— Mova 墨瓦

“Bet vēl ļoti svarīgi ir tas, kam es ticu: mēs nemirstam, mēs visi esam nemirstīgi, un valoda ir viena no mūsu nemirstības dimensijām. Runādami valodā, mēs tajā atstājam pēdas. Tāpēc tas, kas šobrīd notiek ar baltkrievu valodu, ir nodevība. Angļu valodā pēdas atstāj gan Šekspīrs, gan ostas strādnieks, kurš talantīgi lamājas. Turpretī mūsu senči, mūsu vērtību pasaule – tas viss no mums aiziet.”

V. M.

Viktars Marcinovičs, savā krieviski runājošajā identitātē saukts par Viktoru Martinoviču, dzimis 1977. gadā, studējis žurnālistiku, aizstāvējis disertāciju par Vitebskas avangardu un pasniedz Eiropas Humanitārajā universitātē Viļņā. Marcinoviča pirmajam romānam Paranoja (Паранойя, 2009), ko laida klajā Krievijas izdevniecība ACT, bija plaša rezonanse baltkrievu medijos, taču Baltkrievijā tas neoficiāli tika aizliegts.  Aukstā Viņsaule (Сцюдзёны вырай, 2011), viņa otrais romāns, baltkrievu literatūrā bija pirmais, kas publicēts tikai internetā un pieejams bez maksas, – kā raksta izdevējs, interneta žurnāls 34mag.net: “Viktara Marcinoviča pirmais baltkrievu valodā sarakstītais romāns tradicionālā veidolā diez vai varēja tikt publicēts šaubīgā – no izdevēju pašcenzūras un cenzūras viedokļa – satura dēļ. Un naher vajag.” Arī turpmākos romānus – kopā to jau ir septiņi – Marcinovičs rakstījis te baltkrieviski, te krieviski; par 2014. gadā iznākušo “lingvistisko trilleri” Mova (Мова 墨瓦) pats autors sacījis, ka viņa nolūks ir  “apvienot baltkrievus auditorijā… sasaukt viņus tai valodā, kuru viņi šimbrīžam uzskata par “savu””. Šimbrīžam jaunākais Viktara Marcinoviča veikums ir 12 gadus rakstītā Revolūcija (Рэвалюцыя). Kaut arī daļa no metiena tika arestēta kopā ar citu autoru darbiem, romāna tulkojums jau paspējis iznākt vāciski un pavasarī Hamburgā būs redzams arī teātra iestudējumā.

Movas ideja Marcinovičam radusies, domājot par Marijas Martisevičas bloga ierakstu, kurā dzejniece prāto, ka baltkrievu literatūra tiek tirgota pēc narkotiku tirdzniecības likumiem – “grāmatu baltkrieviski pilsētā atrast ir tikpat grūti, jāmeklē bunkurs vai dīleris”. Stāsta, ka jaunieši pēc romāna izlasīšanas tetovējuši sev hieroglifus mo va un Minskā tie bijuši redzami uz namu sienām grafiti veidolā. Še lasāma Movas pirmā nodaļa; ļoti gribētos cerēt, ka tai latviski sekos arī pārējās.

Tulkotāja

 

… ja, kā mēs tagad domājam, pati dvēsele ir veidota kā valoda, katra leksika, lai cik “dziļa” būdama, ir kodēta, vai – vēl labāk – jo vairāk mēs “nolaižamies” indivīda dvēseles dziļumos, jo vairāk zīmes izretinās un kļūst sakārtojamas.

Rolāns Barts, Tēla retorika¹

 

DĪLERIS

– Galvenais ir seja, saproties. Izteiksme, acis, piere. Nu, paskaties, – es atspiedos pret leti un paliecos uz priekšu, pagrūdu kausu, no kura izlija alus, bet tad atkal noķēru, neļāvu nokrist, tik piedzēries jau nemaz nebiju. – Redzi? Ieskaties manās zilajās actiņās. Vai tu vari noticēt, ka cilvēks ar tik godīgām acīm tirgo narkotikas?

Bārmenis pasmaidīja un atkārtoja man pakaļ: – Na-la-ko-ti-kas. – Tjā, skaņa “r” viņam galīgi nepadodas. Laikam kantonietis, atpendelējies uz šejieni no pašiem Ķīnas dienvidiem. Nezinu, vai viņš saprot, ko es te muldos. Ar ķīniešiem vispār ir sarežģīti. Nekad nav iespējams uzminēt, kad viņi saprot un kad tikai tēlo. Un ne tik nevar nojaust, kad viņi tevi nesaprot un kad tikai tēlo. Šis izskatījās tā, kā arī jāizskatās bārmenim ķīniešu bārā Varšavas Čainataunas vidū mūsu četrtūkstoš septiņsimt četrdesmit pirmajā svētītajā (Cūkas) gadā. Tas ir – viņš izskatījās absolūti vienaldzīgs. Ģērbies bija Big Star džinsos un Le Coq polokreklā, kaut gan viņa personības tips vairāk atbilda Zara China. Krekla augšējā poga ciet. Starp citu, tam vien vajadzēja mani padarīt uzmanīgu. Sargieties no tādiem, kuri polo krekliem aizpogā visas pogas.

Paēst bārā un tur piepļauties ar alu noteikti nav tas, ko vajadzētu darīt uzreiz pēc tam, kad esi iepircis aptuveni simts devas kopsummā par septiņtūkstoš jaunajām juaņām. Un pavisam noteikti nav tas, ko vajadzētu darīt pirms ielēkšanas čukčukbānī uz mājām, kur pēc stundas būs muita, suņi, “suņi”, skeneri un Narkokontrole. Bet man ir savas metodītes.

Turklāt – tradīcija. Pēc veiksmīgas iepirkšanas es vienmēr eju uz visdziļāko Čainataunu un izdzeru divus uzvaras kausus. Šoreiz to kausu, ka viņus velns rāvis, ir sanācis drusciņ vairāk par diviem. Tad nu arī esmu aizgvelzies.

– Kā tevi sauc? – es ceturto reizi apjautājos bārmenim.

– Ivans. Vaņa esu! – Viņš pieklājīgi pasmaidīja. Redzot savā priekšā krievu, viņi vienmēr stāsta, ka esot vaņas.

– Bet kāds tev ir īstais vārds?

Viņš kaut ko pateica, taču es, kā vienmēr, nespēju pat atkārtot, kur nu vēl iegaumēt. Un kāda man vispār daļa, kā viņu sauc?

– Iedod vēl vienu, tumšo, – es palūdzu. Iepriekšējais kauss kaut kā bija beidzies – nepaspēju pat pamanīt. Nē, es saku, nebiju vis piedzēries! Agrāk pēc veiksmīga iepirkuma gāju pie turkiem un izsmēķēju ūdenspīpi ar krietnu gandžiņu. Tagad, kad zāle Varšavā ir atļauta, bet kebabi – aizliegti, te kļuvis daudz patīkamāk. Taču ūdenspīpes, kā runā, esot kaitīgas veselībai. Tad nu, redz, ieviesu paradumu nosvinēt ar aliņu.

Jūs varbūt man tagad pajautāsiet, vai esmu kaut vai nomēģinājis to, ko tirgoju? Muļķu nav! Un Narkokontrole narkašu uzreiz saož. Tas atstāj pēdas. Ja esat tēmā, zināsiet. Ja ne – tad arī nav, par ko runāt.

– Seja – tā tak ir… – es turpināju sarunu. Bārmenis  gan tajā  nepiedalījās. – Sejā tak paliek viss, ko tu dari. Re, paskaties, es te esmu sastrēbies. Labs fiziognomists manā purnaģīmī uzreiz ieraudzīs vājību uz alu. Un tur ir tādi fiziognomisti! – es ar cienību nogrozīju galvu. Ķīnietis bija tik ļoti zaudējis interesi par maniem prātojumiem, ka skatījās netvizoru, kurā rādīja vai nu talkšovu, vai laika prognozi – ķīniešu kanālos to vienmēr grūti atšķirt. Es kritiski nopētīju sevi spogulī, kas atradās virs bāra letes. Personības tips – Marks & Spencer ar vieglu Tommy Hilfiger romantikas nojausmu. Tēraudzilas acis. Vaidziņi sārti kā jauneklim. Vai nu pēdējo kursu students, vai jaunākais pasniedzējs. Tikpat labi – iesācējs priesteris Boss Hugo Boss templī. Varbūt arī butika pārdevējs. Īsi sakot, asociāciju virkni veido tikai pozitīvas, jaukas, sabiedrībai derīgas profesijas. Galvenais – nesmīnēt. Smīns man, kā runā, esot kā pārāk saprātīgam cilvēkam. Bet zilām actiņām un sārtiem vaidziņiem tas nepiestāv.

– Tā ja! Seja man ir kā teicamniekam! Es to zinu. Viņi to zina. Muitā viņi redzēs kārtīgu, sirdsšķīstu cilvēku ar tieksmi uz alkoholu, ahā, Varšavā kādā krogā pamatīgi nodevis pa bungām – nu ko, var taču saprast. Viņu pasaulē visi tā dara. Bet kas viņu priekšā atrodas patiesībā, tas paliks starp mums abiem. Saproti, Vaņečka, seja ir mans galvenais aktīvs dzīvē! Citādi jau pirmajā robežpunktā paņemtu pie dirsas! Bet tu saki… – “Vaņečka” turpināja mani ignorēt, un man sagribējās pievērst viņa uzmanību. – Visā mūžā, Vaņa! Ne reizi neesmu iekritis! Bet braukāju es pēdējos piecos gados reizi trijos četros mēnešos. Ne reizi! – Te pēkšņi sapratu, ka tūlīt apmīzīšos. Velns parāvis to alu – par to, ka jāiet uz labierīcībām, tas vienmēr paziņo tad, kad uz labierīcībām ir nevis vienkārši jāiet, bet jāskrien. Un es skrēju, atstājis – pirmoreiz visas dienas laikā! – nepieskatītu mugursomu ar simt devām kopsummā par septiņsimt tūkstošiem juaņu. “Tūlīt būšu atpakaļ,” pats sev teicu, kad jau biju aizvēris tualetes durvis. “Un kuram tad šeit, Varšavā, tās simt devas ir vajadzīgas? Šeit tās neko nemaksā. Neko – tas nozīmē: nu pilnīgi neko. Nebūs ne 50 eiras par visu. Bet tur, dzimtenē, Minskā, Ķīnas Krievijā, es par tām mazumtirdzniecībā iekasēšu sešus, nē, ne mazāk kā septiņus tūkstošus juaņu, un par vienu juaņčiku, kā jau zināt, dod 1,36 eiras, apsveicu, draugs, smuka tev šodien naudiņa!”

Te nu jūs, protams, gribēsiet zināt, kur dabūju. Un domāsiet, ka es jums neko nestāstīšu. Bet es pastāstīšu gan, sīki un smalki. Ejiet, pērciet! Pamēģiniet aizvest! Brestā jūs savāks, divdesmit dienas līdz tiesai noturēs aiz restēm kopā ar utainiem Rietumeiropas migrantiem, kuri lien uz Padebešu valsti ar cerību nopelnīt pāris tūkstošus eiru gaļinas blankas buljoniem, lai vecumdienās būtu kas ēdams. Pēc tam tiesa vai nu atzīs jūs par dīleri – bet tāds, kā saprotat, es arī esmu – un piespriedīs pelnītu nāvessodu, vai nolems, ka pircis esat sev, un piespriedīs soda mēru no sešiem līdz desmit gadiem “stingrajā”. Tāpēc pierakstiet vien, pierakstiet!

Varšavā jūs izejat no stacijas pazemes, redzat Kultūras un zinātnes pils debesskrāpi, kas ir pārveidots par butiktempļiem. (Es vienmēr kaut ko nopērku Hermes kapelā pie ziemeļu ieejas; no viņu pēdējā video Temptation Is Salvation es naturāli appinkšķējos: tādas kaislības, un beigās – tāda sajūta, ka visi grēki ir piedoti! Lūk, kas ir svētums! Šie krietnie cilvēki tik tiešām ir pelnījuši tos grašus, kurus viņi lūdz par tavas blāvās personas pietuvināšanu viņu ikonām! Kā jūs saprotat, piķīti, lai gūtu pestīšanu caur pilna Hermes ietērpa nopirkšanu es no nelaimīgajiem Minskas narkašiem pagaidām neesmu sakasījis, tā nu pērku piedošanu pa mazumam: pogas, pildspalvu, ir pat kaklasaite, kuru gan nav pie kā pievilkt. Es ticu, ka tas nāk par labu karmai. Ka labi ģērbts cilvēks patiešām, kā saka Reserved reklāmā, noteikti nokļūs paradīzē. Pestīšana caur šopingu ir superreliģija, žēl, ka mūsu Padebešu valstī tā nav izplatīta.)

Bet jūs jau neklausāties. Tad nu tā, paejam garām tempļiem, aizejam līdz McDonald’s rančo, kur ganās sojas vērši un visus biedē reklāma “Padomā, kā tu izskatīsies pēc nāves”, kurā zārkā guļ pavisam svaigs – kā, atvainojiet par nepiedienīgu salīdzinājumu, sintētisks dārzenis un mūžīgais frī kartupelis – mironis. Smalka ideja – pievilināt patērētājus, kuriem rūp viņu izskats, ar domu, ka, pateicoties makdonalda konservantiem, viņu līķi nekad nesabojāsies. Bet nu baigi arī, brr!

Kaut kur tepat beidzas “labie kvartāli” un sākas Turcija. Visur cep gaļu, uz svara pārdod džinsus Mavi, rij uguni, mācas virsū ar suvenīriem no Parīzes un Pamukales. – Atlaide! Atlaide! – tev kliedz pakaļ, atklājot to vienkāršo patiesību, ka viņi tirgo ne jau preci, bet lētumu, iespēju par pusvelti nopirkt to, kas nevienam nav vajadzīgs. Katram savs merčandaizings. Kā runā, te dzīvojot ne tikai turki ar savām turcietēm, bet arī marokāņi, etiopi un pakistāņi. Vienīgais, es viņus neatšķiru: man ir krievi un ir ķīnieši. Visi pārējie – pēc viena ģīmja. Te to ģīmju ir miljons. Un viss miljons smaida. Pēc pusstundas traks var palikt. Vienā vārdā – multikulturālisms. Pie mums ir sinoloģija, pie viņiem – multikulturālisms.

Te jāapstājas, jo citādi galīgi zaudēsiet galvu, pieņemsiet islāmu un pat nepamanīsiet, kā sāksiet tirgot suvenīrus no Pamukales. Pajautājiet, kā nokļūt līdz upei, – gan pacentieties neko nenopirkt. Un neļaujiet, lai jūs ievelk “Iepazīšanās namā”: sekss būs visparastākais, ar kaut kādu apsmurgātu francūzieti, kura visiem spēkiem izliksies par eksotisku irānieti vai afgānieti.

Starp turku kvartālu un upi jūs atradīsiet lielu, sarkanu hieroglifu “Tauta” – tā ir ieeja dzeltenajā geto. Varšavas Čainatauna daudz neatšķiras no tās, kura ir Minskā: it kā liels aziātu tirgus būtu apsakņojies un pārvērties ciemā. Vienīgi Varšavā “čaiņiks” ir plakans, visām mājām tikai viens stāvs.

Es jums nerekomendēšu pirkt stafu pie kāda konkrēta ķīnieša: pirmkārt, jūs tik un tā viņu neatradīsiet, jo noorientēties te nav iespējams arī tad, ja ir precīzas GPS koordinātes. Otrkārt, stafs visur ir vienāds. Tāpat kā cenas.

Vispirms jums paprasīs eiru par tīstokli. Jums jāsaviebj ģīmis un jāiet uz izejas pusi. Pēc tam jums piedāvās par 75 centiem. Starp citu, 75 centi par vienu devu Varšavā ir laba cena. Bet klausiet, ko saku: tajā brīdī vajag asi pagriezties un pateikt: ņemu 100 par 50 eirām. Tikai pirms tam sev iestāstīt, ka tā ir laba cena. Un vēl – ja viņi šai cenai nepiekritīs, jūs iesiet prom. Tikai tad nostrādās. Citādi nāksies tomēr ņemt par 75. Vai lasīties prom. Kas arī ir variants. Jo jūs taču zināt: šie 100 par 50 ir man. Manai teicamnieka sejai un manām zilajām actiņām. Ja gribat uzzināt, kāda cena būs jums, apstaigājiet kādas 10 ķīniešu bodītes. Vienpadsmitajā būsiet sapratis, kāda ir jūsu cena.

Starp citu, šoreiz izdevās iztikt bez parastā cirka ar kaulēšanos un cenas nosišanu uz pusi. Arī tam būtu vajadzējis mani padarīt  modru.

Biju atradis standarta ķīniešu stafa rīteilu: veikalos, kuros pārdod to, kas ir mana specialitāte, parasti skata pēc tirgo arī kalendārīšus, grāmatiņas ar likteņa pareģojumiem, papīra darinājumus, senlaicīgus radiouztvērējus, ar kuru palīdzību, ilgi meklējot, var izdzirdēt senču balsi, kura tev pateiks, ko vajag tirgot, lai ātri kļūtu par miljonāru; meditācijas paklājiņus, kimono ar pūķiem, opija pīpes, Mao un Laodzi citātus, kaut kādu vecīšu brīnumdarītājus portretus – jābūt ķīnietim, lai saprastu, kas tie par večukiem un kādus īsti brīnumus šie dara. Aiz vitrīnu stikliem – ja viņiem tur vispār ir stikli un vitrīnas – ir izliktas sausu augu buntes, žeņšeņa saknes, fazānzāles pušķi, nomelnējušas ķirzakas. Es, starp citu, tieši tā arī savas vietas atpazīstu, pēc šīm ķirzakām un zālītēm.

Te pie ieejas stāvēja “veiksmes loterija” – ritulis, kurā jāiemet 2 eiru monēta un tad var dabūt papīrīti ar uzrakstu “beter livin”, “beter hels”, kurš pats par sevi it kā garantē “labāku dzīvi” vai maģisko “veselības uzlabošanu”. Kā tad, meklējiet citus muļķus! Es arī tāpat nesūdzos ne par dzīvi, ne veselību! Un, ja arī sūdzētos, tad ne jau ķīniešu loterijā meklētu glābiņu – nē, augsti garīgajā Hermes butiktemplī, ja saprotat, ko gribu teikt.

Vecs tirgotājs sēdēja aiz letes un vingrinājās hieroglifu rakstīšanā. Tinte, maza sērdzeltena akvareļpapīra loksnīte bērna plaukstas lielumā. Uzšvīkā hieroglifu un papīriņu tūlīt pat miskastē, ņem jaunu.

Iekšā valdīja tāds klusums, kāds var valdīt tikai mazā ķīniešu bodītē, kur pārdod tādus štruntus, ka to tirdzniecībai nepiemīt ne mazākā komercvērtība. Vecajam blakus bija īsts mehāniskais pulkstenis – tas tikšķēja gluži kā Breitling reklāmā, spējat tam noticēt? Mehānisks pulkstenītis mūsu apgaismotajā 4741. gadā!

Es sasveicinājos un pajautāju, vai viņam ir “tintes jumts”. Taču viņš manu humoru nenovērtēja un tikai klusēdams vilka ar otu pa papīriņu. Tad es bez aplinkiem noprasīju: vai stafs ir? Šis pacēla galvu un labā poļu valodā atbildēja:

– Zini, kāpēc es vingrinos zīmēt hieroglifus uz maza papīriņa?

Es braši pasmaidīju un atbildēju: – Protams, vectēv, zinu gan! Jo papīrs ir dārgs kā drudzis, bet tu to tērē bez taupīšanas! Kaut otrā pusē būtu zīmējis! Kas tas vispār ir? Viens hieroglifs uz lapas – un mest ārā!

Viņš pasmējās un uzzīmēja: “laovai”.² Iedeva man un paskaidroja: – Ja papīrītis tev ir mazs, zīmēt ir daudz grūtāk. Jo ota atduras pret malu, roka neiegūst spēku un veiklību. Hieroglifu zīmēšanā galvenā ir līnijas veiklība. Tieši ar to var panākt dinamiku un atsperīgumu.

Es pavīpsnāju kā mehanizators rajona mākslas muzejā, kad viņam stāsta, kāpēc Džokondas reprodukcijai nedrīkst piezīmēt ūsas. Vecītis manam slēptajam sarkasmam nepievērsa uzmanību. – Mūsu dzīve ir tieši tāds mēģinājums iespīlēt daiļumu mazā papīriņā. – Viņš pacēla galvu. – Man ir jau 80 gadu.

Man šķita, ka pēdējais teikums nekādi nav saistīts ar iepriekšējiem.

– Kaligrāfs vienmēr ir karotājs, – viņš turpināja. – Bet karotājs redz, kas atrodas viņa priekšā: zemnieks vai zobena lielmeistars. Ja karotājs to izpratīs, tad, sastapis nopietnu pretinieku, paliks dzīvs. – Viņš uzmanīgi nopētīja mani. – Taču es neesmu kaligrāfs un neesmu arī karotājs. Esmu tikai tirgotājs, kurš labākos gadus izšķiedis, pārdodot krāmus aukstā valstī, starp neizglītotiem barbariem, kuri terakotas tējkanniņu neatšķir no māla krūciņas. Papīriņš, uz kura es zīmēju savu dzīvi, ir gandrīz beidzies, bet vēlēšanās atstāt pēc sevis daiļumu palikusi.

Man bija nedaudz piegriezies viņu klausīties, un es visu laiku pūlējos saprast, uz cik ilgu laiku šī “lekcija” paredzēta. Kad tie vecie ķīnieši uzsēžas tev uz ausīm, viņi var tarkšķēt stundām ilgi. Bet man ir vilciens. Un pirms tam vēl jāietriepj aliņš.

Viņš piecēlās, piegāja pie liela, melni lakota koka skapja un izvilka vienu no atvilktnēm. Tur – visā garumā – bija salikti dārgumi, par kuriem Minskā varētu nopirkt puspilsētas. Stafs nebija saritināts, papīriņi – dažāda lieluma, lielākā daļa aprakstīti ar tinti un otiņu, ka tik to nebija izdarījis šis pats vecītis.

Tad jau iznāk, ka viņš pats bija ražotājs: dīleri parasti tirgo to, kas saražots īpašās rūpnīcās, kurās simtiem ķīniešu antisanitāros apstākļos… nu, jūs  Narkokontroles sociālo reklāmu netvizorā esat redzējuši, kas tur tālāk ir, zināt. Burti bija vienādi un salasāmi – jo dažreiz ne vārda nevar saprast, klienti sūdzas. Bet te rindiņas – kā ar lineālu novilktas. Es izlasīju dažus vārdus un steigšus novērsu skatienu.

Saku tak, nelietoju, nedrīkstu.

– Tad nu darām tā, – viņa pirksti glāstīja papīriņus, taustīja, slīdēja pa rindiņām. – Izvēlies sev preci, cenu nosauc pats.

Brīdi padomājis, viņš piebilda: – Jocīga gan jums valsts – šis viss tiek uzskatīts par narkotikām.

– Nevis “jums”, vectēv, ir jocīga valsts, bet mums! – es atsaucos. – Mēs tomēr dzīvojam vienā valstī.

Es fiksi noskaitīju simt devu, skatīdamies papīriņiem pāri, lai acs neaizķertos – ej nu sazini, vēl iepērs un tad ies vaļā –, saliku tās kaudzītē un pasniedzu vecītim. Viņš sāka tos ritināt standarta tīstokļos, kurus tirgojot vieglāk iestumt klientam saujā, bet man prātā iešāvās negaidīta doma. Nolēmu paraustīt lauvu aiz ūsām un lieku reizi pārliecināties par savām superspējām uz robežas. Vai varbūt drīzāk ne, vienkārši negribēju gaidīt, kamēr viņš katru papīriņu salocīs. Jo visu šo laiku būtu jāklausās viņa sprediķi. Par valsti un hieroglifiem. Man gudrība patīk, bet tikai netvizora talkšovu ietvaros. Šeit es gudrību nebiju pasūtījis.

– Nevajag tīt, – viņam teicu. – Vedīšu tāpat. Mani nekad nepārbauda.

Viņš izbrīnīts palūkojās manī, laikam ne reizi mūžā tādu dīvaini nebija redzējis. Taču es veikli pārlocīju stafu uz pusēm un pēc tam tādā velnišķīgā kaudzītē ieliku mugursomā – skats bija brīnum glīts, gluži kā no tilta uz Vislu: narkotikas aizņēma gandrīz visu somas iekšpusi. Te jau pat meklēt nevajadzēja. Tikai rāvējslēdzējs jāatvelk. Deviņdesmit procenti pasažieru uz robežas izdzird pavēli atvērt koferus. Un no kurienes, tu pasaki, no kurienes man bija tā pārliecība, ka es nokļūšu pie tiem 10 procentiem, kuriem mūsu ķīniešu muitnieki nepiesienas?

– Lūdzu, vectēv, te tev būs 50 eiru, – es lepni paziņoju un iedevu viņam varavīkšņoto naudaszīmi.

Man liekas, par mani kā par cilvēku daudz pasaka tas fakts, ka, izdzirdējis piedāvājumu pašam nosaukt cenu, es tirgotājam iedevu pienācīgu summu. Vismaz man patīk domāt, ka tas var daudz par mani pateikt. Es taču saku: sargāju savu teicamnieka sejas izteiksmi. Darīt pāri vecīšiem, kuri ražo vienu no visstiprākajām pasaules narkotikām, nozīmē sabojāt šo seju ar pārmērīga savtīguma un naudaskāres izteiksmi. Jūs sakāt, ka no dīlera un kontrabandista ir dīvaini kaut ko tādu dzirdēt? Nu, katram savas vājās vietas. Kad sajutīšu uz sirdsapziņas traipu, veikšu upurēšanas pirkumu Hermes kapelā.

Un paskat, ko es tagad domāju, prātodams par to, cik savādi tas viss notika. Vai tik šis vecītis nebija tas, kurš mani nodeva? Vai tā bija nejaušība, ka nokļuvu tajā bārā, kur sastrēbos alu kā sikspārnis asinis? Vai nebūtu bijis gudrāk paklusēt par savām superspējām? Jo tad tas viss nebūtu noticis!

Vai varbūt otrādi – bija vērts? Kā viņš teica? Mazs papīriņš, rokai grūtāk iegūt veiklību un spēku, lai uzzīmētu atsperīgu daiļumu? Nu, pagaidiet. Visā drīzumā gan atsperīguma, gan daiļuma te būs tik daudz, ka nelabi metīsies.

Bet pagaidām es, nemaz arī ne tādā pālī (gribētu to uzsvērt!), mazliet līgodamies, tomēr pats saviem spēkiem uz kājām stāvēdams, atgriezos no labierīcībām krogā. Un bārmenis cieši sapogātajā Le Coq polo kreklā skatījās vai nu talkšovu, vai laika prognozi, bildes šķebinoši šūpojās, uz letes stāvēja pusizdzertais tumšā Lech kauss, bet uz grīdas gulēja mugursoma ar dārgumiem. Tā nu es norēķinājos par alu, mēģināju paskaidrot, ka šitajā mūsu Krievijas Ķīnā par tiem, kuri valkā Le Coq, dikti smejas, jo coq taču ir “gailis”, bet “gailis” – tas ir “gailis”, un “gailis” ir… Taču te man pazuda doma, es vēlreiz norēķinājos par alu (bārmenis neiebilstu, ja būtu samaksājis arī trešo reizi), uzmetu plecos mugursomu, nobrīnījos par to, ka tā, izrādās, ir diezgan smaga, visu manu ves-ti-bulāro aparātu, kuņa, sašūpoja, un, mazliet salīcis, lai neapmestu kūleni atmuguriski, es paspēru soli un ar pirmo piegājienu trāpīju durvīs…

Izgāju ārā caurspīdīgajā, kristālskaidrajā oktobra Varšavā. Pilsētā, kurā ir daudz debesu un maz mākoņu, kurā tiltiem ir plati pleci, bet namos atspīd vairāk saules, nekā ir debesīs. Kurā ir tik daudz plašuma, ka sirdij kļūst šauri, bet kājas grib iet uz visām pusēm vienlaikus; un īpaši dziļu labpatiku rada doma, ka tava mugursoma ir kā bāztin piebāzta ar papīriņiem, kuros ir kvalitatīva, ekskluzīva, par LSD stiprāka MOVA.

No baltkrievu valodas tulkojusi Māra Poļakova

1. Dena Dimiņa tulkojums no franču valodas. (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Muļķis, ārzemnieks. (Ķīniešu val., autora piez.)   (atpakaļ uz rakstu)