— Meteors gārdzot pārrāva atmosfēru

 

Tavā klēpī es kļūtu rosīgs dinozaurs

Iecirtīgi atmetis savu no dabas patapināto lēnīgumu, es laiku pa laikam iekūņojos pagalam piņķerīgos apskāvienos.

Piemēram, kad bija pienācis laiks atvadām, kas nebija izmiršanas vērtas, meteors gārdzot pārrāva atmosfēru. Vai maz pamanīji, intereses objekt, ar kādu kustību tu tikmēr neienāci?

 

Skūpsti izzūd

Luksofors šķiedās krāsām, apkārtne uzstājīgi ielenca, kamēr tu ilgstoši runā tik izstiepti čukstus, it kā neviļus tevi jānoskūpsta.

Jauni iestaigātās neironu takās es tobrīd līdzdalīju tavu intuīciju, apjautos netaustāms dzīlē starp krūtīm. Bet, vadiņiem necerēti saslēdzoties, dzirkstele – pakulās: zaļā gaisma.

 

AB dambis

Nepanesami stalti izstieptu kaklu tu iznesīgi izmeties pa tikko sataustāmo dzelmi, lai ar lūpās ierautu āķi

ietieptos straumes nesijātiem sanešiem. Zobos šņirkstošie graudi – tāds ir mans slēptais plāns. Ne A, ne B. Vēl pirms gadsimta te tauvojās, nupat kā aizmetas un kā izsmeltas smiltis plok.

 

Lūši

Ar lūšu baru man sagadījās negaidīta tikšanās. Tie nerātniem purniņiem steidzās apstāt tuvējo apkārtni, mikli pieduroties sūnām. Ausu pušķīši ķemmējās zemākajos zaros. Varenās ķepiņas arvien tuvojās. Zemsedze jo padevīgāk pieplaka. Siekalas, slienas, asinis.

 

St. dēls

Dīko bērnību viņš pavadīja, ar šķērēm izgriežot nonēsāta auduma driskas. Mamma tās cītīgi sašuva lellēs. Vakaros sveču gaismā viņš tēvam rādīja ludziņas: liesmai dīdoties, aiz loga klusi bira sniegs, gaismēnas mijās nojautām.

Laikus makšķeres satinis, viņš deviņjūdžu zābakiem svešas zemes devās izbradāt: cēli kakti, niecīgas pilis. Neonā viņš izmirka, un skumjās pagrima. Visa pasaule piesmēlās alku pilna kā Zemgales pagrabs. Saldā ganuzēna balss pierietēja pavasara ziedos. Balss pirmatnīgi tīra, un, ja ieklausījās ilgāk, likās, ka tā kā viegls putns lidotu pār koku galotnēm.

Dēls atgriezās ziemā. Ir jau vēls. Kūp tēva ēna slapjdraņķa pienēsātā kupenā.

 

Skaldāmbluķis sniegā

Kaut saucamas arī tā, ne gluži tomēr nogludināts klinšu atsegums viņpus Baltijas jūras, arī ne berzes noglāstīta satelīta atlūza – tas vārtījās kunkstēdams sniegā, celms vēkšpēdus izrautām saknēm.

Vētru nomocīts, tas atgūlās vējā pēc darba. Cirtiens pēc cirtiena, aizrautu elpu. Aiz žoga kas līdzīgs Turcijas mazpilsētai: augsti žogi, šaura asfalta strēle kā savilkti muskuļi ap mugurkaulu, uzbērums. Vakaros – privātas pļāpas.

Cērtu, cērtu, skaldāmbluķis smej. Cik reižu līdz serdei saplīsa sirds?

 

Sešām galvām rotājās upe, kad raudzījos draugos no mīksta plosta tās krastā. Viņi plunčājās nevainīgi un mierpilni kā acu kaktiņi – viļņi virzījās apļos un triecās. Jūs visi esat citādi.

Arī vēlāk, kad pārtrūka tikpat kā puse balto diegu, es biju liecinieks tam, kā kopā piedzīvotais ir dalīta atmiņa, kas nenoklājas vienlīdzīgi. Par laimi, biju plecos uzmetis adītu krāsainu džemperi, vēlīgu kā jūsu griba.