— Viena tonna uzvarētāju vīna

Nogulsnes – tas ir labi. Dabīgajam vīnam tādām ir jābūt. Tiem, kas gadiem ilgi stāvējuši, visiem ir nogulsnes. Tāpat kā nokrāsa. Sarkanvīni, ilgi glabājot, visi kļūst brūngani. Galda biete paliek izteikti brūna. Jaunie vīni, tie gan ir spilgtākā krāsā. Un tā tam ir jābūt, viss pareizi, viss kā pie cilvēkiem. 

Ir sestdienas rīts, vīna rīts. Iepriekšējā vakarā uz pudelēm ir salīmētas etiķetes, katrai ar roku uzrakstīts vīna veids, stiprums, pildīšanas datums. Viņas rokraksts ir apaļīgs un ar vērienu, knapi pietiek vietas; plūškoka ziedu vīns, melno jāņogu vīns, medus vīns ar čili – tie ir gari nosaukumi, kas plūst pāri malām. Mans rokraksts ir sīkāks. Tāpēc es sēžu un rakstu, un katru reizi viņa diktē citus nosaukumus. Jo uz katru tirdziņu viņa izvēlas citādu izlasi, un vienmēr tur būs sausais, pussausais un pussaldais. Ir jābūt pilnam spektram, pilnam krāsu aplim. Harmonijai, saproti? 

Nu kā es sāku taisīt vīnu. Visu laiku jau kaut ko taisījām, es un tava mamma. Bet viss sākās ar mūsu mammu, ar tavu vecmammu Ešu, viņai bija vīna istaba. Aiz krāsns pa labi, atceries? Tur stāvēja vīna baloni. Partijas sekretāre Ešiņu ienīda, jo traktoristi nesāka ar kolhoza tīrumiem, pirmos viņi vienmēr devās apart Ešas laukus. Tā bija bartera sistēma. Vakarā traktorists bija jāizved pagalmā un jāpagriež ar seju pret paša mājām, lai virziens nesajūk un laimīgi tiek galā. Parasti jau viņi savas mājas atrada. Kad izaugām un sākām vest pie Ešas savus vīrus, viņa vienmēr pateica, kurā balonā ir labāks vīns, ko švāģerīšiem dzert. Kad talkas bija, vienmēr iznesa vīnu no vīna istabas, nolika pie kūts sliekšņa vai uznesa uz klēts jumta.  

Nekad jau ābolu vīns līdz galam nenostāvēja. Ielikām septembra sākumā, pēc pieciem mēnešiem februārī sākām dzert. Nebija jau no kā to vīnu taisīt, bet ieķert gribējās. Pavasarī pirmā ir pienene. Un pienene ir pirmā puķe, pats, pats pirmais, no kā var sākt raudzēt vīnu – tā ir Ešiņas recepte, un pie tās es turos.

Jānolupina zaļā daļa no katra ziediņa, lai nebūtu rūgtums. Kad gāju vidusskolā, Eša man lika lupināt ziediņus, un toreiz likās, nu vai nevar nošmaukties, kāpēc tik cītīgi? Bet tāda pieneņu vīna, kāds man tagad sanāk, nav nevienam. Es pie viņa patiešām piestrādāju, es sveru ziedlapiņas, un katru gadu tas iznāk citādāks. Rīta puses vai pēcpusdienas vākums, mitrāki ziediņi vai apžuvušāki – tas viss ir no svara. Cilvēkiem liekas, šis vīns kaut ko atgādina, kaut ko senu, pazīstamu. Padomju laikā visi vārīja pieneņu medu. Cukurs un pieneņu ziedi, no medus tur nebija ne smakas, viņš nekad nesacietēja, bija tāds biezs sīrups – varbūt tāpēc pieneņu vīns cilvēkiem liekas tuvs un saprotams. 

Visu laiku jau mēs te kaut ko eksperimentējām. Lējām uz ogām šņabi. Pielika vēl cukuru, un bija baigi foršais liķierītis. Trīsdesmit kafijas pupiņas uz puslitru šņabja, citrona šķēlītes, drusku cukurs. Tas bija baigi labais. Ja gribējās tādu glaunāku, tad vienmēr likām uz šņabi, jo pašdzītajam vienmēr bija tāda piegarša.  Svāģerīšiem jau visiem tīrs šņabis patika. Kad to izdzēra, tad tavs tēvs ar manu Osi pagrabā līda, žmaudzīja liķiera ogu čužas, lai vēl kaut ko varētu dabūt. Andropova laikā taču bija sausais likums. Alkoholu dabūt vairs nevarēja. Bet tāpat cehā mēs visu laiku ražojām, es Codē, tava mamma Uzvarā. Tie kolhozi, kas ražoja vīnu, bija ļoti bagāti, Uzvara, Code, Ceraukste. Kolhozi taču audzēja cukurbietes, tas nozīmē, ka vienmēr bija pašiem savs cukurs. Cukurbietes nodeva cukurfabrikā, un fabrika pretim deva cukuru. Un varēja ražot vīnu ar savu cukuru. Katram kolhozam bija savi aroniju un ābolu lauki. Atsevišķi raudzējām aroniju un ābolu – aroniju vīnu divdesmittonnīgajās cisternās. Vīna raugu pirkām Jelgavā, Lauksaimniecības universitātē, tikai tur to varēja dabūt. Un mūsu vīnu ņēma pretī atplestām rokām – jo sevišķi krievi. Perma, Tomska, Ačinska, Sverdlovska, Luga, Pleskava, vagoniem mūsu vīns no Iecavas stacijas uz turieni gāja. Pildījām pudelēs, sūtījām prom. Katram reisam bija kravas pavadoņi līdzi, bet tāpat krievi tos pavadoņus novaktēja un šad tad vagonus apzaga. Codes cehs saražoja vidēji 780 tonnas gadā, bet Uzvara – nu tur jau tūkstošos gāja. Abi cehi atradās nepilnus padsmit kilometrus viens no otra, gandrīz vai blakus, bet vieta pietika visiem. Ne viss Padomju Savienībā bija slikti. Tieši vīna nauda bija tā, ko kolhozi varēja ieguldīt savā attīstībā, un tā bija milzīga nauda. Labi dzīvojām, bet noteikti jau tāpēc, ka citu neko nepazinām. Un draudzīgāki bijām, tas gan. 

Raudzējām arī mazākos tilpumos, tavas mammas kabinetā, atceries? To mēs saucām par kungu vīnu, taisījām no ķiršiem un aronijām divdesmitlitrīgajos stikla balonos. Mazākā tilpumā vienmēr iznāks labāk vīns, tas ir likums. Kad vien ģimenē bija kāds priecīgs vai bēdīgs gadījums, nāca draugi – nu Ieva, iedod vienu trīslitreni. Savējiem vienmēr pieturējām, tas arī bija barters. Kad bija vārda diena vai dzimšanas diena, tavai mammai vienmēr bija pilna vanna ar ziediem. Viņas kabineta vīns bija ļoti labs.

Tagad jau lielražotāji visu raudzē vertikālās nerūsējošā tērauda mucās, bet tolaik tās bija horizontālas alumīnija cisternas, uzliktas uz grīdā iebetonētiem balstiem. Neilgi pirms Savienības sabrukuma parādījās cisternas ar emaljas pārklājumu iekšpusē, tās bija labākas, tāds kā liels ievārījuma katliņš, iedomājies? Sievas gumijas zābakos līda tajās iekšā, nostājās pilnā augumā un ar birstēm berza sienas. Vienmēr divatā, nedrīkstēja viena mazgāt. Stipri izgarojumi tur bija, varēja ļoti ātri nogāzties. Mūsdienu mucām ir slīdošie vāki. Cik vīnu nolej, tik vāks noslīd zemāk, neatstājot vietu gaisam, kas ar vīnu saskaroties neizbēgami sāks to bojāt. Padomju laikos jau nekā tāda nebija. Pustukšajās mucās iepildīja sēra dioksīda gāzi, kas glabājās speciālos balonos. Gāze bija vāks, kas pasargāja vīnu.

Tās lielās vīna cisternas. Uzvaras cehā tās rindās stāvēja milzīgā angārā. Deviņdesmitajos visu izplēsa, sagrieza, pārdeva metāllūžņos. Tava mamma mēģināja kaut ko glābt, vai tad man tev tas jāstāsta. Bet izputēja viss pa tīro. Nogrima Uzvara ar visu cehu. 

Doma, ka taisīšu kaut ko sev, ar domu par mazu biznesu, radās 2010. gadā, kad valdība atļāva mājas kārtībā ražot un tirgot vīnu. 2012. gadā nodibināja savu vīna darītavu. Vīna pagrabs man ir iekārtots Oša celtajā vecajā garāžiņā zem mājas, pazemes līmenī. Kā mazais mājražotājs es drīkstu saražot tonnu vīna gadā. Uzņemu viesos degustāciju grupas, mācu, stāstu. Tas ir cits mērogs, protams. Viss ir cits. Osis sen jau kapos, tava mamma tāpat. Bet pietiks to pagātni, tu jau man tūlīt raudāt sāksi. Tagad mēs vīnu patirgosim; tu pati redzēsi, kā viss mainīsies. 

– Nāciet padegustēt vīnu, jūs tādi laimīgi izskatāties! – mammas māsa savā laipnajā balsī uzrunā kādu pārīti rātslaukumā. Mēs stāvam aiz pudelēm nokrauta galda, zem zaļas telts pārsega, rit sestdienas tirdziņš, un cilvēki sāk lēnām pulcēties. Dažus es pat pazīstu, bet viņi vairs nepazīst mani. Mammas māsa ierāda man, kā salejams vīns mazajās degustāciju glāzītēs un kā vīni pārskatāmi sakārtojami uz galda no sausajiem līdz pat saldajiem – vienmērīgā rindā. Te apmaldīties nedrīkst.

Pārītis piesardzīgi nogaršo mazo glāzīti. Par skābu! – iesaucas sieviete. – Ak kungs, cik skābs, sievietes taču nedrīkst dzert tik skābu, cukurs jāber klāt! Bet vispār jau smuki aiziet ar tādu pudeli ciemos, – viņa lēnām pārlaiž pirkstu pār pudeles etiķeti, pār manas vecmāmiņas portretu. Vai ne? – viņa pagriežas pret savu pavadoni. Viņš parausta plecus un klusē. Pēc pārdomu brīža viņa tomēr nopērk pussaldo gaiļbiksīšu vīnu – raitākai sirdsdarbībai. 

Kāds cits interesents ar vecu filmēšanas kameru, atstutētu pret apaļu vēderu, vaicā par vīna stiprumu. Dabīgi raudzēts vīns, ne vairāk kā divpadsmit vai trīspadsmit grādi, viss, kā pēc grāmatas. Par maz, –  viņš nosaka un dodas prom. Kāds cits apmeklētājs, pārtraucot mani pusvārdā, pārstāsta joku, ko nākas uzklausīt katrā tirdziņā, – vīni esot nevis sausi vai pussausi, bet gan sausi, slapji un pavisam slapji – kungs gaiši smejas un miedz ar aci. Viņa sieva, tikmēr aprunājusies ar mammas māsu par pārējo tirgus piedāvājumu, ceļ viņam pie deguna mazo glāzīti ar ērkšķogu vīnu. Kungs sastingst un, nepaskatoties uz sievu, nočukst – nē, nē, nē, kur nu, – un, sagrābis sievu aiz elkoņa locītavas, aizvelk šķērsām pāri rātslaukumam. Kas tad tas bija? – es vaicāju mammas māsai. – Neņem galvā. Šis ir no tiem, kas atgriezīsies pēc stundas, bez sievas, un teiks – ielej man vienalga ko, ka tik varu iedzert par velti.

Cilvēki nāk un iet. Nevarētu teikt, ka viņu ir daudz. Pussaldajiem vīniem piekrišana ir daudz lielāka nekā sausajiem. Tas vēl arvien esot padomju laika mantojums, jo tolaik vienīgie pieejamie kvalitatīvie vīni bija ungāru deserta vīni. Viņas paaudze vairs nav pārliecināma, “skābulītis” turpina būt neizdzēšams aizdomīguma zīmogs. Neviens gruzīns, kas apmeklējis Oša garāžiņas vīna pagrabu, nav bijis jāpārliecina, ka tieši sausie vīni ir tie labākie. Tiesa, gruzīniem nākas tikt galā ar ko citu – viņi ir šokēti, ka vīndare izrādās sieviete. Atraitne. Gruzīnu atraitne, pat ja spētu sadzīvot ar negodu, pa kluso raudzējot vīnu, pa kluso to būtu spiesta arī izdzert – viena pati. Viņas vīnam neviens nekad nepieskarsies. Bet tiklīdz kā gruzīni ir attapušies no šoka, viņi trokšņaini degustē un bez grūtībām uzmin visas ogas un augļus, no kā vīns darināts. Ir tikai viens vīns, ko viņi ne reizes nav spējuši atpazīt. Tas ir bērzu sulas vīns. Un tieši to viņi pērk līdzvešanai – lai Gruzijā demonstrētu kā kurioza un neiespējamā sajaukumu. Tas esot tieši tāpat, kā pierādīt, ka vīnu iespējams raudzēt no akmeņiem. Tas esot gandrīz vai brīnums. Tā ir jau pusuzvara! Baltijas akmens vīns. Akmeņu vīns no Latvijas – varbūt to ir vērts apdomāt kā biznesa plānu?

Un tad pēkšņi pie tirdziņa vīna letes ir nostājusies kāda dāma tumšās saulesbrillēs un mirdzošā žaketē. Viņa vēlētos padegustēt kaut ko sausu, kaut ko tik sausu, ka dvēsele atpazīst savu tanīnu un atmaigst no tā. Mammas māsa viņai piedāvā desmit gadus noturētu pīlādzīti. Glāzē ielīst dzintarains dzēriens, ne pili nedrīkst no tā izšķiest, tas brīdi pakavējas uz glāzes sieniņām. – Baznīcas logi, – mammas māsa norāda. Un dāma degustē. Viņa ir sakoncentrējusies un ļoti nopietna. Ir apklusušas visas lapsenes, kas septembra saulē spietoja ap atvērtajām pudelēm. Ir pārstājis pulsēt mans sadzeltais pirksts. Tad dāma noņem saules brilles, saloka to kājiņas, akurāti noliek uz letes un vienlaicīgi ieskatās mums abām acīs. – Ja cilvēki ar pirkšanu vēl pagaidām nav ieskrējušies, – viņa saka, – tas nekas. Jums būs, jums viss būs. Nezinu, kā tas sanāk, bet aiz manis vienmēr seko pircēju pūļi, vienmēr. Tie atplūdīs arī pie jums, pie jūsu uzvarētāju vīna, redzēsiet. 

 

Stāsts tapis rakstu sērijā sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizēto festivālu Survival Kit, šoreiz pievēršoties sabiedrības novecošanās tēmai.