kritika

— Gaišzilā pils

Andrejs Vīksna

19/07/2021

Viņš raksta par notikumiem, kurus citi kaunētos stāstīt pat tuviem draugiem, un caur šo grēku izsūdzēšanu lasītājam Bargais top tīrs, un, uzklausot Bargā grēksūdzi, tīrs top arī lasītājs.

Par Riharda Bargā romānu Nemodernās Slampes meitenes (Aminori, 2021)

Varbūt pats to nenojauzdams, Nemodernās Slampes meitenes Rihards Bargais ir rakstījis vismaz 14 gadu. Sarēķināt nav grūti – pirmās tenkas žurnālā Karogs tika publicētas 2007. gadā, tad sekoja visādas plaši zināmas klapatas, kuru dēļ grāmatā tās iegūla tikai piecus gadus vēlāk. Tad – atkal klusums, līdz 2017. gadā iznāca Plikie rukši. Atceros, vēlāk dusmojos, jo Bargais par grāmatu nesaņēma LALIGABU, kaut, manuprāt, bija pelnījis – tas bija pēdējais gads, kad prozā dominēja vēsturisko romānu cikls. Tagad labākais no Tenkām un Plikajiem rukšiem ir sakausēts kopā, papildināts, uzlabots un pārdzimis romānā Nemodernās Slampes meitenes. Iespējams, nākamgad manas dusmas tiks nolīdzinātas (lai gan tepat jau klauvē arī nākamais vēsturisko romānu cikls).

Struktūras ziņā Slampes meitenes cieši līdzinās Plikajiem rukšiem – salipinātas no dažāda garuma pastāstiņiem, kas kārtoti pēc tematiskās līdzības, aptuvenas hronoloģijas un noskaņas kontrasta, Slampes meitenes ved lasītāju no varoņa nāves līdz piedzimšanai un laikam vēl pirms tās, pa ceļam izmetot loku ne vien caur Slampi, Liepāju un Rīgu, bet arī koncertiem, bohēmu, garīgo semināru, attiecību un augšanas sāpēm, dažādiem darbiem, nedarbiem un draudzībām. Lasot Slampes meitenes, var nekļūdīgi just, ka teksti tapuši daudzu gadu garumā, jo fragmentu stilistika ir krietni atšķirīga – te ir anekdotes, gandrīz filozofiskas apceres, fabulas, atmiņu sižeti, drūmi attiecību stāsti ar Vinnija Pūka varoņiem un galu galā arī tenkas.

Lasot vairākkārt mēģināju piemeklēt kādu jēdzīgu apzīmējumu visam šim raibajam kišmišam, kas man nesaprotamā veidā tomēr pamanās noturēt līdzsvaru un harmoniju, bet trāpīgāko apzīmējumu jau ir atradis pats Bargais – šī grāmata ir praida parāde, dzīves svinības, kas nebeidzami pārsteidz pašu varoni (“manas halucinācijas ir mierīga, vienkārša pasaule”), bet labākais veids, kā tikt galā ar sāpīgo, kaunīgo un neērto, ko tomēr gadās piedzīvot, ir smieties, atrast skaisto (īsto?), piekopt radikālu atklātību un pieņemšanu, līdz “beigās būs balle lielā, gaišzilā pilī ar plašām zālēm, un mēs lēksim galopā cauri tām zālēm viens otram pretī, visi kopā, un nenogursim, un mainīsimies pāriem, laimīga seja aiz laimīgas sejas, un nebeigsies sejas, un nebeigsies zāles, un nebeigsies mūsu priecīgais kankāns, un mēs paši nebeigsimies”. (Starp citu, vai gaišzilā pils nav šī pati gaišzilā grāmata?)

Pēc Slampes meiteņu iznākšanas Bargais intervijās stāstīja, ka šis cikls nu ir noslēdzies un vēlreiz pie pārrakstīšanas viņš neķersies. Es mazliet ceru, ka tā nav taisnība – pirmkārt, ir fascinējoši vērot, kā acu priekšā top grāmata, jo viena darba vairākas redakcijas līdz lasītājiem nemaz tik bieži nenonāk. Otrkārt, es nespēju iztēloties Bargo rakstām citādi. Romāna sākumā pašsaprotamu iemeslu dēļ ir ievietota atruna “visi cilvēki un notikumi ir izdomāti un ir tikai atspulgs deformētā apziņā”, tomēr Bargais latviešu prozā ir uzskatāmākais un ekstrēmākais piemērs tam, kā literatūra izriet no autora dzīves un pieredzes. Nojaušu, ka apzināti sadomāto un atmiņu pārstāstā nejauši sagrozīto notikumu procents romānā ir gana liels, taču cauri fikcijai spiežas realitātes kontūras, liekot Bargo iedomāties kā tādu performanču mākslinieku, kura dzīve ir teksts, līdz pēdējam žargonvārdiņam slīpējams stāstu krājums, bet atmiņā visi viņa stāsti eksistē vienlaicīgi un turpina cits citu nebeidzami mainīt, tāpēc pēdējais punkts nav pieliekams un varam neuztraukties, ka reiz pienāks brīdis, kurā par īstenību kļūs apgalvojums “ja izrakstīšu no sevis ārā visu, kas manā dzīvē noticis, es vienkārši izbeigšos”.  Dzīve ir literatūrā pārvēršama, bet literatūra ir dzīvi konstruējoša. Ne velti Bargajam pielipis dauzonīgā provokatora tēls, no kura viņš netiek vaļā jau gadiem, – tā Slampes meitenēs aprakstīta aina, kurā Bargais ar sirdsšķīstu nopietnību atsaucas Cepļa lūgumam uzzīmēt kaut ko Rakstniecības muzejam, uzgleznodams sarkano lapsiņu no bērnībā pazaudētā bloknota, bet izstādes atklāšanā smejošais viesu pulks to uztver kā vēl vienu jociņu, tā arī nespējot saskatīt (nolasīt?), ko autors gribējis pateikt.

Slampes meitenēs man neizdevās tikt vaļā no sajūtas, ka šī grāmata ir grēksūdze (vai, ja gribat kādu teoloģiski filozofisku atsauci, – atzīšanās), tāpēc atļaušos līdzās grēksūdzes dzejai patvaļīgi ieviest terminu “grēksūdzes proza”. Protams, grāmatā ir plaši aprakstītas Bargā attiecības ar pareizticību un ceļš pie Dieva, tomēr ar grēksūdzes prozu te saprotu ko tuvāku grēksūdzes dzejai. Uz domu par to mani uzvedināja kauna trūkums – Bargais nevairās tēlot sevi (vai grāmatas varoni) situācijās, kurās sāpinājis citus, uzvedies muļķīgi vai piedzīvojis īsti čornīgas lietas. Viņš raksta par notikumiem, kurus citi kaunētos stāstīt pat tuviem draugiem, un caur šo grēku izsūdzēšanu lasītājam Bargais top tīrs, un, uzklausot Bargā grēksūdzi, tīrs top arī lasītājs, caur smiekliem vai pieņemšanu vismaz uz brīdi atvadīdamies no daļas sava kauna. Šādā ziņā Slampes meitenes var uzskatīt par gandrīz terapeitisku, šķīstījošu grāmatu.

Manuprāt, grāmatas centrālā doma un vēstījums ir pieņemšana, un caur šo pieņemšanu Slampes meitenēs gluži sadzīviskā līmenī ienāk kristietība. Bargā skatiens ir pavērsts pret misfitiem, dīvaiņiem, nemodernajiem un neiederīgajiem; skaistais ir paslēpts neveiklajā, tajā, kas mēs negribam būt, kas mums nesanāk, no kā mēs nevaram izvairīties, par ko mums ir kauns. Godīgums, atzīšanās un tam sekojošā pieņemšana ir tā, kas izlīdzina, atnes mieru. Visi nemodernie un viss kaunīgais Bargajam interesē galvenokārt ikdienas un sīko, aizmirstamo sadzīves detaļu kontekstā, jo tieši tur visspilgtāk atklājas viņa varoņi (“sasmīdiniet man cilvēku un es jums uzreiz pateikšu, dzīvo šajā cilvēkā Dievs vai nē”). Šī vēstījuma un tematiskā fokusa dēļ man Slampes meitenes gribas saukt par antielitāru grāmatu – Bargajam nepatīk nekāda iztaisīšanās un izlikšanās, tur pazūd īstais, cilvēciskais un dievišķais. Tas pats attiecas arī uz valodu, kura sprakšķ visās sadzīves toņkārtās, bet nekad nekļūst par pareizo un skaisto literāro valodu. Un vēl – arī pats Bargais ir nemodernais un misfits gluži kā viņa draugi.

Te esmu nonācis līdz vietai, kur man jāpiesauc visi krāšņie pastāstiņi, kas Slampes meitenēs veltīti geju tēmai, un tādu ir daudz. Bargais, cik zinu, ir vienīgais (nu labi, vēl Ilze Jansone), kurš mūsdienu latviešu prozā nekaunas pa īstam runāt par homoseksualitāti. Šo grāmatu var mēģināt lasīt un preparēt kā geja pieaugšanas stāstu, tomēr seksualitāte ir tikai viena un ne galvenā no varoņa (sa)dzīves daļām. Tā arī netiek īsti problematizēta indivīda personības, sabiedrības vai garīgās vertikāles līmenī, tāpēc šāds lasījums sašaurinātu un deformētu romānu. (Daudz interesantāk grāmatas kontekstā būtu domāt par mīlestību cilvēku starpā vispār, jo Bargais, šķiet, norāda, ka no mīlestības mūsos rodas ļaunais un tā mūs attālina no Dieva.) Homoseksualitāti šeit piesaucu galvenokārt tāpēc, ka atceros – Andris Kuprišs reiz Bron-Hīta intervijā teica (citēdams kādu citu interviju), ka ir grāmatas, kuru izlasīšana it kā dod autoriem atļauju rakstīt noteiktā veidā un par noteiktām tēmām. Manuprāt, Bargais ar šo un savām iepriekšējām grāmatām ir atļāvis latviešu literatūrai trīs lietas – rakstīt par homoseksualitāti, tenkot un pieņemt visas nemodernās meitenes (tā ir kopdzimte).

— Saistītie raksti