— gaiss putna kaulos

 

gaiss putna kaulos

 

..neskaidru tēlu
gūzma tuvojoties top
tikai mīklaināka

putns
knābā ūdeni
kā svina skrotis

smadzenes
neatraudamās zīž
manu plazmu

un ja diena lūdzas
lai izrauj tai sirdi
vēl dzīvai esot

es nevaru atteikt..

 

..es esmu
visskaistākā nakts Viņa
čukst locīdama no elpas
ikdienā vajadzīgas
lietas

ar tausti spēdama
uztvert domu no domas
neuztveramās
puses

kamēr
papīra ērglis
pamana medījumu
tālu lejā Kur
nekā nav..

(divas nejauši
saprātīgas būtnes nejauši
saskatās)..

 

..sirds atkal erectus

taustos pa uguns iekšpusi
kā sīks asinsķermenītis
solis pa kreisi vai labi ir ieiešana
laika zonā un
droša nāve

krūtīs nočīkst bremzes:

ārpusei izplešoties
rīta dzidrums sačākst
kā cilvēka āda
un skaņa ir lieliski
dzirdama –

pašmasa paceļas spārnos..

 

..tumsas trūkumā
sizdams pie mijkrēšļa
krūtīm: ātrāk! kāds
pārloka uz pusēm gaismu
un es palieku tur
iekšā

klusumā ar būra balsi
mēma kliedziena rituālās bērēs
kad vārdi vairs nesavieno
jēgu stacijas

(Kungs, jūs te ķimerējaties
pa manām vadlīnijām kā tāds
iesācējs sapieris – griezt pušu
zilo vai sarkano?)

kamēr nomācies
saulriets pakaras gleznotāja
otas sarā..

 

..plaukstošā ābeļdārzā
pulcējas vārdi pašnāvnieki

vāri vāri skan klusuma
apdraudēta balss kamēr asins
šķēpele skaļi iecērtas
miesā

un mēs
vērodami viens otra ādas pirmatnību
no jauna pārtopam
mālā..

 

..es esmu
gaiss putna kaulos
gaiss kas nekad nav sastapis gaisu
kamēr putns ir dzīvs

nepieciešamā plaisa
mūrī lai mūri apaugļotu
ar saturu Samaltu
visuma tumsu vēl vienā
ķermenī

un gaidītu kad miesa atlēks
no kauliem kā lūgšanas
no debesīm..

 

..eju pa ielu
dzirdu ka vējš mani
pūš kā stabuli

kā sena
klostera plaisu
kurā mazs cilvēciņš
grauž nagu un
domā ka šī diena
paskrējusi
tukšā

(vienīgi tad
ja kāds tevi meklē
kā ciezdams badu
vienīgi tad)

laiks ir ievilcies

saule
piedur tam
ar plecu un
pēcpusdienas trauku
skapī iešķindas
dzīvība..

 

..stunda
spēdama izturēt
vienīgi to kas tā ir
pamet telpu

pulkstenis kādu brīdi
skandē pēc atmiņas kļūdīdamies
katrā otrajā tikšķī –

bet domas nemainās
un grauj tevi kā monolīta pretestība
tam kas tu esi
citu acīs..

 

..ap to vietu
kur beidzas ķermenis
un sākas krekls

neziņa
pacietīgi velk vienu
vertikāli pēc otras līdz viss
ir galā

(kaut kad jaunībā dievs
ir no dēļiem darināts zārka
vāks Nekas augstāks par šo cieto
jumtu Vēlāk tu šo vāku
nocel bet vārds
ir jau cits)

un
vēdera dobumu
piepilda smeldze it kā
spoža zvaigzne vilktu nost
sev ādu kā parastu
lietusmēteli..

 

..pēc ass salkdams
eju kādam pa stumbru
augšup kā sula
kas pārvarējusi
apvārsni

ja uz brīdi apstājas
var samanīt ka sakāmais
sastingst lūdzēja
pozā

tikmēr
prāts izsprūk
cauri sietam ar kuru
kāds ķer un tvarsta dzīvas
radības

un pie noteiktas
domu summas es
dealfabetizējos..