— Nemiera grāmata. Fragments

Izcilās divdesmitā gadsimta portugāļu personības un dzejnieka Fernandu Pesoa (1888–1935) vārds Latvijā ir jau labi pazīstams, ievērojamu daļu viņa labāko dzeju latviskojis dzejnieks Leons Briedis, kurš par šo darbu saņēma Portugāles Nopelnu ordeni 2003. gadā. Jau pirmajā latviski izdotajā dzejoļu izlasē Zudušais dārzs (1983) pārstāvēti arī trīs slavenākie Pesoa “dubultnieki”: Alvaru de Kampušs, Albertu Kaeiru un Rikardu Reišs, kam Pesoa izgudro pilnvērtīgas biogrāfijas, piešķir atšķirīgus rakstības stilus un pasaules uzskatus. Darbus viņš parakstījis kopumā ar apmēram septiņdesmit pieciem pseidonīmiem, kurus pats gan dēvēja par heteronīmiem.

Bērnību un jaunību dzejnieks pavada pie krusttēva – Portugāles konsula Dienvidāfrikas pilsētā Durbanā, vēlāk atgriežas Lisabonā, lai studētu literatūru un mākslu, bet pēc diviem gadiem studijas pamet un turpina apgūt zināšanas pašmācības ceļā, Valsts bibliotēkā sistēmiski lasot svarīgākos darbus filozofijā, vēsturē, socioloģijā un literatūrā, sevišķi portugāļu literatūrā. Dzejoļus Pesoa raksta portugāliski, angliski un franciski, publicējas galvenokārt literārajā presē un klusībā – bet ļoti apzināti – veido savus kopotos rakstus, kurus gan nepaspēj izdot. Dzīves laikā viņš izdod trīs nelielus dzejoļu krājumus angliski un vienu portugāliski. Lauvas daļa dzejnieka darbu tiek izdoti pēc viņa nāves. Runā, ka iespaidīga izmēra čemodānā atrasti 25 000 manuskripta lapu – dzeja, proza, lugas, filozofija, kritika, tulkojumi, raksti par valodas teoriju, politiku un citām tēmām.

Ar heteronīmu Bernardu Suarešs parakstītā Nemiera grāmata literatūras pētnieku aprindās tiek uzskatīta par svarīgāko un visās nozīmēs dziļāko Pesoa darbu, kas atsedz un parāda dzejnieka prāta sarežģītās būves intīmo dzīvi. Pirmoreiz pilnībā (nosacīti, jo par dažu tekstu fragmentu piederību Nemiera grāmatai strīdi joprojām turpinās) tas tiek izdots tikai 1982. gadā, kad Pesoa daiļrades pētniekiem acīmredzot bija izdevies vienoties par vismaz kaut kādu kopsaucēju, kas uz dažādām lapelēm, aplokšņu malām, salvetēm un citām papīra driskām atstāto tekstu ļautu sakārtot noteiktā secībā. Un vēlāk ikviens Nemiera grāmatas izdevējs uzskata par pienākumu šo secību grozīt. Pēc apjoma darbs atgādina romānu, pēc stila – dvēseles dienasgrāmatu, kurā netrūkst izdomātu vai nosapņotu faktu. Vienkāršs grāmatveža palīgs, sēdēdams savā kantorī Lisabonā, divdesmit gadus regulāri pieraksta novērojumus un pārdomas, kas notop par neparastu grāmatu bez noteikta vēstījuma, bez sākuma un beigām.

Gan dzejā, gan prozā cilvēks Fernandu Pesoa (“pessoa” tulkojumā no portugāļu valodas nozīmē “cilvēks”) bieži ir sludinājis, ka par cilvēku jau nu gan viņš nav vēlējies piedzimt. “Pamazām sāku sevi saprast. Manis nav,” viņš saka kādā dzejolī. Taču tā nav poētiska koķetērija, viņa apbrīnojamā intelekta augstās ētiskās un estētiskās prasības acīmredzot gan viņam pašam, gan visai cilvēcei ir nesasniedzams ideāls, un šādu nepiepildāmu mērķu pavēnī Pesoa sūta arēnā savu heteronīmu armiju, kas gluži romantiskā manierē cīnās ar it kā neesošām vējdzirnavām, tas ir, paši ar sevi.

Aforistiska izteiksme piemīt arī dzejnieka piezīmēm prozā. Par Nemiera grāmatas vadmotīvu varētu noderēt šāds autora apgalvojums: “Šī ir mana Grēksūdze, un, ja es neko nepasaku tajā, tas nozīmē, ka man nav, ko teikt.” Vēl viens skaists paradokss, jo pateikts jau tiek neparasti daudz, tik daudz, ka intelektu kņudinošs nemiers no teksta autora pāriet pie lasītāja.

Tulkotājs

 

Bernardu Suareša,
grāmatveža palīga Lisabonā,
dienasgrāmata

 

*

Es piedzimu laikos, kad vairums jauniešu bija zaudējuši ticību Dievam to pašu iemeslu dēļ, kāpēc viņu vecāki bija ticējuši, – nezinādami, kāpēc. Tātad, tā kā cilvēka garam piemīt dabiska nosliece pelt, jo viņš tā jūt, nevis domā, vairums šo jauniešu par Dieva aizvietotāju izraudzījās Cilvēci. Tomēr es piederu tai cilvēku pasugai, kas allaž atrodas nomalē, lai kam tie piederētu, un ne tikai neredz pūli, no kura tie nāk, bet arī brīvos plašumus tam līdzās. Tāpēc es nepametu Dievu tik visaptverīgi kā šie jaunieši, tāpat arī nekad nepieņēmu Cilvēci. Es uzskatīju, ka Dievs, būdams nepierādāms, varētu būt, tātad būt arī pielūdzams; savukārt Cilvēce, būdama vien bioloģiska suga un nenozīmēdama neko vairāk par cilvēcisku dzīvnieku sugu, nav pielūgšanu pelnījusi vairāk par jebkuru citu dzīvnieku sugu. Šis Cilvēces kults ar tās Brīvības un Vienlīdzības rituāliem man vienmēr licies pēc mēģinājuma atdzīvināt antīkos kultus, kuros dzīvnieki līdzinājās dieviem vai dieviem bija dzīvnieku galvas.

Tā nu, nemācēdams ticēt Dievam un nespēdams ticēt kādam dzīvnieku kopumam, es, tāpat kā vēl citi no cilvēku tālākā krasta, ieturēju attālumu no visa, nonākot vietā, ko parasti dēvē par Dekadenci. Dekadence ir pilnīga bezapziņas zaudēšana, jo bezapziņa ir dzīves stingrais pamats. Sirds, ja spētu domāt, apstātos.

Un kas tādam kā man, kurš dzīvo, dzīvi neiegūdams, kas tādam un vēl dažiem līdzīgajiem atliek, ja ne atteikšanās, kas saucama par paņēmienu, un apcere, kas saucama par likteni? Mums, kas neko nedz zinājām par reliģisku dzīvi, nedz varējām uzzināt, jo ticību nevar iegūt ar prātu; mums, kas nespējām ticēt abstraktam cilvēkam un nezinājām, ko ar tādu lai iesāk, mums dzīves estētiska apcere kļuva par iespēju dzīvot ar dvēseli. Un mēs, cilvēciskā noniecinātāji, pabēguši no visu pasauļu svinīguma, vienaldzīgi pret visu dievišķo, neauglīgi nodevāmies bezmērķīgām sajūtām, apkoptām izsmalcināta un mūsu smadzeņu nerviem atbilstīga epikūrisma garā.

Mēs, paturēdami no zinātnes vienīgi tās galveno priekšstatu, ka viss šajā pasaulē pakļauts neizbēgamiem likumiem, kuriem no brīvas gribas atsaukties nav iespējams, jo šie likumi ir jau radīti tā, lai mēs tiem atsauktos; un, pārliecinājušies, ka šis priekšstats sader ar citu, daudz senāku priekšstatu par pasaules kārtības dievišķo nolemtību, mēs atsakāmies no jebkādas piepūles kā vājinieki no atlētu vingrinājumiem un dziļi izjustas erudīcijas godprātībā noliecamies pie grāmatas par sajūtām. Neņemdami neko vērā un arī neuzskatīdami, ka mums ir dota vēl cita drošticama īstenība, kā vien tā, kas ir mūsu sajūtas, mēs tajās patveramies un tās pētām kā lielas, nezināmas zemes. Un, ja reiz esam tik uzcītīgi ne tikai sajūtu estētiskajā apcerē, bet arī šo apceru paņēmienu un panākumu atspoguļošanā, tad vienīgi tāpēc, ka mūsu rakstītā proza un dzeja, atsvabināta no vēlmes pārliecināt svešu prātu vai virzīt svešu gribu, ir vien lasītāja runāšana balsī, it kā cenšoties subjektīvajam lasīšanas priekam piešķirt skaidru objektivitāti.

Mēs labi zinām, ka jebkurš darbs būs nepilnīgs un nepārliecinošākā no mūsu estētiskajām apcerēm būs tieši tā, kuru šobrīd rakstām. Bet nepilnīgs ir viss, neviens saulriets nav tik skaists, lai nevarētu būt vēl skaistāks, neviena ieaijājoša vēja pūsma nav tik ieaijājoša, lai kāda cita neatnestu vēl saldāku miegu. Tā nu mēs, apcerēdami vienādā mērā kalnus un pieminekļus, baudīdami ij dienas, ij grāmatas, visu izsapņodami – galvenokārt vēlmē padarīt to par savas iekšējās pasaules vielu – nodarbojamies arī ar aprakstīšanu un iztirzāšanu, ar darbiem, kas pēc paveikšanas kļūs mums sveši un par kuriem priecāsimies kā par pēcpusdienas viesiem. Šī nav pesimistiska domgaita, kāda bija Alfrēdam de Viņī, kurš dzīvi uztvēra kā cietumu, vietu, kurā jāaizmirstas, kavējot laiku ar salmu pīšanu. Būt pesimistam nozīmē visu redzēt traģiskās krāsās, un šāda nostādne ir pārspīlējums un traucēklis. Mums tik tiešām nav izstrādātas vērtību skalas, ko varētu piemērot pašu radītajiem darbiem, un, taisnība, mēs tos radām, lai kavētu sev laiku – taču ne tā, kā cietumnieki, kas ar salmu pīšanu mēģina novērst domas no Liktens; mēs to darām kā jauna meitene, kas izšūdina spilvenus, lai kavētu laiku – tāpat vien.

Es redzu dzīvi kā iebrauktuvi, kurā jāuzkavējas, līdz ierodas bezdibens diližanss. Es nezinu, uz kurieni tas aizvedīs mani, jo es nezinu neko. Šo iebrauktuvi varētu uztvert par cietumu, jo esmu piespiests tajā uzturēties; to varētu uztvert par sabiedrisku vietu, jo esmu šeit kopā ar citiem. Taču tāpēc es nekļūstu nepacietīgāks vai tāds kā visi. Lai tie, kas gaida un neguļ, un ieslēdzas istabās, kur atkrīt gultās kā maisi, lai viņi ir tie, kas viņi ir; un tie, kas čalo koptelpās, no kurām mani viegli sasniedz balsis un melodijas, lai viņi dara to, ko viņi dara. Es apsēžos pie ārdurvīm un veldzēju acis un ausis ar ainavas krāsām un skaņām un rāmi dziedu – dziedu sev laiskas dziesmiņas, kuras gaidīdams arī saceru.

Mums visiem pāri nolaidīsies nakts un pakaļ atbrauks diližanss. Es tīksminos par spirgto vējiņu, kas man tiek dāvāts, un dvēseli, kas man ir dota, lai spētu to baudīt, un netirdu sevi ar jautājumiem, neko nemeklēju. Ja šo ceļinieku grāmatu kādu dienu lasīs vēl citi un tajā rakstītais tiem pakavēs laiku ceļā, tad būs labi. Ja viņi to nelasīs, ja tā nepakavēs viņiem laiku, arī tad būs labi.

 

*

Esmu gandrīz pārliecināts, ka nekad neesmu nomodā. Nezinu, vai nesapņoju, kad dzīvoju, un vai nedzīvoju, kad sapņoju, nezinu, vai sapnis un dzīve nav manī sajaukušies un sakrustojušies, vai no šīs saplūsmes arī neveidojas mana apzinātā esamība.

Dažkārt, rosības pārņemtā brīdī, kad acīmredzot esmu tikpat nepārprotami es pats kā visi citi, es ļauju sevi pārņemt savādām šaubām: es vairs nezinu, vai esmu, es jūtu, ka itin labi varētu būt kāda cita cilvēka sapnis, gandrīz miesiski iztēlojos sevi par romāna personāžu, kura kustību nes kāda stila nerimstošie viļņi vai lieliska stāsta radītā īstenība.

Bieži esmu pamanījis, ka viena otra romāna varoņu raksturi mūsu prātā iegūst tādas personības šķautnes, kādas nespētu sasniegt neviens paziņa un draugs, kurš ar mums sarunājas un dzird mūs īstajā, redzamajā pasaulē. Un tas man paģēr nosapņot jautājumu, vai itin viss šajā pasaules veselumā nebūs vien liela, citam citā ievietotu sapņu un romānu sērija; gluži kā kārbiņas, kas ievietotas lielākās kārbās, un tās atkal citās, vēl lielākās, līdz viss notop par vēsturi, ko piepilda sadomātas vēstures kā Tūkstoš un vienas nakts pasakās, un kas aizpeld mūžības naktī.

Kad es domāju, viss liekas nejēdzīgs; kad es jūtu, viss liekas savāds; kad es mīlu, tad tas, kurš mīl, atrodas manī. Tiklīdz manī kaut kas sarosās, es saprotu, ka tas nebiju es. Kad es sapņoju, liekas, ka mani kāds raksta. Kad es jūtu, liekas, ka mani kāds glezno. Kad es mīlu, liekas, ka mani kāds ievieto tādā kā transportlīdzeklī, gluži kā nosūtāmu preci, un es virzos uz priekšu ar kustību, ko uzskatu par savu un kas noved mani vietā, kur es nevēlos nokļūt – bet vienīgi pēc tam, kad esmu tur pabijis.

Kā viss ir sajaucies! Cik daudzkārt labāk ir redzēt nekā domāt, un lasīt nekā rakstīt! Tas, ko es redzu, iespējams, mani apmāna, bet es par to neliekos zinis. Tas, ko lasu, iespējams, mani nomāc, bet neattur kaut ko tādu uzrakstīt arī pašam. Cik sāpīgi ir par to domāt, apzinoties, ka domājam – tātad domājam kā garīgas būtnes, kurās notikusi šī nākamā apziņas atvēršanās: zināt, ka zinām! Pat visskaistākajā dienā es par to nespēju nedomāt… Domāt vai just; vai bez šīm divām bez mūsu ziņas uzslietajām skatuvēm ir vēl trešā? Mijkrēšļa un apjukuma smeldze, sakļauti vēdekļi, sagurums no tā, ka bijis jādzīvo…

 

*

Kaut arī es – dvēselē – piederu pie romantiķu cilts, mierinājumu rodu vienīgi klasiķu lasīšanā. Tieši viņu šaurība, caur kuru izspraucas viņu skaidrība, remdē manu satraukumu, es nezinu, par ko. No viņiem es smeļos priekpilnus iespaidus no plašās dzīves, kas apcer neaptveramus apvāršņus, pašiem tajos neiegriežoties. Pat pagānu dievi te atpūšas no noslēpumainības.

Pārmēru zinātkāra sajūtu – dažkārt tikai iedomātu sajūtu – analīze, sirds vienādošana ar ainavu, visu mūsu nervu anatomiska atsegšana, vēlmes uzdošana par gribu un ilgu – par domu, tas viss cita cilvēka darbā šķiet pārāk pazīstams, lai spētu sniegt ko jaunu vai atnestu mieru. Tiklīdz es ko tādu jūtu, tā vēlos – un tieši tāpēc, ka jūtu, – kaut justu ko citu. Lasot klasiķus, šo citu es arī saņemu.

Es to atzīstu bez izlikšanās, bez kauna… Un tas nav Šatobriāna gabaliņš, kas itin bieži šķiet manu domu atbalss, vai Lamartīna dziesmas, kas nereti liekas sacerētas, lai es sevi iepazītu, – tas, kas mani apbur un pacilā, līdzinās Vieiras prozai vai vienai otrai odai no tiem dažiem mūsu klasiķiem, kas gājuši Horācija pēdās.

Es lasu un esmu brīvs. Es iegūstu objektivitāti. Pārstāju būt es un tik gaisīgs. Un tas, ko es lasu, nav vis kāds no maniem tik tikko samanāmajiem ģērbiem, kas reizēm spiež, kad uzvilkts mugurā, – tā ir ārpasaules lielā un tik iespaidīgā skaidrība, saule, kas redz visus, mēness, kas kluso zemi izkaļ ēnās, tāltāli plašumi, kas izbeidzas jūrā, zaļas zīmes augšup rādošo koku melnajā stingrībā, lauku māju ūdenstilpju stingais miers, vīnogulāju aizsprostotie ceļi pauguru strupajās nogāzēs.

Es lasu kā cilvēks, kurš atsakās. Un, tāpat kā karaliskajam kronim un mantijai vislielāko dižumu piešķir karalis, kad aiziedams atstāj tos uz zemes, es noņemu no sevis visas sapņu un smeldzes trofejas, nolieku tās uz priekšistabas flīzētās grīdas un kāpju augšā pa kāpnēm ar to cildenumu vien, kas piemīt acuskatam.

Es lasu kā garāmgājējs. Un tieši klasiķos, šajos mierīgajos ūdeņos, viņos, kuri, ja cieš, tad to neatklāj, tikai viņos es jūtos kā svēts garāmgājējs, kā iesvaidīts svētceļnieks, kurš bez kāda nolūka apcer pasauli bez mērķa. Es jūtos kā Lielā Izsūtījuma Princis, kurš aiziedams iedevis pēdējam trūkumcietējam sava izmisuma augstāko žēlastības dāvanu.

No portugāļu valodas tulkojis Edvīns Raups