— Klusums

 

Tas varētu sākties tā: kāds taksists man pastāstīja šādu stāstu. Nē, nu, nekāda stāsta jau nav. Gadījums bez īpaša vēstījuma. Bez fabulas, tā varētu teikt. Tātad Mārupē viņi iekāpa. Mani pasažieri. Ģimenīte – vīra kungs ar kundzi un dēlēns. Puika – tā ap 13–14 pēc skata. Šie abi mana vecuma, dažus gadus pēc trīsdesmit. No sākuma es maskā viņus neatpazinu, un arī mani, par laimi, neatpazina.

Redzi, sievas kundzi es drusku pazinu, nu, mēs bijām pāris reizes tikušies, nē, tas nav īstais vārds, esam pāris reizes bijuši vienā telpā, sasveicinājušies un drusku smoltolka. Sīkās runas, kā angļi saka. Kāds ārā laiks, un tā… Un tad tu, piemēram, turpini laikapstākļu tēmu un sāc stāstīt, ka vakar biji pie senčiem mazdārziņā kartupeļus rakt, bet pēkšņi sācis līt, un piedevām tēvam no laika maiņas saasinājusies podagra, un sākusi sāpēt kāja, un tev viņam jāšpricē zāles muskulī — tu, cilvēks, atbrauc zemi rakt, bet beigās dur adatu paša tēvam pakaļā. Un tu to stāsti, bet otrs cilvēks vispār neko nesaka, tikai acis bola un pie pirmās izdevības notinas. Nu neprotam mēs, latvieši, to smoltolku.

Okei, novirzījos no tēmas. Es tikai gribēju teikt, ka, liekas, es viņai, manai pasažierītei, toreiz nepatiku. Varbūt labākās draudzenes greizsirdība pie vainas, nezinu… Bet tā noteikti bija viņa. Nu, pasaule ir maza un tā… arī Rīga nav nekāda lielā, pat ja ieskaita Mārupi un pārējos tuvējos novadus.

Reizēm jau sanāk vest kādu pazīstamu seju – nē, nē, slavenības gan nav gadījies –, bet, redzi, šoreiz vislielākā sagadīšanās bija tāda, ka viņi brauca mājās no viesošanās pie manas bijušās draudzenes Marijas. Tāpēc es viņu pazinu. Viņas ar Mariju bija labākās draudzenes.

Iekāpuši viņi sasveicinājās, nu, pamāja ar galvu. Brauciens uz centru, divas adreses. Es, protams, pārprasīju, kā vienmēr. Drošības pēc. Lai ir īstie un tamlīdzīgi. Tā jau varētu vispār iztikt bez runāšanas, bez jebkāda kontakta. Es visu redzu aplikācijā, viņi visu redz aplikācijā. Var iztikt bez vārdiem. Jā, runājot par vārdiem – kad bijām brītiņu pabraukuši, viņa teica:

– Man trūkst vārdu…

O, tas acīmredzams, ka jums trūkst vārdu. It kā jau tāpat nevarētu saprast. Es pēc viņas acīm redzēju – kaut kas ir lēcies. Nogājis greizi. Dvēseles spogulis un tā… Viņi izskatījās kā tikko no bērēm vai, nezinu, spoku ieraudzījuši, vai vēl briesmīgāk. Jā, zini, viņi izskatījās tā, it kā būtu bijuši bērēs un tad pēkšņi mironis viņu priekšā atvēris acis, piecēlies no zārka un aizgājis. Tā viņi izskatījās, visi trīs.

Nu un tad viņa sāka:

— Kādreiz par tādām lietām pēra.

Tas, protams, bija puikam.

– Jā, tu jau pat nezini, – šī turpināja. – Nezini, kas ir siksna. Dakteris Bērziņš. Lūk, šī ir tā reize, kad es to saprotu. Es vēl varētu piedot, ko tu izdarīji, bet tas, ka tu neatvainojies Marijai, – to es nespēju saprast. Man vienkārši trūkst vārdu. Tātad, draudziņ, klausies! Tagad būs tā, – viņa teica, pagriezusies pret dēlēnu, meklēdama ar acīm viņa skatienu, kas visu laiku tā kā slīdēja prom. Tāda skatienu deja.

– Nekādu datorspēļu visu nākamo mēnesi, nē, trīs mēnešus, un tad vēl paskatīsimies, kā būs ar tavu uzvedību. Trīs mēnešus dators tikai mācībām, un viss.

– Adele? – beidzot pavēra muti arī vīrs.

– Ko? – Adele pagriezās pret viņu un ieurbās ar skatienu stingri sejā, it kā nagus iecirzdama.

– Ir vasara, – viņš bailīgi noteica. Varētu domāt, ka šis būtu personiski atbildīgs par gadalaiku maiņu un tās radītajām neērtībām.

– Jā, un?

– Ir skolas brīvlaiks.

– Un?

– Mācības nenotiek, ir brīvlaiks.

Tad viņai pielēca, un viņa izdvesa neartikulētu skaņu caur zobiem un masku un tad piebilda:

– Pareizi. Vairs neko nevar saprast.

Viņa sēdēja mašīnas aizmugurē pa vidu un grozīja galvu te uz vienu, te otru pusi, te uz dēlu, te vīru, līdz palika pie dēla. Nu, es, protams, te drusku improvizēju, nevarēju jau redzēt visu, kas aizmugurē notiek, cik nu spogulī. Zini, tas bija kā teātrī, kad esi nopircis sliktas biļetes nelāgā sēdvietā, no kurienes nevar redzēt visu skatuvi.

– Tu nesmejies!  – viņa uzsauca dēlam.

– Viņš smejas? – vīriņš tēloja, ka ir ieinteresēts.

– Nu, smaida. Smīkņā. Pēc acīm redzu. Nesmaidi, Robert! Es tev aizliedzu, es tev aizliedzu smīkņāt! Kā tev nav kauna… Tu domā, mums ir viegli?

Un tad viņa, kā mēdz teikt angliski, totāli to zaudēja. Man tas, protams, nav nekas jauns, raudošas, histēriskas sievietes takša aizmugurē ir gaužām ierasta lieta. Reizēm liekas, ka cilvēki tikai tādēļ sauc taksi, lai varētu paraudāt. Un ne tikai sievietes. Kas tik nav raudājis manā mašīnā. Īsta bēdu leja. Protams, vairāk dominē citi šķidrumi, ķermeņa izdalījumi. Par laimi, piečurāts mašīnā nav bijis, bet pievemts, protams, gan. Ja jāizvēlas, tad jau labāk raudātāji. Es pat varētu tādiem piešķirt atlaides, plus salvetes un acu pilienus par brīvu. Tumšas, tumšas saulesbrilles ar draudzīgu atlaidi, lai var paslēpt saraudātās acis, kad jākāpj ārā.

– Tu domā, mums tas viss nav apnicis? Domā, tev vienīgajam ir grūti? – šī turpināja. – Tētis nesen gandrīz darbu zaudēja, tu zini, kādam stresam viņš izgājis cauri? Un man, un man ir līdz kaklam… Es ienīstu zūmu! Es nevaru… Mēs taču esam ģimene… Komanda – mēs esam viena komanda…

Un viņa, kā saka, izplūda asarās.

Vīrs, gods godam, apskāva viņu un sāka mierināt.

– Mēs esam viena komanda… – viņa atkārtoja.

– Jā, Adele, mēs esam viena komanda, – viņš piebalsoja. – Viss būs labi.

Man gribējās izņemt no bardačoka jeb, glaunāk sakot, cimdu nodalījuma papīra salvešu kastīti un padot uz aizmuguri, bet negribējās pievērst uzmanību. Ja nu viņa mani atpazītu… lai gan šaubos, protams, bet ja nu tomēr? Un turklāt tas varētu tā bišķīt greizi, aizdomīgi izskatīties, ka es biju tuvumā Marijas mājai, kad viņi izsauca taksi, – to jau viņi varēja lietotnē redzēt, ka esmu tuvumā. It kā es to vien darītu, kā stāvētu Mārupē ielas malā teju blakus Marijas mājai. Nē, nē, tā, protams, bija tīra nejaušība, ka tur pagadījos. Bet kas par sagadīšanos! Padomā vien! Pasaule ir maza, un tā…

Nu, jā, jā, viņa bija Marijas labākā draudzene. Es gan viņai nepatiku, kā jau teicu. Bļāviens, nevienam no Marijas draugiem es nepatiku. Nezinu, kāpēc… nu, Marija pati man aplinkus paskaidroja, ka viņiem visiem liekoties, ka es Mariju pārāk kontrolēju. Padomā tik, kontrolēju… Kas es – kāds kontrolfrīks, vai? Tirāns? Jā, un vēl es neprotot ieturēt distanci no citiem cilvēkiem. Un vispār man jāmācās klausīties citos. Tad nu es tagad klausījos, kā Adele pēc brītiņa, jau pārstājusi raudāt, sacīja vīram:

– Paldies tev!

– Par ko tad?

– Par to, ka mani apskāvi.

Un te nu man likās, ka no šīs aizkustinošās ainas pašam vajadzēs salvetes no bardačoka, ar ko noslaucīt asariņu.

– Labi, bet tagad parunājam par ko citu, – vīra kungs ierosināja.

Bet viņa:

– Nē, es vēl gribu parunāt par Robertu. Ar Robertu. Viņam ir jāsaprot. Cik tas ir briesmīgi… mēs beidzot dodamies satikt draugus, kurus neesam redzējuši vairāk nekā gadu, un viņš visu sabojā. Jā, Robert, es saprotu, ka tu negribēji braukt. Jā, būtu labāk palicis mājās, bet krustmāte taču gribēja tevi satikt. Viņa gribēja tev uzdāvināt jaunu telefonu pagājušajā dzimšanas dienā. Protams, tagad telefons paliks pie manis. Varbūt uz nākamo dzimeni dabūsi. Mēs to neaiztiksim, tas, protams, ir tavs, bet tagad es vairs nevaru tev to dot. Es ceru, ka tu saproti.

– Pat nezinu, kā viņi varēja to atļauties, – viņa piemetināja pēc pauzes.

– Nu, viņš taču normāli pelna.

– Jā, nav nabadzīgās kultūras pārstāvis, – šī piebalsoja.

– Nabadzīgās? Pārfinansētās kultūras, tā taču viņi domā, – viņš teica, uzsvērdams vārdu “viņi”, bet es pie sevis nodomāju, ka vispār jau nabadzīgi cilvēki no Mārupes uz centru taksi nesauc, bet brauc ar autobusu.

– Kas –  viņi? – viņa pārjautāja.

– Nu…

– Tev liekas – ja cilvēks strādā autoservisā, tad viņš noteikti tā domā?

Redzi, vispār jau šamējais, Marijas vīra kungs, par kuru šie abi nu sprieda, nevis vienkārši strādā autoservisā, bet viņam tas pieder, laikam pat vairāki. Un, vismaz ņemot vērā, cik plāns kļūst mans maciņš pēc katra servisa apmeklējuma, tas varētu būt ienesīgs bizness Bet neņemos spriest. Ja ieņēmumu dienests visus drāž tikpat stipri kā mūs, taksistus, tad, vismaz godīgi strādājot, nekāda medus maize tā varbūt arī nav.

– Tu taču redzi, ko viņš šēro feisbukā? – viņš teica, turpinot Marijas vīra tēmu.

Un, tiesa, feisbukā viņš dalās ar visādu sviestu. Nē, nē, nav tā, ka es Mariju stalkotu. Jā, mēs kādreiz bijām kopā, neilgi, bet bija tur ļubestība. Tāds tas stāsts. Viņa man vienkārši ir draugos feisītī, nu, un vienreiz es paskatījos, kas tas viņai par vīru. Nu tā – intereses pēc…

– Njā, es reizēm nesaprotu, kā viņi vispār sadzīvo, – viņa sprieda. – Marija taču ir no pavisam citas vides, inteliģentas ģimenes. Bet viņš tāds… Nezinu… kā…

– No citas pasaules? – vīriņa kungs piepalīdzēja ar vārdiem.

– Jā, tā varētu teikt, viņš ir drusku no citas pasaules, ne no mūsu burbuļa.

Spogulī redzēju, lai gan, protams, izlikos nemanām, ka viņa ātri pameta acis uz mani, tipa, gan jau es arī esmu no tā cita burbuļa. Laikam baiļojās, ka būšu dzirdējis un, nez, varbūt ņēmis ļaunā, bet es tik stūrēju un izlikos neieinteresēts.

Un tad sekoja klusums, radio arī man skanēja ļoti, ļoti klusi. Lai netraucē ierakstam. Un visu šo nerunāšanas laiku man prātā malās, ko tad puika tādu briesmīgu sastrādājis. Un tad, kā jau to varēja paredzēt, tieši tai brīdī, kad likās, ka vētra ir norimusi, šī beidzot ķērās klāt arī vīra kungam.

– Arī tu esi pie tā vainīgs.

– Es?

– Te ir arī tava vaina.

– Es esmu vainīgs pie piečurātā punša?

Man no sākuma likās, ka pārklausījos, bet tā viņš teica. Knapi noturējos, lai nepārprasītu.

– Jā, tev vajadzēja būt stingrākam tēvam, – šī noteica.

– Mums vajadzēja spēlēt labo un slikto policistu, Robertu audzinot?

– Mēs esam pieļāvuši kļūdu audzināšanā. Tas ir fakts. Un pierādījums sēž tepat.

Viņa pameta ar galvu uz pierādījuma pusi.

– Vai bērnu audzināšana ir kaut kāds krimiķis?

– Lūk, tieši par to es runāju.

– Par ko? Labais un sliktais policists, – šis turpināja sinematogrāfisko motīvu – kino pirmoreiz parādās 1972. gada filmā Franču sakarnieks. Vismaz tā tiek uzskatīts. Tu runā par kino, ja?

1971. gada filmā, es gribēju iesaukties. Franču sakarnieks uz ekrāniem parādījās 1971. gadā. Protams, es sēdēju mierā un muti vaļā nevēru. Es jau neko… esmu tikai taksists. No cita burbuļa. No citas pasaules.

Nu, patiesībā jau es tik tikko spēju savaldīties, lai neiejauktos sarunā. Pilnīgi vai rokas sāka trīcēt uz stūres. Zini, it kā baigi vajadzētu uz tualeti, bet nevari, jo, piemēram, brauc autobusā, un tik ļoti vajag, ka, liekas, tūliņ pat jāskrien pie šofera, skaļi kliedzot pa visu salonu: “Apstājieties, man vajag mīzt!”

Tikmēr manas mašīnas salonā šī turpināja analizēt vīra iesaisti atvases audzināšanā:

– Lūk, lūk, tieši par to es runāju, – tev viss ir tikai joks. Tu visu pārvērt par joku. Un, jā, es runāju arī par kino. Es taču visu laiku teicu, ka viņš vēl nav pietiekami nobriedis, lai skatītos filmas, ko tu viņam rādi. No turienes jau tās viņa idejas nāk. Šajā vecumā būtu vēl bērnu grāmatas jālasa, bet tu viņam rādi Cīņas klubu.

– Es tikai gribu savu dēlu izglītot par kino, kas tur slikts?

Bet šī tāda:

– Labi, labi. Es neko nesaku. Es neko nesaku. – Un demonstratīvi pagrieza galvu uz otru pusi raudzīties pāri dēlam mašīnas logā. Taču pēc brīža atsāka, šoreiz atkal dēla virzienā:

– Man trūkst vārdu. Es saprotu, ka tu negribēji braukt un apvainojies, ka neļāvām dzert punšu ar mums, bet kaut ko šitādu izstrādāt. Ņemt un piečurāt punša trauku, kamēr neesam klāt. Kā tu vispār dabūji to gatavu? Kā tas vispār varēja ienākt prātā? Un tu domāji, ka mēs nepamanīsim. Kāds kauns… Man trūkst vārdu…

Un tad viņai kādu laiciņu tīri burtiski aptrūkās vārdu, un viņa neko neteica, bet es sāku prātot par to punšu. Nu, kurš normāls cilvēks mūsdienās cienā viesus ar punšu? Tu vispār esi kādreiz ko tādu redzējis? Esi kādreiz dzēris? Es pat nezinu, kam tur iekšā vajadzētu būt. Šķiet, šampim… Vai arī tā bija bole? Buole, bole — pat nezinu, kā pareizi izrunā.

Punšs… kā tādā 50. gadu jeņķu vai britu filmā, kur mājas viesībās dāmas dzer punšu, kamēr kungi malko viskiju ar sodu un kūpina cigārus, bet, kad viesi aizvadīti, namatēvs ar namamāti laimīgi dodas gulēt — protams, atsevišķās gultās. Jā, starp citu, tu zināji par tām atsevišķajām gultām vecajās filmās? Izrādās, tur pie vainas ne tik daudz tikumiskie apsvērumi, bet tolaik patiešām bija tāda mode. Tika uzskatīts, ka laulātajiem ir kaitīgi gulēt vienā gultā. Kaitīgi veselībai… Padomā tik. Bet, zini, tas drusku dara jēgu, kā angliski saka, jo Marija, kad bijām kopā, vienreiz man teica, ka vispār viņai labāk patīkot gulēt vienai. Nu, pamīlēties var, bet tad gulēt atsevišķi. Nu, man tas, protams, nebija pa prātam. Nez, varbūt tāpēc visi uzskatīja, ka attiecībās viņu kontrolēju?

Bet tad sievas kundze mani izrāva no pārdomām.

– Bet, klau, vai tas vienmēr bijis tā? – viņa iejautājās.

– Kas tad?

– Vai agrāk arī bija tā, ka mums nebija, ko teikt?

– Nebija, ko teikt? – šis nesaprata.

– Tu zini, par ko es runāju. Tas klusums…

– Nu, mēs vienkārši braucam taksītī, nav jau visu laiku jārunā, — viņš sāka taisnoties.

– Nē, es domāju – pie Marijas. Vai arī agrāk mēs tik ilgi sēdējām klusumā, nezinādami, ko teikt, par ko sarunāties? Turklāt tik sen nebijām tikušies, vairāk nekā gadu, bet sēžam pie galda kā tādi idioti un nevienam nav, ko teikt. Vai esam aizmirsuši, kā sarunāties? Agrāk taču tā nebija.

Viņš neko neatbildēja. Ko gan var atbildēt uz ko tādu? To dzirdot, ir jāpadomā kādu brīdi. Vai ilgāk. Es pats, protams, kaut ko izdomātu viens un div’, bet nedrīkstēju jau iesaistīties. Tā nu neviens neko neteica, it kā ilustrējot viņas vārdus. Tikai vienubrīd likās, ka dzirdu sievas kundzi kaut ko klusi pasakām aiz maskas.

– Tas klusums, nolāpītais klusums… – ko tādu viņa teica. Vismaz tā man likās. Bet neesmu pārliecināts, jo tas bija pārāk klusu, lai ierakstītos… Nez, varbūt jānoregulē mikrofonam lielāka jutība…

Ko, a? Nu, jā, pareizi, es tev nepateicu. To gan nevajadzētu apkārt stāstīt, bet es ierakstīju. Es ierakstu pasažieru sarunas. Reizēm paklausos vakaros, atceros, kas pa dienu piedzīvots. Mācos klausīties citos. Nē, nu, tas noteikti ir pret noteikumiem, gan jau kaut kur ir rakstīts, nezinu, godīgi sakot, neesmu tos noteikumus kārtīgi izlasījis.

Kāpēc es to daru?

Es rakstu grāmatu. Tā tomēr interesanta pieredze, gribas uzrakstīt. Atklāti par takšošanu Uber un Bolt laikmetā. Turklāt pandēmijas apstākļos. Nē, pagaidām vēl neesmu neko daudz uzrakstījis. Bet es gatavojos. Vācu materiālu.

Jā, un tad mēs jau bijām pilsētā. Es apstājos pirmajā adresē. Sievas kundze izkāpa. Mātes dzīvoklī jāpabaro kaķis un jāaplaista puķes. Tā es sapratu.

– Nē, Robert, es gribu, lai tu nāc ar mani, – viņa teica, vēl turēdamās pie auto durvīm. Roberts bija izkāpis, lai izlaistu māti, tad aši ierausies atpakaļ sēdeklī.

Bet vīrs nopietni noteica:

– Adele, lai viņš paliek ar mani. Divatā.

Liekas, viņai šī doma patika. Viņa burtiski atplauka. Laikam nodomāja, ka gaidāma nopietna vīru saruna starp tēvu un dēlu par to, ka nav labi urinēt iekšķīgi lietojamos produktos. Bet tad viņa it kā attapās:

– Klau, es jau to nedomāju nopietni ­– par to pēršanu.

– Kādu pēršanu?

– Nu, to, ko es sākuma teicu – par Dakteri Bērziņu.

– Ā, nu, protams, protams, – šis noteica un pastiepās pāri puikam, lai aizvērtu durvis. – Labi, tiekamies mājās, taksis gaida.

– Čau! – viņa teica acu priekšā aizcirstajām durvīm. No mašīnas salona šis “čau” lika viņai izskatīties pēc zivs, kas mēmi paver muti.

Es atsāku braukt.

Tā nu tēvs un dēls palika divatā un klusēja. Taču tagad tas likās vēl drūmāk. Viņi drūmi klusēja, kā mēdz teikt, un grūti iedomāties labāku apzīmējumu tai klusēšanai, kas iestājās starp viņiem pēc kundzes izkāpšanas. Dziļš klusums, dziļš kā bedre, kā caurums, kas ved kaut kur dziļi, dziļi. Ja tai brīdī nomestu akmeni, būtu ilgi jāgaida un jāklausās, līdz beidzot izdzirdētu akmeni atsitamies tur, lejā, viņu klusuma dzīlēs.

Ko, a? Smuki pateicu? Vai ne, vai ne? Tāpēc jau es rakstu to grāmatu. Tas ir, vācu materiālu…

Varbūt viņš patiešām sīko nopērs? – es prātoju. Tā jau ir, baigi kulturālie, progresīvie, bet atliek cilvēku novest un ārā izlien patriarhs ar žagaru. Ņems un jau tepat, taksī, izvilks siksnu no biksēm un pārliks puiku pār celi.

– Kāpēc tu visu laiku klusēji? – šis pēkšņi sacīja dēlam pēc nopūtas, kādas parasti nāk pirms smagas sarunas. Un patiešām, sīkais visu brauciena laiku nebija pat muti atvēris. Tikai sēdējis kā uz kaušanu. Man jau likās, ka mēms, vai.

– Tēti, tas nebiju es, – viņš beidzot teica. Izklausījās pamatīgi nobijies, laikam prātoja par to pašu, ko es. Nu, par siksnu…

– Jā, Robert, es tev ticu.

– Tas nebiju es!

– Es zinu, Robert, – viņš teica. – Es zinu, ka tas nebiji tu. Es to nopietni saku. Nu, padusmosies mamma, un būs jau labi. Apsolu, es to nokārtošu.

Kaut kā pēc visas dēla būtības varēja nojaust – man pat nevajadzēja skatīties spogulī, jo visa viņa būtība sūtīja signālus auto salonā un vēl pāris metru rādiusā –, ka tētuka gabalam šis diez ko netic.

– Un, klau… par to telefonu no krustmātes. Es nokārtošu, tu to dabūsi, labi? Mēs esam viena komanda.

Lūk, to viņam nevajadzēja teikt. Visā dēlēna būtībā nu bija rakstīts, treknrakstā, tulkojot burtiski, ka viņš nepērk šo sūdu.

Un ar to tas arī beidzās. Vismaz man. Bijām atbraukuši. Kad viņus izlaidu, tēva kungs noteica:

– Beidzot šis murgs ir cauri…

Nez, kā tieši viņš to domāja?

Kad šie bija izkāpuši, es devos pie nākamā pasažiera – bet tas jau ir cits stāsts – un, braukdams cauri pustukšajai svētdienas pilsētai, atcerējos Mariju. Atmiņas, atmiņas… Kaut kā no visām bijušajām tieši viņa visdziļāk iekritusi sirsniņā. Nez, kāpēc…

Bet tad es uzgriezu skaļāk radio, pavisam skaļi, lai tikai nebūtu ne miņas no klusuma, tā nolāpītā klusuma.