— skudru slīcināšana

 

Vītauts Stankus (Vytautas Stankus) ir līdz šim latviešu valodā neatdzejots talantīgs lietuviešu dzejnieks. Viņa ekspresīvajos lasījumos dzejas izslāpušajiem nepietiek vietas, bet otro autora grāmatu lietuvieši atzina par 2014. gada labāko sniegumu dzejā. Uz jautājumu, kad dzeja viņam kļuvusi svarīga, Vītauts atbild: “Reiz mašīnas vējstiklā ietriecās spāre un iestrēga starp stiklu un tīrītāja slotiņu. Visu atlikušo ceļu skatījos uz viņas kājām, kas raustījās vējā. Toreiz biju devītklasnieks.” Piedāvāju dzejoļus no Vītauta trešās un jaunākās grāmatas skudru slīcināšana (skruzdžių skandinimas, 2016), kur poētiski eksperimenti mijas ar klasiskām vārsmām, tādējādi pierādot, ka lietuviešu valoda ir piemērota ne tikai lirikai.

Atdzejotāja

 

likantropija

The lady in red is dancing with me.
Chris de Burgh

viss sākās ar sajūtu,
it kā es pa caurulīti rītu betonu

bet varbūt mazliet agrāk –
ar monotonu dunēšanu visapkārt,
it kā tūkstošiem ogļraču
aizgruvušā šahtā mēģinātu izlauzties

pulsējoša saules atblāzma,
atceros: lipīgs siltums
uz manas sejas

pienāk melnā tērpusies sieviete
un nogriež man nabassaiti,
vienīgi viņai nav šķēru, viņa
griež ar pirkstiem: zzpt, zzpt

pienāk baltā tērpusies sieviete
un paziņo man, ka koki
mainījuši krāsu, bet vilks,
kura vēderā esam, nav vesels.
man liekas, viņa nav pie pilna prāta

pienāk melnā tērpusies sieviete,
jautā, vai drīkst peldēties,
nezinu, vai drīkst peldēties, es
ceļu pili, kur
mēs abi dzīvosim

pienāk baltā tērpusies sieviete
un atzīstas, ka viņai patīk naktī peldēties
ezerā kailai, saku, ka man ir
pilna vanna ūdens, bet
tas, liekas, nav tas pats

pienāk melnā tērpusies sieviete
un tik silti pasmaida, it kā
mēs būtu seni draugi, tā,
ka asaras sariešas, it kā mēs būtu
pienāk baltā tērpusies sieviete
stāsta, ka redzējusi, kā mežmalā
vīrietis ar zobiem un nagiem plosījis vilku,
smaidu, aiz muguras slēpju savas ķetnas

pienāk melnā tērpusies sieviete,
kādu laiciņu runājamies par šo un to
diezgan garlaikoti, un viņa nožāvājas,
neaizsegusi muti, – pamanu,
ka viņas rīkle ir pilna ar zirnekļiem,
pamanu, ka viņa visa
ir vien zirnekļu un tīklu pika

pienāk baltā tērpusies sieviete,
saka, ka ir laiks dzert zāles, es
viņai neuzticos, pēc drebošajām rokām redzu,
ka viņa ir aktrise vai lūšu dresētāja

pienāk melnā tērpusies sieviete,
nesot rokā degošu lāpu,
un triec to man zobos,
tikai nav nekādas lāpas

pienāk baltā tērpusies sieviete,
guļas manā gultā, apskauj un jautā
vai šodien ļoti piekusi, mīļais?
klusēju, esmu atradinājies runāt ar mirušajiem

pienāk melnā tērpusies sieviete
un palūdz glāzi ūdens
es arī esmu ūdens, viņa nesaprot

pienāk baltā tērpusies sieviete,
saka, ka redzējusi, kā mežmalā
vilks saplosa meiteni melnā
kleitā virs ceļa.
viņas drēbes ir ar kaut ko notašķītas

(lipīgs siltums uz manas sejas)

pienāk melnā tērpusies sieviete
un noguļas blakus, mēs ēdam vīnogas,
viņa saka, ka tagad grūti atrast
vīnogas ar kauliņiem, es
priecājos, ka paspēju uz grīdas
ar krītu uzzīmēt gultas taisnstūri un
divus kvadrātainus spilvenus

pienāk baltā tērpusies sieviete
un paziņo man, ka vilks,
kura vēderā esam, ir mainījis krāsu,
bet koki nav īsti veseli

pienāk melnā tērpusies sieviete,
saka man, ka viss ir beidzies,
ka tā dzīvot nevar, ka
tā pastāvīgā dunēšana viņai
uzdzen migrēnu, viņas basās pēdas saka šļop, šļop
varbūt tev ir krīta gabaliņš, jautāju

pienāk sieviete un izstiepj sažņaugtu
plaukstu, citu pēc cita viņa atlaiž pirkstus –
viņas rokā – vilka sirds,
tikai nav nekādas sievietes un
nav viņas pirkstu, vienīgi asinis, es

es meklēju tevi

 

labirints

no upes mēs miroņus vilkām un rakām
tiem bedres un skrējām tad mājup

un skrējām mēs kociņus apcirpt
un griezāmies mājup tad paēst

un skrējām uz tirgu un pirkāmies sēklas
un sējām un griezāmies mājup tad paēst

un skrējām uz dārziņu aplaistīt gurķus
un skrējām mēs mājup lai ēstu

un skrējām mēs lūkot vai miroņi dīgst
un skrējām mēs mājup tad paēst

un skrējām uz ielas glābt gliemežus
un skrējām mēs mājup un ēdām

un skrējām pie upes un nesām līdz laivu
un skrējām mēs mājup tad paēst

un šķīvji bij vienmēr mums tukši
un mēs ēdām

 

ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli

gribu visu, kas kaitē, visu,
kas ir nepareizi, gribu čipsus, alu,
žāvētu sieru, žāvētas cūkas ausis, cūkas kāju,
cūkas, nejaušus dzimumsakarus,
gribu drebēt kā lapa, tad rīt
sniegu ar granti, pēc tam brīnīties, kāpēc
starp zobiem čirkst, gribu pudeli
Džeka, vienu malku no kakliņā iebāzta salmiņa,
lai viskijs varētu elpot, jo kāds
iebāza salmiņu manā rīklē, lai es varētu gribēt
visu, kas kaitē, visu, kas ir grauzdiņi
ar sieru, cauraudzītis, steiks, smalkmaizītes ar karameli,
vītināta vēršgaļa, makaroni ar gaļu, ar malto gaļu, ar sieru,
ar sēnēm, vistu, jērs, vista,
glāze ūdens, piena, eļļas, mašīneļļas,
uguns, gribu drāzties, nopisties beigts
un, nokāpis ellē, tur sacelt revolūciju
kā pienākas – ar karogiem, himnām un dejām,
un dejām, dziesmām, neķītrām anekdotēm,
tad pārcelties otrā pusē, tad celties uz darbu,
tad, lai kāds izvilktu salmiņu

 

20 frāžu ar paskaidrojumiem

1

– jau rudens.
Tas nozīmē: auksts, būs vēl aukstāks; ir laiks aizbāzt logu spraugas, ir laiks nerunāties, rakstīt

 

2

– manas mājas durvis tev vienmēr ir atvērtas.
Tas nozīmē: esmu vientuļš

 

3

– jums vēstule.
Tas nozīmē: lai arī kāds nelietis tu būtu, kāds tevi vēl atceras; tā dažkārt gadās – rudens

 

4

– nomira Čorts.
Tas nozīmē: kad bēres? kur izvadīšana?
pa cik metamies? vai kāds aizvedīs?

 

5

– domāju, ka būtu labi pēc pusdienām pastrādāt.
Tas nozīmē: neko, vispār neko nedarīšu

 

6

– šķiet, nocopēju zivteli.
Tas nozīmē: patiesībā nevis tu viņu nocopēji, bet viņa tevi, bet tu to pat neapjēdz; vari tikai turēt aizdomās, kamēr viņas smiekli piepilda istabu ar maigu gaismu un tevī kaut kas griežas otrādi

 

7

– bet tu lasīji: “Vai androīdi sapņo par elektriskām aitām?”
Tas nozīmē: filma nestāv klāt grāmatai

 

8

– oho, kāds uzpucējies!
Tas nozīmē: viņa drēbes ir neticami lieliskas

 

9

– mans kompass droši vien sabojājās.
Tas nozīmē: virziens nekad nemainās, lai kurp arī ietu – tu vienmēr ej uz ziemeļiem; citiem vārdiem – ikvienas durvis ved pie citām durvīm

 

10

– paskat, cik skaisti…
Tas nozīmē: nekā pārāk skaista šeit nav, riet saule, tas arī viss; toties nav nekā skaistāka par viņas basajām pēdām

 

11

– panāc tuvāk.
Tas nozīmē: gribu tev pieglausties

 

12

– Toms ir reanimācijā.
Tas nozīmē: guļ pieslēgts, saspraudīts ar katetriem, ar caurulītēm nāsīs, ar caurulītēm vēderā, cerēsim, atlabs, ja ne – nav pirmā reize

 

13

– mēs jums piezvanīsim.
Tas nozīmē: nepiezvanīs; kopumā pēdējā laikā neviens nezvana, neesi interesants sarunu biedrs, nekam nederīgs draugs, slikts mīlnieks, neaptēsts lempis; esi gandrīz miris

 

14

– … …
Tas nozīmē: gribu tevi apskaut, bet man trūkst vārdu

 

15

– šis tev.
Tas nozīmē: roze reizēm ir vienkārši roze, un nekādas te metaforas

 

16

– nevaru atrast sev vietu.
Tas nozīmē: a) paģiras; b) sirds; c) viņas smiekli piepildīja istabu; d) cits

 

17

– šoreiz viss būs citādi.
Tas nozīmē: šoreiz viss būs tāpat

 

18

– bijām Antakalnī.
Tas nozīmē: apciemojām Tomu, aizvedām puķes, paklusējām

 

19

– nav nekā skaistāka…
Tas nozīmē: nav nekā

 

20

– velc, pelīte, saldu miegu.
Tas nozīmē: guli rāmi, es tevi sargāšu

 

21

– jau rudens.
Tas nozīmē: tuvojas ziema.

 

inklūzija

mēs gājām cauri parkam, un tad likās,
ka ir rudens, pasaule pil, lietavas,
un lapas zem tavām kājām,
un parku klāj…

nu, ja godīgi, tad
nekas parku neklāja, to
es tāpat pateicu, lai būtu skaisti,
jo dažkārt gribas

lai būtu skaistāk, nekā ir,
šādu tādu noslēpumu, kā, lūk, tur tā
migliņa, dūmaka, krītošā lapa, lapsēns,
skat – viņa austiņas pavīd mazas
tur, aiz tā parka, aiz mirāžas

un, taisnību sakot, – man nebija
nekādas vēlmes pastaigāties pa parku,
un, atklāti runājot, – gribēju gulēt gultā,
bet nojauta teica, ka ceļš

uz gultu ved cauri parkam, tāpēc
pacietīgi jāpagaida un jācer,
ka ejot samirks tavas kājas,
tad varbūt iesim ātrāk,
tad varbūt tev vajadzēs

novilkt apavus, jo drausmīgi gribas,
lai tu novilktu, lai tev iekristu kāds
akmentiņš vai vēl kas, tad
tev būtu jāieķeras, būtu jāatbalstās

pret mani, bet

mēs gājām cauri parkam un likās,
ka ejam cauri parkam un ir gana,
lūk, šādi divatā iet pa parku decembrī,
un neko citu negribas, jo ir ziema

un neko pat nevajag sacīt, viss
pats par sevi ir it kā skaidrs, novizējusi
dziestošas dienas uguns lāsīte

iekrita tavos matos, ievēlās
šai parka dzintara cellē
– vai piekusi? – jā, piekusu, mazlietiņ

 

No lietuviešu valodas atdzejojusi Emija Grigorjeva