literatūra

— Kandava

Linda Gabarajeva

03/09/2021

mana mīlestība uz labības laukiem pār kuriem slīd mākoņēnas ir aristokrātiska

 

dārzs

es ravēju dobi
ar nezāles sakni paceļot līdzi
senu balsi
māju pelnus

kauli zemei atstāti
mārrutki un kāļi
pārliecināti stipri
kā nezinātu ziemu

es iekožos
šis
mans pirmais dārzs
es nenokavēšu
mani pasauks

 

Madara no Zilās mājas

Madara no Zilās mājas
nāca pāri pļavām
upes loku slacītām
neizbrienamām
viņa bija vecāka par mani bet kautrīgāka
vecāmamma mūs iepazīstināja bet mēs nesadraudzējāmies
Zilās mājas logos vizmo
cirtas zeltainās
es neatceros
pa kuru ceļu viņa aizgāja mājās

 

svešas atmiņas

1

es nekad neaizmirsīšu viņas skaisto garo bizi
kā tā gulēja virs tikko uzraktās zemes
kā sakne

 

2

pēc tam mēs uz to mežu bieži braucām sēņot
un rādījām saviem bērniem
labākās gaileņu vietas

man patīk tavi svārki kad tevi nošaus es tos paņemšu sev

 

3

vietējie to joprojām sauc par sinagogu
bet es to atceros kā kinoteātri
kurā redzēju Titāniku
un raudāju 20 minūtes
kad nomira Leonardo di Kaprio

 

4

mana mamma strādāja puķu veikalā
mājā kura bija piederējusi Ābramam Frīdbergam
mana mamma strādāja pārtikas preču veikalā
mājā kura bija piederējusi tam pašam Ābramam Frīdbergam
mana mamma strādāja kosmētikas un sadzīves preču veikalā
tajā pašā mājā kura bija piederējusi tam pašam Ābramam Frīdbergam

man patīk tavi svārki kad tevi nošaus es tos paņemšu sev

 

Kandava

vienmēr Kandava
(stadions baseins ozolāji pilskalns skvēriņš internātskola)
es rūpīgi skatos uz leju
cerībā atrast monētu
tā vienreiz lietainā laikā bija izdevies vēstures skolotājai
iedomājieties – tieši viņai
es vācu miglas krāsas ķērpjus kas pārtop trauslos kaulos
liepziedus piparmētras caurspīdīgos traukos
man ir plaša kolekcija
sekcijā aiz stikla
cienāju viesus ar eksotiskām tējām
ļauju bērniem paturēt rokās ķērpjus
stāstu: Kandava ir sala
to ieskauj sanatorijas mūri Sēravotu mežā
izlūktorņi deviņi kur dzērves dežurē
pie pašas ūdens malas aug ērkšķiem klāti krūmi
no sekliem sēra ezeriem dveš dzeltenīgi dūmi
viņi mani tur gaida
viņi atceras mani kā bērnu
es neatceros
ne sevi ne viņus

  

palikušais

zem šī radiorūpnīcas skvēra
nīkst valis

jau 60 gadus klausās

kā arvien retāk
monētas sitas pret ūdeni un pieplok betonam
kā pēcāk tās sabīda kaudzītē un izceļ ārā

sīkas balsis apvaldītas
balsis

šķiet jūra tuvāk pienākusi
visu laiku šalc

pārējos vairs nedzird
varbūt tika prom diez vai

viņš turpina raidīt elpu

 

koki prot sērot labāk nekā cilvēki

viņus izvēlas nolīkt pār līķu dīķu pelēkiem ūdeņiem
viņi sastājas alejā kad izvada pagastveci
un aizdedzina sevi vēl dzīvu sveci
viņi asās plaukstas uzliek ziemas nonāvētām dobēm
un kapu kopām

katrs stumbrs ir nāve
dzīvība tajā jaušama vien no stumbra bēgošās lapās
kā allaž raižpilnas mātes bērnu smieklos
tie ir viņas smiekli

skanīgās lapas lidojošās
liesmās pie vaiga kļautās lapas
jūs satrūdat pirms ienāk ienaidnieks
uz jums nevar paļauties

man līdzi šodien atnācis kāds koks
es stāvu necaurredzama kā ola
viņš raud

 

lauki

mana mīlestība uz labības laukiem pār kuriem slīd mākoņēnas
ir aristokrātiska
tajā nav gandarījuma
tā ir mīlestība bez aršanas un sēšanas
visas zeltainās vārpas uzreiz ar savu miljards graudu mirdzumu man atdodas
un mākoņa glāsts ir vienīgais glāsts kādu piedzīvoju
es esmu arvien tā kundze kuru četri vīri nes
četri kaili stipri vīri mani sēdošu tronītī nes
tā prerafaelītu dāma nemaz negulēja strautā
viņa sēdēja vannā