— Kas tevī pamostas, kad tu aizmiedz?

 

Vēja puķe

Es apguļos uz savas rūtainās rozā sedziņas
mazliet kā uz vientuļas salas pagalma okeānā
un skatos, kā mākoņi iet, kā mākoņiem iet,
un domāju – cik ilgs ir mākoņa mūžs?
Pie manis pienāk un apsēžas kaķis, kaut ko gaida.
Es saku viņam, ka man nekā nav,
tad atceros viņu paglaudīt,
tas ir, atceros, ka man viss ir.
Tikmēr meitene pagalmā jau ceturto reizi iekliedzas:
“Vai kāds mani ķers?”
Pagaidām ķer tikai vasaras vējš, bet viņa to neņem par pilnu.
Kāds vīrietis meklē mājas korpusu nr. 2.
Es sajūtos redzama, kad viņš pajautā, kura tā ir.
Mākoņi jau ir aizgājuši.
Es skatos, kā cilvēki iet, kā cilvēkiem iet.
“Vai viņiem viss ir?” es domāju.
Kādam puikam rokā ir vēja puķe,
viņa māsa to grib atņemt, bet viņš cītīgi atkārto:
“Es to atradu, es!” Un turpina izsekot vēju.
Būdams laimīgs vien brīžos, kad puķe griežas,
kā mēs visi, vienīgais –
kā atšķirt tos mirkļus,
ja vēja puķes mums rokās nav?

 

Laikmetīgs dzejolis

Pie visa pierod.
Pie laikmetīgās dejas un dzejas.
Pie Bukovska, kurš dzer un pišas katrā trešajā dzejolī
un sūta dirst šo pasauli.
Lasu Kodienu savos Latgales laukos.
Uz sedziņas starp aku, šķūni, siltumnīcu
un lavandām, kuru rīt te vairs nebūs.
Ar kafiju bērnības krūzē, uz kuras attēlotie lauvēni
nenojauš, ka esmu jau pieaugusi.
“Varbūt pārmaiņas pēc gribi sēnes palasīt,” dzirdu mammas balsi
un nomainu Čārlzu pret gailenēm. Vienai mērcei sanāk
salasīt. Ko tu ņemtu: mērci vai dzejoli?
Vakarā – pilna istaba odu. Pie visa pierod.
Izliekos, ka tos nedzirdu, kamēr aizmiegu,
domājot par neatbildētām vēstulēm.
Kas tevī pamostas, kad tu aizmiedz? Un otrādi?
Pamostos un palūdzu mammai, lai izšuj
uz manas sejas maskas vārdus “Klusums pirms dzejas”.
Viņa šuj, un es skatos,
“kamēr zudusī bērnība lec kā delfīns aizsalušā jūrā”.
Pie visa pierod.
Ja pamostas.

 

Bet kuģi nepeld

Pa kuru laiku man pienāca klāt
šie gadi, šie cilvēki,
šie cilvēki, šie gadi –
pa kuru laiku no manis aizgāja prom?
“Galvenais ir satikties,” viņi teica.
“Kas viņi?” tu jautāji.
Vispirms ir jāsatiekas neīstajiem ar īstajiem un neīstajiem ar neīstajiem
un tikai tad – īstajiem ar šķietami īstajiem. Mēs visi sev šķietam īstie,
bet tie otri ir neīstie.
Pa kuru laiku viņi kļūst neīstie, ja sākumā liekas, ka īstie?
Ko nozīmē īsts? Īsts cilvēks, īsta māksla?
Visa māksla – īsta vai neīsta – agrāk vai vēlāk nonāks izpārdošanās
vai kastēs ar uzrakstu “var ņemt” vai “uz atdošanu”.
Uz atdošanu esam mēs visi, bet labāk tā nekā uz atņemšanu.
Uz mana galda – rozā papīra kuģītis. Es esmu mainījusies?
Pa kuru laiku man pienāca klāt šie visi spoguļi, kas vairs nerāda mani?
Pa kuru laiku no manis aizgāja lielie un naivie sapņi,
ko veda mans mazais papīra kuģītis?
Bet kuģi nepeld, ja tie nav jūrā.
Bet cilvēki nenāk klāt, ja esi sevī nogrimis kuģis.
Bet es? Vai es pienāktu tev klāt, ja nezinātu, ka
man vēl ir laiks, lai nepienāktu.

 

Vai tālu vēl?

“Izžāvēšu matus, tad dzīvošu tālāk,”
tev torīt teicu, sēžot pie galda.
Ar dvieli uz galvas. Tev patika.
Pēc tam tava roka laidās manos izžāvētajos
matos.
Tā, kā varbūt vēl tikai sniegs māk
(manā pirmajā dzejoļu krājumā),
kamēr es uz palodzes vēroju jūlija krusu,
kas sitās pret pilsētas dakstiņiem un tramdīja ziedus.

*

“Vai tālu vēl?” es tev jautāju.
Tu sacīji, ka “esi pulkstenis bez iekšām”.
Es sacīju, ka man nav spēka.
Ziedēja lilijas. Vietām.
Mainīgs mākoņu daudzums.
Mainīgs ir dzīves daudzums.

*

Uzgriežot radio, Tīna Tērnere dzied, ka mīlestība ir
humpalas, es dziedu līdzi, kaut nepiekrītu īsti.

 

Tas pats izmisums

Es pamodos – tā cilvēki dara.
Nojautu, ka neatrakstīsi.
Paliku gultā un vilku no plaukta dzejas grāmatas,
cerēdama tajās atrast lielāku izmisumu par manu.
Lai sevi mierinātu – tā cilvēki dara.
Uzgāju Vizmas dzejoli –
par ārprātu un
nodomāju, cik skaists vārds ir
“ziedprātība”, un aizgāju pēc puķēm,
lai iztēlotos, ka tās no tevis.
“Skaistumam?” vaicāja pārdevēja.
“Jā,” es teicu.
“Un ilūzijām. Esat kādreiz dāvinājusi puķes savām ilūzijām?”
Izvēlējos kliedzoši sarkanu dāliju klusumu, kas piestāvēja
visam, kas starp mums nepateikts,
un domāju par to, vai pēc mīlestības nāk
atmīlestība?
Un atgriezos mājās, un dzīvoju tālāk –
to pašu dzīvi,
to pašu izmisumu,
tikai ar puķēm.

 

Istaba Kuldīgas dzīvoklī, kurā pārlaidām divas naktis

Otrais stāvs. Koka durvis. Durvju kods.
Tiekam iekšā ar piekto mēģinājumu.
Rakstāmgalds. Sarkana galda lampa.
Dzeltens kafijas galdiņš.
Ar malku kurināma krāsns.
Pie krāsns – tukšs malkas groziņš, tam blakus – šķiltavas.
Virs durvīm naglā iekārtas atslēgas no malkas šķūnīša.
Uz palodzes – matu fēns.
Spogulis. Spogulim priekšā – melns ādas krēsls,
uz kura – vilnas sega, kuru pamanīsim tikai otrajā rītā.
Gulta, kurā man jautāsi, vai es izsargājos.
Uz gultas – divi dvielīši.
Es sacīšu, ka ne.
Gultas lampiņa ar zvaigznīti. Pirmoreiz tādu redzam.
Virs gultas – grāmatu plaukts ar Balzaka sējumiem, Remarka kolekciju,
biogrāfiski darbi par Ļermontovu un Puškinu un Regīnas Ezeras dienasgrāmata
“Visticamāk, ka ne” – tik laba, ka varētu nozagt.
Caurspīdīga duša istabai un virtuvei pa vidu. Vecie koka logi,
Logā – dubļaina ainava ar nebeidzamu smidzekli un veciem koka šķūnīšiem.

Mēs iedzersim konjaku un tumsā iesim pēc malkas.