja es tev nē

 

“– Puķpodiņā! Kas tur var izaugt! – apšaubīja Leontīne. – Pirms kara mums te bija kastes. Dārznieks mainīja zemi. Balkons izskatījās kā milzīgs puķu pušķis. Kas vien gāja garām, tas apbrīnoja. Vai atceries, Franek, kā tev patika te karstās dienās ēnā pasēdēt? Bet tagad…”

Hanna Ožogovska, Siļķes auss