— Kam vajadzīgs valodisks apskāviens?

Par Finna Skorderuda grāmatu Nemiers (no norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Valodu māja, 2021)

Nemiers, ko Finns Skorderuds piesaka kā modernitātes¹ vispārcilvēcisko parādību, kā pārdzīvojumu, kas ar lielāku vai mazāku intensitāti raksturo jebkuru modernās sabiedrības locekli, viņa grāmatā atklājas kā cilvēku vienības pamats. Ārstēties vajag visiem, un labākās zāles ir garīga tuvība un siltums, ko sniedz patiesa un nesteidzīga saruna. “Valoda ir kā āda. Ar savu valodu mēs pieskaramies otram,”² raksta Skorderuds. Gluži kā bērnam jāmācās glāstīt lēnām, lai nenodarītu sāpes, tā arī modernajam cilvēkam ir jāmācās sarunāties lēnām, rūpīgi izvēloties vārdus un apzinoties brīžus, kad sevis vai cita dēļ labāk paklusēt.

Finns Skorderuds ir norvēģis, praktizējošs psihoterapeits un Freida psihoanalītiskās tradīcijas piekritējs – māksla sarunāties ir viņa maizes darbs. Akadēmiskajā vidē Skorderuds ir atpazīstams ēšanas traucējumu pētnieks, bet populārajā kultūrā saistās ar savu netipisko alkoholisma skaidrojumu, ko filmā Vēl pa mēriņam neprecīzi esot interpretējis Tomass Vintenbergs.³ Skorderuds primāri ir pētnieks, bet par savām akadēmiskajām interesēm raksta arī mazāk tehniskā valodā. Nemiers, kas pirmo reizi izdots 1998. gadā, ir Skorderuda slavenākais neakadēmiskais darbs, tulkots vairākās valodās (vācu, lietuviešu, krievu u. c.). Šī grāmata ir ceļojums gadiem ilgušās domās, aptverot jautājumus, ko Skorderuds padziļināti pētījis gan teorētiski, gan praktiski. Teksts ir kā karte, pa kuru izkaisītas nenoteiktas atbildes uz šķietami nošķirtiem jautājumiem, kas patiesībā vaicā vienu – kas ir modernā cilvēka nemiers?

Skaidrojot savu nemiera pētniecības un aprakstīšanas metodi, Finns Skorderuds atsaucas uz kazuistiku kā formālo aspektu un fenomenoloģiju kā saturisko aspektu – proti, viņš izvirza atsevišķo gadījumu aprakstus kā “labu izklāsta metodi”⁴ nemieram, pieņemot to par nedefinējamu pārdzīvojumu, kas var atklāties krasi atšķirīgos veidos. Tātad modernais nemiers kā vienots veselums – kā sociokulturāla tendence – tiek skatīts caur atsevišķām pieredzēm. Aprakstītas tās zaudē iekšējam pārdzīvojumam piemītošo unikalitāti, pārtopot par liecībām vispārīgajam. Tālāka pētniecība var attīstīties divos virzienos – pirmkārt, autors var izdarīt spriedumus par vispārīgo, balstoties vairākos līdzīgos gadījumos; otrkārt, ir iespējams atgriezties pie individuālā, izteikto pārdzīvojumu pieņemot par pamatu tālākai sarunai un līdzpārdzīvojumam. Lai arī Skorderuds mēdz aizrauties arī ar vispārinošām spekulācijām, par kuru veiksmīgumu tagad, 22 gadus pēc grāmatas tapšanas, var diskutēt, tomēr vispārīgie spriedumi ir mazākais šīs grāmatas devums. Daudz svarīgāks ir pietuvinājums, kurā Skorderuds kā ar milzīgām, tēvišķām plaukstām kopā savelk gan laiciski, gan telpiski nošķirtus nemierīgos prātus.

Viņa apkopotie gadījumu apraksti sabalsodamies apvienojas vienojošā diagnozē, kas nojauc robežu starp patoloģisko, mākslinieciski nenormālo, un pieņemto normalitāti, starp aprakstīto, aprakstītāju un lasītāju. Tomēr šī diagnoze nesniedzas līdz absolutizējošai totalitātei, kas izslēgtu nianses un īpatnības, nolīdzinot visu līdz vienkāršai, bet tukšai formulai. Modernā cilvēka universālo psiholoģijas modeli Skorderuds nefiksē kā normu, kam pienāktos līdzināties vai atbilst ikvienam indivīdam. Vienojošā līdzība izriet no Nemiera struktūras, kas ir visnotaļ meistarīgs un pārdomāts dažādu žanru un valodas stilu mistrojums.

Nemieru veido 11 nodaļas (ar sīkāku dalījumu apakšnodaļās), kas katra veltīta atsevišķai modernā cilvēka patības un tās nemiera izpausmei: robežu trūkumam un iekšējai sašķeltībai; grūtībām saglabāt vienlīdzīgu intimitāti gan ģimenes, gan partnerattiecībās; narcismam; attiecībām ar paša ķermeni u. c. Lai arī nodaļām ir atšķirīgas tēmas, tās tomēr vēsta par vienu un to pašu modernā cilvēka stāvokli, līdz ar to tajās var novērot vairākus caurviju motīvus. Skorderuds grāmatā it kā riņķo ap nemiera skaidrojumiem un pamatojumiem, tā pamazām pieradinot lasītāju un aicinot pārdomāt arī savu pieredzi.

Viens šāds motīvs ir kontroles trūkuma sajūta, kas nereti tiek risināta gan veidos, ko atzīst par medicīniski problemātiskiem (piemēram, anoreksija, bulīmija, atkarības, pašpārdarījumi), gan mākslinieciskos centienos kontrolēt pasauli, fiksējot to valodā vai akmenī. Saprotamas un pazīstamas (turklāt arī pamatotas) ir šaubas par to, vai ir iespējams pārvaldīt pilnīgi visu – savu ķermeni, prātu, to mijiedarbību ar citām dzīvām būtnēm. Lai gan man nepiemīt ēšanas traucējumi vai mākslinieciska ambīcija aptvert un sakārtot pasauli, es imitēju kontroli citos veidos, piemēram, novērojot savu miega grafiku un viešot tajā šķietamu kārtību.

Skorderuds parāda, ka risinājumi, kā sadzīvot ar kontroles trūkumu un radīt pārvaldīšanas ilūziju, varbūt atšķiras, bet tā pamatā esošais nemiers mums visiem ir vienāds, un tas vieno. Šķietamais nošķīrums starp veselo cilvēku un pacientu (slimo cilvēku) atklājas kā graduāla, nevis kvalitatīva atšķirība. Mēs visi esam vienas nemiera līknes punkti. Skorderuda izteiksmi raksturo meistarīgs, ārstējošs lēnums un ilgstamība – tā ir arī viņa profesionālā metode, sarunāties gadiem ilgi. Grāmatā nav strauju kustību un definīciju – lasītāju pie atklāsmēm autors ved aplinkus. Identificēšanās ar aprakstītajiem pārdzīvojumiem un šī procesa skaidrojums nāk vēlāk, bet lasot ir tikai neskaidra sajūta: es saprotu. Tomēr, lai gan saturiski idejas un secinājumus Skorderuds apraksta nesteidzīgi, dodot lasītājam laiku apdomāties, valodas plūdums grāmatā disonē ar viņa pieejas iejūtīgo lēnumu. Iesākumā formulējums šķiet saskaldīts un ass, bet ar laiku, iepazīstot un pieņemot šādu izteiksmi, valoda kļūst mīļa un saprotama – ar tās palīdzību arī Skorderuds meklē kontroli pār savām domām un rod to sintaktiskā konkrētībā.

Finna Skorderuda pētījums grāmatā ir apzināti padarīts tikpat neklasificējams kā pats fenomenoloģiskais nemiers. Latviešu tulkojuma priekšvārdu Skorderuds noslēdz ar vēlējumu: “Pēc norvēģu Nemiera iznākšanas kāda grāmattirgotāja man stāstīja, ka nebijusi pārliecināta par to, kurā grāmatnīcas sadaļā to ievietot – pie medicīnas, vispārējās lietišķās literatūras, ceļojumu literatūras vai daiļliteratūras. Lai tā notiek arī šoreiz!”⁵ Klasifikācijas problēma rodas nevis no tā, ka Nemiers ir starpžanrisks darbs, proti, teksts, kam piemīt dažādiem žanriem raksturīgās iezīmes, bet gan tāpēc, ka to veido atšķirīgiem žanriem atbilstoši gabaliņi. Katrā no 11 nodaļām ir fragments no Skorderuda ceļojumu pārdomām un pārdzīvojumiem, kāda mākslas darba un mākslinieka analīze, teorētiski psihoanalītisks nemiera izpausmes skaidrojums, pieraksti no psihiatrijas sesijām un tur notiekošajām sarunām, kā arī kāda plašāka sociokulturāla fenomena vai tendences apraksts. Šie atsevišķie nemiera raksturojumi savstarpēji mijas, veidojot vispusīgu izpausmes skaidrojumu.

Valodas stils grāmatā pielāgojas žanram – tātad katram fragmentam tas ir atšķirīgs. Tomēr šāda izteiksmes dažādība nav traucējoša, bet gan nodrošina, ka nemiers tiek pārdzīvots un saprasts vairākos līmeņos – emocionālā, racionālā, dažbrīd arī fiziskā. Turklāt fragmenti piedāvā arī dažādus skatpunktus fenomenoloģiskam nemiera aprakstam. Dažbrīd tas ir skrupulozs Skorderuda pašnovērojums, citkārt viņš vēro cilvēkus vai atstāsta kāda citus pētnieka veiktus novērojumus vai analīzi.

Nemiers ir pieredzams dažādās pastarpinājuma pakāpēs, kas nemazina nemiera intensitāti vai pieredzes patiesumu, tāpēc pilnvērtīgs priekšstats par to gūstams, izprotot un pieņemot atšķirīgās nemiera sastapšanas formas. Skorderuda grāmata piedāvā uz brīdi identificēties ar dažādiem tā pārdzīvojuma veidiem, lai veidotu saikni ar to nemieru, kas apslēpies lasītājā, un paskaidrotu tā specifiskās izpausmes. Tiesa, ne jau katra no šīm pozīcijām attiecībā pret nemieru ir lasošajam indivīdam pazīstama un tuva, tāpat arī ne visas nemiera izpausmes ir attiecināmas uz jebkuru lasītāju. Taču tas nemaz nav vajadzīgs. Nemieru var un, iespējams, pat ir derīgi lasīt ātri un vairākkārt, pakavējoties pie jautājumiem un izklāsta formām, kas lasītājam attiecīgajā brīdī ir saprotamas un svarīgas. Es, piemēram, nevaru līdzdalīt nemieru, kas izpaužas vecāka attieksmē pret bērnu, un lielāku pārdzīvojumu rodu, lasot par nemieru bērna attieksmē pret vecākiem. “Visvairāk es vēlētos, lai manas grāmatas daļas, ja lasītājs to palasīs tikai mazliet, vai viss veselums ļautu viņam ieraudzīt kaut ko tuvu savai pieredzei,”⁶ raksta Skorderuds, un viņa vēlme ir piepildījusies.

Lai gan Nemiers pirmo reizi Norvēģijā izdots jau pirms 22 gadiem, no kā izriet, ka grāmatas modernitātes un modernā cilvēka apraksti var neatbilst mūsdienu situācijai, tajā tomēr ir jaušams arī kas mūžīgs. Atsevišķie subjektīvie pārdzīvojumi – nemiera stāsti – ir mūžīgi patiesi tieši savas individualitātes dēļ. Ja persona X tā ir jutusies, tad viņas pārdzīvojums būs patiess vienmēr. No atsevišķajiem nemiera piemēriem Skorderuds caur vārdos neizteiktām līdzībām aizved lasītāju pie tā īpatnā nemiera, ko dažādās formās iedzīvina katrs no mums.

Neko daudz neesmu pateikusi par grāmatas saturu, bet domāju, ka tā arī jābūt. Nemiera specifika paredz individuālu sadarbību, terapeitisku būšanu divatā un atvienošanos no citiem, lai aprunātos ar sevi. Skorderuds māk šādas sarunas risināt un veicināt arī citos. Viņa prasme iedziļināties un lasīt gan mākslas darbus, gan zinātniskus tekstus, gan cilvēkus un tendences sabiedrībā ir audzināta, bet tāpēc ne mazāk apbrīnojama. Viņš droši vien nav ģēnijs, bet ne jau ģēnijs mums ir vajadzīgs. Ir vajadzīgs skolotājs, kas mācītu sarunāties maigi. Un Finns Skorderuds ir tieši šāds skolotājs.

1. Modernitātes jēdzienu Finns Skorderuds lieto visai brīvi, neņemot vērā jēdzienisko saistību ar modernismu kā 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma domas strāvojumu. Modernitāte un modernais cilvēks Skorderudam ir mūsdienu cilvēks – šībrīža sabiedrība. Lai arī šāds jēdziena lietojums nav gluži precīzs, šajā tekstā es to lietošu tāpat kā Skorderuds.  (atpakaļ uz rakstu)
2. 305. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Intervijā norvēģu radio Skorderuds norādījis uz filmas veidotāju kļūdu: viņi selektīvi un nekritiski lasījuši Skorderuda rakstīto, aizgūstot un piedēvējot Skorderudam tēzi, ko autors tekstā noliedz. Te lasāms īss intervijas konspekts: https://www.france24.com/en/live-news/20210426-no-we-re-not-born-with-alcohol-deficit-doc-behind-another-round.  (atpakaļ uz rakstu)
4. 465. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. 8. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)