— Gramatika

Bērns skatās un gaida. Pulkstenis pūces balsī izdveš gulētejamo stundu, bērns ir izpildījis norunas. Man jāstāsta. Vai jālasa priekšā uzrakstītais. Vai jāuzraksta stāstāmais, nav īpašas atšķirības, tā pati gramatika.

– Reiz vecmāmiņa… 

– Tu? – bērns vaicā.

– Es? Visticamāk, ka ne.

Bet tā tas ir, lai ko es stāstītu, tagad tā esmu es. Tā, kura gulēja gultā un vakariņās gaidīja vilku vakariņās, bet atnāca maza, ļauna meitenīte. Viņai zobos bija sprauga, matos bante un rokā šķēres. Viņa atvēra kastīti, izņēma visas papīra lelles, ko pati bija uzzīmējusi, un sagrieza sīkos gabaliņos. Protams, tā biju es, un es esmu tas detektīvs ar rūtainu naģeni, tas policists ar izgāztu vēderu, tas tiesnesis ar saskrullētu parūku, kas tur mani aizdomās un agri vai vēlu pieķers, atklās un pierādīs manu vainu.

Es turu bērna roku, lai nebūtu bail. Bērns miegaini smaida.

Turpinu stāstīt no citas vietas.

– Mežam cauri tecēja upe. Tās vidū bija liels akmens.

Upē peldu tad, kad nelidoju. Gaiši spīd saule. Straumē vijas garas ūdenszāles, akmenim varētu sapīt bizes, bet es ātri slīdu tām līdzi; neviena zivs neuzdrīkstas man pieskarties, tikai maza gliemežnīca ar smailu galu aizvērpjas blakus pa ūdens virsu. Upe tek ātri, tā ir ātra kā laime, zaļa un zaigojoša. Uz kurieni mēs dodamies – varbūt to zina šī peldošā mājiņa, kurā skalojas tukšums. Upe ir vienmēr viena un tā pati, viena un tā pati, sen jau pazīstama – un, kad, aizbraukusi uz Igauniju, karstā vasaras dienā Piritā, augšpus baznīcas drupām noīrēju laiviņu, lai pavizinātos, redzu, kur esmu nonākusi. Tā ir tā pati vieta, tā pati upe.

Dienā es peldu slikti. Bet naktī nevaru ne noslīkt, ne nokrist. Tīrons nāk man līdzi pa ielu un šaubās. Viņš netic, ka protu pacelties gaisā, un es parādu, kā to dara. Ļoti, ļoti vienkārši, mazliet ieliecos ceļgalos, savēcinu rokas un ar trešo vai ceturto vēzienu gaiss sāk mani balstīt. Es lidoju. Istabas griesti strauji tuvojas, bet es neesmu istabā, mēs ejam pa ielu, un es saku:

– Varu iemācīt.

Tīronam neizdodas. Mākoņi ir sagūlušies zemu kā pirms saulrieta vai rītausmas. Mēs paejamies pret kalniņu un mēģinām ar ieskriešanos. Man ienāk prātā, ka viņš ir par smagu, es atceros svēršanos daktera kabinetā un saku:

– Varam noģērbt drēbes.

Noģērbdamies viņš vienkāršāks nepaliek, tikai plikāks.

Es lidoju projām pa vienam, pa vienai, pa vienam ar sevi, katra pa savu krastu. Steidzos, jo debesis ir kļuvušas sarkanas. Mēs esam iekaroti, parasti tas notiek starp Akmens un Dzelzceļa tiltu, pāri Centrāltirgus kūkumiem, akmens, dzelzs un cepelīni, tur ir tā vieta, kur mūs iekaro. Tālumā dārd.

Bērns ir paslēpies zem segas, tikai deguns ārā. Lampiņa spīd acīs, es pavēršu prom tās lokano kātu.

– Tā nebija, un es to nemaz neatceros.

– Nē, stāsti!

– Bet es neatceros.

Nē, es atceros, varu jebkurā brīdī noskaitīt, mēlei nesamežģoties: vaikaskalai kurkadjacik kurškādskamērkā! Bet neatceros, ko tas nozīmē. Tie ir vārdi no gramatikas likuma, bet kāds ir likums? Galvā dzenis kaļ un kaļ reiz iekalto pantiņu: vaikaskalai. Vaikaskalai. Vai. Kas. Ka. Lai.

Viņi nezināja, vai es esmu paņēmusi Mirdzas tantes sudraba nameju. Tā, kas paņēma Mirdzas tantes sudraba nameju, varbūt nebiju es. Es neteikšu, ka paņēmu Mirdzas tantes sudraba nameju. Es negribu, lai kāds domātu, ka es paņēmu Mirdzas tantes sudraba nameju. Viņas lielais trīsdaļu spogulis rāda mani no priekšas, no abiem sāniem, bet ne no aizmugures. Saņemu aiz kāta mazāku spoguli un tajā redzu, kā no aizmugures izskatās mana rakāšanās rotaslietu kastītē. Kā izskatītos tam, kurš ienāktu pa guļamistabas durvīm. Neviens nenāk, tante ravē vai griež separatoru. To dara dārzā vai sētā pie vasaras ķēķa. Guļamistaba domāta gulēšanai.

Bērns guļ.

Es pieceļos un eju cauri daudzām savienotām, caurstaigājamām istabām, paverot vairākas durvis un iemaldoties vēl citās istabās. Dažās ir vairākas gultas, visvairāk to ir vismazākajās istabiņās, bet lielajās ir klusums, paklājs un klubkrēsli. Gultās kāds guļ. Es tikai paņemu savu mugursomu, laikam sākumā biju domājusi, ka šī ir mana istaba, un somu te nolikusi. Šis ir mans dzīvoklis, viens no dzīvokļiem, kuros es iekārtojos, tiklīdz aizveras bērnu acis. Daži no tiem ir ēkas lauku ainavās, daži līdzinās viesnīcām, kopmītnēm vai rakstnieku mājām, ir arī pilsdrupas, kuru parki labiekārtoti un mūriem piebūvēti mazi kultūras nami ar parketa grīdām. Ir koka vasarnīciņa ar priedi un visi tie milzīgie labirinti greznās, puspamestās mājās, kur grūti iekļūt, jo dažās vietās ir izdrupuši pakāpieni, kas ved no stāva uz stāvu. Ir jāiet ļoti ilgi, pilsētas ielas ir pazīstamas, bet aizved uz citiem laukumiem, uz citām krastmalām, uz citu pusi, garām pavisam citām ēkām.

Taču nedrīkst nokavēt, zālē jau ir publika, man jāuzkāpj pa kāpnēm, lai apsēstos brīvā vietā, un nepiespiesti jāsveicinās, citādi kāds sapratīs, ka man nav ne biļetes, ne draugu, kas varētu ielaist pa šīm durvīm – telpā, kurā ir visi. Es esmu viena no viņiem. Nokļūstu uz skatuves, un man tūlīt būs jādzied. Nav nošu. Nav balss. Būs jāspēlē klavieres. Es neprotu spēlēt klavieres. Būs jālasa dzejoļi. Man nav līdzi dzejoļu. Man nav drēbju. Man nav kabatas lakatiņa, ar kuru var aizslaucīt kaunu. Man ir kauns. Es apskauju savu vīru. Man ir vīrs. Man bija kaut kas vēl, bet es neatceros, kur. Kurkadjacik.

Vai tu zini, kur? Vai tu zini, kad? Ja tu divas nedēļas neesi viņu barojusi, viņš būs nomiris. Viņš būs sakaltis autiņos. Neviens nezina, cik viegli ir aizmirst zīdaini, un cik briesmīgi ir pēkšņi par viņu atcerēties. Cik viņš tagad sver? Vai viņš vēl sakustas, ja tu paņem viņu rokās? Kur tu biji, kad tev vajadzēja būt te? Gramatika zina, kā pajautāt. Kur un kad ielikt komatu, lai apstātos un ievilktu elpu, pirms vajadzēs uzminēt atbildi.

Pasakā viss bija pavisam citādi. Klāvs bija izgrūsts no devītā stāva, jau pirms diviem mēnešiem aprakts Meža kapos, bet zīdainis grozījās ratos manu acu priekšā, un es katru reizi zināju, kas jādara. Ja es to izdarīšu, Klāvs atgriezīsies. Puķuzirnīša acis. Mutīte, kas izspļāvusi knupi. Kas nu kuro reizi man bija pie rokas. Kad es ar smagu akmeni, ar pudeli, ar kājas spērienu sašķaidīju nevainīgā zīdaiņa seju, tā pārvērtās atņirgtā spalvainā purnā. Klāvs katru reizi palika dzīvs. Bet neviens to nezina. Visi gulēja.

– Tu aizmigi? – bērns mani purina.

– Nē, es tieši pamodos.

Bērns smejas.

– Jā, visi gulēja. Zirneklis karājās līdz pusei nostieptā pavedienā. Ērkšķrozīte aizmiga ar smaidu, pavārs ar paceltu nazi, karalis ar domu galvā. Izskatījās, ka viņi nomiruši. Bet, kad viņi pamodās, viss sākās no tā paša mirkļa, kur bija apstājies. Tikai doma bija pazudusi.

– Tētis to neatcerējās?

Tētis to neatcerējās. Kurškādskamēr to bija paņēmis un kā? Ja tētis to atcerētos, vai tad viņš nebūtu man pastāstījis? Bērniem nestāsta, kamēr viņi nav izauguši. Bērns nezina, kāds viņš būs, kad izaugs, bet, ja uzzina, ka reiz viņa nebūs, tad tam, kurš to sapratis, jādzer tabletītes. Mamma, Jelgavas psihoneiroloģiskā slimnīca un beigu beigās dakteris Tirāns, ja nu tu esi izaudzis tāds, kāds esi. Tāds, kurš baidās neatcerēties – un aizmirst, ko neatceras. 

– Guli. Es atnesīšu tev padzerties.

Bet vai tā vispār bija aka? Tas, kur vajadzēja kā akā ielaist vindu, spaini, garu teikumu, iekārtu jautājuma zīmē, vai jebko citu, kas varētu nogrimt un atkal tikt izvilkts, vai tas bija ūdens? Tam bija virsma. Un toreiz es zināju arī gramatikas likumu, kas der jebkuram stāstam: iegremdē virsteikumu un izvelc savu palīgteikumu. Kāds pieķersies. Skaties, kāda būs virsma, kad to izvilksi. Kāda būs stāsta virsma. Ja tā sašķiebsies, sakrokosies un izskatīsies kā izmirkuša aveņu ievārījuma paliekas tējas krūzes dibenā, stāsts mirs. Ja tā gludi vizēs un tu redzēsi sevi kā spogulī, stāsts dzīvos, un tu dzīvosi. Tu, tas ir, es. Bērns nezina, ka es tik daudz gadu veltīgi eju uz šo aku. Stāsta nav, es zinu, ka man tūlīt jāmirst.

Bērns ir nomodā. Bērns modri skatās manī un jautā:

– Vai tas, ko tu stāsti, ir patiesība?

– Visticamāk, ka ne.