kritika

— Atbrīvotais romāns

Dainis Leinerts

06/10/2021

Laupītājs ir ass, pašanalītisks romāns, bet nevajadzētu pieņemt, ka “paš-” norāda tieši uz Valzeru.

Par Roberta Valzera romānu Laupītājs (no vācu valodas tulkojis Dens Dimiņš; Orbīta, 2021)

Roberta Valzera dzīvesstāsts mani vilina uz diviem ļoti spekulatīviem minējumiem, kuru forma ir “kas gan būtu noticis, ja” un kuriem nekāda īsta atbilde nemaz nav izsecināma. Viens no tiem (pie otrā vēl atgriezīsimies) izriet no vēsturiskas sagadīšanās – Valzera māsa Fanija no dzimtās Šveices 1926. gadā pārcēlās uz Latviju, kur nodzīvoja, šķiet, kādus padsmit gadus. Kā te ritēja viņas dzīve, ziņu laikam jau nav, bet vai gan kāda nejauša tikšanās, saruna, no tās izveidojušies kontakti nebūtu varējuši – jāatzīst, pa grūti iztēlojamiem ceļiem – novest pie intereses, tulkojumiem un publikācijām? Pa kādam stāstam, varbūt arī kāds romāns, un, re, Valzers latviešiem gluži labi zināms rakstnieks. Tomēr līdz šim, ciktāl varu spriest, nekā vairāk par īsu tēlojumu Gaisa kuģī kādā 1909. gada Dzimtenes Vēstneša Literārā Pielikuma numurā1 mums nebija, toties tas – jau dažus mēnešus pēc oriģinālpublikācijas.

Gaisa kuģī pieder pie Valzera prozas perioda, par kuru reiz priecājās Makss Brods (viņu ar Valzera daiļradi iepazīstinājis Kafka), sacīdams, ka Valzera rakstītais ir neraksturīgs “mūsu laikam, kas šķiet novēršamies no jebkādas vienkāršas prozas melodijas”2. Tā kontekstā Valzers nereti tika saistīts ar romantiķiem un cildināts par svaigu “naivumu”, un tieši šajā posmā tapusī īsproza un romāni ilgi bijuši Valzera literārās reputācijas pamatā. Tāpēc 1925. gadā faktiski slepus rakstīto Laupītāju3 lasīt pirms šiem agrākajiem darbiem nozīmē ar viņu iepazīties hronoloģiski ačgārni. Ar to gan negribu teikt, ka slikti. Šis ir atpazīstams, bet tomēr citāds Valzers, un, ja arī te ir nolasāma kāda melodija, tā drīzāk būs radniecīga avangardam.

Laupītāja teksts ir samērā sarežģīts, vēstījums rit asociatīvi, šķietami gandrīz nekontrolēti, it kā stāstītājam pār to nebūtu nekādas varas. Romānam nav acīmredzama sižeta, tikai vadmotīvs, ko stāstītājs piesaka jau pirmajā teikumā (“Edīte viņu mīl.”), tūlīt pat izmantodams arī šā darba pamata stratēģiju: “Bet par to vēlāk.” Atkāpes, novirzes, solījumi atgriezties pie kaut kā minēta vai iesākta – tekstu veido bēguļošana un izvairīšanās no šķietami centrālās tēmas, un lasījuma gaitā šī līkumošana pakāpeniski pati pārvēršas par vēl vienu, iespējams, pat svarīgāku vadmotīvu, formai no nozīmes nesējas pārtopot par nozīmes avotu. Tas labi parāda, kā viņa proza mainījusies: kādreiz tajā klejoja stāstītājs, bet Laupītājā klejo teksts. Bieži tas attopas pārspriedumos par dažnedažādām tēmām (viduvējība, ticība, vara, ko nozīmē būt dāmai un tā tālāk), kas var likt Laupītāju uzlūkot kā savdabīga cilvēka privātu enciklopēdiju un savā ziņā attāli sasaucas ar Valzera pirmo grāmatu, kur apkopoti fikcionāla skolnieka domraksti, lai gan, protams, intonācija te ir cita.

Laupītājs ir ass, pašanalītisks romāns, bet nevajadzētu pieņemt, ka “paš-” norāda tieši uz Valzeru, sevišķi tāpēc, ka dažam var rasties kārdinājums kaut ko no romānā aprakstītā laupītāja pieredzes pārsteidzīgi sasaistīt ar autora garīgo veselību, kuras dēļ viņš dažus gadus pēc romāna tapšanas nonāca aprūpes iestādē. Nav noliedzams, ka citos Valzera darbos izmantots daudz autobiogrāfiskas vielas, stāstītāju vai galveno varoni tajos kaut kādā mērā nereti iespējams identificēt ar autoru un Valzers vispār daudz rakstījis dokumentālu un esejistisku īsprozu, nemēģinādams par katru cenu palikt žanru robežās. Arī Laupītājā ir iespējams apzināt tēlus un notikumus no Valzera dzīves un, piemēram, vilkt paralēles ar šilleriski romantiskā laupītāja paštēlu, kāds Valzeram izveidojās pusaugu gados. Tomēr, lai arī par Laupītāju mēs nezinām gandrīz neko, kas nebūtu pats romāns, man šķiet skaidri redzams, ka tas ir rūpīgi veidots literārs teksts, nevis atskaite vai, pasargdies, grēksūdze.4

Uz ko gan citu norāda šis “paš-”? Varbūt varam teikt, ka uz tekstu: tas ir pašrefleksīvs, rakstītais te analizē rakstīto, kur ietilpst kompleksa svārstīgu identitāšu kopa. Cik daudz un kas tajā ir tieši no autora, viņa paškonstrukcijas/pašdekonstrukcijas, nemaz nav iespējams izspriest.

Šī identitāšu kopa aptver gan stāstītāju, gan laupītāju, un šķīrums starp tiem – uz ko stāstītājs stingri uzstāj, lai gan ātri kļūst nojaušams, ka runa ir par vienu cilvēku, – atbilst vispārējam identitātes un attiecību strukturējumam romānā. Tā varētu būt Laupītāja interesantākā iezīme: stāstītāja un laupītāja kombinācija (un abi tās atsevišķie elementi) ir izteikti nevienkāršota, tai raksturīga daudzējādība, saliktība un galvenais – pastāvīga spriedze un svārstības starp it kā pretējām pozīcijām.  Laupītājs kāro kalpot, bet kalpībā slēpjas vara, laupītājs ir antisociāls, bet tik uzkrītoši, ka reizumis šķiet – viņš ilgojas pēc iekļaušanās vai nožēlo savu stāvokli, svarīga loma ir laupītāja attiecībām ar Edīti un citām sievietēm, bet viņš nekad nav “izjutis vilkmi pavadīt naktis ar sievietēm” (135. lpp.), turklāt labprāt ir piedzīvojis dažādus homoseksuālu sakaru brīžus utt. Un identitātes atraisītība labi saskan ar teksta valodisko brīvību (ar kuru savukārt sader Dena Dimiņa tulkojums, kas sagādā daudz prieka).

Te nu varam atgriezties pie otra spekulatīvā minējuma. Vispirms gan gribas citēt Virdžīniju Vulfu, kas 1919. gadā iestājas par jauna veida literatūru un kritizē tolaik populāro, taču dzīvei īstenībā neatbilstošo rakstību: “Rakstnieku, šķiet, iegrožo nevis paša brīvā griba, bet gan kāds varens un bezprincipiāls tirāns, kas no viņa nepielūdzami pieprasa sižetu, pieprasa komēdiju, traģēdiju, mīlas stāstu, turklāt vēl ticamības apdvesmu, ar ko iebalzamēt šo darinājumu – tik nevainojamu, ka tēli, pēkšņi atdzīvojušies, līdz pēdējai mēteļa pogai būtu tērpti pēc jaunākās sava laika modes.”5 Laupītājs ir tieši kaut kas tāds, ko no šādas iestingušas pieejas ražojumiem šķir dziļa aiza. Drīzāk tas ir krāšņs jaunās literatūras paraugs, kas labi iederas divdesmito gadu augstā modernisma prozas ainā. Īsi sakot, tas, ko nav iespējams, bet gribētos zināt – kas būtu noticis citādi ar autoru, ar vācvalodīgo literatūru, ar citām literatūrām, kurās vācvalodīgajai bija lielāka ietekme nekā, piemēram, angļvalodīgajai, gan būtu ritējis citādi, ja Valzers, nez kāda impulsa dzīts, tomēr būtu nolēmis Laupītāju piedāvāt kādam izdevējam un kāds patiešām būtu arī iedrošinājies to publicēt?

  1. 1909, Nr. 44. Oriģināls (Ballonfahrt) publicēts 1908. g. septembrī laikrakstā Die Neue Rundschau.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Brod M. Kommentar zu Robert Walser. Über die Schönheit häßlicher Bilder. Ein Vademecum für Romantiker unserer Zeit, 1913.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Viņš tā arī nekad nemēģināja šo romānu iesniegt kādam izdevējam, un pirmoreiz tas iznāca 1972. gadā, jau ilgi pēc viņa nāves.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Laupītājs rakstīts laikā, kad iepriekšējais romāns izdots jau sen, divi pēcāki romāna mēģinājumi nav izdevušies un Valzeru vajā dziņa pierādīt, ka viņš nav norietējusi vai tā arī īsti nekad neuzaususi literatūras zvaigzne.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Woolf V. Modern fiction. The Common Reader, 1925.  (atpakaļ uz rakstu)

— Saistītie raksti