— Lielais māneklis Laiks

Par Māra Bērziņa romānu Nākotnes kalējs (Dienas Grāmata, 2021)

Kultūras vēsturē nav iespējams izvairīties no personībām, kuras augstu kāpj un zemu krīt, un izpelnās gan savas tautas mīlestību, gan nicinājumu. Personībām, kas veiksmes vai ietekmes skurbumā nav pamanījušas to brīdi, kad, ļaujoties laikmeta prasībām, konformisma, godkāres vai pārliecības spēkam, no līdera lomas ātri var nonākt nodevēja vai āksta statusā. Norvēģiem tāda personība ir Knuts Hamsuns (1859–1952), latviešiem – Vilis Lācis (1904–1966). Šiem rakstniekiem, protams, ir atšķirīgs talanta atvēziens, dzīves konteksts un nodevības virziens, tomēr abu uzskati un darbības joprojām izraisa daudz diskusiju, liekot domāt – vai ir iespējams reiz “tikt skaidrībā” par viņu devumu un vietu nacionālajā kultūrā? Kā popularitāti (Lāča gadījumā) vai talanta spēku (Hamsuna gadījumā) samērot ar rakstnieku idejiskajiem maldiem un nodevības apmēriem? Vai un kad tas vispār iespējams?

Neatkarīgajā Latvijā ne reizi vien bijuši centieni izprast Lāča vietu un nozīmi rakstniecībā un politikā – gan padomju mantojuma pārvērtēšanai un kolaboracionismam veltītās diskusijās un pētījumos, gan rakstnieka simtgades aktivitātēs: Ģirta Nagaiņa veidotajā videofilmā Viļa Lāča epopeja (2004) un konferencē, pēc kuras izdots rakstu krājums 100 gadu kopā ar Vili Lāci (2005). Jaunā gadsimta sākumā sakāmais ir bijis gan Lāča aizstāvjiem, gan kritizētājiem. Ingrīdai Sokolovai, kuras literatūrzinātnieces mūžs lielā mērā veltīts šim rakstniekam, izdota grāmata Par un ap Vili Lāci (2008), kamēr Mersedes Salnājas darbā Vilis Lācis. Kādas sievietes stāsts (2004) vairāk atklātas Lāča privātās dzīves detaļas. Aizsākta Lāča daiļrades pētniecība sociālistiskā reālisma un padomju ideoloģijas kontekstā (Raimonda Brieža pētījums grāmatā Latviešu rakstnieku portreti. Laikmeta krustpunktos (2001), Silvijas Radzobes u. c. publikācijas), savukārt Māras Zālītes lugas Lācis Latvijas Nacionālā Teātra izrādē (2009, rež. Inga Roga) Lāča darbība skatīta visas tautas vēsturisko izvēļu mākslinieciskā vispārinājumā.

Par Lāci ir runāts daudz, tomēr var piekrist Guntim Berelim, kurš jau 2005. gadā ir atzīmējis sava veida riņķošanu ap šo rakstnieku un valstsvīru: “Runa nav par to, lai pateiktu, “kā tad bija īstenībā”, kas, saprotams, nemaz nav iespējams. Vajadzīgs kas cits – analītisks un visaptverošs darbs, kurā ar dokumentu un atmiņu palīdzību tiktu radīta versija par Lāča personību.”¹

Ir skaidrs, ka vajadzība pēc mūsdienīgas, iespējami neitrālas un faktos balstītas versijas par Lāci gaisā virmo sen. Bez šaubām, pēc visiem minētajiem priekšdarbiem un pateicoties periodikas un dokumentu pieejamībai, pētniecisko materiālu netrūkst. Tik vien atliek, kā ķerties klāt un uzrakstīt tik gaidīto “visaptverošo darbu”, kas palīdzētu nostiprināties jaunai, emocionāli neitrālai un vispārinātai izpratnei. Tieši tik liela atbildības nasta nu gulst uz tā pētnieka pleciem, kurš raksta monogrāfiju par Lāci sērijā Es esmu…, un to, iespējams, nācies izjust arī sērijas romāna autoram Mārim Bērziņam, veidojot savu versiju. Šķiet, Bērziņa romāns Nākotnes kalējs tapis, labi apzinoties gan iepriekšminēto nepieciešamību, gan arī risku rakstīt par autoru, kurš vecākās paaudzes vienai daļai joprojām ir rakstniecības etalons, bet citai – nīsts nodevējs un mazvērtīgas literatūras radītājs. Turklāt, ja skatāmies nākotnē, – vai tiešām varam iedomāties, ka Lāča darbi varētu tikt lasīti ārpus vēsturiskā konteksta intereses? Pat neraugoties uz to, ka padomju laikā tie tulkoti vairāk nekā četrdesmit, tostarp Latvijas literatūrai reti pieejamās, pasaules valodās.

Ņemot vērā risku un lasītāja gaidas, šajā gadījumā Bērziņam, šķiet, bija neiespējami izvēlēties vieglāku ceļu, ko varētu piedāvāt kāda pavisam neliela rakstnieka dzīves nogriežņa izvēle vai, piemēram, absurda vai fantasmagorijas stilistikā ieturēts vēstījums. Arī Lāča rakstības stils, kas padomju laikā tapušajos un pārstrādātajos tekstos iekļaujas labākajās sociālistiskā reālisma tradīcijās, nedod iespēju saplūst abu rakstnieku balsij, vēstījuma struktūrai, tēlu sistēmai un mākslinieciskajiem paņēmieniem, jo mūsdienās nav iedomājama šīs stilistikas pārradīšana citādi, kā vien parodijas formā. Līdz ar to Bērziņa uzdevums bijis maksimāli grūts un atbildīgs. To veicot, viņš centies būt godīgs gan pret lasītājiem, gan arī pret sevi. Romāns liecina, ka autors atradis vidusceļu, kā vismaz daļēji piepildīt lasītāja gaidas un apiet iespējamos klupšanas akmeņus.

Lai tuvinātos biogrāfiskā romāna žanra pamatprasībām un tam, ko var saukt – bezgalīgi plaši interpretējamos vārdos – par patiesīgumu un taisnīgumu, Bērziņa Nākotnes kalējs balstīts rūpīgā dokumentu, liecību un Lāča tekstu izpētē, sociāli politiskā un literārā konteksta studijās un personības izziņā. Lai arī romāns, kura nosaukums patapināts no 1945. gadā tapušā stāsta ar sociālistiskā reālisma paradigmai atbilstošu nosaukumu Nākotnes kalēji, vairāk fokusējas uz atsevišķiem Lāča dzīves posmiem, tomēr pastarpinātā veidā un epizodiski tajā ir ietverta visa socreālisma lielmeistara un valstsvīra dzīve. Bērziņš ievērojis prasību rakstīt “es” formā, un tekstā blīvi pārradīti paša Lāča izteikumi dažādos tekstos, tomēr ir jūtama intelektuāli distancēta attieksme. Nosacīto atsvešinājumu piešķir citu tekstu fragmentu pārdomāts iekļāvums – Lāča dienasgrāmatu, literāro darbu, padomju un trimdas periodikas citējumi. Līdz ar to romānā redzam Bērziņa versiju par Lāča personību kopumā: tā atklāta gan nosacīti subjektīvi, gan objektīvi, radot analītiska un arī vispārinoša skatījuma iespēju.

Lai godprātīgi parādītu rakstnieka vietu un nozīmi sava laika dzīvē, Bērziņš veidojis arī spēcīgu laikmeta un tā personību kontekstu. Romānā klātesoši ir Ņikita Hruščovs, Aleksandrs Fadejevs, Andrejs Upīts, Arvīds Pelše, Jānis Kalnbērziņš, Eduards Berklavs, jaunais Ojārs Vācietis, Ingrīda Sokolova, Voldemārs Kalpiņš un daudzi citi. Te interpretētas svarīgas atkušņa laika norises – rusifikācijas politika, nacionālkomunistu darbība, starptautisko sakaru veidošana, 1956. gada Ungārijas revolūcijas apspiešana u. tml. Tomēr, lai apietu iespējamos klupšanas akmeņus, autors ir izvairījies no tieša 40. gadu notikumu izklāsta, vairākas īpaši svarīgas šī perioda dzīves izvēles atstājot fonā. Tikai retrospektīvi iezīmēts laiks, kad tautā iemīļotais rakstnieks izpelnījās padomju varas atzinību un kļuva par marioneti – Latvijas PSR Tautas komisāru padomes un Ministru Padomes priekšsēdētāju –, 1940. gada 21. jūlijā kaismīgi pārliecinot tautiešus, ka “ir tikai viens ceļš, kā nodrošināt mūsu valsts suverenitāti, mūsu zemes uzplaukumu, mūsu tautas materiālo un kulturālo labklājību, mūsu dārgās dzimtenes laimi, drošību un tālāku attīstību, ikviena Latvijas pilsoņa īsteno brīvību un cilvēciskās tiesības [..] – kļūstot par lielās un laimīgās padomju tautu saimes locekli”.²

Vēstījuma fonā palicis arī Lāča parakstītais dokuments, kuru latviešu tauta pārmetusi viņam visvairāk – Latvijas PSR Ministru padomes 1949. gada 17. marta pilnīgi slepenais lēmums Nr. 282 par “kulaku” ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR. Retrospekcijā parādās arī dēla Ojāra traģiskā un mīklainā nāve 1940. gada oktobrī un atentāta mēģinājums pret Lāci Bulduros 1946. gada vasarā. Tiesa gan, šo notikumu atklāšana Lāča iekšējā monologa formā būtu uzskatāma par lielu izaicinājumu. Bērziņš no tā izvairījies, vissarežģītākos lēmumus un smagākās pieredzes parādot caur cita dzīves posma prizmu. Viņam šķitis svarīgs arī lielā konformista personības veidošanās laiks, tāpēc romāna uzmanība pamīšus ir fokusēta uz diviem Lāča dzīves nogriežņiem.

Pirmais no tiem ir viņa mūža nogale, sākot no 1953. gada decembra, kad LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs ārstējas Kremļa slimnīcā Maskavā. Šīs līnijas veidojumā katras nodaļas sākumā izmantots citējums no Lāča dienasgrāmatām, tādējādi sniedzot lasītājam iespēju iepazīt paša rakstnieka teikto un arī analītiski izvērtēt Bērziņa interpretāciju. Pārradot Lāča pieredzi, Bērziņš, šķiet, nekad nesaka to, par ko nav pārliecināts. No lakoniskām, bet precīzām un vēsturiski atbilstošām detaļām lasītājs pats var izdarīt secinājumus par norisēm Lāča privātajā dzīvē, attiecībām ar dēliem, saiknēm ar Benjamiņu, iespējamām kaislībām, alkohola lietošanas paradumiem utt.

Te vērojama acīmredzama nevēlēšanās izvērst privātās dzīves ainas, kas potenciāli varētu piesaistīt plašāku lasītāju loku. Galvenā uzmanība veltīta Lāča sabiedriski politiskajai darbībai un aiziešanai no tās 1959. gadā, iezīmējot iekšējo konfliktu, kas radies sociālistiskās pārliecības un nacionālistiskā, ar laiku pat rusofobā skatījuma sadurē. Tāpat arī liela uzmanība pievērsta literāro darbu tapšanai un mēģinājumam restaurēt Lāča domu gājienu un ieceres. Lāča iekšējos monologos izmantots rakstniekam tipiski vienkāršais tekstveides princips, kas atklāts arī viņa pārdomās par sev pieņemamo rakstības veidu – tā, “lai būtu viegli un ērti uztvert [..] sakāmo, orientēties sižetā un tēlu plejādē”.³ Šķiet, arī tas Bērziņam nav bijis viegls uzdevums – parādīt tautas kalpa reizumis vienkāršoto domu gājienu un dzīves tvērumu lielās līnijās, vienlaikus paliekot atturīga vērotāja pozīcijā un neļaujoties ironiskām intonācijām.

Šajā grāmatas daļā Bērziņš izseko Lāča iekšējam ceļam “uz norieta pilsētu”, romāna finālā liekot viņa monologam kļūt arvien strupākam. Kad dienasgrāmatu ieraksti apraujas, arī Bērziņa Lācis klusē. Viņa vietā autors liek runāt citiem. Iepriekš minētais padomju un trimdas rakstu fragmentu savietojums akcentē to, ka vairāku skatpunktu esamība uz vienu un to pašu parādību ir neizbēgama, ka ikviena, lai cik brīva, interpretācija ir pakārtota laikmeta un valdošās ideoloģijas prasībām, un liek uzdot jautājumu – kas zina, vai šobrīd visu redzam skaidri?

Otrs paralēlais nogrieznis, kam romānā pievērsta pastiprināta uzmanība, ir Lāča agrās jaunības laiks Sibīrijā, Altaja guberņā, uz kurieni viņa ģimene evakuējās 1917. gadā pirms vācu karaspēka ienākšanas Latvijā un kopā ar citiem Pirmā pasaules kara bēgļiem un 1905. gada revolūcijas nemierniekiem pieredzēja gan baltgvardu iebrukumu, gan padomju varas atjaunošanu. Sibīrijas daļa romānā veidota, sastatot Lāča pieredzē balstītā romāna Vecā jūrnieku ligzda (1937–1938, vēlāk pārstrādāts kā Zītaru dzimta (1955)) fragmentus ar iespējamo autobiogrāfisko vēstījumu Manas dzīves mirkļi, un atklāj mūsdienās mazāk aktualizētu Lāča dzīves daļu. Tās interpretācija romānā palīdz saprast topošā rakstnieka gatavību pielāgoties dažādiem apstākļiem un vēlmi tikt dzīvē uz priekšu. Jaunības dienu stāsts veido arī paradoksālu sasauci ar Lāča vēlāko noziegumu – deportācijas lēmuma parakstīšanu. Bērziņš atgādina, ka valstsvīrs ļoti labi atcerējies pats savus braucienus “lopu vāģī” uz Sibīriju un turienes smagos dzīves apstākļus, tā ka viņam nevar būt nekādu ilūziju par sava nozieguma smagumu.

Savelkot kopā Lāča jaunības dienas un mūža nogali, atklājas romāna nosaukuma skumjā ironija. Bērziņa veidotais jaunais, vienkāršais, brašais puisis, kurš bijis pārliecināts, ka sociālisma idejas ir vienīgais pozitīvas nākotnes virzības garants, kurš darījis visu, lai sagādātu sev tādu dzīvi, par kuru sapņojis, mūža nogalē ir apātisks pret slavu un panākumiem, neapmierināts un iztukšots, lielas sabiedrības daļas nicinājuma, pašpārmetumu un arī paštaisnuma nomocīts. Bērziņa romāns liek laika nežēlīgā diktāta gaismā skatīt ne tikai Lāča dzīves izvēles un atbildību, bet veido arī nepieciešamo vispārinājumu par vēstures virzību un sociālistisko ideālu sabrukumu. Kā izrādās, nākotnes kalšanai nepietiek ar gatavību iet arvien uz priekšu, ir vajadzīga arī skaidra saprašana un cits, ne tikai sava laika, mērs. Var jau līdz ar nabaga Lāci sevi mierināt, ka smagais un neizprotamais laiks ir “fātums, kas valda pār ļaudīm. Augstākā vara… jā, liktenis, kuru nav cilvēka spēkos grozīt…”,⁴ bet romānā nojaušams arī kas cits – katra cilvēka laiks ir liels māneklis, kas aizplīvuro skatu uz to, kas nemainīgs.

1. Guntis Berelis vērtē. Karogs. 2005. Nr. 6. 203. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Latvijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības draudzība nostiprināma uz visiem laikiem. Iekšlietu ministra Viļa Lāča runa Saeimā 21. jūlijā. Brīvā Jaunatne. Nr.17 (23.07.1940). 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Bērziņš M. Nākotnes kalējs. Rīga: Dienas Grāmata, 2021, 113. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Turpat, 401. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)