— Recenzija par Tvērumu

Šis sākās ar aicinājumu nerakstīt recenziju no perspektīvas “forši, ka jaunieši kaut ko dara”. Un, lai arī jauniešiem piemīt daudzas kvalitātes, par ko mēs, pieaugušie, viņus apskaužam un ilgojamies, žurnālam Tvērums (T) piemīt kvalitātes, kas to ļauj pilnvērtīgi vērtēt pieaugušo kontekstā.

Par filosofisku žurnālu

Vispirms par filosofisku žurnālu kā fenomenu. Jaunu cilvēku filosofiskie žurnāli ir daudz retāki nekā jaunu cilvēku literārie žurnāli. Jo dzeju var rakstīt jebkurš, kam ir sirds, bet filosofija pieprasa arī zināšanas. Kad sakām “filosofisks žurnāls latviski”, tad domājam – Rīgas Laiks (RL). Kāpēc Rīgas Laiks ir filosofisks žurnāls? Vienkāršā atbilde – tāpēc, ka to veido filosofi.¹ Ņemot RL kā filosofiska žurnāla prototipu, kādus tekstus mēs RL atrodam: redaktora sleju, satura radītāju (īsi anotētu), intervijas ar ievērojamiem cilvēkiem, pārpublicējumus no pasaules preses, filosofiskus un valodiskus jokus (Šlāpina saraksts, Vardes saraksts), recenzijas par neobligātām grāmatām un filmām, vēl filosofiskus jokus.

Akadēmiskajā filosofijā tekstu (un domu) secība no sīkākā uz lielāko iet šādi (un daļēji tas saskan ar pieredzes pieaugumu filosofa ceļā: jo lielāks stāžs, jo garāki teksti): doma / ideja / izteikums -> vienkāršs arguments /siloģisms / premisas un secinājums -> akadēmiska, argumentēta eseja -> kursa darbs/studiju darbs -> bakalaura darbs -> maģistra darbs -> doktora disertācija -> pēc kā seko monogrāfijas, kolektīvas monogrāfijas, dalība rakstu krājumos un konferencēs līdz mūža galam.

No šīs skalas raugoties, Tvēruma tekstu garums un noformējums ir visvairāk līdzīgs “argumentētai esejai”. Pirmajā numurā ir astoņi pagari teksti (vidēji 7–10 lapu garumā), kur autori izklāsta savas pārdomas par noteiktu filosofisku tēmu, sniedzot arī korektas atsauces uz avotiem ar lappušu numuriem. Tas rada zināmus uztveres riskus un problēmas, liekot domāt, ka darīšana ir ar studiju laika esejām vai izvilkumiem no studiju darbiem. Korektās atsauces uz izmantoto avotu lappusēm drīzāk rada nevis iespaidu par sakņošanos tradīcijā un teiktā pamatotību, bet autora nepārliecinātību par paša domām. RL šo dilemmu ar atsaucēm (jo atsauces un konteksts filosofijā ir būtiski) risina, paļaujoties uz personīgo autoritāti (“Rītups un Tīrons tā teica”) un pozicionējoties kā dzīves filosofi, kuriem nevienam nav nekas jāpaskaidro un jāpierāda. T izvēlējies citu pozicionēšanos – ne kā elitārs dzīvesstila žurnāls, par kādu Latvijā kalpo RL, bet drīzāk draudzīgs ievads akadēmiskā filosofēšanā. Taču tas raisa minētās uztveres problēmas, lai gan kvalitātes ziņā Tvēruma materiāli ir labi (no ok līdz “ļoti labi”) un filosofiski interesanti.

Estētika un Izmisums

Tvērumam ir iznākuši divi numuri. Pirmais ar apakšnosaukumu Estētika un otrais veltīts Izmisumam. Pirmā numura panākumi ļāva izpelnīties nomināciju Kilograms kultūras balvai un audienci pie Valsts prezidenta. Estētika ir strīdīgs jēdziens. It kā tas attiecas uz mākslu un mākslas darbiem (un “skaistā uztveri”), taču dzīvē šis jēdziens tiek lietots filosofijas fakultātē, bet ne laikmetīgajā mākslā. Laikmetīgās mākslas praktiķi (mākslinieki) rada mākslas darbus, ignorējot tādus teorētiķus kā Kantu, Benjaminu, Danto u. c., savukārt kuratori (pārsvarā) piekopj diskursīvās prakses, kur netiek ievēroti elementāri kritiskās domāšanas un argumentācijas principi, veidojot “kuratoriālos tekstus” kā mozaīkveida kompozīcijas, kas sastāv no spilgtiem citātiem no dižiem teorētiķiem un aptuveniem mājieniem uz visa šī saikni ar “sociālo realitāti” un mākslas iespējām “padarīt pasauli taisnīgāku”.

Šādā rakursā Estētikas numura adresāts ir neskaidrs – mākslinieki nelasa, kuratori lasa laikmetīgās mākslas un sociālās teorijas tekstus, un filosofi ar analizēto estētikas teoriju ir pazīstami. Līdz ar to atbilstīga auditorija pirmajam numuram būtu cilvēki, kas interesējas par filosofiju un mākslu, bet ne ar vienu no tām nenodarbojas profesionāli.

Estētikas numurā iekļauti šādi teksti un autori:

Patrīcija Kuzmina par autorības un teksta tēmu, balstoties Barta iezīmētajā autora nāves problēmā. Jānis Gaņģis par intencionalitāti un zināšanu lomu mākslas (mūzikas) darba estētiskajā uztverē. Elīna Vendija Rībena par priekšmetu nozīmi katra cilvēku individuālas estētiskās telpas konstruēšanā. Emīls Zavelis par ASCII mākslu. Subjektīvi man interesantākie raksti no pirmā numura – Rinalds Onckulis par biohakingu kā estētisku vai dzīves mākslas praksi un Rūdis Bebrišs ar viegli uztveramu ievadu institucionālās mākslas teorijā (Danto, Dikijs), kas vieglāk ļauj saprast laikmetīgo mākslu un to, kā tās ietvaros noteikti artefakti un rīcības iegūst mākslas darbu statusu.

Interesi un polemisku refleksiju raisoši ir nākamie divi teksti. Sofijas Annas Kozlovas teksts par ironiju un postironiju piesaka būtisku tēmu – ironijas un tās pārvarēšanas iespējas attieksmē pret realitāti/dzīvi. Vai ironija liecina par kritiski aktīvu attieksmi vai gluži otrādi – par dekadenti sakāvniecisku? Taču postironijas definēšana, atsaucoties uz divu šveiciešu mākslinieku definīciju, nerada iespaidu, ka mums tiešām ir izdevies nokļūt postironijas laiktelpā – apejot Sokrata, Kirkegora dialektisko ironijas traktējumu un šī skatījuma kritiku.

Toma Babinceva raksts pievēršas mākslas darba pastāvēšanas iespējamībai reprodukcijas režīmā, ko pastiprināja pandēmijas pulcēšanās ierobežojumi. Raksta tēma lielā mērā balstās Benjamina esejā par mākslas darba tehnisko reproducējamību un mākslas darba “auru”. Lai gan Benjamina izklāsts ir korekts, attēla un reprodukcijas pielīdzināšana un auras nozīmes uzsvēršana šķiet pārāk vienkāršs skats uz šo komplicēto situāciju. Benjamins patiešām runā par mākslas darba auru, taču šī modernistiski romantiskā pieeja mākslas darbam šķiet pretrunā ar viņa paša kreisumu un mākslas darba sociālā rakstura uzsvēršanu – saistot mākslas darba ražošanas un uztveršanas nosacījumus ar konkrētā laikmeta sabiedrības ekonomikas un kultūras attīstības pakāpi, kas jau vedina prom no Kanta neieinteresētā vērojuma un absolūta māksla darba idejas uz mākslas darba atrašanos ne vien konkrētajā estētiskajā tradīcijā, bet arī sociāli ekonomiskajā ražošanas un patērēšanas modelī (Burdjē).²

Izmisums

Otrā numura tēma ir Izmisums, un tam ir grūti ko iebilst. Patiešām, izmisums – nevis progress, laime, ekonomikas pieaugums u. tml. – ir daudzu cilvēku ikdienas aktualitāte, un lieliski, ka tam pievēršas! Šeit arī notiek kategoriāla pārbīde numura virstēmā – no estētikas kā filosofijas nozares uz izmisumu kā afektu. Tas ir veiksmīgs atradums, jo atceļ jomas profesionāļu frakcionālās piesiešanās un kritikas iespēju (kā demonstrēju iepriekšējā sadaļā), kā arī paver autoriem brīvāku pieeju tēmas interpretācijā, jo lauks nav tik skaidri iepriekš definēts un pakausī neelpo filosofijas autoritātes.

Tematiski Izmisuma autori aptver šādus atslēgvārdus, pretstatu pārus un tēmas:

melanholija un skumjas, cerība un bezcerība, ciešanas, cerību temporālā analīze (Rinalds Onckulis);

izmisums kā fatālisms, cilvēks kā dotums vai tapums, dzīvotā pasaule versus fiziskā pasaule (Jānis Gaņģis);

izmisīga cīņa un bezcerīga padošanās, aktīvais un pasīvais izmisums, panika, pesimisms, sēras un melanholija, fenomenoloģijas un psihoanalīzes izmisums (Daniela Zālīte);

izmisums kā pašrealizācijas grūtību sekas (Mārtiņš Stabiņģis);

jaunu cilvēku izmisums, pašizpausme un pašrealizācija, apjukums un neizlēmība pie informācijas pārbagātības, dziņa būt unikālam un autentiskam un no tā izrietošā spriedze (Aurēlija Džordana Auzere);

Kafka, ontoloģiskā nedrošība, šizoīdā un nedalītā personība, depersonalizācija un objektivizācija (Tomass Stepiņš);

derealizācija un iemiesotība, domāšana un iedziļināšanās ir inde, izvairīšanās no izpētes un izpratnes ir zāles (Elizabete Grinblate).

Mazliet atšķirīgi no pārējo tekstu koncepcijas – kas fokusējas uz kādu izmisuma aspektu un/vai savu pieredzi saistībā ar to – ir Rūda Bebriša Emo mūzikas dzimšana no izmisuma gara, kur tiek aprakstītas emo mūzikas dažādas vēsturiskās stadijas, bet man pietrūka autora personīgās (afektīvās) iesaistes tēmā, līdz ar to tā radīja drīzāk mūzikas socioloģijas iespaidu, kontrastējot ar pārējiem materiāliem žurnālā. Grūti ar atslēgvārdiem raksturot arī Elīnas Vendijas Rībenas tekstu Vienība – Cilvēks; šeit, iespējams, problemātisks man bija pārāk plašais tēmas aptvērums, atsaucoties gan uz Sartru, gan Būberu, gan dzenbudismu, paralēli risinot iekšējo sarunu ar sevi par izmisuma jēdzieniem un nolikumiem.

Kopumā Izmisuma teksti ir gan informatīvi, gan saistoši. No minētajiem man subjektīvi vislabāk patika Danielas Zālītes un Elizabetes Grinblates teksti, kur precīzas, bet neuzbāzīgas atsauces uz avotiem tika apvienotas ar dzīvīgu un dabisku personīga stāstījuma izteiksmi.

Tekstu forma un tās ietekme tēmas izklāstā

Izmisuma etimoloģiskajā ievadā Sofija Anna Kozlova apraksta izmisuma dialektisko dabu – tās ir ciešanas par to, kā nav, un tas ir vārds, kas apraksta cerēto, bet ne klātesošo. Ciešanas ir īstas, lai gan to objekts nav klātesošs. Izmisums kā pieredze liek meklēt tā aprakstīšanas veidus, kas iziet ārpus reprezentācijas un analītiskās filosofijas patiesuma tabulām: “Šķiet, ka vienīgi māksla un rakstniecība ir mediji, kuros izmisumu ne tikai apkaro, bet arī cenšas paust un izprast.” (12. lpp.) Šeit mēs, iespējams, arī nonākam pie praktiskās filosofijas nozīmes – tā ir disciplīna, kas atrodas filosofijas, reliģijas (plašā izpratnē – dažādas garīgas prakses), mākslas, rakstniecības sadures punktā, kas ļauj brīvi reflektēt par būtiskām tēmām tām piemērotā formā.

Didzis Daniels Kukainis savā tekstā jau pietuvojas reliģiskam apgabalam, aprakstot izmisumu kā eksistenciālu pieredzi, kas var kļūt par garīga ceļojuma sākuma impulsu. Filosofijas un ezoterikas attiecības ir rezervētas; no kritiskās domāšanas puses filosofija noraida ezoteriku, taču, ietiecoties esamības izpētes būtiskākajos jautājumos, filosofija neizbēgami top mīklaina, grūti saprotama un ārēji atgādina savu pretmetu un tuvojas Jura Rubeņa, Ričarda Rora, Martina Būbera un Kirkegora mistiskajām mācībām.

Daži teksti, saglabājot piesaisti filosofijai, tiecas uz literāru eseju pusi, kur pašrefleksija par rakstītāja iemiesoto iesaisti aprakstītajā tēmā piešķir lasītājam līdzdalības piedzīvojumu. Patiešām – kāpēc lai objektīvs skatījums būtu vienīgi atsvešināts “skats no malas”?³ Rakstot par afektiem, līdzpārdzīvojums ir būtisks idejas nodošanai. Ilustratīvs šajā ziņā ir Emīla Zaveļa teksts Mierinājuma metafizika, kur autors līdzās savu filosofisko domu plūsmai sniedz refleksijas par šo domu nepietiekamību, tā daloties izmisuma pieredzē ar lasītāju. Teksta fragmentētā uzbūve, lēkāšana starp dažādiem izteiksmes reģistriem, cīņa ar domu sakārtošanu un neizbēgamā padošanās pasaules sarežģītības un neizskaidrojamības priekšā.

Vietumis šī pašreflektīvā forma jau pietuvojas grēksūdzes (confessional) literatūras autobiogrāfiskumam (pat ja tas simulēts), nojaucot robežu starp labu literatūru un filosofiju. Atsevišķs gadījums ir Annas Binderes dienasgrāmatas ieraksti, kas nelielu fragmentu formā izmantoti kā atdalošās joslas starp garajiem tekstiem. Šķiet, šie tiešām ir īsti dienasgrāmatu fragmenti, un tajos aprakstītais izmisums un pašdestrukcija fascinē un raisa empātiju pret autori, un, cerams, mums būs iespēja drīzumā vēl lasīt no šīs intriģējošās autores. Es gan neesmu drošs, vai šie izmisumu saturošie fragmenti labi kalpo kā atdalošās joslas starp garākiem tekstiem par izmisumu. Kā reiz sarunā par savu filmu uzbūvi atzina kāds ievērojams latviešu kinorežisors (saprotamu iemeslu dēļ vārdu neminēšu) – viņš būvē savu filmu scenārijus pēc principa: ātrai ainai seko lēna aina un lēnai ainai seko ātra aina, lai skatītājiem neapniktu.⁴ Iespējams, līdzīgu principu varētu attiecināt uz jebkuru naratīvu kultūrā.

Dizains un vēsturiskā loma

Salīdzinot ar Estētikas numuru, Izmisumā ir turpinātas pārdomas par mērķtiecīgu dizainu – jau minētās atdalošās joslas, kā arī krāsojamā lapa un krustvārdu mīkla. Arī teksta makets, saglabājot avangardisko anarhismu, ir kļuvis mazāk dekonstruktīvs. Žurnāla māksliniece ir Adelīna Kalniņa, kurai esot arī nozīmīga loma žurnāla iniciēšanā. Savukārt saturu aptverošā atbildība un izaicinājumi ir galvenā redaktora Toma Babinceva ziņā, kurš otrajā numurā ir pašaizliedzīgi uzupurējies, atturoties no sava teksta rakstīšanas par izmisumu, rūpējoties par numura koncepciju un struktūru kopumā.

Domājot par Tvēruma lomu Latvijas kultūrtelpā, redzu to vispirms kā avangardisku, eksperimentālu projektu. No vienas puses, gribētos novēlēt ilgmūžību; no otras puses, tieši straujā pašorganizēšanās un drosme (pārgalvība) izdot filosofisku žurnālu ir īpašības, kas T padara iespējamu un aktuālu iepretim akadēmiskās filosofijas žurnāliem (tādi arī ir), kas krāj putekļus bibliotēku plauktos. Un jebkāda nostabilizēšanās, finansiāla un cita pamata atrašana ved kultūras periodiku prom no eksperimentālisma uz sevis atražošanu.⁵ Šo procesu esam novērojuši Latvijas kultūras periodikā vairākkārt, kad lieliski izdevumi vai nu strauji izbeidzas, vai turpinās, kļūdami mierīgāki un pamazām saplūzdami ar kopējo bildi.

Līdzās saturiskajām kvalitātēm iezīmīgs moments ir arī T publiskā komunikācija, ja atļauts tādu gudru terminu lietot. Papīra formātā iznākošiem kultūras periodikas izdevumiem Latvijā ilgus gadus bija raksturīgi uzskatīt papīra formātu par pašpietiekamu platformu un digitālajā vidē labākajā gadījumā informēt par kārtējā numura iznākšanu. Pēdējos gados digitālais mārketings sociālajos tīklos ir attīstījies un arī papīra žurnāli publicē digitālajā vidē jau tekstu fragmentus, rosinošas norādes un tiek veikta kaut kāda interakcija un komunikācija ar savu lasošo auditoriju.

Tvēruma gadījumā tas iet vēl soli tālāk, veidojot speciālu saturu sociālajiem tīkliem (paldies Spārei Vītolai par skaistajām ilustrācijām), gan rīkojot tiešsaistes sarunas, gan iesaistoties klātienes diskusijās. Varbūt esmu labticīgs un tas vienkārši liecina par T komandas laikmetīgumu un spēju mūsdienīgi, efektīvi komunicēt. Taču es tur saskatu arī mērķtiecīgu soli savas domubiedru kopienas veidošanas virzienā un jēgpilnas dzīves telpas veidošanu, kur attiecības pāraug satura radītāja un satura patērētāja modeli, veicinot horizontālas sarunas iespēju plašākā lokā par filosofiskām tēmām. Jo, plaši ņemot, filosofija ir sarunāšanās par būtiskām tēmām, klātesošajiem saprotamā formā.

Noslēgumā minēšu, ka šī ir pozitīva recenzija un Tvēruma divi numuri mani iepriecināja (īpaši Izmisums). Ja arī šajā recenzijā kaut kur izskan kritiskas intonācijas, tad tas ir drīzāk dažādībai, lai es neizklausītos pārāk vienpusīgs. Tvērumam piemērotais lasīšanas temps ir lēns – nesteidzīgi izbaudot un lasot vasaras garumā – kā vēstules no kāda drauga. Pirmos divus T numurus var nopirkt Latvijas labākajās grāmatnīcās vai – vēl labāk – caur tverums.lv mājaslapu tiešajā pirkšanā bez starpniekiem no pašiem žurnāla veidotājiem.

1. Pēc līdzības ar laikmetīgo mākslu – kaut kas kļūst par laikmetīgu mākslas darbu, jo mākslinieks ar nolūku to ir radījis kā laikmetīgās mākslas darbu.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Savukārt attēla autentiskuma problēmu digitālajā laikmetā risinājuši gan Ļevs Manovičs darbā Jauno mediju valoda, gan daudzi citi, lielā mērā atceļot Benjamina skatījuma aktualitāti.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Antropologs un dzejnieks Maiks Džeksons šādi stāsta par savu pieredzes emancipāciju lauka darbā: “Kuranko savu ciemu izjūt kā visiem pieejamu klajumu kopumu, kas savienots ar takām; šī izpratne balstās paša ciemata fiziskajā izkārtojumā. Kuranko ciemu veido vairāki atklāti laukumi, saukti luiye, ap kuriem izkārtojušās apaļas, salmiem apjumtas mājas. Atklātos laukumus savā starpā savieno šauru taku un šķērsieliņu labirints, pa kurām cilvēki dodas savā ikdienas gaitās. Kuranko ciematā nav vienas galvenās takas, kas vestu uz priviliģētu skatu punktu, kur kāds varētu ieņemt skatītāja vai novērotāja pozīciju. Gluži otrādi – ciemata struktūra uzspiež līdzdalību. Pat zvilnot šūpuļtīklā uz verandas un noraugoties uz luiye, pa daļai paslēpts zem māju zemajām dzegām, tu vēl arvien esi daļa no ciematā notiekošā, ieslīdzis ciemata skatos, smaržās un skaņās: saplaisājusi māla siena zem tavas plaukstas, maniokas lapu un žāvēto zivju sīvā dvinga, ķermeņu tvanīgais smārds, bērnu klaigas, rīsu grūšanas ritmiskie būkšķi, gaiļa ķērkšana, vīru piepaceltās balsis, apspriežot kādu strīdīgu jautājumu ciemata padomē gbare. Neilgi pēc lauka darba sākuma Firavā 1969. gadā, sekodams dziļi ieaudzinātam kultūras paradumam, uzkāpu pakalnā līdzās ciemam, lai ieraudzītu lietas perspektīvā, distancējot sevi no pārējiem. No kalngala es izpētīju ciematu, uzņēmu panorāmiskus fotoattēlus un ieguvu kāroto skatu no putna lidojuma, domādams, ka mana pārākā pozīcija ļaus man gūt ieskatu ciemata dzīves organizācijā, kamēr īstenībā es zaudēju saķeri ar to.” (Jackson M. Paths Toward a Clearing. Radical Empiricism and Ethnographic Enquiry. Bloomington: Indiana University Press, 1989, pp. 7–8)   (atpakaļ uz rakstu)
4. Nav runa par action filmām, šis ir latviešu autorkino režisors.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Ar prieku un bažām var vērot piešķīrumu galvenokārt literārajam žurnālam Žoklis VKKF 2. konkursā. Vai pārāk smaga neizrādīsies pašu uzliktā atbildības un ražīguma latiņa? Vai regularitāte un emocionālā atbildība nodokļu maksātāju priekšā nesalauzīs spēles momentu un eksperimentālismu? Nē, šīm bažām noteikti vairs nav pamata. Izrunātas bažas – pusbažas.  (atpakaļ uz rakstu)