intervijas
— Katram vajadzētu būt savai literārajai gaumei
27/09/2021
Vai tu gaumi uzspied vai neuzspied, tas ir cits stāsts. Bet tu nāc ar savu priekšlikumu, tu citādi nemaz nevari.
Izdevniecība Omnia mea ieņem nelielu, taču svarīgu vietu Latvijas grāmatniecībā. Tās izdotie franču literatūras un filosofijas tulkojumi uztur saikni starp Latvijas un Francijas intelektuālo telpu – kaut arī pārsvarā tulkota daiļliteratūra, tā vai citādi viss Omnia mea devums ir pieskaitāms prātniecībai, “augstajiem plauktiem”. Ar izdevniecības vadītāju, skolotāju un tulkotāju Intu Geili sarunājāmies augustā viņas dzīvoklī Sarkandaugavā, kas kalpo arī par izdevniecības štābu. Vēl maijā, kad recenzijas rakstīšanai no Geiles turpat saņēmu Semjuela Beketa grāmatu Stāsti un teksti par neko, mans iespaids bija – “vecais kalums”. Tas nemainījās arī šīs sarunas gaitā.
Lauris Veips
Kad un kādos apstākļos jūs nodibinājāt Omnia mea?
Tagad jau būs 25 gadi. 1997. gada aprīlis ir dibināšanas laiks. Pēc ilgām pārdomām, tā sakot. Kāpēc? Man vienkārši gribējās parādīt franču literatūru, kas te vēl nebija tulkota. Mums bija ļoti laba franču klasikas bibliotēka, vēl no padomju laikiem. Arī tad iznāca laba literatūra. To var atzīt. Nevis tie, kurus atzina par neiederīgiem, vai kaut kā tā, vai aizliegtiem – arī tas bija, protams. Bet klasika bija plaši pārstāvēta. Un man interesēja 20. gadsimts.
Lēnām, lēnām man radās doma, ka es pati varētu mēģināt kaut ko darīt. Pēc izglītības esmu franču valodas un literatūras filoloģe, franču valodas un literatūras speciāliste. Man ir arī maģistra grāds, un mans diplomdarbs bija tulkojums…
Fransuāzas Sagānas…
Esiet sveicinātas, skumjas. Kad es to iztulkoju, es biju trešajā kursā. Un Sagānai bija 18 gadu, kad viņa to sarakstīja. Protams, laika nobīde jau bija aizgājusi uz priekšu, bet tas vecums atbilda. Es gribēju pārbaudīt, vai es to varu un kā tas būs. Lai gan man jau vidusskolā bija tāda doma, un uz to mani arī… nevis tā, ka man būtu jātulko, vai kā, bet man bija brīnišķīga literatūras skolotāja. Un arī franču valodas skolotāja.
Jau studiju laikā es pastiprināti interesējos par 20. gadsimta literatūru. Pat vidusskolā es zināju, kas ir Boriss Vians, kas šeit nebija tulkots. Zināms vārds, bet latviski viņš nebija izdots. Tā bija tāda uzdrīkstēšanās. Un vispār jau daļēji ir tā, ka darīt to, kas tev patīk, ir kaut kāds egoisms. Ja tu dari to, kas tev patīk, tas ir gan tāds pluss, gan kaut kādā ziņā arī egoisms.
Tad es izveidoju arī programmu, protams. Es lasīju franču literatūras vēsturi, pastiprināti 20. gadsimtu, un lēnām, lēnām virzījos uz to pusi. Sāku ar mazajām grāmatiņām, kabatas formātu, livres de poche. Es domāju ieviest to šeit. Tas bija 1997.–1998. gads. Pirmās grāmatiņas bija šādas: [Emanuelas Bernemas] Viņa sieva, [Didjē Denēnksa] kriminālromāns Melnā gaisma un [Aleksandra Žardēna] Zebra Intas Šmites tulkojumā. Sarmīte Madžule tulkoja Melno gaismu, un es – Viņa sievu. Un zināt, tie mazie formāti Latvijā tajā laikā nedarbojās.
Tās bija pirmās trīs grāmatiņas, un vairāk es ar to mazo… tagad ar jaunākajām ir zināma atgriešanās pie šī formāta. Taču tās nav gluži livres de poche, bet gan tādas grāmatas, kurām ļoti grūti uztaisīt vāku. Un arī negribas lasītāju ievirzīt, uztaisot kaut ko pilnīgi neatbilstošu. Es runāju par Denī Didro Paradoksu par aktieri, Beketu. Lai izskats lasītāju nekā neievirza, lai viņš pats var izdomāt, kas tur būs. Tas formāts toreiz kaut kā neiegājās, bet tagad jau laikam it kā ir.
Jā, tagad Orbītai ir sērija ar mīkstajiem vākiem. Un kā ar Omnia mea mecum porto?1
Omnia mea tajā izteicienā nozīmē arī to, ka tā ir visa mana bagātība, garīgā, iekšējā. Es to attiecināju uz grāmatām, jo grāmatas zināmā mērā veido mūsu bagātību. Te atkal jāsaka, ka katrs, kurš ar to nodarbojas kā izdevējs, – katram vajadzētu būt savai literārajai gaumei un attiecīgi sava literārā gaume jāpiedāvā citiem. Vai tu gaumi uzspied vai neuzspied, tas ir cits stāsts. Bet tu nāc ar savu priekšlikumu, tu citādi nemaz nevari. Un tu atlasi no tā visa to, kas it kā sakrīt ar tevi. Tu gribi, lai tā grāmata cilvēkam kaut ko nozīmē, lai viņš izlasot padomā. Tāda ir tā doma. Tas nosaukums arī tomēr…
…uzstāda latiņu. Bet tas mecum porto – cik saprotu, izdevniecība tieši šeit arī darbojas, jūsu dzīvesvietā.
Jā, man nav štata. Man ir kolēģi, ar kuriem es šos visus gandrīz 25 gadus strādāju. Tie ir gandrīz nemainīgi. Ir bijuši daudzi tulkotāji, tā neesmu tikai es pati. No sākuma bija Sarmīte Madžule, Inta Šmite, Linda Tomase, Uldis Krastiņš. Agnese Kasparova, ar kuru tagad ir ļoti laba sadarbība – gan ar Penaku, gan Beketu. Būs arī viens nākotnes darbiņš, par kuru jau ir skaidrs, ka tas notiks.
Visā manā darbībā nozīmīgs bijis arī atbalsts. Šī nav komercliteratūra, kuru tagad mežonīgi pirks. Par to man ir žēl vispār, jo tie metieni nav tik lieli. Liekas jocīgi, ka tomēr ir tik maz lasītāju. Bet tātad atbalsts gan no Francijas vēstniecības, Francijas Kultūras centra, kas tagad ir Francijas institūts, Kultūrkapitāla fonds – tiem es varu pateikties ļoti lielā mērā, jo daudzi darbi ir tikuši atbalstīti. Tie ir to vērti. Protams, ne viss, kas ir iesniegts, ir atbalstīts. Bet daudzi ir, un par to man tiešām jāsaka paldies, jo es tiešām neesmu milzis un tāds nekad nebūšu. Un tas nav mans mērķis. Vienkārši gribēju darīt to, kas man patīk, – tas, lūk, ir tas egoisms. Un pasniegt to, kas man šķiet svarīgs franču literatūrā. Un tas nav tikai mans uzskats. Es ļoti ilgu laiku abonēju Francijas literatūras žurnālu Lire, tagad es to lasu internetā. Protams, arī Gallimard, lielākā Francijas izdevniecība, ar kuru es sadarbojos jau no sākta gala un kurā mani ir ļoti iedrošinājuši, sūtījuši grāmatas. Un ne tikai, jo man ir tā priekšrocība ar viņiem runāt franciski, es ar viņiem esmu pazīstama.
Kā jūs nodibinājāt sakarus ar Gallimard?
Viss sākās ar izdevniecību Daugava. Šleiera kungs [apgāda īpašnieks Georgs Šleiers]. Es tulkoju vai pat rakstīju viņa vēstules uz Franciju. Tad man vēl nebija Omnia mea. Saistībā ar viņa lietām es vienu no pirmajām reizēm biju Parīzē, tas gan bija tikai 1992. gads, kad krita barjeras un robežas. Tad es biju pie Gallimard. Un vēlāk, kad es nodibināju izdevniecību, viņi jau zināja mani, un ar to viss sākās.
Tur bija brīnišķīga kundze, kas atbildēja par darbu izdošanas tiesībām uz mūsu pusi, Anja Ševaljē. Viņa bija Krievijas emigrante pirmajā paaudzē, ļoti inteliģenta dāma. Viņa uzskatīja, ka arī katrs mazākais izdevējs ir pelnījis uzmanību no viņu puses. Viņi zina, ka es neesmu milzīgs izdevējs, bet viņi ir novērtējuši to, ko es izdodu. Un līdz ar to attiecības turpinājās arī ar katru nākamo, kas strādāja tiesību jomā.
Tad es mēnesi biju kursos, ko Francijas grāmatu salons organizēja kultūras darbiniekiem. Es tur biju kā izdevēja. Tas bija ļoti interesanti, un viņi bija sagādājuši tikšanos ar tiem, ar kuriem es gribēju tikties, ar kuriem man vēl nebija kontaktu. Vai arī ar tiem, ar kuriem man bija bijuši līgumi, bet ar kuriem es nebiju personīgi pazīstama. Es apmeklēju visas tās izdevniecības, tas arī bija ļoti vērtīgi. Tas bija kādu laiku atpakaļ.
Jūs piedalījāties arī filmas Sods par sapni scenārija rakstīšanā. “Franču grupa”…
Īsi sakot, es biju idejas autore. Scenārijs, filmas teksts un viss – tas bija gads manā dzīvē. Tajā gadā nekas cits netika darīts. Stāstu es zināju, tas man bija pazīstams jau skolas laikā ar Ievu Lasi. Viņa nebija mana skolotāja, bet viņa nāca uz skolu. Vārdu sakot, man bija daudz kas zināms, es zināju, ka tur ir ne tikai Kurts Fridrihsons, Maija Silmale un Ieva Lase. Es gribēju izstāstīt par viņiem visiem. Jo viņus vienoja kopīgs liktenis.
Tolaik es strādāju Dokumentālo filmu studijā. Es nodarbojos ar sakariem ar franciski runājošajām zemēm. Nu, lūk. Tas bija pirms studijas likvidēšanas. Tās jau sen vairs nav. Tad es piedāvāju šo ideju, un to akceptēja. Un tas bija gads manā dzīvē. Bija komanda – Andris Rozenbergs, Kalvis Zalcmanis. Tas bija ļoti interesanti un bagātinoši.
Vai jūs teiktu, ka šis stāsts, notikums ir stimulējis jūs pievērsties izdevniecībai, iepazīstināt cilvēkus ar Francijas kultūru? Jo, nu, lūk, kā kādreiz notika ar inteliģentu bariņu, kas vienkārši interesējās…
Es nevarētu teikt, ka tieši tas būtu iemesls. Tas ir viss kopā. Es mācījos franču valodu no pirmās klases. Es jau teicu, ka man bija brīnišķīgi skolotāji. Pats pirmais bija tulkotājs Eižens Rauhvargers. Viņš tolaik strādāja Rīgas Anrī Barbisa 11. vidusskolā. Un tad skolotāja Madame Zvaigzne, kā mēs visi tajā laikā viņu saucām.
Viņa arī bija tā, kas vispār paturēja tajā skolā franču valodu. Jo tur bija beiguši mācības pēdējie, kas bija palikuši no Franču liceja. Caur to arī tur aizgāja franciskā tradīcija. Un vēlāk Anrī Barbisa 11. vidusskola atjaunoja Franču liceja vārdu. Tas viss tur cauraužas. Kad es mācījos, mēs bijām pirmā specializētā klase. Ieva Lase nāca uz skolu, es viņu iepazinu jau skolas laikā. Bet mēs tiešām daudz ko zinājām arī tanī laikā. Mēs arī latviešu literatūrā zinājām to, par ko nerunāja. Es zināju, kas ir Virza, un pēc tam viņš parādījās arī saistībā ar filmu. Īsi sakot, mani vienmēr ir interesējusi Francijas kultūra.
Atgriežoties pie Omnia mea – krietna daļa no grāmatām ir, teiksim, prātniecība, ir arī cieši filosofiski teksti. Domājot par nesen izdoto Alēna Finkelkrota Pirmajā personā, rodas iespaids, ka jūs mēģināt pieslēgt Latviju kontinentālajai diskusijai.
Tieši tā. Jūs ļoti labi to noformulējāt, tas tā tiešām ir. Jo ir ļoti grūti šos darbus pacelt. Finkelkrots faktiski raksta par sevi. Viņa darbi izsauc visādus “par” un “pret”. Par darbu L’identité malheureuse viņš, šķiet, tika izšķiroši uzņemts Franču akadēmijā. Slimīgā… malhereuse ir “nelaimīgā”, bet es skatījos sinonīmus, un droši vien nebūs “nelaimīgā”, būs kas cits. Jāpadomā.
Man jāsaka paldies Dagmārai Beitnerei-Le Gallai. Mēs šad un tad tikāmies, kad Francijas institūtā organizēja tikšanās par kultūru. Viņu tur bieži aicināja, un izvērtās saruna. Jo viņa arī piedalījās Edgara Morēna grāmatas Domājot par Eiropu atvēršanā. Es teicu, ka derētu par Bodrijāru padomāt, un viņa sacīja, ka ir arī daudzi citi filosofi. Viņa minēja tieši Finkelkrotu, L’identité malheureuse. Un es gribēju to darbu, bet izrādījās, ka mazo grāmatu, livre de poche, ir izdevuši Gallimard, bet autortiesības pieder citai izdevniecībai.
Viņi man ieteica šo te À la première personne, tikko iznākušu darbu. Viņi atsūtīja, un es to izlasīju vienā vakarā. Man šķita ļoti interesanti. Varbūt, ka vajadzēja otrādāk sākt un tā, bet viņš te stāsta par sevi un savām attiecībām ar savu laikmetu, ar to, kā viņš ir veidojies. Pēc tam jau varēs atgriezties arī pie viņa darba, ko es vēl neesmu izdevusi. Arī to es, protams, izlasīju. Bet sakarā ar to, ka tas ir cits izdevējs un tā… bet to arī var sameklēt. Nav milzu problēma. Problēma, protams, ir šīs lietas finanšu puse. Jo to ir grūti pacelt bez atbalsta.
Kas jums pašai pašlaik ir aktuālākie franču domātāji?
Tas būtu Finkelkrots, man minētā grāmata stāv pašā plaukta augšā. Tāpat, tas gan ir kaut kas cits, bet Agnese Kasparova tulkos Ežēnu Jonesko, Notes et contre-notes – Piezīmes un pretpiezīmes. Viņa ir to darbu lasījusi, skatījusies intervijas. Viņa uzskata, ka viņš ir ļoti labi pratis runāt ar cilvēkiem, ar publiku, ka tas darbs ir uzrunājošs. Jau ir noslēgts līgums, tā kā tas ir nākamā gada plānā.
Man pašai ir ļoti sena doma, tas ir pabeigts, taču es gribu to pārstrādāt un ar to padarboties teksta ziņā. Tās ir Van Goga vēstules viņa brālim Teo no Provansas. Tie ir pēdējie divi dzīves gadi, un viņš tās vēstules rakstīja franciski. Atšķirībā no tām citām, kas ir nīderlandiešu valodā, šīs ir franciski, jo viņš uzskatīja, ka tā ir viņa trimdas valoda un viņam tajā jārunā. Un viņš rakstīja tās vēstules Teo, kurš tolaik dzīvoja Parīzē. Kā mēs zinām, tad Van Gogs tur izveidojās. Viņš aizbrauca uz Provansu un atrada sevi. Viņš meklēja spilgtumu, japāniskās krāsas, kas viņu arī aizrāva. Tur ir viņa attiecības ar tā paša laika Arles sabiedrību. Es gribu teikt Arle, jo franciski ir Arles ar e un s. Nesaprotu, kāpēc latviski ir Arla, ja mums ir Sabile un Smiltene.
Bet tas darbs ir pabeigts. Vairākkārt prasīju atbalstu Kultūrkapitālam, taču laikam mēģināšu to pacelt pati. Jo tas man jau ir kopš sena laika, to grāmatiņu man iedeva Madame Anja Ševaljē no Gallimard, un tā es ar viņu nēsājos. Tas parāda Van Gogu, to, kā viņš ir dzīvojis, par ko viņš ir domājis. Viņš ir arī daudz lasījis, tajās vēstulēs viņš raksta par Mopasanu, par sava laika rakstniekiem. Visvairāk viņš raksta par Alfonsu Dodē, jo netālu ir Taraskona. Dodē ir 1872. gada romāns Taraskonas Tartarēns. Par to viņš daudz raksta. Tad ir, varētu teikt, aptumsuma mirkļi un tamlīdzīgi. Tajos divos gados, faktiski viņš tur izveidojās, atrada sevi un sāka gleznot tā, kā to dara tikai viņš.
Latviski tiešām nav daudz epistolārā žanra grāmatu.
Tā it kā ir iejaukšanās cilvēka personīgajā dzīvē, var diskutēt, vai tas ir vai nav labi. Bet mēs redzam, ka arī latviešu literatūrā tiek publicētas mūsu rakstnieku sarakstes. Bet jautājums ir, vai tas var ieinteresēt latviešu lasītāju, ja viņš neko daudz nezina par to rakstnieku. Es izdevu Albēra Kamī Piezīmju grāmatiņas. Tie nebija nekādi apraksti par kādu cilvēku, ja jūs esat lasījis, tad tur arī ir dažnedažādas viņa atziņas, ko viņš fiksēja brīdi pa brīdim. Vai Rolāna Barta Mitoloģijas, viņš to rakstīja periodiskajiem izdevumiem. Kaut ko, kas viņam ir šķitis svarīgs tajā mirklī.
Tūlīt jums būs 25 gadi. Vai jums ir sajūta, ka Omnia mea ir atradusi vai pat izveidojusi savu lasītāju loku?
Es ceru, ka jā, jo tajos grāmatu tirdziņos, kuros es pati arī esmu, es redzu cilvēkus, kas pērk katru grāmatu. Man nav daudz to grāmatu. Jūs jau redzat, divas grāmatas gadā, tas nav nekas milzīgi daudz. Bet ir tādas… piemēram, man ir Dino Budzati Tatāru tuksnesis. Ne vienam vien tā ir bijusi ļoti svarīga grāmata. Lasītāju nav daudz, bet ir tādi, kam tā grāmata ir bijusi nozīmīga. Tā ir itāļu literatūra, sākumā es biju domājusi izdot romāņu valodās sarakstītas grāmatas. Man gan ir tikai vienas Spāņu pasakas. Bet pamatā tiešām ir tikai franču literatūra un tādi vārdi, kas pašlaik ir zināmi. Tas pats Ešnozs, Penaks. Arī Leklēzio, kuru es izdevu jau labi, labi sen, pirms Nobela prēmijas. Lielie autori, kuri līdz šim latviski nebija tulkoti.
Kāda jums ir sajūta par Latvijas publikas ieinteresētību frankofonijā, par izglītības līmeni, par frankofonās kultūras izplatību?
Tagad jācitē filma: “Kad es dzirdu frančus, es ģībstu,” vai ne. Īstenībā nemaz tik ļoti neģībstam. Bet jāsaka, ka ļoti liels uzplaukums franču kultūrai Latvijā bija starpkaru posmā. Par to jāsaka paldies Edvartam Virzam un Elzai Stērstei, kuri bija vieni no Franču draugu biedrības dibinātājiem 20. gadu sākumā. Tur pat bija biedru karte, kuru bija zīmējis Niklāvs Strunke. Franču draugu biedrība nebija tāda biedrība kā vēlāk, padomju laikos, kad biedrības organizējās kādas lielas iestādes paspārnē.
Man šķiet, ka mums tagad kaut kur ir jāatgriežas. Jo arī savulaik Elza Stērste savās atmiņās rakstīja, ka franču kultūra ar savu domas skaidrību ir nedaudz pretstatā vācu sentimentālismam un visam tam. Un tagad man atkal šķiet, ka ir kaut kur jāatgriežas. Es gan neteiktu, ka tagad būtu tieši tāpat, kā bija 20., 30. gados. Jo tagad vispār viss ir mainījies, mūsu dzīve.
Tas citāts ir vietā, jo cilvēki nebūt neģībst. Un nav saprotams, kas tieši to varētu panākt. Es arī necenšos izdabāt un izpatikt. Es piedāvāju to, ko, uzskatu, būtu vērtīgi izlasīt. Jo katrai grāmatai tomēr ir kaut kas jāatstāj. Ir jābūt kaut kādām pārdomām. Varbūt, ka es domāju nepareizi un mazliet eju pret straumi. Zinu, ka visiem patīk Privātā Dzīve, taču es domāju, ka ir cilvēki, kas vēlas lasīt kaut ko dziļāku, kur ir kādas domas.
Redziet, manuprāt, tas saistās ar pašlaik aktuālo kritisko domāšanu. Manuprāt, viens no tām pamatiem ir arī laba literatūra. Tu izlasi, un, ja tu spēj domāt, tu vari pats izdomāt, vai tas ir labi vai slikti, kā man vajag vai nevajag rīkoties. Veidot sevi pašam. Un lielā mērā tas var notikt caur literatūru. Caur labu literatūru.
Jūs, cik saprotu, savā pamatdarbā strādājat pie citu veidošanas.
Vienu brīdi es strādāju Franču licejā, kur mācīju tulkošanas pamatus. No turienes nāk arī Kristīne Lauriņa, kura iztulkoja Penaka Kā romāns. Penaks raksta vienkārši, pietiekami dziļi un pietiekami interesanti. Viņš raksta par lasīšanu. Tā nav didaktika. Kad tā grāmata iznāca, par to uzrakstīja Guntis Berelis. Man tas bija liels pārsteigums un iepriecinājums. Tā ir grāmata par lasīšanu, par literatūru – kā neatbaidīt. Penaks labu laiku strādāja skolā, mācot literatūru un valodu.
Un es arī esmu to darījusi un daru to līdz šim brīdim. Nu jau 15 gadu es strādāju Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, un tur ir [starptautiskā] bakalaurāta klase. Tur es dažām klasēm mācu franču valodu. Mēģinu to kaut kā nodot arī citiem. Mani iepriecina šī bakalaurāta programma, jo es zinu, kas tur man ir jāiemāca, bet tas, kā es to izdaru, ir mana darīšana. Es varu pati izvēlēties, kā es to mācu. Un tad ir eksāmeni, kas nenotiek šeit, Latvijā. Tie visi tiek skatīti citur.
Jā, man ir pedagoga diploms, bet es teikšu, ka tas viss man tīri labi patīk. Viss mainās. Tad, kad es sāku, jaunieši, man jāsaka, bija motivētāki. Arī tagad ir motivēti un arī nemotivēti. Tad bija daudz puišu, un tad bija lietišķāk. Tagad, kad ir vairāk meiteņu, uzreiz ir vairāk arī citu lietu. Tas ir tā kā blakus visam. Tā ka jā.
Pirmā jūsu izdotā grāmata bija Morēna Domājot par Eiropu. Vai cilvēkam, kurš sauc sevi par eiropieti, būtu jāprot franču valoda?
Ziniet, nebūtu slikti. Es tagad biju ļoti sapriecājusies, ka līdz ar Anglijas aiziešanu franči pacentīsies izkarot sev kādu labāku vietu. Jūs jau zināt, ka daudzās jomās, arī tai pašā olimpiskajā, franču ir vadošā valoda. Pastā, muitā – tās ir vietas, kur ir franču valoda. Turklāt piekļuve kultūrai. No Francijas kultūrā un literatūrā nāk dažādi žanri. Piemēram, Le nouveau roman, “jaunais romāns”. No tā esmu izdevusi Nataliju Saroti, Alēnu Robu-Grijē. Viņi ir visīstākie “jaunā romāna” pārstāvji. Jaunais vilnis kino, jaunais romāns literatūrā. Robs-Grijē ir saistīts ar kino. Viņu darbi mazlietiņ ir kā filmiņas. Arī tie līdz šim nebija latviski.
Neteikšu, ka būtu ļoti daudz lasītāju. Man žēl par to. Tur laikam vajadzīgas kādas papildzināšanas. Man gribētos, lai būtu vairāk. Jo nav tik daudz to grāmatu, metieni ir sarukuši. Egletjēru ģimene, ko es iztulkoju, bija ar 90 tūkstošu metienu. Tas bija tolaik lielākais metiens, lielāks, cik es saprotu, par Vējiem līdzi. Tas bija 90. gadu pats sākums. Sagānas Esiet sveicinātas, skumjas, kas bija 80. gados, bija 60 tūkstoši.
Tirāžas ir drusku mainījušās.
Tagad ir apmēram tūkstotis.
Tūkstotis? Tas vēl ir cienījami. Bet, tuvojoties noslēgumam, kas vēl tuvākajā laikā ir gaidāms no Omnia mea?
Tas ir tas, ko jau minēju. Ežēns Jonesko, Piezīmes par un pret. Man pašai ir Van Goga vēstules no Provansas, to es tomēr pabeigšu. Šodien es no tipogrāfijas saņemšu Natašas Apanā Pār jumtu debess vien. Nataša Apanā ir Mauritānijā dzimusi franču rakstniece. Viņai ir apmēram 10 romāni, kas visi šā vai tā guvuši atzinību.
Grāmata ir par māti, kuru sauc Fēniksa. Viņai ir divi bērni – Vilks un Paloma. Tas ir stāsts par ļoti trauslu ģimeni, kur ir negadījums ar dēlu, kas liek ģimenei satuvināties. Jo māte vienkārši neprot mīlēt savus bērnus. Viņa to bērnībā nemaz nav izjutusi. Viņa par to mazliet tur raksta. Darbs, kurš atkal varētu raisīt pārdomas. Es domāju, ka to būtu diezgan labi palasīt tai pašai vecāku žūrijai vai varbūt bērnu žūrijas vecākajai grupai. Tas nav liels darbs. Nosaukums ir no Pola Verlēna dzejas rindas. Kad Apanā rakstīja šo romānu, viņa apmeklēja cietumu, lai redzētu, kā tur ir. Jo tas puika nokļūst cietumā. Viņš ir paņēmis mammas mašīnu, aizbraucis satikt māsu un avarējis. Nekas īpašs nenotiek, bet viņu ieliek cietumā. Dzejoli autore atcerējusies tieši īstajā brīdī, vienā no cietuma apmeklējumiem. Kā zināms, Verlēns arī ir pabijis cietumā.
Pastāv uzskats, ka mans lasītājs ir Rīgā. Es domāju, ka tas nav pareizi, jo vai tad tiešām mūsu pilsētās nedzīvo cilvēki, kuri… Es nedomāju, ka tā ir drausmīgi elitāra literatūra. Nesen, ieejot Valterā un Rapā, es biju pārsteigta, jo izskatās, ka tur samazinājušies grāmatu apjomi.
Vai ir vēl kas milzīgs un neaizsniedzams, ko vēlaties izdot?
Šobrīd ne. Daudz kas no tā jau ir izdarīts.
- Visu, kas mans, es nesu sev līdzi. (Latīņu val.) (atpakaļ uz rakstu)