— Dodiet vietu

 

Par Ievas Rupenheites dzejoļu krājumu palaidiet sievieti (Neputns, 2021)

 

Lai arī iepriekšējos Rupenheites krājumus neesmu lasījusi un līdz ar to nespēšu salīdzināt palaidiet sievieti ar citiem, izvērtēt izmaiņas autores izteiksmes veidā vai notvert kādus, iespējams, būtiskus intertekstuālus motīvus, domāju, ka vērtīgs var būt arī šāds, savā ziņā naivāks skatījums, kas ļauj krājumu aplūkot nudien kā vienību pašu par sevi, kur zināšanas par autoru un viņa iepriekšējo darbību neielaužas apziņā un neietekmē darba pieredzi.

Dzejas lasīšanu var salīdzināt ar šifru atkodēšanu. Ir nepieciešams atrast atslēgu – to vārdu, konceptu vai pat sajūtu, kura atklāj dzejas iekšējo struktūru, padara skaidras (vai vismaz skaidrākas) metaforas, dod pamatu jelkādas interpretācijas veikšanai. Šī krājuma atslēga, manuprāt, ir rodama jau tā nosaukumā – palaidiet sievieti. Valdošā un bieži vien nomācošā sajūta šajos dzejoļos ir tiecība atsvabināties, samierināties, distancēties un “palaist”. Arī krājuma vizuālais noformējums – tumši zilie vāki – raisa līdzīgas izjūtas, tāpēc to var vērtēt kā atbilstošu un ar krājuma saturu saderīgu.

Krājumu veido četras daļas. Pirmajā un pēdējā daļā dzejoļi izriet cits no cita, veidojot koherentu un šķietami pat lineāru kopumu. Lasot šīs daļas, atsevišķie dzejoļi ieguva jēgu vien tad, kad tika aplūkoti kā viena veseluma daļas. Precīzāk – tieši savstarpējā saskaņā (kā muzikālā kompozīcijā) izcēlās katra atsevišķā dzejoļa nozīme. Otrajā un trešajā daļā atrodamie dzejoļi liekas kā patstāvīgāki vienumi, proti, lai tos uztvertu un “ieraudzītu”, nav nepieciešams izlasīt pārējos.

Rupenheites dzeja ir rakstīta verlibrā, un tajā bieži atkārtojas konkrēti vārdi, to nozīmei pamazām izmainoties. Brīžam vairāk, brīžam mazāk uztverami autorei izdevies radīt dažādas ainavas – atsevišķi dzejoļi paģēr ilgstošu iedziļināšanos, lai tekstā ietvertais mirkļa attēlojums nolasītos. Pirmajā daļā bieži paradījās tādi vārdi kā “putni”, “vējš” un “jūra”. Tie ir vārdi, kas gribot negribot saistās ar distanci, ilgām, aiziešanu. Pēdējā daļā – “cigaretes”, “sirds” un “mīlestība”, kas, tieši pretēji, saistās ar tuvību, apzināšanos, klātesamību. Arī kopumā, krājumu lasot, šķita, ka, jo tuvāk tā beigām, jo tuvāks šķiet autors.

Krājumu caurvij pagātnes motīvi: “šajā vārtu rūmē sen nedzīvo / jaunie cilvēki” (71. lpp.); “irztaliņas gar ceļa malu / kā sapņi pilni ar veļiem” (21. lpp.). Tomēr tā nav vienkārši gremdēšanās pagājušajā, drīzāk jau centieni ar to sarast vai vismaz neļaut tam iespaidot tagadni. Neuzticību atmiņai, šķiet, pauž šīs rindas: “lēna ekspozīcija ļauj ieraudzīt / to kā tiešām krīt ēnas” (26  lpp.) – un: “kā lata sieva es zināšu [..] cik atskatīties ir bīstami” (65. lpp.). Šis atmiņu motīvs sasaistās ar krājumā valdošo samierināšanās un pieņemšanas motīvu.

Krājuma sākumā un beigās ir Jāņa Murovska sietspiedes tehnikā veidotas ilustrācijas no sērijas Netveramie procesi, savukārt daļu ievados ir atveidoti dzejoļu fragmenti. Tie vedina domāt, ka izceltajiem fragmentiem jāpievērš papildu uzmanība, un, krājumu izlasot, nudien šķiet, ka tie norāda uz atslēgas elementiem. Tie ir sieviete soļo gar jūru, augusta beigas un zem dievmātes apmetņa sēžam.

Jūras tēls pirmo reizi parādās dzejolī dusmas un asaras… (11. lpp.) kā kaut kas, kas iztraucē mieru; kaut kas, ko nevar ietekmēt; atliek “tikai saraudāt dusmīgu slapju un sāļu”. Tomēr dzejolis dažas lappuses tālāk, kad “ar visu savu mierīgo namu es pagriežos uz jūras pusi” (23. lpp.), liek domāt par samierināšanos ar neparedzamo, kas pastiprinās nodaļas pēdējā dzejolī: “sieviete soļo gar jūru / vējš viņai vicina rokas” (26. lpp.). Augusta tēls krājumā parādās vairākas reizes, šķietami iezīmējot atvadīšanos, pāreju; galu galā – vasaras beigas. Viscaur krājumam jūtama šī atvadīšanās. Arī krājumā vietām sastopamās atsauces uz dažādiem baznīcas tēliem raisa asociācijas ar zaudējuma pieņemšanu (“lilijas ir noziedējušas” (23. lpp.)) vai vēlmi atrasties drošībā (“zem dievmātes apmetņa sēžam / un drusku pasildām rokas” (74. lpp.)). Šie trīs motīvi nosaka krājuma toni – samierināšanos ar zaudēto, esošo un visu, kas tam pa vidu.

Varu piebalsot Signei Viškai, kura sarunā ar Rupenheiti 12. jūnija Bron-hītā min, ka viņai šis krājums liek domāt par rudeni. Kā jau minēju iepriekš, vairākos dzejoļos atkal un atkal tiek pieminēts augusts, kas, kā jau pēdējais vasaras mēnesis, sevī ietver arī rudens tuvošanos, iezīmē pāreju. Tā parādās krājumā atkal un atkal – pāreja no distancēta vērojuma uz klātesamību; pāreja no atmiņām uz tagadni.

Savdabīgs ir Rupenheites liriskais “es”, tam par iemeslu varētu būt mainīgie skatpunkti, t. i., dažkārt “es” ir ļoti klātesošs un pasaule tam apkārt ir skaidrā, noteiktā attiecībā pret to, bet citkārt “es” it kā saplūst ar pasauli kopā, tas vairs nav nošķirams no tās, tam nav savas vietas. Arī es kā lasītāja brīžam jutos attapusies vietā, kas man ir nepazīstama un sveša, savā ziņā beznozīmīga tā iemesla dēļ, ka man tur nemaz nebija paredzēta vieta. No otras puses – tā man arī netika apsolīta. Dzeja kā tāda nav devusi solījumu būt saprotamai. Pārmērīga tiekšanās ik vārdam piešķirt padziļinātu nozīmi bieži vien ir lieka un piešķir veltu smagumu un duļķainību tam, kas patiesībā bijis itin viegls un skaidrs.

Līdzīgi man bija ar dzejoli tas tikai murgs… (41. lpp.), kuru lasot taujāju pēc palīdzības draudzenei, cenšoties saprast, kas ir “kristāmkleitiņa” un kāpēc neviens neko nevar darīt, kamēr tā lido. Viņa man atbildēja, ka dzejolis tomēr sākas ar rindiņu “tas tikai murgs”, kas liek domāt, ka dzejolis ir par sapni. Un sapņos tomēr var notikt daudz kas šķietami nesaprotams, tāpēc varbūt man nevajadzētu censties tajā ieskatīt ko vairāk. Taču nereti gadās dzirdēt no pašu dzejnieku mutes, ka viņi tikai pēcāk ir savos dzejoļos pamanījuši ierakstītu kaut ko tādu, ko viņi paši apzināti nemaz nav centušies pateikt. Galu galā – autors ir miris un lasītājs ir atstāts ar dzeju vienatnē.

Recenzijas noslēgumā par šo krājumu man ir sakāmas trīs lietas: (1) tas ir iekšēji ļoti saskanīgs, un, pat ja atsevišķus dzejoļus man “saskatīt” bija grūtāk, krājuma kopīgā noskaņa arī tiem piešķīra tādu kā intuitīvi sajūtamu “dvesmu”; (2) tajā rodamie motīvi kā labā muzikālā kompozīcijā skaisti sabalsojās cits ar citu; (3) šos dzejoļus vislabāk ir lasīt balsī; lasīt vairākas reizes pēc kārtas; lasīt no viena vāka līdz otram un tad atkal no sākuma – ar katru nākamo lasīšanas reizi atklājas arvien jaunas, iepriekš nepamanītas nianses.