— Piecas maizes un divas zivis

Par Ingas Gailes dzejoļu krājumu Nakts (Mansards, 2021)

Par Ingas Gailes jaunāko krājumu rakstīt nav viegli. Pēdējos gados viņas grāmatas iznākušas bieži un vienmēr kļuvušas par notikumu. Taču nekādi nevarētu teikt, ka dzejnieces publiskais sniegums aprobežotos tikai ar grāmatām. Interesanti ir tas, ka visās izteiksmes formās pateiktais – vai tā būtu dzeja, proza, dramaturģija, esejistika, literatūra bērniem, sieviešu stendaps, vai par sava veida žanra klasiku uzskatāmās vārdu cīņas sociālajos un citos medijos – saglabā izteiktu ideju integritāti un pat vēl vairāk, integrē Ingas Gailes tekstus plašākā tekstu kopā, ko pavisam noteikti varētu pētīt caur psihoanalīzes vai sieviešu rakstības prizmu. Tomēr domāju, ka ne jau šādu rāmi, kaisli aizstāvot sievišķās pozīcijas liberālo tiesību un brīvību tirgū, vēlas pati dzejniece un ne jau tādēļ top dzeja. Aiz skaidrām, brīžam pat klišejiskām patiesībām un iebildumiem pastāvošajām varas attiecībām un dzimšu diskursiem, Ingas Gailes dzejā uztaustāma īsta kaisle – tā ir, lai cik tas neizklausītos paradoksāli, mūsu postpatiesības laikmeta vērtīgākā valūta (ja pieņem, ka arī dzejas māksla tā vai citādi joprojām pakļauta komunikācijas rāmim, kas savukārt ietver apmaiņas principu).

Citiem vārdiem sakot, atšķirībā no daudziem, kas publiski valodā formulē mākslu un argumentus, aiz Ingas Gailes vārdiem, ko viņa prot izvēlēties talantīgi, jaušams īstums, kas sāp un skrāpē šos vārdus no iekšpuses tā, it kā katrs teksts būtu šīs neizsakāmi īstās sāpes kārtējais neveiksmīgais (lai arī kritiķu slavētais un godalgotais) izrunāšanas variants. Un kas gan cits ir laba dzeja, ja ne šie meklējumi atvērtā valodas laukā – kā fiksēt (sev) būtisko tā, kā tas ir, savā īstumā, nepiekāpībā un vienreizībā? Ja esmu mūsdienu sieviete, tehnoloģiju un tekstu cauraustajā vidē savu eksistenci izjūtot kā smagu un pakļautu ķermeni. Vidē ar tās nervozo, saraustīto, bet mehāniski būvēto ritmu, izskaitļotajām iespējām un pārslodzi, bet arī attiecību sabrukumu, sociokulturālu spiedienu, nenoraidāmu /objektīvu varu, pakļaušanos, pretestību, griezīgām pretrunām starp vēlmi un ideālu. Tādēļ krājuma tēmas būs Ingai Gailei jau ierastās – sāpes, varmācība, (ne)taisnība, (ne)mīlestība. Bet par šī lasījuma uzdevumu drīzāk uzskatīju meklēt atbildi uz jautājumu, kā dzejniece šajā krājumā izmantojusi dažādos dzejas izteiksmes līdzekļus un kas tad liek lasītājam meklēt trauslumu aiz asuma, mīlestību aiz naida, dziļumu aiz miesīguma, dzīvību aiz dzīves un ticību aiz ārēja izaicinājuma un nolieguma viņas dzejā.

Kā jau mūsdienīga dzejniece, Gaile raksta brīvā formā, kur liela loma ir intonācijai, rindu lauzumam (pauzēm) un (frāžu un vārdu) atkārtojumam, kas ļauj rekonstruēt pateiktā emocionālo struktūru. Intonācija runas plūduma orientācijā svarīga arī Gailes prozā, turpretī dzejā to veido un vada rindu lauzumi, kas iekļauj garākas (reti, piemēram, dzejoļu kopā Soliņi pavisam garas (34.–35.lpp.)) un īsākas (līdz pat vienzilbes) rindas. Saspēle starp dažādajiem rindu garumiem veido dinamisku, nereti ekspansīvu, varbūt pat zināmā mērā agresīvu izteiksmi, jo pasvītro teikuma (intonācijas) laušanu, pretošanos tai, pēkšņu daļas izcēlumu, spilgtu metaforu un šajā formā rodošos domas variāciju. Šādu lasījumu precīzi atbalsta arī jaunās mākslinieces Elizabetes Punkas veidotais noformējums – pelēks, melns, sarkans –, kā vākam, tā atsevišķu dzejoļu noformējumam atvērumos izmantojot teksta rāmējumu un šķēru piktogrammu (iespēja “izgriezt” dzejoļa / teikuma daļu vai arī daļu no tukša lappuses lauka). Līdzīgi darbojas arī dažādie atkārtojumi – dažkārt tie ievada rindas, tomēr visai tipiskā paņēmienā dīzāk noslēdz frāzi. Raksturīgas ir atkārtojumu kopas, kur vārds vai vārdu savienojums atkārtojas tieši trīs reizes, bet dzejolī asins pilēja zaļajā zālē… arī šī atkārtojumu virkne pakļauta lauzumam: “asinis pileja zaļajā zālē, pilēja, sajaucās / ar asaru sālsūdeni un mirgoja / kristāliņi pret zvaigznēm / melnajās debesīs, cik skaisti, cik skaisti, / cik skaisti, / sauca meitene aptaustos manu rokas lociītavu, / pilnīgā tumsā, nesaprotot ne kustības, ne žesta” (33. lpp.). Lasītājam jāvariē intonācija pēc saviem ieskatiem, attiecīgi mainoties emocionālajai nosakaņai un pat nozīmei.

Robustumu Ingas Gailes stilam piedod sarunvaloda, tai skaitā slenga vai pat vienkāršrunas vārdi. Tie liecina par brīvību, emociju asumu un atkailinātību, bet arī piešķir “zemu” pamattoni – ar dziļām dusmām un kaislīgu attieksmi pret notiekošo.

Emocionālās precizitātes radīšanai bieži vien lietoti krāsu adjektīvi – sarkans, melns, violets, zaļš, balts, zeltains, rozā. Tie tiek izmantoti tā, ka to vērtība semantikā pārspēj lietvārdu (piemēram, tēls “melna saule” uzrunā kā “saules melnums” vai “sarkana asins” drīzāk ir “asins sarkanais”, varbūt pat “zaļais”, nevis “sūnas”, un “mellais”, nevis “mellenes” utt.). Tās ir spilgtas, izteiksmīgas un sabiezinātas krāsas, kuru triepiens asociatīvi atgādina tādu šķidrumu kā asinis vai eļļa lēni lokano plūšanu (asins ir rekursīvs tēls tekstos; Eļļa – tā nosaukts arī viens no krājumā pirmajiem dzejoļiem) – kustību, kas liek domāt par būtisko procesu lēnumu, dziļumu, nenovēršamību un skaistumu. Nereti vārdā sauktās krāsas saprotamas arī pārnestā – simboliskā vai metaforiskā / metonīmiskā nozīmē, bet citkārt veseli dzejoļi būvēti ap krāsas bagāto konotāciju kā, piemēram, dzejolī Karogs: “kad visi bērni bija aizgājuši, / viņa apsedās parka uz sola, / sēdēja ilgi, ilgi, / pirkstam pāri stiepās balta svītra, / balta svītra sarkanā ādā.” (40. lpp.)

Šajā dzejolī raksturīgi arī, ka viens no zīmīgākajiem spilgtas tēlainības avotiem ir ķermenis. Tā tas dzejniecei ir arī citos tekstos – līdz fizioloģiskām norisēm un īpatnībām, kas ļauj apjaust dabu sevī, urdošo enerģiju, kas rodas sadegot: “mans ķermenis / mana zeltītā saules liesma / nekad nebeidzamā sāpe” (30. lpp.). Pasaules izziņa notiek ar sajūtu orgānu – ķermeņa starpniecību, tādēļ tas ir ne tikai noliedzams kā kaut kas netīrs, grēcīgs, bet ir arī vienīgais iespējamais piekļūšanas ceļš patiesībai. Tātad arī, piemēram, karogu (kā nācijas simbolu) var saprast tikai, uztverot caur ķermeniskām sajūtām (sāpēm), tikai tad šī simbola jēga atklājas pilnībā. Tieši tāpat tas ir arī ar citām svarīgām un nozīmīgām lietām, principā – dzīvi: “Mana dzemde saraujas bailēs – / viņa zina, ka tai vajag ilgi un daudz gulēt; lai vēl kādus gadiņus izvilktu elpojošajā karkasā, [..]” (dzejolis ar zīmīgu nosaukumu Māte (43. lpp.)) Skaidrs, ka pētīts tekstos tiek tieši sievietes ķermenis – ķermenis, kurā ielikta bioloģiska saite ar nākamajām paaudzēm. Māte ir miesīga, un miesīga ir arī mātes mīlestība un mīlestība pret māti. Tāpat kā piedzimst, par māti top radīšanas ciešanās. Mātei būt lielākoties nav tikai maigi un cēli, kā esam pieraduši mūsu kultūrā to iztēloties, tas, pirmkārt, nozīmē nonākt – fiziski un garīgi – atkarības situācijā, un šis griezīgais paradokss starp nesavtības un apspiestības sajūtu, iespējams, ir vēl viens no aspektiem, kas mūsu laikmeta sievieti atšķir no citu laikmetu sievietēm. Dzejniece emociju gammu saasina ar vispārējas varmācības kontekstu, kura it kā iznīcina un tomēr notur sievieti pie dzīves ar spītu un izmisumu: “kad mēs aizmigām pārgurušas / viņš paņēma bērnu / un atkal viņa kliedza / vēl skaļāk nekā dzemdību laikā / auroja gaudoja vaidēja / tā kura bija kļuvusi par pagraba grīdu / es faktiski neticēju / ka tas ir iespējams / bet tā tomēr bija.” (23. lpp.) Tāda ir Ingas Gailes mātišķības diagonoze. Tā ir arī meklētā patiesība – sāpīga, miesiska, neapvaldāma un mīlestības pilna turpināšanās laikā, ko noslēpj pieņemtais diskurss – smalks kā ikdienišķa situācija un runa: “šī planēta pieder mums / diviem? / nē, / tā pieder tikai tev / tev, kas apstādina mašīnu, / agri no rīta un vēlu vaarā,. Kad sieviete ir izgājusi / paskriet [..] atkal un atkal un atkal tie paši / vārdi un nespēja / klausīties” (38. lpp.)

Tādēļ performatīvo fāzi (savas bioloģiskās sievišķības pasvītrojums un pārdzīvojums, deklaratīva seksualitāte) pasaules skatījumā brīžam nomaina sociāla iesaistīšanās. Būt sievietei nozīmē ikdienas cīņu – cīņu par atzīšanu un līdztiesību, cīņu par saviem bērniem un cīņu par iespējām, taču galu galā tā noved atpakaļ pie sevis.

Krājuma nosaukumā likts vārds “nakts”. To varētu tulkot kā tumsu, mieru vai depresiju, bet arī stāvokli, kurā daudz kas ir apslēpts – vienas dienas gals, otras –sākums, un vēl daudz kas nezināms. Tomēr nakts ir arī diennakts intīmākā daļa, kas ļauj cilvēkiem būt ar sevi, izvērtēt, pieņemt lēmumus, atvērtības laiks, kad gaidām atklāsmes un atbildes.

Interesanti, ka, pieaugot dumpinieciskumam, diskursīvi pašsaprotamā noraidīšanas spriedzei un sāpju līmenim, Ingas Gailes pēdējo gadu dzejā, arvien konkrētāk un precīzāk tēlainībā ienāk kristīgās alūzijas – no visai aptuvenām aprisēm, domājot par cilvēka (sievietes) vietu (piemēram, Šis un tas par dievu (20. lpp.)) līdz Bībeles tekstu vai liturģijas tēlainības apspēlei (piemēram, Eļļa (8. lpp.) vai Dārzs (52. lpp.), vai Summa (39. lpp.) un tieša uzruna / lūgšana dzejolī Kungs (56. lpp.)) Kristīgās alūzijas iestrādātas tekstos tik dabiski, ka neliekas turpinām kādu kultūrvēsturisku tradīciju, bet piedāvā jaunu dimensiju mūsdienīgā tekstā.

Un tieši šeit es atļaušos nodot savas sākotnējās ārējus rāmjus un konceptus noraidošās pozīcijas un atgriezties pie autoritātēm. Kā zināms, Jūlija Kristeva vairākos savos darbos daudz uzmanīgāk attiecas pret kristietību, nekā tradicionāli pieņemts domāt par psihoanalīzi, feminismu vai (post)strukturālismu. Vairākos viņas darbos, sevišķi spilgtajā, Dievmātei veltītajā esejā Stabat mater (1977), virzītas pārdomas par sievieti – māti, ķermeni, ciešanām, Kristu un zināmā mērā tekstu, kas top, jo eseja veidota divās paralēlā attīstībā esošās daļās – no vienas puses analītisks apcerējums par Dievmātes vietu kultūrā, no otras – tēlaina eseja, kas izsaka pašas pārdzīvojumu: “Kas sievietei ir mīlestība, tas pats, kas rakstība. Smiekli. Neiespējami. Miesa uz vārdā nenosaucamā, austa no abstrakcijām, kas jāsarauj. Ļausim ķermenim beidzot iznākt no slēptuves, parādīt sevi tajā nozīmē, kas slēpjas zem vārdiem. VĀRDS MIESA. No viena pie otra, mūžīgi, fragmentārās vīzijās, neredzamā metaforās.”¹ Dievmāte parāda, ka mīlestība un īstenība nav abstrakta, tā saistīta ar ciešanām, došanu un brīnumu. Brīnumu, kas atnāk naktī, runā no tumsas, aicina sekot un ļauj pabarot pūļus ar mazumiņu savas miesas.

1. Citēts pēc: Kristeva, J. Stabat mater. Transl. by A. Goldhammer. Poetics Today. Vol. 6, No. 1/2, The Female Body in Western Culture: Semiotic Perspectives (1985), p. 134.  (atpakaļ uz rakstu)