intervijas

— Ja neaprobežosim alkatību, iznīcināsim sevi

Roza Liksoma

06/09/2021

Ekoloģisko krīzi ir vērts izgaismot jebkurā mākslas veidā, jo mēs dzīvojam cilvēces vēstures pavērsiena punktā.

 

Roza Liksoma ir rakstniece un māksliniece, kura publicējas kopš 1985. gada. 2021. gadā ar režisora Juho Kuosmanena gādību uz ekrāniem parādījās arī filma Sestā kupeja, kas izpelnījās Grand Prix Kannu festivālā. 

Pati autore norāda, ka Sesto kupeju uzskata par pārlaicīgu darbu un joprojām ir apmierināta ar to. Kopumā par savu kā rakstnieces uzdevumu viņa uzskata jaunu realitātes perspektīvu pavēršanu, nevis lasītāja izklaidēšanu. “Laba literatūra rada jaunas pagātnes un tagadnes perspektīvas un nākotnes vīziju,” uzsver rakstniece. 

Kad režisors vaicājis par Sestās kupejas autortiesībām, Liksoma izvirzījusi vienu vienīgu noteikumu – ka viņa nevēlas tikt iesaistīta filmas tapšanā, bet ieradīsies uz pirmizrādi. “Es biju redzējusi Juho Kuosmanena filmas un pilnībā viņam uzticējos. Un patiešām – kad noskatījos rezultātu, secināju, ka tas bija uzticības vērts, – filma ir izcila,” uzskata Liksoma. 

Roza Liksoma ir arī aktīva dabas aizstāve, tāpēc Punctum ekspresintervijā lūdza rakstnieci atbildēt uz trim jautājumiem. 

Ilze Jansone

 

 

Šķiet, prozā dzīvnieku tēlus jūs mēdzat izmantot kā simbolus un metaforas, lai norādītu uz būtiskām globālām vai kultūras problēmām. Vai tā ir? 

Es neizmantoju dzīvniekus kā simbolus vai metaforas. Cilvēks ir dzīvnieku suga ar attīstītu inteliģenci. Šī iemesla dēļ cilvēks ir atbildīgs par visu, ko nodarījis zemei. Atbildību no cilvēka paģēr viņa saprāts un intelekts – savu intelektu viņš ir lietojis, lai iznīcinātu citas un sugas un visu planētu. Šo destruktīvo cilvēka aktivitāti uz Zemes autoritatīvu padara kristietība un Bībele. Cilvēks ir visbīstamākais briesmonis uz Zemes un tāpēc viņam būtu jāatgriežas savā ekoloģiskajā nišā, ja kā suga mēs vēlamies izdzīvot. Dabai cilvēks nav nepieciešams, bet cilvēkam daba vajadzīga, lai dzīvotu. 

 

Kā literatūra var mainīt mūsu attiecības ar vidi globālās sasilšanas laikā? 

Kā daudzi laikabiedri, es vēlos pārvērtēt savas attiecības ar Zemi, dabu, citām sugām un pati ar sevi. Ar mākslas palīdzību cenšos meklēt iespējas, kā atjaunot homo sapiens tā nišā, kur tas ir līdztiesīgs ar citiem dzīvniekiem, kokiem, augiem, ūdeni un zemi. Ja mēs neaprobežosim savu alkatību, galu galā iznīcināsim paši sevi. 

 

Kā jums šķiet, vai ekoloģiskajām sērām ir vieta literatūrā? Vai tās ir nepieciešamas? Kāpēc? 

Ekoloģisko krīzi ir vērts izgaismot jebkurā mākslas veidā, jo mēs dzīvojam cilvēces vēstures pavērsiena punktā. Iespējams, cilvēks pilnībā pagaisīs no zemes.