— Ir bijis arī tā

Mūsu filmas

Mūsu filmas būs labas. Tajās dejos mazītiņas
infuzorijas. Ja gribat tās redzēt, brauciet uz
tumšu nomaļu vietu.

Mūsu filmās vienmēr būs mazas skaistas aktrises. Ja ne
skaistas, tad apburošas. Bet ja ne
apburošas, tad disciplinētas.

Mūsu filmām nebūs jēgas. Ja tāda arī būs, tad pieņemiet mūsu
atvainošanos – mēs par to nenojautām.

Mūsu filmu nebūs.

Dažas mūsu filmas nonāks ārzemēs. Tās izpētīs un atsūtīs
atpakaļ. Kā, piemēram, slimību vai nestandarta
mēbeles.

Viszemākie griesti, visniknākie suņi, visūsainākie turki būs
mūsu filmās. Tāpat tur būs notikumi smilšu kastēs
un bezjēdzīgu rokklubu tumsa.

Ū-ū-ū. Mūsu muzikālās interlūdijas pirmā nots. Maksimāla
uzmanība un aprēķins, spilveni zem režisora,
operatora pirksti uz galvenās varones ausīm.

Katrā filmā būs neliels sentimentāls brīdis. Piemēram,
kāds aprok suni, bet patiesībā tikai
izliekas.

Mūsu filmām nebūs ienaidnieku kritiķu un izplatītāju vidū. Tiem visiem
mēs izsūtīsim atklātnes ar tekstu: “Jūs esat vislabākie!”

Mūsu filmās lidmašīnas dūks īpaši iespaidīgi.

Katrā kāpņu telpā slēpsies karavīri. Daži no tiem būs dezertieri, bet
daži ne. (Mūsu filmās.)

Britu enciklopēdija par mūsu filmām sniegs skopas ziņas.

Mūsu filmas izdāvās nabagiem.

Mūsu filmu seansos mēs jokosim. Piemēram, sēdīsimies
dāmām uz celīšiem.

Par mūsu filmām izplatīsies baumas.

Un mēs kļūsim slaveni, tāpat kā daži citi.

Ir bijis arī tā

Tā bija ļoti dīvaina un dīvaina pieredze.
Es gāju pa garu un garu ielu,
Garām pabrauca sarkans un sarkans autobuss,
Augšā karājās ielīkuši un ielīkuši vadi,
Pēkšņi viss manī kļuva tā kā no jauna un no jauna
Es gāju un gāju, klusēju un klusēju, apkārt kūsāja dzīve
Un kūsāja dzīve, man bija jautri un tik jautri,
Es biju te un atkal te, es visu apkārt iepazinu un
Visu apkārt iepazinu… Tā arī bija, kā es saku,
Kā es saku, ir bijis arī tā. Un tomēr, piekrītiet,
Ļoti dīvaina un dīvaina pieredze. Reiz
Novembrī un novembrī.

Pirmā melnā cauruma fotogrāfija

Lūk, pirmā melnā cauruma
fotogrāfija. Tajā skaidri redzams
melnais caurums.
Miljoniem cilvēku priecājas,
pārrunā šo notikumu,
dalās ar fotogrāfiju
sociālajos tīklos.
Balts ir balts.
Melns ir melns.
Caurums ir caurums.
Kaimiņš, kurš smēķē uz balkona,
ir kaimiņš, kurš smēķē
uz balkona.
Jūs pašlaik lasāt šo tekstu.
Vakar bija vakar.
Salīdzināsim pulksteņus šajā
noteiktības punktā.
Pamāsim cits citam logā.
Saskatīsimies.
Un dosimies tālāk.

Deviņpadsmitais gadsimts

XIX gadsimta sākums iegadījās XIX gadsimtā.
Tolaik visi dzīvoja tā, it kā būtu XIX gadsimts.
Visiem jau bija pieriebies XVIII gadsimts,
Bet XX gadsimtu tika nolemts atlikt uz vēlāku
Kā ļoti grūtu uzdevumu, ko tā uzreiz nemaz neatrisināt.
Bija tādi gadi kā 1813. un 1864.,
Vai, teiksim, 1887. Un tajos varēja piedzimt,
Apprecēties un mirt. Varēja pasūtīt portretu
Gleznotājam un panākt audienci pie karaļa,
Bet varēja arī gadu no gada strādāt šahtā
Vai ganīt aunus. Visi nēsāja drēbes pēc XIX gadsimta modes –
Visādas cepures, bikses, apkaklītes
Vai arī vaļīgas blūzes un kaklautus.
Viņi sekoja notikumu attīstībai pasaulē
Un personiskajās attiecībās, klausījās operas
Un apmeklēja cirku. Tikai pateicoties tam,
Arī notika XIX gadsimts. Šie cilvēki veda to uz priekšu,
Uz priekšu vien, gluži kā vilciens, dvesdams tvaiku,
Kamēr tieši tā priekšā tiek liktas sliedes. Tā bija visu
XIX gadsimtu, veselu gadsimteni. Un neviens ij necentās izgrozīties.

Atceries

Mēs daudz ceļojām
Pa dzīvokli šajā un citās dienās,
Gājām pastaigās gar logiem,
Steidzāmies darīšanās cauri gaitenim,
Ielauzāmies vannasistabā un sadūrāmies
Ar kaut ko priekšnamā, nogāzdami
No pakaramā lavīnu ar jakām un mēteļiem,
Kas sērdienīgi gaidīja uz ko labāku.
Atceros kādu gājienu no dēla istabas
Uz mūsu guļamistabu, aiz loga lija,
Un vienreiz pat noplaiksnīja zibens,
Bet tie bija tīrie nieki mums, drosmīgiem,
Uzņēmīgiem, spējīgiem
Spert apņēmīgu soli
Maliņā.

Sludinājums

Pārdodu, jo nopirku.
Nopirku, jo gāju garām,
Gāju garām, jo bija pavasaris,
Bija pavasaris, jo ziema nav mūžīga.
Ziema nav mūžīga, jo arī paši neesam uz palikšanu.
Neesam uz palikšanu, jo citādi būtu garlaicīgi.
Būtu garlaicīgi, jo nebūtu ne gala, ne sākuma,
Nebūtu ne gala, ne sākuma, jo tā viss iekārtots.
Tā viss iekārtots, tāpēc arī pārdodu.

Procesi

Ieslēdzas stimulatori,
Efekti pieņemas spēkā.
Sekas neliek gaidīt,
Rezultāts nostiprinās ierastā apveidu maiņu.
Ceriņkrāsas prožektori. Oranži prožektori.
Mēs redzam izgaismotus realitātes fragmentus
Kā apstiprinājumu izteiktajām tendencēm.
Jauni argumenti tiek likti lietā bez kautrības,
Tie krīt, pretrunīgu secinājumu pievarēti.
Un tomēr diskusijas loģika deg kā naftas lāpa, strūklodama augšup,
Tajā bez žēlastības tiks sadedzināts viss pateiktais,
Līdz patiesības vizla sacietēs līdz galam.
Taču arī tā nevienu nepārliecinās.

***

Atbrauc pie manis ar velosipēdu,
Sabiedriskais transports ir bīstams.
Apsēdināšu tevi blakus istabā,
Sarunāsimies pāri gaitenim.
Ļoti skaista tu esi un no labas ģimenes,
Vienmēr atved ar ziepēm mazgātus augļus.
Es saleju pudeli vīna divās mazās karafēs,
Saklāju divus galdiņus, ko sadala siena.
Patīkami būt ar tevi un nebūt ar tevi,
Būt blakus, bet nesaskarties.
Klausīties mūziku kopā, pēc kārtas izskatīt
Tos pašus albumus (cimdos – labāk bez
Nospiedumiem) un ziņot otram par atrastām iespiedkļūdām.
Milzīgs maiguma vilnis apgriezis pilsētu kājām gaisā,
Mēs vairs nevaram pienākt viens otram klāt un
Pieskarties – var nograndēt sprādziens, kāds jums sapņos
Nav rādījies, “Tas jums pat sapņos nav rādījies”!¹
Šādā situācijā jāievēro maksimāla piesardzība.
Tā nu satiekamies – kā agrāk pat neiedomātos.
Zinu, ka esi blakus, es dzirdu tavu balsi,
Tu saki: “Rau, ārā atkal ir svelme.”
Bet uz vēsas grīdas guļas ēnas garas
Un blakus guļ, kaut ceļgali nesaskaras
Itin kā skrietu, itin kā brieži no bara.

Skaistums sākas no rīta

Tiešsaistes radio
skan skaista dziesma
no otra okeāna krasta.
Aizkars logā
skaisti plīvo.
Smiltis krastā
skaisti saglabā formu,
ko tām piešķīris vilnis.
Pārdevēja tirgū,
izlikdama
uz letes tomātus, zina:
“Skaistumam ir nozīme!”
Un izliek pirmajās rindās
tos vispilnīgākos,
vispārliecinošākos,
visgatavākos uz visu.
Griesti šodien ir ļoti skaisti,
sastinguši kā tīras baltas lavas šķērsgriezums.
Skaisti ir palagi un zobu sukas.
Mantas, izmētātas istabā,
kur tu nodzīvosi nedēļu.
Pulkstenis, noņemts no rokas
un nolikts uz galda.
Putnu klaigas un klusums, kas seko.
Skaisti ir zināt, kā tu
pavadīsi šo dienu
(ir svētdiena, un var vispār
nesēsties pie datora).
Skaista ir paļāvība, ka brokastis
būs teicamas,
bet pēc tam – uz jūru.
Skaistuma skaitītāji pārsniedz maksimuma atzīmi,
un arī tas piesaista skatu:
saviļņojums pāri malām,
mirdzums pirms uzliesmojuma.
Bet nebīsties negaisa skaistuma,
tas tevi patīkami pārsteigs –
atvērtie zibeņu rāvējslēdzēji,
lencīšu verdošā vētra,
asa, sīva viesuļvētra.
Bet tad uz kādu brīdi
viss pēkšņi norims, vienkārši ilgs.
Itin kā operdziedonis paņemtu noti,
pārbaudīdams, cik ilgi to noturēt spēs.
Skaistums ir kā grāmata, ko izņēmi
pilsētas bibliotēkā
un ko reiz nāksies atdot,
bet pagaidām tā tev ir somā
zem pludmales dvieļiem,
maisiņa ar aprikozēm,
ūdens pudeles,
atslēgu saišķa.
Aidā uz pludmali, un tur jau redzēs,
tur jau palūkosimies,
tur jau ieraudzīsim,
kas par skaistumu vēl atklāsies
(savās vēlākās
darba stundās).

No krievu valodas atdzejojis Arvis Viguls

1. Jums pat sapņos nav rādījies ir režisora Iļjas Freza mākslas filma (1981), kuru jau iznākšanas gadā noskatījās vairāk nekā 26 miljoni cilvēku. Tā ir viena no emocionālakajām kinofilmām par pusaudžu mīlestību un jūtām, kas pārvar visus šķēršļus, kurus mums uzsūta pieaugušo pasaule.  (atpakaļ uz rakstu)