— Hibrīdromāns

Par Kristīnes Želves romānu Grosvaldi (Neputns, 2021)

Ja uzrakstīt literāru darbu par vienu reāli dzīvojušu cilvēku jau ir ārkārtīgi grūts un caurcaurēm atbildīgs uzdevums, tad uzrakstīt romānu par veselas dzimtas vēsturi, kas aptver teju visu pagājušo gadsimtu, jau ir Sīsifa cienīgs piegājiens. Tieši to apņēmusies – un tagad arī īstenojusi – Kristīne Želve ar apjomīgo opusu Grosvaldi.

Autore ir paveikusi milzīgu darbu pieejamo dokumentu, materiālu un literatūras izpētē – kā vēsta beigās pievienotais literatūras saraksts, romāna tapšanā izmantoti vairāk nekā trīsdesmit avoti. Tādējādi tas padarīts par vērtīgu izziņas materiālu cilvēkiem, kuriem par Grosvaldu dzimtu ir diezgan virspusējas zināšanas, iegūtas no vispārējiem avotiem: Kristīnas Želves filmas Mērijas ceļojums (2015) vai LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta veidotā projekta #Grosvaldi1919, ar kura apkopojumiem rakstveidā var iepazīties gan projekta Facebook lapā, gan arī portālā LSM.lv. Taču Grosvaldu dzimta Latvijas vēsturē ir nozīmīga – Frīdrihs Grosvalds, advokāts, politiķis un diplomāts, bijis gan Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs un priekšnieks, gan Rīgas domnieks, bet dzīves nogalē, pēc Latvijas valsts de jure atzīšanas, tika iecelts par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Skandināvijas valstīs. Viņa dēls Oļģerts Grosvalds bija Latvijas delegācijas sekretārs Parīzes miera konferencē, pārstāvēja Latvijas Pagaidu valdību un sabija sūtnis Francijā, Beļģijā un Nīderlandē, kopumā diplomāta amatā nostrādājot 43 gadus. Otrs dēls Jāzeps Grosvalds bija gleznotājs, viens no modernisma aizsācējiem latviešu glezniecībā. Savukārt viņu māsas Mērijas meitu Mēriju Grīnbergu pazīstam kā ievērojamu muzeja darbinieci, kas Otrā pasaules kara laikā izglāba Rīgas pilsētas muzeja kolekciju un nogādāja to atpakaļ Rīgā.

Arī cilvēkam, kas par šo dzimtu nezina neko, savāktais materiāls ir ārkārtīgi interesants, jo vēsta gan par Latvijas veidošanos, gan latviešu ceļu cauri diviem pasaules kariem, gan politikas attīstību, mākslu un sadzīvi. Avoti romānā citēti bagātīgi, arī savā tekstā Želve centusies pieņemt tālaika izteiksmes veidu, miksējot latviešu valodu ar citām (angļu, vācu, franču, krievu) un tādējādi norādot uz šādu latviešu ģimeņu izglītības un inteliģences līmeni. Dažviet grūti saprast, kur sākas autores teksts, kur citēti avoti, – un to varētu uzskatīt par laba romāna un “iejušanās” pazīmi, ja vien nebūtu daži “bet”, kuri man kā lasītājai apgrūtināja ceļojumu Grosvaldu dzimtas vēsturē.

Romānam ir grūti izprotama struktūra, un lāgiem avoti citēti tik bieži un blīvi, ka lasītājam rodas šaubas – vai tas maz ir romāns? Nav izprotams, kāds īsti bijis autores nolūks – radīt hibrīdu no vēsturiskiem avotiem un literāra teksta, tādējādi pierādot, ka jēdziens “literatūra” var šķietami pārsniegt pats savas robežas? Izrādīt cieņu vēstuļu un dienasgrāmatu autoriem, demonstrējot viņu rakstības stilu un pierādot lasītājam, ka arī mūsdienās iespējams to atdarināt? Radīt iespaidu par neitrāla vēstītāja trūkumu, lai sekmētu lasītāja iedzīvošanos tekstā? Taču tad mierīgi būtu bijis iespējams iztikt bez dažādām uzkrītoši atkārtotām norādēm par to, kas notiks tālāk (nu, piemēram, vietā, kur Jāzeps pirmo reizi nokrīt no zirga).

Romāns strukturēts divās lielās daļās un vidū šķietami pārlūst uz pusēm. Ja sākumā tā vēstījums ir lineāri secīgs, iegremdējoties vēsturiskās detaļās, tad otrā daļa vēsta jau par laikposmu pēc abiem kariem, notikumu rekonstrukciju piedāvājot ačgārnā gaitā – lasītājs sākumā jūtas mazliet iztraucēts, tomēr ar laiku samierinās, jo galu galā iegūst atbildi uz urdīgo jautājumu, kā tad viņiem visiem klājies Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. Šādu lūzumu var skaidrot gan ar emocionāliem (Jāzepa nāve, kas pārvērš Grosvaldu dzimtas iekšējo dinamiku), gan droši vien arī tīri racionāliem iemesliem (iespējams avotu trūkums), tomēr straujš pārlēciens pāri abiem pasaules kariem, atgriežoties pie tiem retrospektīvi, rada haotisku iespaidu un izjauc līdz tam visnotaļ lineāri strukturēto vēstījumu.

Dažas nodaļas (Mamiņa, Jaunais Jāzeps, Oļģerda jaunība, Jaunais Jāzeps u. c.) ievada fotogrāfija un avotpētniecisks tās apraksts. Tādai pieejai nebūtu ne vainas, ja vēlāk nodaļā šis apraksts netiktu literāri atkārtots un izvērsts, tādējādi radot iespaidu, ka muļķa lasītājs tiek uzskatīts par nespējīgu bildi savilkt kopā ar autores tekstu. Arī šī pieeja gan nav ievērota konsekventi, jo, piemēram, nodaļās Gleznotājs un Mācītājs tāda izmantota netiek, bet fotoattēls tā vai citādi uzreiz ir integrēts literārā tekstā. Arī šajās nodaļās gan ir daudz lieka – ne vien vārdu atkārtojumos, kas lasītāju brīžam satracina kā matadors vērsi, bet arī pašā tekstā, pārpludinot to ar liekām detaļām un tādējādi mazinot iespējamo emocionālo efektu, līdzpārdzīvojumu un literāro baudījumu.

Atkārtojumi Želves tekstā ir dažādi, un tos varētu uzskatīt par šīs grāmatas raksturīgāko iezīmi. Tie romānā ir divējādi – vieni ir izbārstīti visā tekstā, šķietami uzsverot vēstījuma detaļas, kuras autorei šķitušas īpaši svarīgas un lasītājam tiek uzmācīgi atgādinātas, ja nu viņš pāris lappušu laikā būtu tās piemirsis (piemēram, Margarētas rakstītais “Mana dzīve ir vīrieša tukša, un tāda tā paliks” vai “nabaga Līna” u. tml.). Kā literārs paņēmiens, protams, atkārtojums var labi nostrādāt, pastiprinot teksta uztveri un emocionālo līdzpārdzīvojumu, kā arī akcentējot visbūtiskāko, tomēr Želvei, šķiet, Grosvaldos lielākoties ir pietrūcis mēra izjūtas.

Otrs atkārtojumu veids šķiet saistāms ar autores vēlmi demonstrēt zināšanas sinonīmos. Labs piemērs ir vieta, kur Grosvaldu bērni aprakstīti kā rokas pirksti, kuriem visiem jāturas kopā¹ – neatkarīgi no tā, vai to izgudrojusi autore, vai arī Grosvaldu mamma Marija saviem bērniem patiešām tā teikusi, katra pirksta sinonīmu uzskaitījums puslappuses garumā lasītāju mudina vienkārši aizšķirt šo grāmatu un nekad vairs pie tās neatgriezties (piemērs: “Līna visiem pa vidu, Līna, mūžīgā Līna, vidus pirksts, garais pirksts, garais Indriķis, garais Ansis, garā Mādža, garā Māre, garais kāķis, Saturna pirksts, uz kura liek ģimenes rotaslietas, senču mantojums, ģimenes smagumus, Līna, nabaga Līna”²). Sinonīmi, protams, ir lieliska valodas lieta un, domāju, neviens lasītājs vai rakstītājs nešaubīsies, ka tie ir jālieto, taču šāds sistēmisks lietojums drīzāk rada paštīksmināšanās iespaidu.

Tomēr, kā jau norādīts, šie trūkumi nemazina apjomīgo izpētes un iedziļināšanās darbu, ko izdevies īstenot Kristīnei Želvei. Par Grosvaldu pozitīvajām iezīmēm noteikti var uzskatīt arī materiālu atlases unikalitāti un autores prasmi vienā tekstā integrēt dažāda žanra avotus – dienasgrāmatas, vēstules, avīžu rakstus, telegrammas, protokolus –, pat ja dažviet rodas iespaids, ka kokteilis sanācis pārāk raibs. Grosvaldi laikam gan ir unikālas formas romāns latviešu literatūras vēsturē – hibrīds, kurā avotu citāti miksēti ar autores tekstu, veikli atdarinot gan tālaika izteiksmes veidu, gan dokumentālo varoņu pasaules uzskatu un skatpunktus. Vēsturiskie notikumi tiek izstāstīti no Grosvaldiem empātiska skatpunkta, un stāstos par atsevišķu varoņu likteņiem (piemēram, ģimenes tēvu Frīdrihu Grosvaldu) kulminācija atlikta tieši tik prasmīgi, lai noturētu lasītāja interesi. Arīdzan laikmets ir raksturots grodi, noslīpētām detaļām un it kā cenšoties dažādās pasaules pilsētas – Rīgu, Parīzi, Stokholmu un citas – skatīt uzmanīga tālaika vērotāja acīm. Arī varoņi ir noslīpēti līdz matu galiem – autore ir izstudējusi gan viņu ārējās, gan iekšējās kvalitātes un filigrāni ceļ tās priekšā lasītājam, veidojot tēlus viņa acu priekšā. Galu galā lasītājs vīlies nepaliek – par šai dzimtai piederīgajiem viņš uzzina gana daudz, varbūt pat visu iespējamo.

1. 64.–65. lpp. un citviet  (atpakaļ uz rakstu)
2. 64. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)