— Je suis Vincents

Par Sigita Paruļska romānu Tumsa un partneri (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)

 

Vēsture ideālā gadījumā ir neitrāla disciplīna. Precīza un pieklājīgi vēsa. Tāda, kas paziņo faktus un skaitļus, atzīmē datumus, veido loģisku cēloņsakarību virknes un ļauj pašiem izdarīt secinājumus. Vēstures fakti apliecina: Otrā pasaules kara laikā Lietuvā tika iznīcināti 95% vietējo ebreju. Vairums no tiem – laikposmā no 1941. gada jūnija līdz šī paša gada decembrim. Seši mēneši. Upuru kopskaitu lēš uz 195 000 cilvēkiem. Tas būtu, vidēji ņemot, 32 500 cilvēku mēnesī. Tikai cipari – datumi, skaitļi. Uz melnbaltu cipara kontūru iespējams paskatīties bezkaislīgi. Un tad rakstnieks ar nežēlīgu triepienu iešķaida šai kontūrā krāsas, un mēs satrūkstamies. Izrādās: holokausts nav skaitļi, bet cilvēki. Abās pusēs.

Tikko latviski izdotais Sigita Paruļska romāns Tumsa un partneri par holokaustu Lietuvā stāsta brutāli ne tikai sižetiskā, bet pat lingvistiskā ziņā – asi cērtošie teikumi lasot atgādina sitienus. Rakstniekam dāsni šķaidot visspilgtākās un tumšākās krāsas, vēstījums top tik skaudri vizuāls, ka brīžiem raisa pat fizisku nelabumu. Un tomēr baisākais šajā darbā nav ebreju iznīcināšanas skati, bet gan nemitīgi klātesošā apjausma, ka nelasām šausmu romānu vai murgainas iztēles ainu aprakstu, bet gan reālistisku stāstu par samērā nesenu mums ļoti tuvas tautas un zemes vēsturi. Tiesa, ik pa laikam romāna tekstā, it īpaši tā otrajā pusē, reālisms brīvi pārplūst arī sirreālās vīzijās un groteskās; šķiet, pats rakstnieks vairs nespēj cilvēku sastrādāto aprakstīt tikai ar reālisma paņēmieniem vien. Šis ir tumšs ceļš galvenā varoņa dvēselē un, jo vairāk tā sevī uzsūc piedzīvotās šausmas, jo vairāk teksts disonē, tajā savijoties dažādu esības dimensiju atblāzmai.

Ja sākotnēji romāns rada vēsturiska teksta ilūziju, tad mazliet vēlāk tajā ir labi uztverama spokaina, paradoksāla evaņģēlija inversija. Teksta centrā esošais jaunais lietuvietis Vincents ir kā Jēzus savādais dvīņubrālis: viņa māte nevar nosaukt zēna tēva vārdu, viņu uzaudzina galdnieks Jozaps, bet vēlākajās gaitās Vincenta dzīvē ienāks gan (lietuviešu tautības) ebreju šāvēju komanda, kas sastāv no apustuļu vārdus nesošiem vīriešiem, gan vārdā nenosauktais personiskais kārdinātājs vācu virsnieka personā, kura aizrautība ir mākslas un nāves estētika. Nē, Vincents nekļūst par ebreju slepkavu, tikai tiek angažēts (par viņa paša un savas iemīļotās ebrejietes dzīvības cenu) fotografēt eksekūcijas, lai iemiesotu tajās “nāves poēziju”. Viņa rokas netur ieroci, tikai fotokameru. Viņš ir liecinieks visam, taču nekur nepiedalās. Viņš neskaidri meklē analoģijas starp sevi un krustā pienagloto Kristu, kurš arī nespēj pakustēties, lai glābtu sevi vai apkārtējos. Viņu pienaglo bailes un izdzīvošanas instinkts. Tomēr vienlaikus Vincents zemapziņā lieliski saprot, ka ir noziegumu līdzdalībnieks tieši tāpat kā visi pārējie.

Tieši caur kristīgās, katoliskās mentalitātes prizmu tiek atainots romāna centrālais vēsturiskais fakts: ne tik daudz pats holokausts, par kuru jau rakstīts un runāts visai daudzos tekstos, cik apstāklis, ka Lietuvas ebreju iznīcināšanā aktīvi līdzdarbojās vietējie iedzīvotāji. Šis ir romāns nevis par ebrejiem, bet gan lietuviešiem. Nevis kaut kādiem abstraktiem viņiem, bet mums. Tumsa un partneri ir romāns grēksūdze, un arī latviešu lasītājam, kurš pieradis par šo neērto tematu domāt ar laika distanci un pieradumu, teksts iecērt kaut kur ļoti tuvu sirdsapziņas artērijām. Vincenta nostāja ir līdz sāpēm pazīstama: sirdī kaut kam nepiekrītot, tik un tā iespējams peldēt pa straumi, jo cilvēciskās bailes par savu drošību ir tik visaptverošas.

Visu tekstu caurauž fotogrāfijas metafora. Tumsa ir tā vide, kurā attīstās attēls, filmiņa. Tumsa ir tā vide, kurā nolaižas Vincents un “partneri”; viņš pats – realitāti dokumentējot, pārējie – to radot. Vai nozieguma dokumentēšana arī ir noziegums? Vai neiejaukšanās ir noziegums, ja zināms, ka arī iejaukšanās neizmainīs itin neko? Kas spēj noslāpēt sirdsapziņas balsi un kristīgo morāli? Šausminošākais ir fakts, ka autors masu eksekūciju veicējus neattēlo kā zvēriskus necilvēkus, bet piešķir tiem domas un personības. Petrs, Jokubs, Tads, Baltramejs – viņi visi ir tur. Trūkst tikai Jūdas. Vai tāpēc, ka Jūdas vārds šoreiz ir Vincents? Alkohols un narkotikas arvien lielākās devās palīdz pārvarēt ētikas robežu, kas neļauj nogalināt otru cilvēcisku būtni. Par spīti tam, ka šo “apustuļu” Credo ir “atbrīvot Lietuvu no žīdu jūga”, ienaidnieka priekšmetizācija vai dehumanizācija nemaz tik vienkārši viņiem nepadodas – ne velti romāna tekstu caurvij atsauces uz Kafkas hrestomātisko noveli Metamorfoze, kurā personāžs pārtop par vaboli. Geto ieslodzītais Vincenta mīļākās vīrs atzīst, ka necilvēciskajos apstākļos viņi paši pārtop par vabolēm, pamatinstinktu vadītām radībām, kas skrapstinās pēc ēdiena drupačām, bet ir skaidrs, ka krietni zem dzīvnieciskā – jā, līdz vaboliskajam – nolaižas arī ebreju vajātāji, sākot ar patriotiskajiem pašmāju kulināro labumu apdainotājiem lietuviešiem un beidzot ar gara gaismas un kultūras pazinējiem vāciešiem.

Ainu pēc ainas Paruļskis nežēlīgi pietuvina literāro fotokameru kadriem, kuri šausmina teju līdz cilvēciskās izturības pēdējai robežai, kadriem, kurus mēs negribam redzēt – un tomēr skatāmies, jo citādi nevaram. Šī stingā novērošana neciešami atgādina paša varoņa pasivitāti, kurš arī nespēj darīt neko citu kā tikai fiksēt notiekošo un izjust perversu prieku par to, ka pats vismaz šai brīdī nav apdraudēts. Pret savu gribu līdzīgi reizēm jūtamies arī mēs, un šai brīdī mēs visi esam Vincenti.

Vincenta alter ego, perversi izsmalcinātais esesiešu virsnieks, savos monologos velk paralēles starp mākslu un nāvi, pareizāk, nāvi kā mākslu (ko arī pavēl radīt Vincentam ar viņa fotokameru), bet lasot gribas vairāk paralēļu savilkt starp nāvi un mīlestību. Sadarboties ar nacistiem jaunais lietuvietis piekrīt gan paša dzīvības glābšanas vārdā, gan tādēļ, ka iemīlējies precētajā ebrejietē Juditā, kuru cenšas pasargāt. Erotiskais un vardarbīgais aspekts romānā savijas arvien neatšķetināmāk, līdz kulminē vienā no teksta krāšņākajām un groteskākajām ainām, kurā Judita teju iemiesojas savas bibliskās vārdamāsas tēlā un Štrausa operas Salome varonē vienlaikus. Arī fotogrāfijas metafora tiek asociēta ar nešķiramajiem Erosu un Tanatosu – fotografējot upurus, Vincents uzvedas kā “lūriķis”, un vācu virsniekam kā pierādījums viņa talantam tiek uzrādīti arī mīļotās sievietes akti. Tikai vēlāk fotogrāfam ienāk prātā acīmredzamais fakts, ka šādi viņš nodod Juditu ienaidniekam.

Kristīgo motīvu un alūziju blīvums romānā rada augsni piesātinātai diskusijai par ticību un atbildību apstākļos, kas iet pāri civilizētā, kristīgā eiropieša saprašanai. Daudz spilgtu detaļu tekstā veido Vincenta traumētajā apziņā iesakņojušies un groteskās formās izverdoši judeokristīgās kultūras simboli – bada un nodevības satracinātais mīļākās vīrs cenšas viņu nodurt ar uzsmailinātu menoru, ūdens pārtop par asinīm spainī, kur šāvēji mazgā rokas, bet romāna noslēgumā pie ķieģeļu kaudzes, kurā nelaimīgais fotogrāfs apracis savu vajātāju, vienu no divpadsmit “elles apustuļiem”, Vincentu apciemo divi “mirdzošās drānās” tērpti tēli, kas tam iesaka “nemeklēt dzīvo pie mirušiem”, un patiesi – kaps izrādās tukšs. Vai tas nozīmē, ka piedošana tomēr ir iespējama, vai to, ka ļaunums ir mūžīgs?

Paruļska romāns Lietuvā izraisīja plašas diskusijas, tam veltītas gan atzinīgas, gan iznīcinošas recenzijas: rakstniekam pārmeta holokausta tēmas “ekspluatēšanu” un pārlieku pievēršanos slepkavām tā vietā, lai rakstītu par upuriem, kā arī teksta pārmērīgu seksualizāciju un mēra sajūtas zaudēšanu. Tiesa, var piekrist norādījumiem, ka darbs vietumis ir ārkārtīgi izkāpināts un, rakstot vienlaikus par vēsturiskiem notikumiem un komplicētiem filozofiskiem jēdzieniem, autors brīžiem pazaudē vēstījuma grodo pavedienu. Taču, tāpat kā upuris, arī slepkava ir pelnījis savu grēksūdzes iespēju. Tāpēc Tumsa un partneri, neapšaubāmi, ir talantīgs un drosmīgs darbs, nepieciešams nācijai, kura nebaidās paskatīties pati savā tumšajā spoguļattēlā.