— Vidējās īstenības ritmā

Par Ilzes Jansones romānu Laika rēķins (Dienas Grāmata, 2021)

Latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā Es esmu… izdoti jau pieci darbi par latviešu literatūras klasiķiem. Vai iespējams sākt diskusiju par to, ko mūsdienās īsti sagaidām no biogrāfiskā romāna? Bez šaubām, ir skaidrs, ka laikā, kad esam pieraduši pie visdažādākajām hibrīdformām, nav iespējams sagaidīt tādu žanra tīrību, kādu varētu dot viszinoša vēstītāja šķietami objektīvs un faktoloģiski precīzs, lineāri veidots kāda klasiķa dzīves un radošās darbības gaitu izklāsts.

Atmetot cerības par žanriska kanona pastāvēšanas iespēju mūsdienu literatūrā, varam tomēr domāt, kādas ir mūsdienīga biogrāfiska romāna aprises. Piemēram, cik plašu laika nogriezni aplūkojamās personības dzīvē un radošajā darbībā nepieciešams aptvert? Vai tekstam vajadzētu būt piesātinātam ar tiešām un slēptām atsaucēm uz pētījuma objekta daiļradi? Vai biogrāfisks darbs lasītāju pārliecina tikai tad, ja tajā stilizēts aplūkojamā rakstnieka radošais rokraksts un detalizēti atklātas radīšanas procesa īpatnības? Ja biogrāfiskais romāns sāk tuvināties smalkam un niansētam pētījumam – vai tas piešķir papildu literāro kvalitāti? Vai varbūt tas sāk traucēt? Vai romāna lasītājam ir jābūt apbruņotam ar zināšanu bagāžu un jājūt saspringumu par savu nezināšanu? Vai, mēģinot izsekot visiem intelektuālajiem mājieniem un iekodētajām nozīmēm, viņš nenogurst jau vēstījuma sākumā? Bet varbūt vienkārši veidots, dziļi tverts, nesamocīts stāsts par kādas personības dzīves gājumu var izrādīties uzrunājošāks nekā galvu reibinoša, slēptiem un atklātiem citātiem pilna intertekstuāla ekvilibristika? Varbūt rakstnieka spēja iejusties un izprast, vienlaikus saglabājot pašam sevi, ir pavisam godprātīgs ceļš pretim citas personības atklāsmei?

Visticamāk, nav vienota skatījuma uz šiem jautājumiem un patiesākā būtu atbilde, ka rezultāts vienmēr atkarīgs no mākslinieciskās meistarības un iecerei atbilstoši izvēlētiem un īstenotiem paņēmieniem. Tomēr, domājot par to, kādas ir ikviena literāra teksta pamatfunkcijas, gribas teikt, ka arī biogrāfiskajā romānā tās ir tādas pašas – estētiskā baudījuma, identificēšanās un līdzpārdzīvojuma sniegums, vieglums un uztveramība, kas sevī slēpj dažādus interpretāciju slāņus.

Ilzes Jansones romāns Laika rēķins pirmajā brīdī izskatās pēc šķietami nepretencioza vienas rakstnieces mēģinājuma atklāt sev svarīgo otras rakstnieces – Ilzes Šķipsnas – personībā. Šādi savu ieceri formulējusi pati autore biogrāfiskas ievirzes grāmatām tik nepieciešamajā pēcvārdā. Tomēr autorei, meklējot sev būtisko un tuvo, ir izdevies izdarīt daudz vairāk. Ir tapis darbs, kas ne tikai aktualizē trimdas rakstnieces Ilzes Šķipsnas dzīvi un daiļradi, bet caur šīs vienas personības prizmu stāsta arī par latviešu jaunākās paaudzes trimdinieku iekļaušanos Rietumu pasaulē un latviskās identitātes saglabāšanas centieniem. Turklāt tas lasāms vēl plašākā perspektīvā: kā vēstījums par radošu, zinātkāru un dzīvi mīlošu sievieti, kuras naktsdarbu cigarešu dūmos ietinusies “visa pasaules bagātība”¹ – “grāmatas, lasītas un nelasītas, ķīpām žurnālu, kaudzēm avīžu”² – un paslēpies šaha dēlis. Par sievieti, kuras dzīves pamatu veido aizrautība ar rakstīšanu, prieks par cilvēkiem un ikvienu pieredzes paplašināšanas iespēju, ilgas pēc patiesas tuvības un piederības.

Romāna lasījums neliek saspringt slēptu nozīmju meklēšanā, nepieprasa uzasināt smalkas ironijas un mājienu uztveres maņas, nerada izbrīnu par formas eksperimentiem. Rakstnieces mūžs romānā pārskatīts, kā nozīmīgāko tajā izceļot to, ko atzīmējuši daudzi trimdas prozaiķes laikabiedri, – radošo darbību. Tas līgani ieved lasītāju plūstošā, subjektīvā vēstījuma ritmā un ļauj baudīt vienkārši un skaidri veidotu, nesamocītu tekstu. Ja Laika rēķina lasītājs kaut ko zina par trimdas prozaiķi Ilzi Šķipsnu un viņas darbiem, teksta uztveres lauks potenciāli paplašinās, bet tikpat labi viņš var arī nebūt tik erudīts. Arī šādam lasītājam teksts būs pieejams un sniegs tos ieguvumus, ko var dot laba literatūra.

Ilzes Šķipsnas pasaules atklāsmē līdzās pateiktajam nojaušams bezgala daudz nepateiktā. Ja prozas rakstnieks zina pietiekami daudz par to, ko viņš raksta, viņš var atļauties to izlaist. Ja rakstnieks raksta pietiekami patiesi, lasītājam būs tikpat spēcīga sajūta par nepateikto, it kā rakstnieks to būtu teicis, – apmēram tā pateiktā un nepateiktā samērošanas smalko mākslu savulaik formulējis Ernests Hemingvejs darbā Nāve pēcpusdienā, piebilstot, ka tad, ja rakstnieks izlaiž kaut ko, par ko neko nezina, tekstā veidojas tukšums. Lasot Ilzes Jansones romānu, tukšuma sajūta nerodas. Drīzāk klātesoša ir tā netveramā nojauta, kas rodas, sākot tuvāk iepazīt kādu cilvēku, – jo vairāk par viņu uzzini, jo skaidrāks priekšstats veidojas par aisberga neredzamās daļas ievērojamo apjomu.

Ilzei Jansonei šajā darbā bijis svarīgi atklāt rakstniecībā tik grūti tveramo personības iekšējo realitāti, kādā katrs cilvēks dzīvo neatkarīgi no ārēji formulējamām kategorijām – īpašībām, rīcības, uzskatiem, attieksmes pret citiem, pienākumiem, statusa, proti, ārpus t. s. dzīvošanas īstenības. Autorei acīmredzami būtiski bijis arī neieslīgt pretējā pusē, tajā personības dimensijā, ko Ilze Šķipsna nodēvējusi par “mākoņu gubām”,³ – ideālu, filozofiskā redzējuma, sapņu pasaules telpā. Atbilstoši trimdas prozaiķes pārliecībai par to, kas rakstniecībā svarīgs, Ilze Jansone meklējusi Ilzes Šķipsnas daiļrades kontekstā tik bieži piesaukto “vidējās īstenības” telpu. Romāna varones Ilzes pasaule atklāta robežzonā starp horizontālo ikdienības ceļu un vertikālo gara dimensiju. Varbūt šī koncentrētā laiktelpa patiesi tuvinās Ilzes Šķipsnas esamībai, varbūt tā ir Ilzes Jansones iedomātā rakstnieces pasaule, varbūt tā ir kādas lasītājas pasaule – šajā darbā veidotā vispārinājuma aurā tas vairs nešķiet tik būtiski. Svarīgākais, ka romāna autorei izdevies uztaustīt Ilzes Šķipsnas rakstības veida pamatasi, turklāt – neizmantojot ārējus paņēmienus un tiešu stilizāciju. 

Tas pats sakāms arī par subjektīvā vēstījuma formu. Tāpat kā Ilze Šķipsna, arī Ilze Jansone neļauj savas varones “vidējās īstenības” telpai nekontrolēti planēt izplatījumā, bet iekļauj to skaidrā struktūrā un ārējā notikuma ietvarā. Tomēr Ilzes Šķipsnas darbu sakarā allaž uzsvērts, ka ārpasaules faktori ir nozīmīgi tikai tiktāl, cik tie ir dažādu reakciju un pārdomu izraisītāji, un tā tas ir arī šeit. Ne Ilzes Jansones romānā, ne Ilzes Šķipsnas daiļradē nav modernismam raksturīgo apziņas plūsmas lēcienu vai bezapziņas izvirdumu, neskaidru asociāciju. Ilze Šķipsna dažkārt gan veidojusi nosacīti sirreālistiskas detaļas, bet mūsdienu rakstniece šo iespēju nav izmantojusi. Romāna vēstījums rit klasiska, loģiski sakārtota iekšējā monologa formā, kuram raksturīgs izteiksmes bagātīgums (acīmredzot par to īpaši domāts, jo latviešu valodas plašums vienmēr uzskatīts par vienu no Ilzes Šķipsnas tekstu kvalitātēm). Iekšējā monologa forma romānā izturēta pilnīgi, visticamāk, paturot prātā Ilzes Šķipsnas pārspriedumus par saviem darbiem: “[..] ja izvēlas rakstīt fiktīva “es” vārdā, tad to ir nepieciešams formāli izturēt, un tas ir tīrs formas jautājums, nevis autora apsēstība ar sevi.”⁴

Jāsaka, ka abu rakstnieču darbu modernistiskā pamatbūtība ir nevis ārēju pazīmju noteikta, bet īpašā subjektīvā pasaules skatījumā balstīta. Tomēr tiem nav raksturīga modernisma literatūrai tik raksturīgā nomācošā pamatnoskaņa. Kādā apcerējumā minēts, ka Ilzes Šķipsnas darbiem piemīt ētiska skaidrība un īpaša “gara greznība”⁵ – spēja neielaist tekstā vulgāro un nospiedošo. Tas sakāms arī par Laika rēķinu – lai arī romāna nosaukums ir šķietami smagnējs un prologā un epilogā jūtama rakstniecei tik tuvā eksistenciālisma domāšanas veida klātbūtne, tajā nav traģisku un depresīvu noskaņu. Smagā slimība, kas piemeklējusi un pieveikusi Ilzi Šķipsnu dzīves un rakstniecības ceļa briedumā, romāna pamattekstā nav atklāta. Aiziešanas noskaņas ir nojaušamas, bet rezignētas un neuzmācīgas, dominējošs ir optimisms, ticība labajam un gatavība strādāt. Iespējams, tieši šīs apslēptās realitātes nojaušamā klātesamība rada modernisma mākslai tik raksturīgo cilvēka kā vesela mikrokosma neaptveramības un neizzināmības sajūtu.

Lai arī Ilzes Šķipsnas daiļrades aktualizācija latviešu literatūrā notikusi vairākkārt (viņa bija viena no tiem latviešu trimdinieku jaunākās paaudzes pārstāvjiem, kas uzturēja kontaktus ar Latvijas padomju rakstniekiem un bieži apmeklēja dzimteni; pēc rakstnieces nāves trimdā tika izdots apjomīgs rakstu krājums Ilzes pasaulē, kurā ir gan rakstnieces vīra Valtona Rotroka ievadraksts, gan brāļa Alvja Šķipsnas bērnības un citu laikabiedru atmiņas, rakstnieces autobiogrāfija un vēstules; Latvijā viņas daiļrades pētījumi tika izvērsti pēc neatkarības atguves), tomēr ir bijusi sajūta, ka uzzinātais ir nepietiekams. Jau 80. gadu vidū Jānis Andrups teicis: “Būtu derējusi rakstnieces biogrāfija ar drošiem faktiem un gadu skaitļiem par viņas skolas, studiju un darba gaitām, ārzemju ceļojumiem un citām nozīmīgām ziņām. Grāmatā ievietotā, brāļa atmiņās iekļautā, pašas rakstnieces dotā autobiogrāfija ir par konspektīvu. Var notikt, ka jau drīz vien fakti par rakstnieces dzīvi būs grūti savācami.”⁶ Ilzes Jansones romāns, protams, nav biogrāfija (tādu vēl ceram sagaidīt monogrāfijas formā), taču pietuvošanos Ilzes Šķipsnas iespējamajai iekšējai pasaulei, viņas pasaules uztverei, rakstības veidam un tā īpašajam ritmam esam saņēmuši. Esam saņēmuši laba romāna doto iespēju iejusties kāda cilvēka pasaulē.

1. Jansone I. Laika rēķins. Rīga: Dienas Grāmata, 2021. 7. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Šķipsna I. Puse patiesības un citi stāsti. Sast. L. Vēze. Rīga: Zvaigzne ABC, 2019. 95. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Kalniņa L. Ilzes vēstules (no 1976. līdz 1980. gadam). LARA’S Lapa (Latviešu Rakstnieku Apvienība). 01.04.1981. Nr. 23–24. 25. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Viktora Neimaņa ievads Ilzes Šķipsnas piemiņai veltītajā pēcpusdienā Ņujorkā 1981. gada 3. maijā. Ceļa Zīmes. Nr. 62. 01.01.1982. 47. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Andrups J. Jaunu teku sācēja. Londonas Avīze. 02.08.1985. 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)