— Iedomu ģeogrāfijas

 

Raiens Dzelzkalns (Ryan Dzelzkalns, 1987) ir amerikāņu dzejnieks ar latviešu saknēm. Dzimis Milvoki, ASV, studējis Makalestera koledžā Sentpolā, Minesotā, Ņujorkas Universitātē, Tokijas Universitātē un Japāņu valodas studiju starpuniversitāšu centrā Jokohamā, Japānā, kur apguvis literāru darbu tulkošanu japāniski. Šobrīd dzīvo Japānā un strādā pie radoša ne-daiļliteratūras darba, kas sevī apvienos dažādus žanrus un vēstīs par identitātes jautājumiem LGBT+ kopienas ietvaros un saistībā ar tiem, kuriem ir HIV un AIDS. Vairāk par Raienu šeit: https://www.ryandz.com/about.

Nākamajā gadā Valodu māja plāno izdot Raiena dzejoļu krājumu Iedomu ģeogrāfijas Ivara Šteinberga atdzejojumā.

 

Pārspēts pasaules mazākā gliemeža rekords – atkal

Mīļie, mums izdevās. Esam atraduši druscītiņ smalkāku čaulu
ar koridoriem kā pirkstu nospieduma vijuma kaverna. Katedrāle
kniepadatas galiņā. Šie mazie brīnumi atrodami tikai
pārkaļķotās smailēs Borneo, vismazākā ģimene,
kas iekārtojusi mājas uz to mugurām, – un šorīt

mēs pārspējām paši savu kaprīzo dabu, breksits ziņās,
un neviens nezina, ko tas nozīmē. Pēkšņi – atkal mūri,
kur tie reiz tika nojaukti, čaula savilkta mazliet ciešāk.
Čaula tik maziņa, ka vienīgā jūras šalkšana tajā ir asaras.
Kā valdošie citu vietā nosaka, kas ir mājas.

Bet vai dabā vispār jebkas tiek atklāts? Bez šaubām, dzīvība pastāv
arī bez mūsu bezgalīgajām klasifikācijām un iejaukšanās. Nu OK, Linnej,
mēs sapratām. Mūs visus apjucina pieglaimīgās rases konstrukcijas.
Zinātne kā apspiešanas rīks – kā burtiski viss,
ko mēs uzsākam. Taksācija, taksonomija. Politika, policija.

Klusajā okeānā uz zobveida salas – “koku omāru” kopiena
iznira no izmiršanas. Tie pavadījuši pēdējos 80 gadus,
pulcējoties naktīs zem viena no klints krūmājiem,
lai berzētos cits pret citu, lai sablīvētos un stāstītu vecvecvecmammas stāstus,
par aizgājušiem laikiem, pirmo karaļvalsti, pilnības gadiem. Šīs atmiņas

cietina viņu apvalku – putna spārna trauma, spalvas
aizķertā ola. Vai tu vari pārnest ģimeni pār bezdibeņtumsas jūrām?
Atzīsim, ka tā ir satriecoša veiksme, ka mēs vispār šeit esam.
Bez veiksmes mēs nespētu atskatīties, turpinātu kustēties.
Šis – neizbēgami – vienkāršākais veids, kā pateikt “diaspora”.

 

Skatoties uz Golgātas kapsētu
no sastrēguma uz Bruklinas–Kvīnsas automaģistrāles,
tu apsver bezcerību

Braukšana mašīnās ir kļuvusi par jaunu pieredzi,
tavs komandas biedrs ved tevi mājup no Kvīnsas koledžas
pēc divām dienām volejbola. Tas bija atstatuma acu māns,
bet kapakmeņu lauks izskatījās kā Manhetenas
panorāmas turpinājums, tavs autokuģis tukšgaitā cauri
miniatūrai mirušo pilsētai.

Abas dienas tu spēlēji pret komandu no Toronto,
kas skaistu vīriešu pilna. Viens bija zirgu dresētājs,
ar viņu tu sarunājies auss pret muti. Uzmeistarot šādu situāciju –
tas var prasīt visu nakti. Relatīvais smagumu nesošais pieskāriens
elkonim, krūtīm, gurnam. Tu cerēji, ka tiks uzbūvēts
kaut kas skaists, bet, ak jel, neveicas.

Un tevis paša atbildības kavalkāde vēl tikai
sākās. Kad vēl viens kanādietis izdarīja gājienu,
tu bez domāšanas teici: “Man tiešām rītdien ir jāstrādā.”
Savādi, kā tas, pēc kā esi tiecies, var atlūzt
kā jauns kontinents, ievietots karantīnā ar skarbiem noteikumiem.
Un tu to vien dari, kā atturies.

Tāpēc aptumšotajā metro, būdams viens, tu pārlasi Adu Limonu –
“lakstīgala, rudais klijāns, vijoļniekkrabis, dambriedis” –,
pēkšņi esi noilgojies pēc mājām un kaunpilnu seju, vari redzēt,
cik nemākulīgi dzīvo, klunkurēdams cauri pilsētai

kā pārstūķēta diorāma. Kā gan tu spēsi nomizot
pasaules ādu, ja tu pat nespēj atļauties laimi?
Kā tu vari būt laimīgs, ja tu labāk esi labs?
Cēla morāle, vientuļo nīkulīgais atalgojums.

 

Man jākļūst par draudu ienaidniekiem

Džūnas Džordanas motīvs

esmu visnekaitīgākā lieta plašajās Nagojas promenādēs
skūpstu mīļoto sastrēgumstundā pat mirušajiem pie vienas vietas

iztēlojies neviens nedomā ka mūsu iekāre ir bojāta bīstama
baisa es satveru viņa plaukstu ko nekad nebūtu iedomājies

rīts pārskalojas pāri ēku sejai
kā akls vīrs kas skuj rūsainas peļķes un saules gaismu

starbucks priekšā un es esmu kļuvis par sava likteņa rīcību
samierinājies ar mazo dzīvošanas biedru sacelšanos

ja tev šķiet ka esmu tavs ienaidnieks zini šo es pieņemu
šausmīgo atriebību nežēlīgās mīlas pikās

kas plaukst dienas gaismā smaržīgas naktī ja mūsu miesu
mezgls ir slogs zini šo tu esi noslogots viens pats

mūsu līksmes mežonībā skūpsta medīts dzīvnieks siekalojās
es nedraudu taviem maigajiem mirkļiem bet tu jūties apdraudēts

 

Kas par drosmīgu piesardzību

Tu nevari nodarboties ar seksu bez
debesīm iekšpusē. Tavas asinis
kļūst zilas. Tev jātop par
okeānu, kurā visi vīrieši iemērcas.
Jasmīnu smarža, tikai
zilāka. Jauns gadījuma iezis.
Visu nakti tu lokies
ērgļa nagos,
zaudē mazliet vairāk baiļu.
Nebaidies. Šis balzams
tev ļauj ciest atkal rītdien.
Ņem baudu
no pretinieka savā mutē
un norij zilo virpu.
Tu neiemantosi
jaunu vēsturi.
O, kāds pārdabisks brīnums! –
tava miesa uz jaunatklāsmes sliekšņa.
Kalnāji – nespējīgi
pret šo panaceju,
tavas iekāres krastu.
Tu pat nespēj aptumšot debesis.
Ir daudz veidu, kādos izmērīt vērtību,
un tavējā ir zila. Bieza asins.
Kas plūst lejup pa ieleju,
nāk no debesīm –
visas ūdens nokrāsas.
Un tikai viena tevi noturēs pie dzīvības.
Izpēti sava ķermeņa
smalko mehānismu, izdzīvo
visus vīriešus un viņu asinis.

 

Vēsturiskums

Kaut tu tagad dzīvo šeit, joprojām sajūta kā Japānā,
kad sēdēji uz grīdas aukstumā. Tu mosties pirms saules,
turi aizkarus aizvērtus, ielaižot tikai tik daudz gaismas,
lai uztaisītu kafiju. Paturi rītu kārtībā vēl mirkli.

Šeit tu pārvietojies tik kluss, vēja pāršķirta lappuse grāmatā.
Tev šķiet, tu saklausi putnus. Tu esi gaidījis, kad varēsi
atkal lasīt franciski, fantāzija, kurā ir viegli saprast
citus, – un nez kā –

atmiņas par Rīgu ierodas nelūgtas pāri trim vasarām.
Aukstā zupa pie Bastejkalna. Katru dienu – iet
pa Aleksandra Čaka ielu. Māsīca tev iedod tomātus.
Ēnas, kas krīt no cilvēkiem, ko pazīsti kā dilles krējumā.

Savādi, cik ļoti mēs saražojam saskarsmi.
Jā, mēs esam latvieši, bet ko mums dod asinis, ja tu nespēj
izrunāt pats savu uzvārdu? Man patīk domāt par pagātni
kā par vietniekvārdu, kā par avīzi, kas atstāta uz vilciena krēsla

nākamajam pasažierim, kā par parka soliņu ar dzērāju,
kas izguļas līdz pusdienlaikam, kā par vadu un cauruļu tīklojumu
zem ielas. Šī ir pilsēta, kurā staigāju, kad iestājās tumsa.
Nevis tāpēc, ka ir droši, bet tāpēc, ka tā ir dzīva.

 

No angļu valodas atdzejoja Ivars Šteinbergs;
atdzejojums tapis ar ASV vēstniecības Latvijā atbalstu