— Par literatūras bioloģisko daudzveidību

Piezīmes no mana mazā observatorijas torņa¹

2017. gada vasarā es septiņas nedēļas viesojos Potsdamas Klimata pārmaiņu pētniecības institūtā. Institūts, ko ikdienā sauc par PIK, atrodas vecās astronomiskās observatorijas ēkās vītoliem noaugušā Telegrafenberga galā, un tajā atrodas arī slavenais Einšteina tornis – balta ēka ar apaļām sienām, kas projektēta ekspresionisma garā un nosaukta Alberta Einšteina vārdā, jo viņš tur kādu laiku nodevās pētījumiem. Man pašam tika dota iespēja strādāt Kleiner Fotorefraktor jeb mazajā observatorijas tornī, miniatūrā galvenās ēkas versijā, ar uzdevumu domāt par iespējamo dialogu starp literatūru un zinātni klimata pārmaiņu laikmetā.

Neviens nešaubās par PIK zinātnieku nozīmi visā pasaulē. Tie, kas strādā, kartējot un analizējot dažādu dabas parādību reakcijas uz globālo sasilšanu, to dara, cerot, ka viņu darbs abās Zemes puslodēs gan ar konkrētiem objektiem – okeāniem, ledājiem un smiltājiem, kalnu virsotnēm un ielejām –, gan ar digitālās fizikas modeļiem, kurus viņi ir izstrādājuši savos superdatoros, neredzamos draudošos spēkus padarīs taustāmus un uztveramus tiem, kuriem draud briesmas: plašai sabiedrībai un valstu un lielu uzņēmumu vadītājiem. Bet, tā kā PIK dabaszinātnieki ir sākuši ilgoties pēc cilvēku aizsargreakcijas (un pat ir sākuši šaubīties par to, vai cilvēka dzimumam vispār piemīt spēja reaģēt uz tās izzušanas draudiem), viņi aicina sadarboties ar dzejniekiem un māksliniekiem, to sabiedrības grupu, kas gadsimtu gaitā par savu uzdevumu ir izvirzījusi arī apslēptā celšanu dienas gaismā, lai tas kļūtu redzams cilvēka acij.

Viena no pirmajām domām, kas man ienāca prātā, kad pieņēmu ielūgumu uz Potsdamu, bija izraudzīties sev par pavadoni un padomdevēju kā garīgās, tā pasaulīgās lietās 19. gadsimta dzejnieku un dabaszinātnieku Jonasu Halgrīmsonu. Jonass ir islandiešu tautas dzejnieks, un viņš vairāk par visiem citiem ir aicinājis savus tautiešus saskatīt skaistumu varenajos dabas spēkos, kas sendienās bija izveidojuši salu, kurā apmetās vikingi, un joprojām mocīja viņus ar nejaukiem laika apstākļiem un jaudīgām zemestrīcēm. Jonasa Halgrīmsona dzejā zinātniskais uzskats par dabas būtību sadzīvo ar poētisku pazemību tās varenā spēka priekšā. Ikkatrs izjūt savu niecīgumu, saskaroties ar Radītāja darbu, kas vienlaikus ir postošs un cildens, kā plīvurs krīt pāri Radītāja sejai un atspoguļo to, ko Viņš radījis pēc sava tēla, pēc savas līdzības:

Mūžīgi sniegi krīt acīs man,
Dienvidos, rietumos čab un skan,
arī austrumos redzu to pašu,
Saņemies, cilvēk! Nezaudē dvešu.

Sniegs visur, J. H.

Blakus visai Jonasa Halgrīmsona kolekcijai uz sava galda nelielajā observatorijā es sakārtoju vēl vairākas grāmatas, kuras man likās noderīgas: Tomasa Ligoti darbu Sazvērestība pret cilvēku rasi,² Jūdžīna Tekera Šīs planētas putekļos: filozofijas šausmas (1. sēj.),³ Donnas Haravejas Paliekot nemierā: starpsugu attiecības ktulucēnā (eksperimentālas pazīmes).⁴ Tās visas ir grāmatas, kas tieši aplūko cilvēka dzimuma radīto pašapdraudējumu un apstākli, ka, tiklīdz tas būs pazudis no dzīvās pasaules, neviens tam pakaļ neraudās. Tikai cilvēks pats zina savas sugas vērtību, un viņam pašam ir jācīnās par savu eksistenci – pašam pret sevi – ar tiem pašiem cilvēka inteliģences rīkiem, kas ir viņu apdraudējuši. Es paņēmu līdzi arī Elēnas Siksū Medūzas smieklus,⁵ kas ir klasisks atgādinājums par to, ka mums ir iespēja atjaunot savu valodu un domāšanu, atrodot sevī jaunus iedvesmas avotus vietās, kuru nav kaitēkļu, patriarhāta/kapitālisma kartēs.

Drīz sapratu, ka manā projektā, tā teikt, ir divi uzdevumi. Pirmkārt, man bezbailīgi nācās iepazīties ar PIK zinātnieku – fiziķu un biologu – pētījumu rezultātiem par klimata pārmaiņu sekām un nākotnes prognozēm par dzīvi uz Zemes. Otrkārt, bija jāatrod veids, kā atsaukties uz PIK aicinājumu man kā rakstniekam darīt visu, lai glābtu pasauli. Abi prasīja zināmas pūles. Ir viegli padoties, ņemot vērā faktu, ka cilvēku uzvedība pēdējo trīssimt gadu laikā ir tik ļoti kaitējusi ekosistēmai, ka mūs sagaida jauna dzīvnieku un augu masveida izmiršanas ēra (šī uzvedība sakņojas Rietumu izlaupīšanas mehānismā, koloniālismā un privilēģismā, runāsim jau skaidru valodu!). Pēc šīs padošanās seko bezspēcības apjauta, neticība tam, ka viena cilvēka literārā daiļrade var kaut ko mainīt – neatkarīgi no tā, cik augstās domās viņš ir par sevi un savu darbu. Turklāt es izjutu arī dzejnieku vairākumam raksturīgo veselīgo spītību, kas uznāk ik reizi, kad viņiem mēģina diktēt, kas viņiem jādara, vai norādīt uz mūsdienās aktuāliem vai pat degošiem jautājumiem, lai cik maigi tas tiktu darīts, lai cik spiedīga būtu vajadzība.

Aizgāju paklausīties kāda Telegrafenbergas profesora lekciju ar nosaukumu Jaunumi pagrieziena punktos (The Latest News of the Tipping Points). Tur viņš aplūkoja dažādas dabas parādības, kuras jau nopietni ir ietekmējusi zemeslodes sasilšana, laika apstākļu sistēmas, aisbergus, sāļ- un saldūdens ezerus un okeānus, bet termins “pagrieziena punkts” attiecas uz brīdi, kad pārmaiņas, ko tas apzīmē, kļūst neatgriezeniskas. Kad ledāja masa, kas sedz Grenlandi, būs izkususi līdz noteiktai robežai, tā vairs nespēs sevi uzturēt un kušana būs pilnīga, Grenlandes ledājs izzudīs, un tas notiks ātrāk, nekā paredzēja vispesimistiskākās prognozes. Tieši šāda informācija laupa islandiešu dzejniekam drosmi vai “sparu” (hreysti), kā raksta Jonass Halgrīmsons. Jā, lielais jautājums ir – kas vēl ir vajadzīgs, lai cilvēce sasniegtu “pagrieziena punktu”? Kas liks cilvēkam atjēgties, ka klimata pārmaiņas un no tām izrietošā zemeslodes sasilšana ir tik acīmredzama, ka ir jārīkojas, lai to apturētu, ir jādara viss iespējamais, lai palēninātu izmaiņas un sniegtu līdzjūtīgu palīdzību tiem, kuri to dēļ jau piedzīvo katastrofas? Jo liela problēmas daļa, protams, ir tas, ka sabiedrības, kuras visvairāk ir vainojamas šai nelaimē, joprojām ir tās, kuras vismazāk izjūt tās sekas. Bet ļaudis, kas dzīvo Zemes nomalēs, pie poliem, tā sauktie iezemieši, vai vietās, kur izdzīvošana ir atkarīga no jūras līmeņa, nokrišņu daudzuma lietus sezonā, tādu dabisku pamatorganismu kā koraļļu rifu vai mežu nāves, jau tagad cīnās ar sekām – kariem, badu un bēgļu krīzi.

Kad neilgi pēc ierašanās Potsdamā satikos ar PIK direktoru Joahimu (“Džonu”) Šellnhūberu, mēs apspriedām, kā ikvienam rakstniekam būtu jāizturas pret pārmaiņām pasaules ainā, neatkarīgi strādājot un pārdomājot tās caur literatūras prizmu. Viena lieta ir rakstīt avīžrakstus un esejas vai runāt sapulcēs un plašsaziņas līdzekļos, bet pavisam cita – radīt literatūru, kur šis jautājums (piemēram, gaidāmais pasaules gals vai līdzīgas parādības) eksponēts dialogā ar literatūras vēsturi vai apcerēts lielās poēmās vai īsos dzejoļos, romānos un lugās, raugoties uz šīs vēsturiskās būtnes Homo Narrans⁶ pirmsākumiem. Un mēs bijām vienisprātis, ka vārda māksla un dabaszinātnes ir māsas, daba pati par sevi, cilvēks dabā un cilvēka daba, gan šodien, gan agrāk ir bijis un ir temats, kam pievēršas abas.

Nesen mēs uzzinājām par kādu zinātnes jaunatklājumu – ir naktstauriņi, kas barojas no mazu putniņu asarām. Tie pavisam klusu pielido pie gulošajiem putniem, vieglītiņām nosēžas uz to spalvainās galvas, pabāž snuķīšus zem plakstiem un kārtīgi padzeras, šos putnus neuzmodinot. Es teicu doktoram Šellnhūberam, ka man nav šaubu – šis atklājums jau ir nonācis dažos no tūkstošiem dzejoļu, kas ir sacerēti pēc tā paziņošanas. Varbūt kāds no tiem izraisīs revolūciju mūsu domāšanā? Viņš teica, ka ar to vien būs par maz.

Kā jau teicu, 2017. gada vasaru pavadīju mazajā observatorijas tornī Potsdamā, domādams par rakstnieka lomu klimata pārmaiņu, globālās sasilšanas laikmetā, kad šo pārmaiņu postošā ietekme uz cilvēka dzīves telpu un izdzīvošanas izredzēm kļūst aizvien manāmāka.

Tuvojoties manas viesošanās beigām, es saņēmu grāmatu Reliģija vides un klimata pārmaiņās. Ciešanas. Vērtības. Dzīvesveids ⁷, ko rediģējis norvēģu teologs Sigurds Bergmans un PIK pētnieks Dīters Gertens. Kā norāda šīs grāmatas nosaukums, tajā aplūkota dažādu reliģiju attieksme pret draudiem, ar kuriem saskaras Zeme, sākot ar pāvesta vēstuli Laudato Si’, kurā pāvests Francisks aicina katoļus uzņemties atbildību par dabu, kuru Dievs uzticējis cilvēkam, un izrādīt mīlestību uz savu tuvāko, jūtot līdzi dabas katastrofu upuriem – kad pāvests prezentēja šo vēstuli Vatikānā, viņam pie labās rokas sēdēja Dr. Džons Šellnhūbers, un tas bija skaidrs signāls, ka Māte Baznīca šajā ceļā runā vienā balsī ar zinātni, – un beidzot ar ASV (pat jūsmīgi) eshatoloģiski noskaņoto Vasarsvētku draudžu locekļu (pentakostu) nevēlēšanos atzīt zinātnisku pētījumu rezultātus. Grāmatā arī stāstīts par to, kā sahu (jakutu) teoloģiskais pasaulskatījums ziemeļaustrumu Sibīrijā mainās līdz ar pārmaiņām gadalaiku ritumā, kuru dēļ šīs tautas zaudē tradicionālos iztikas līdzekļus, kas vajadzīgi, lai izdzīvotu uz apdzīvotās pasaules robežas.

Tā kā šīs grāmatas saturs sakrita ar visu pārējo, ko biju lasījis, skatījies, dzirdējis un pārdomājis, es beigās nonācu pie šāda secinājuma.

Tikai ieliekot literatūru ekoloģiskajā veidnē, mēs varam saprast, kas rakstniekiem ir jādara, lai glābtu zemi un cilvēci. Šai ekoloģiskajā veidnē mūsu darbs parādās kā organisks veselums, kas aizsniedzas līdz cilvēces pirmsākumiem. Dažreiz literatūra tiek stāstīta mutvārdos vai izdziedāta, dažreiz spēlēta uz skatuves vai rakstīta – it bieži valodās, kuras runā daudzi, bet vēl biežāk valodās, kuras runā vien nedaudzi. Literatūra ir kā viena būtne, kas nemitīgi mainās atkarībā no satura un apstākļiem, gan spilgtākajās, gan slēptākajās izpausmēs, bet visos laikos tai ir nozīme pašu literatūras kopēju izdzīvošanā.

Vienkārši sakot, mums kā literatūras lauka arājiem šai klimata pārmaiņu laikmetā tā vai citādi ir jānodrošina, lai literatūrai būtu droša vieta cilvēka eksistencē. Kopā mēs esam atbildīgi par literatūras ekosistēmu kopumā neatkarīgi no tā, vai runa ir par vides aizstāvju vārda brīvību Urugvajā, par dzejnieku vārda brīvību Ķīnā, par bēgļa gaitās devušos Sīrijas rakstnieku piekļuvi jauno mītnes valstu literārajai kopienai, par dalītu (“nepieskaramo”) bērnu iespējām mācīties lasīt Džaipūrā, par paiutu (Paiute) valodas saglabāšanu Nevadā vai par bibliotēkas saglabāšanu Timbuktu. Mēs katrs pats varam spriest, vai savā daiļradē vēlamies skaidri vai slēpti rakstīt par draudošajām katastrofām.

Ne tikai dabaszinātnēs, bet arī literatūrā ekoloģiskā domāšana ļauj hierarhiski novērtēt dažādus ekosistēmas aspektus. Mirstošajā sahu (jakutu) nostāstā par zili plankumaino ziemas vērsi ar nosarmojušiem milzu ragiem var būt ielikta doma, kas mums visiem jāpatur prātā, ja gribam izdzīvot kā suga, – kad aiziet bojā naktstauriņš, kurš dzer mazu putniņu asaras, arī meža izzušana vairs nav aiz kalniem.

No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš

1. Sjón. Um lífrænan fjölbreytileika bókmenntanna — Minnispunktar úr litla stjörnuskoðunarturninum mínum. Pirmpublicējums žurnālā Wespennest #176 2019. gada 5. jūlijā.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Thomas Ligotti, The Conspiracy Against the Human Race  (atpakaļ uz rakstu)
3. Eugene Thacker, In the Dust of this Planet: Horror of Philosophy (Vol. 1)   (atpakaļ uz rakstu)
4. Donna Haraway, Staying with Trouble: Making Kin in the Chthulucene (Experimental Futures)   (atpakaļ uz rakstu)
5. Hélène Cixous, Le Rire de la Méduse  (atpakaļ uz rakstu)
6. latīņu val. – stāstošais cilvēks  (atpakaļ uz rakstu)
7. Religion in Environmental and Climate Change. Suffering. Values. Lifestyle, ed. Sigurd Bergmann and Dieter Gerten  (atpakaļ uz rakstu)