— Iztēlojies, ka tu ienāc bārā

 

Āra terase uz Avotu ielas, piektdienas rīts. Ar Edvardu Kuku sarunājas Ieva Viese, un uz sarunas beigām pievienojas Linda Gabarajeva, kas vēlāk šo sarunu atšifrē.

 

I. V.: Ir iznācis tavs debijas dzejoļu krājums.¹ Kāds punkts tas ir tavā dzejas rakstīšanas un dzejas pieredzēšanas ainā?

Tur ir vairākas labas, bet tiešām labas vai ļoti apliecinošas lietas reizē –  pirmkārt, tāpēc, ka tā ir pirmā grāmata, es jūtu, ka tajā ir lietas, kuras varbūt nav labas, bet, ja es tagad tās neizliktu, nebūtu ok tādu pašu grāmatu publicēt pēc gadiem desmit. Tur ir lietas, kuras es, sevi nenoniecinot, saucu par jauniešu dzeju. Jauniešu pieredzes. Man ir prieks, ka galu galā tas rakstīšanas laiks lielā mērā sakrīt ar maniem pēdējiem pieciem gadiem, kas bijuši ārzemēs, līdz ar to mans prombūtnes un studiju laiks arī ir tāds pabeigts Edvards tur iekšā. 

 

I. V.: Pabeigts Edvards?

Nu, tāds pabeigts “es”. Kaut kāda manis daļa, kas kļuvusi pilnīga caur grāmatu. Tā ir apliecināta, un es, tajā skatoties, varu atpazīt jau citu sevi, no kura sāku attālināties, jo kādu dienu tas vairs nebūšu es, kaut arī tas arvien esmu es. Īpaši šajā pavasarī es to izjutu kā darbu tieši ar grāmatu, proti, ka ir dzejoļi, kuri iepriekš ir pavisam citās versijās, un es pēkšņi redzu kopskatu, kā viņus rediģēt, kā mainīt. Tu esi redzējusi, kā daži no tiem dzejoļiem izskatījās iepriekš – pavisam citādi. Tā ka visos šajos jautājumos es jūtos, ka tas ir tik pareizi, tam bija tā jānotiek, ja grāmata varētu būt smalkāka vai blīvāka, vai vēl kāda, tas nekas, viņa ir tieši pabeigts tas, kas tas ir vai kas tas būtu. 

 

I. V.: Šajos piecos gados tu atradies dažādās vietās. Šajā grāmatā tas ir svarīgs motīvs – draugi un tikšanās un nesatikšanās, un ilgošanās, prombūtnes, lietas, kuras tu vēlies, bet tobrīd ir tālu un nesasniedzamas. Arī nosaukums Vadi un tiluldzejolis, kas liek domāt par kaut ko, kas atrodas tālāk, nekā tu vēlētos.

Jā, es domāju, ka tas arī atspoguļo mani vispār, arī ārpus dzejoļiem. Vienkārši man ir ļoti svarīgi mani līdzcilvēki, lai kur viņi būtu, lai kādi viņi būtu. Es jūtu sevi ne tikai kā viņu spoguli, bet kaut kādā ziņā viņiem ļoti dzīvoju līdzi, viņi tiešām ietekmē to, kā es sevi izjūtu. Un varbūt arī tāpēc tas tik ļoti tur ir klātesošs. Bet, kā tu saki, tur ir arī fiziskā prombūtne kā tajos vados, ka beigās pierakstot tos cilvēkus arī saglabā savā atmiņā. Ne tikai cilvēkus, kurus vairs nesatiec, kuri jau burtiski ir aizsaulē, bet vispār tu saglabā savu pasauli “uz saviem nosacījumiem”. Tā kā esmu ekstraverts cilvēks, man dzeja ir vieta, kur varu būt ar sevi. It kā man vajag citus cilvēkus, man viņus vajag satikt un mīlēt, un pietrūkt, bet šeit es varu viņus, tā teikt, noformulēt “uz saviem nosacījumiem”. Un es ļoti ceru, ka es nevienam ar to nenodaru pāri, jo zinu, ka ir cilvēki, kuri sevi var atpazīt. Tas nekad nav ar ļaunumu. 

 

I. V.: Pirms vēl ieslēdzām diktofonu, paguvi ieminēties, ka ir kopiena un cilvēki, ar kuriem vienlaikus tu esi uzsācis šo procesu, kuri tagad ir aizgājuši dažādos virzienos, bet arī turpina dzejā darboties – varbūt pastāsti par savu, tā teikt, kopienu. 

Tas ir labs jautājums, jo it kā es pasniedzu ļoti skaidri, ka ir šī Bunkura kopiena, bet mana kopiena gan dzejā, gan citur ir tāda, kuru es pats ap sevi salasu. Mēs varam būt vienā komandā, pat ja neesam no Bunkura. Attiecīgi ar Marī es jūtos, ka esam vienā komandā, jo esam no Bunkura, bet mēs nerunājam ikdienā. Es teiktu, ka man kopiena veidojas no vietām, kurās, pirmkārt, es esmu juties droši un, otrkārt, kur es pēc tam esmu nācis ar kaut ko dalīties un teikt: “Skatieties, ko es izdarīju!” Tā ka es esmu kā mazs bērns. Es esmu piespamojis Ingmārai un Ostupam pilnu feisbuku ar visādiem dzejoļiem kaut kādā brīdī, no kuriem vairums tagad ir grāmatā. Tajos melnrakstos ir brīdis, kad man vajag sajūtu, ka man apkārt ir cilvēki, ar kuriem es varu pa taisno padalīties, varbūt ne visu kopienu reizē. Jo, nu, manas pirmās publikācijas ir sliktas, tie nav labi dzejoļi. 

 

I. V.: Man šķiet, neviens nedomā labi par savām pirmajām publikācijām.

Man nevajadzētu labi par tām domāt, bet, vārdu sakot, tajā brīdī, kad man ļoti vajadzēja, lai neviens nesaka: “Edvard, šis ir briesmīgi, lūdzu, neraksti,” – bija ļoti maz cilvēku, kas tā teica. Un, kamēr es esmu kopš tā brīža audzis, ir bijuši cilvēki, ar kuriem par to runāt. Mani ir ļoti svarīgi dabūt šo atgriezenisko saiti. No Bunkura loka man vistuvākais ir Ķirķis Raimonds, jo mēs sadarbojāmies atdzejojumu sakarā, arī amerikāņiem viņš pieslēdzās kā redaktors. Man patīk tas blīvums, ar kuru viņš strādā. Protams, mēs rakstām ļoti atšķirīgi, bet, manuprāt, es ļoti redzu, ko viņš dara, un es ceru, ka viņam ir interesanti tas, ko es daru.

 

I. V.: Tu esi atdzejojis diezgan daudz amerikāņu dzejas. Kā tu līdz tam nonāci un ko no tā esi ieguvis? 

Esmu ieguvis ļoti, ļoti daudz. Domāju, ka tas ir kritiskais pavērsiena punkts manā rakstīšanā, bet es līdz tam nonācu kā kaut kādā Borhesa stāstā bezmaz vai – iegāju lietoto grāmatu veikalā Londonas centrā pirmajā semestrī, kad tur biju, vai pat otrajā mēnesī, kad biju ievācies sev jaunā pasaulē, un es meklēju laikmetīgo dzeju, un starp visādu vecu dzeju, proti, Šekspīra neskaitāmajiem pārizdevumiem, es atradu Korala krājumu Slow Lightning. Es redzēju, ka tas ir jauns un blīvs, tas, kā viņš jauc valodu, mani tiešām nobūra. Es viņu izlasīju, iemīlēju un no tā mācījos, vienkārši kā lasītājs mācījos, un tad es Koralam uzraksījtu e-pastu: “Paldies, man ļoti patika tava grāmata, vai tu vari vēl kaut ko ieteikt?” Tas prasa mazu bezkaunību, protams. Un viņš man burtiski atsūtīja grāmatas – pajautāja manu pasta adresi un atsūtīja trīs grāmatas, pēc tam mēs sarunājāmies, un radās šī ideja par atdzejojumu sēriju. Viņš ieteica kopumā astoņus autorus, neskaitot viņu, jo biju jau tobrīd atdzejojis. Es domāju, ka viņš apzināti izvēlējās ieteikt diezgan lielu dažādību. Bija plānots šo atdzejas sēriju izdot Neputna grāmatā, bet diemžēl ir ļoti grūti sakārtot autortiesības deviņiem dzīviem autoriem. Bet iestrādes ir.

No amerikāņiem mācījos to, kā, manuprāt, brīžiem pietrūkst  Latvijā. Tādu… redakciju, to sajūtu, ka ok, dzejolis tev ir, bet kas ir tas, kā tu viņu izved līdz galam, līdz vēstījumam, līdz formālajam izpildījumam? Viņiem ir daudz apzinātu rindu lauzumu, nepārprotami verlibrā ir laba ritmizācija, un tā man bija laba dzejas skola arī tāpēc, ka neesmu literatūrzinātnieks un lasošākais cilvēks pasaulē.

 

I. V.: Man gribas, lai tu kaut ko pasaki arī par savu aizrautību ar repa kultūru. Kā tu redzi šo saistību starp repu un dzeju, jo īpaši Latvijas kontekstā?

Man jau reps bija pirmais. Bērnībā vairāk klausījos repu nekā lasīju dzeju, dzeju sāku lasīt vēlīnā pusaudzībā. Es negribētu uzsvērt, ka reps ir jaunā dzeja, jo to reperiem parasti saka cilvēki, kuri neklausās repu. Man reps ir tāds kā valodas azarts. Man kā repa klausītājam ir sajūta, ka esi daudz brīvāks mētāties ar asprātībām, nevis gudrību, kas prasa dzejā slīpētu, izturētu stilu, manierismu, pat verlibrā brīžiem ir manierisms. Bet repā, ja tev ir kāda smieklīga, forša rinda, kuru izmest (tai nav jābūt supersecīgai), ir iespēja ar valodu darīt tik skaistas, pat ķermeniski pavelkošas lietas, kuras uz mani nostrādā. 

Es jau pats neesmu reperis, bet man ir svarīgi par to rakstīt recenzijas. Es domāju, mums tiešām ir pasaules līmeņa mākslinieki. Ne jau katrs reperis, bet viņi ir. Un viņi ir pelnījuši labas recenzijas, vairāk par apskatu. Ka kāds tiešām iedziļinās vēsturē un tajā, kāpēc un kā viņi to dara, ka recenzija pati par sevi ir literārs darbs. Respektīvi, to, ko dzejas krājumi bieži dabū, – esam izlutināti šajā ziņā ar kritiķiem, un es gribētu, lai repam vismaz ir viens divi tādi kritiķi. Ir cilvēki, kuri prot rakstīt par mūziku, bet par mūziku vispārīgi.

Kaut kādā ziņā tā es izsaku pateicību tiem cilvēkiem, kuri ir veidojuši manu ikdienas valodas izjūtu. Teiksim, vakar bijām ar draugiem uz Skuteļa koncertu, kopā bijām seši vai septiņi cilvēki no vienas kompānijas, kas ir padaudz repa koncertā pandēmijas laikā, kad vajag sertifikātus un ieejas biļetes ir desmit eiro. Skutelis ir mazliet didaktisks, bet viņš ir brīnišķīgs. Tas brīdis, kad man blakus ir cilvēki, kuri šo mūziku neklausās ikdienā, un viņi sajūt to, ko esmu tur atradis. Es nenorakstu no repa dzejā kaut ko, bet, ja klausies repu, tu vari labāk saskatīt, kā es ritmizēju lietas, kā verlibrā kārtoju rindas, kas ir mana valodas garša. 

Un repam nav vienmēr jābūt dziļdomīgam. Man patīk arī sekls un reizēm mačisks tas šovinistiskais reps, “kuces un nauda” reps arī var būt baudāms. Jo viņš no manis kā klausītāja nesagaida morālu iesaisti. 

 

I. V.: Bet vai dzejā tev ir svarīgs ētiskais smalkums?

Jā. Bet ne kā lasītājam. Protams, es negribu, ka mākslinieki kādam reāli nodara pāri, bet mākslas darba ietvaros tev ir jābūt brīvam… iziet to meklēšanas ceļu, jo mākslas darbs jau nav skaidra atbilde uz jautājumu. Es esmu gatavs pieņemt gan problemātiskus mākslas darbus, gan morāli vai politiski problemātiskus māksliniekus, ja es viņus neredzu skaidri atbildam uz kādu jautājumu pat tad, ja viņi kaut kādā uzskatu ziņā, teiksim tā, ir sliktie. 

Kad es rakstīju, bija sajūta, ka mana atbildība pret tiem cilvēkiem, kuri sevi varētu atpazīt vai par kuriem es savā prātā rakstu, pat par šiem izdomātajiem cilvēkiem, ir nevis uzrakstīt korekti, bet izdarīt labu darbu. Respektīvi, neizturēties pret cilvēkiem pavirši. Varbūt to mēs varam sagaidīt no māksliniekiem: raksti jebko, par ko gribi, vari teikt jebko, ko vēlies, par jebkuru cilvēku – es ticu tāda veida brīvībai –, bet iekšējam kritērijam katram, kurš rada, vajadzētu būt – vai es šiem cilvēkiem esmu izrādījis vajadzīgās rūpes? Tas ir rūpju jautājums, nevis pareizās vai nepareizās lietas jautājums. Un es, protams, esmu procesā. Es nevienu nenosodu, ja kāds tā nedomā, bet, kad pats rakstīju, dažas lietas izņēmu, jo nevaru to godīgi panest. Nebūtu gatavs par to atbildēt. 

 

I. V.: Par ko ir visgrūtāk atbildēt?

Bija dzejoļi, kurus es izņēmu, jo tie pretendēja uz kaut kādu komentāru, kuru nebiju gatavs nest. Pat ne tas, ka tāda veida morālo atbildību, kurā es kādu sargāju.  Man bija viens dzejolis, kuru man bija ļoti žēl izņemt. Saucās Jaunais gads, bija domāts pirmais vai otrais dzejolis krājumā. Pēdējā gada saruna. Šo dzejoli es uzrakstīju Jeruzalemē, es vienā brīdī ļoti izjutu to pārrāvumu vēsturē – nevis okupāciju no tās iztēlotās traumas, bet konkrēti par izsūtīšanu. Daudzi no izsūtītajiem bija kultūras darbinieki, cilvēki, kuriem bija sociālais kapitāls, kuru apzināti iznīdēja. Es sapratu, ka šajā dzejolī cenšos pacelt lietas (sarunas par citu cilvēku attiecībām ar kultūru vai par savām attiecībām ar latviešu valodu un ivritu), kas ir gan tik klajas, gan lielas, ka varbūt šis nav īstais brīdis, kurā tās pacelt. Un es nezinu, vai tā ir tāda veida morālā atbildība, ar kuru sākām šo jautājumu.

 

I. V.: Bet tas tieši nozīmē, ka tu negribi runāt, pirms tev ir vairāk pieredzes.

Man ir bail būt paviršam, ņemot vērā to, cik esmu pļāpīgs, ārišķīgs. Es tekstu jūtu kā vidi, kurā varu ļoti ilgi slīpēt, būt ar sevi, būt ar valodu, man valoda ir garīga kategorija. Man ir svarīgi nebūt paviršam, īpaši pret citiem cilvēkiem, kuri ir tekstos, pat ja viņi nav nosaukti vārdos. Attiekties pret viņiem ar cieņu un mīlestību, kuras dēļ es vispār par viņiem rakstu. 

 

I. V.: Valoda tev ir garīga kategorija?

Es neesmu burtiski ticīgs veidā, kurā man ir kāds personisks dievs, radītājdievs, tāda metafiziskā valodas uztvere, bet man valoda ir vieta, kurā satiekos ar pasauli veidā, kas ir ārpus vai tieši nesaistīts ar fizisko pasauli; kurā es sajūtu kaut kādu skaistu cilvēku kopību, kuru es ne tikai atpazīstu, kuras atpazīšana prasa noticēšanu tam, ka viņa tur ir… ka valodā – tieši latviešu valodā – viņa ir maza un sargājama, un kopjama. Arī šajā ziņā es jūtu atbildību un rituālu, ka turpinu šo sarunu, mūžīgo sarunu ar sevi un visu cilvēci valodā. Man tā šķiet tā lielā, netveramā kopība, un tāpēc es to saucu par garīgu. Valoda ir arī radītāja, un tā ir vieta, kurā ir cilvēciskums, jo rakstnieki, lai kā viņi rakstītu, tomēr šito nesačakarē, neatkarīgi no stiliem mēs tomēr jūtam, ka esam kopā valodā, tā ir vieta, kurā varu vismīļāk, vissiltāk, visnetveramāk būt ar cilvēkiem kopā, tāpēc to pielīdzinu kam garīgam. Tas ir kaut kas, ko es atpazīstu kā tik īstu, tik nenoliedzamu un reizē netveramu. Es tagad lēnā garā lasu bībeli, esmu ticis vidū, gadiem lasīšu. Lasu nevis kā ticīgs cilvēks, bet kā liecību par cilvēkiem, kuri ir sevi piefiksējuši valodā, kuri ir tā iemūžināti. Tas ir kaut kas tik fundamentāls un netverams reizē. 

 

I. V.: Šķiet ārkārtīgi interesanti un simpātiski, ka tu par valodu runā kā par garīgu, eksistenciālu, sociālu kategoriju, nevis kā par konkrēto latviešu valodu.  Šķiet, ka latviešiem ir tendence, pasakot vārdu “valoda”, uzreiz domāt, ka šī ir mūsu valoda, sargājama no citiem, jo kāds to vienmēr grib sačakarēt, vai nu jaunieši, kuri ievazājuši briesmīgus anglicismus, vai terminoloģijas komisija, kura ir atpalikusi no realitātes. 

Arī es runāju par latviešu valodu, man tā ir īpaša, jo mana un maza, un sargājama, bet es cenšos – ne vienmēr tas izdodas – par to neizjust šos kompleksus. Protams, man ir žēl to, kuri nedabū valodas kvalitāti ne jau anglicismu dēļ, bet nabadzīgas valodas vai sliktas sintakses izjūtas dēļ. Bet es domāju, ka labākais, ko varam darīt valodas labā, ir to garšot un izmantot, būt maksimāli klātesoši. Tāpat kā ar cilvēku –  rūpes otram vari izrādīt, esot pilnībā klātesošs. Tu saki, ka par valodu runāju, nesaistot ar latviešu valodu, bet man tā ir tieši latviešu valoda, bet reizē arī atpazīstu, ka tai nav jābūt tikai viņai. Ja kaut kas notiek citā valodā, tas nav mazāk skaists vai mazāk šo kopību atpazīstošs. Mums nav jābūt vienmēr vienisprātis, bet mēs esam vienā komandā. Cilvēki, kuri rūpējas par valodu, ir vienā komandā. 

 

I. V.: Team valoda

Jā, team valoda. Es esmu gatavs ar pušķīšiem stāvēt tribīnēs un lēkāt. 

 

I. V.: Vai tu gribētu uzsvērt cilvēkus, kas ir tavi skolotāji dzejā?  

Es domāju, tas ir neizbēgami, viņi tur ir atpazīstami.

 

I. V.: Mēs varam par to arī nerunāt.

Nē, mēs varam par to runāt, varbūt tas kādam var atvieglot darbu, ja jāuzraksta recenzija. Es sāku lasīt dzeju brīdī, kad obligātajā literatūrā bija foršie astoņdesmito gadu dzejnieki [Klāvs] Elsbergs, [Māris] Melgalvs, daži [Māras] Zālītes dzejoļi, bet paralēli manā dzīvē ienāca pirmie [Amandas] Aizpurietes krājumi, Žebers, un tad es sāku iet vidusskolā pie Daigas Zirnītes, kas ir vienkārši fantastiska skolotāja, mēs vēl arvien esam draugi, es aicinu viņu uz dzimšanas dienām. Tā astoņdesmito gadu dzeja, kurā vēl ir iespēja rakstīt muzikāli, tie tomēr ir Pērkona teksti. Un pēc tam manas pirmās lielās autoritātes ārpus amerikāņiem, kurus mēs esam jau aprunājuši, ir Arvis [Viguls] un Ingmāra Balode. Viņos es saskatu tieši tās lietas, kuras es cenšos izdarīt, to spēju it kā brīvā tekstā iziet caur formāliem risinājumiem. Ivars [Šteinbergs] savā recenzijā ļoti labi apraksta to vietu, kurā Ingmāra caur rindu lauzumiem dzejolī ļoti smalku triku izdara. Dzejolis ir par izvākšanos, un viņai ir šīs grāmatkastes un telpaugi, un māja, un mūsu dzīve, un pēc rindu lauzuma viņa šo smalkumu izdara, it kā tik stāstošā dzejolī. Savukārt Arvis ir vienkārši ļoti noslīpēts savos tekstos. Un tomēr nezaudējot siltumu, kas ir tik svarīgs, šo sazināšanos. 

Bet mans skolotājs ir jebkurš cilvēks, ar kuru es sarunājos, arī šobrīd. Es tiešām esmu ļoti uzsūcošs, atvērts šīm lietām. Tā ka es varu pateikt – izšķirošā brīdī man ļoti daudz nozīmēja 5 no rīta un Alba, kā arī Melgalva un Elsberga krājumi un Aizpurietes pirmie krājumi. Bet nav tā, ka es no viņiem kaut ko ņemtu. Es priecājos, ka šajā lielajā, nebeidzamajā valodas sarunā viņi ir ko pateikuši pirms manis un pasvieduši man labu pavedienu. Un es esmu atbildīgs to turpināt pareizi. Tā ir tā atbildība, arī morālā. Arī šajā ziņā. 

 

Tā kā Ievas un Edvarda saruna ir ieilgusi, pie galdiņa jau kādu brīdi sēž arī Linda Gabarajeva, ar ko Ievai bija sarunāta tikšanās vēlāk, un klausās sarunu. Ievas rosināta, arī viņa iesaistās sarunā.

 

L. G.: Vai tu nodali savu individuālo balsi no tā, kas ir nācis no citiem, no ietekmēm? Galu galā valodu jau arī ir radījuši citi, un man patīk tā ideja, ka mēs kaut ko turpinām, un mēs to varam izdarīt sūdīgi, bet mēs to varam izdarīt arī labi un būt vēl viens.

Jā, tas ir tas ugunskurs, kas kuras un mēs piemetam vēl vienu pagali. Kā mums mācīja par akadēmisko pētniecību, kad rakstījām bakalauru, – iztēlojies, ka tu ienāc bārā, kurā saruna jau sen ir sākusies, un tev nav ne jausmas, kā tā ir sākusies. Kas ir tas, ko gribi pateikt sarunā, kura turpināsies vēl pēc tevis? Tas ir ļoti labs jautājums. Ja tu saki, ka, ja tu izdarīsi to sūdīgi, tas pazudīs un to nedzirdēs, man vairāk ir bail izdarīt sūdīgi un, nedod dievs, tas paliks. Nedod dievs, man būtu sūdīga grāmata, kas kļūtu populāra un ietekmētu valodu. Es būtu radījis iespaidu, ka labi darīt patiesībā ir kaut kas, kas ved uz slikto. 

 

I. V.: Man patīk šis domu eksperiments – kas būtu vissliktākā grāmata, kuru tu varētu uzrakstīt? Pavirši, neiejūtīgi pret citiem?

L. G.: Jā, kas būtu tāds patiess ļaunums, kuru tu varētu nodarīt?

Ar grāmatu? Pasaulē, kurā laikmetīgā literatūra ir nišas produkts, es neizjūtu nekādu iztrūkumu, tas tieši ir forši, ka tev ir brīvība, teiksim, šie ir 600 eksemplāri šobrīd. Nekāds mīnuss Guntaram Račam – es cienu hastlu, es cienu uzņēmējdarbību, spēju sevi iznest –, patiešām, tas no repa nāk. Sliktāk par pašu saturu ir radīt iespaidu, ka var uzrakstīt dzejoli dienā katru dienu. Tas, manuprāt, ir neveselīgs uzstādījums lasītājam. Tā tu lasītājam radi iespaidu, ka šitā ir kaut kāda huiņa. Tā ir tāda mētāšanās. Man ir žēl, ja, lasot grāmatu, rodas sajūta, ka šitā ir vienkārši kaut kāda mētāšanās. Mēs visi protam kaut kādus prikolus mētāt ar valodu, tāpēc ir tviteris. Bet tā kā attiecībās – man likās, ka šitais nozīmēja kaut ko vairāk!

 

I. V.: Kādi saturiski vai formāli kritēriji tev nošķir, kas ir dzejas vērts, un kas ir tvitera vērts? Vai drīzāk tu varētu rakstīt par jebko tviterī un par jebko dzejā, bet to nošķir kaut kāda attieksme pret formu? 

Jā, forma noteikti nošķir. Es diemžēl neesmu gatavs rakstīt tviterī. Es to lasu, jo citādi palaistu garām tēmas, īpaši par latviešu repu, tur ir fani, kuri ir lieli jokdari, es gribu viņus lasīt. Bet man ir sajūta, ka publiskums tādā soctīklā prasa no tevis gatavību arī debilai kritikai, kas nav pret tevi labvēlīga. Un dzejā tas izriet arī no atbildības, par kuru jau runājām. No vienas puses, šī atbildība, no otras puses, šī brīvība – ja manu grāmatu izdod mazā tirāžā mūsdienās, man nav bail, ka lasītājs būs nelabvēlīgs.

 

I. V.: Kāpēc tu izvēlējies Arvi par redaktoru?

Es ļoti cerēju, ka viņš būs gatavs ravēt tieši tehniskos jautājumus, kuri man ir tik svarīgi, – noslīpētība, rindu lauzumi, ar pieturzīmēm vai bez, kā formāli atrisināt kādu sīkumu. Es no Arvja dabūju tās lietas, bet dabūju tās pats no sevis. Tas bija tāds samuraju filmas elements, kad tu uzzini, ka viss ceļš ir bijis tas, kuru esi veicis pats ar sevi. Es no Arvja dabūju atbildes šiem risinājumiem, kad es pats pratu tās noformulēt, kad pats varēju ierakstīt dokumentā – šī ir vieta, kurā esmu neskaidrs, vai tu vari izdomāt risinājumu? Mulsinošākie bija brīži, kuros viņš teica, ka viss ir kārtībā un tur neko nevajag darīt. Bet es atceros, ka pusotru gadu, pirms iznāca Grāmata, viņš teica, ka viņam trūkst pusotra dzejoļa, tāpēc es ļoti cienu viņa tehnisko varēšanu, spēju pateikt to, ko gribi, pēc iespējas labāk. Es jūs abus iepazinu reizē 2015. gadā, kas ir kaut kādā ziņā mans ceļojuma sākums dzejas pasaulē, un es zināju, ka viņš mani pazīst gana labi, lai zinātu, ko es ar to gribu izdarīt, bet reizē viņš nav arī pārāk pietuvināts, lai nespētu mani kritizēt. 

Man sākumā bija doma, ka grāmatu iesniegs janvāra VKKF konkursā, bet beigās neiesniedza, iesniedza uz Kultūrelpas konkursu februārī, un labi, ka tā, jo man februāra vidū bija klikšķis, kurā sapratu, kā grāmatu izrediģēt.

 

I. V.: Redaktors ir kā bārmenis tajā metaforā par sarunu, kas turpinās pie letes, viņš zina, kurā brīdī tev liet un kad iedot glāzi ūdens. 

Jā, jā! Tu ienāc un saki: “Man vajag kaut kādu aliņu,” – un viņš zina, ko tev piespēlēt, vai arī, ja tas būtu improvizācijas teātris – es nekad tādā neesmu bijis, tāpēc šī būs pavirša metafora –, viņš zina, kuru rindu tev piespēlēt, viņš redz, ko tu jau dari, ko tu jau esi iesācis, un piespēlē risinājumu.

 

I. V.: Manuprāt, dzeja ir ārkārtīgi cieši saistīta ar to, ko tu vispār personiski jūties tiesīgs jebkad, jebkuram, jebkādam cilvēkam jebkādā kontekstā pateikt. Ka, iespējams, mums kā cilvēkiem ir noteikts daudzums lietu, kuras mēs drīkstam konkrētā brīdī pateikt.

Takta izjūta. Atkal iedomājoties šo nebeidzamo sarunu, tu, protams, vari iesperties iekšā un sākt vienkārši aizņemt ēteru, bet man ir šī izjūta un jautājums – kādas lietas man šajā brīdī vajadzētu pateikt. 

 

I. V.: Piemēram, ja mēs runāsim par jauniem cilvēkiem, kas tūlīt nāks iekšā šajā bārā. Un tā takta izjūta varētu būt definējošais, lai saruna sanāktu kvalitatīva. 

Nu, pirmo reizi, kad tu ienāc (pirmās publikācijas konkrēti man), tu iesperies iekšā un sāc kaut ko runāt, jo gribi vispār sajust, ka esi šeit. Tas ir neizbēgami, tam tā ir jābūt. Citādi, ja tu neizjūti, ka esi piederīgs, daļa no tā procesa, varbūt ļoti ātri aiziesi prom. Bet tajā brīdī, kad saproti, ka neko nevari nokavēt, vajag apspiest sevī instinktu sākt runāt, un vispirms mazliet paklausīties. Un ne jau tāpēc, ka ir morāli vai politiski pareizi paklausīties neuzklausītajos, bet tāpēc, lai tu zinātu, par ko ir saruna, kur tu vispār esi atnācis. Kas ir tā dzeja, kurā gribu piemest to savu teikumu vai pagali, ja tas būtu ugunskurs.

1. Vadi, Neputns, 2021  (atpakaļ uz rakstu)

Lejupielādēt šo rakstu

Dalīties ar šo ierakstu:

tw — fb