— Uzgaidāmajā

No snaudas mani iztrūcināja kāda skaļa balss, kas teica un atkārtoja kaut ko tik savādi pazīstamu, ka sākumā likās – tas esmu es pats un sarunājos ar sevi, iekritis murgos, kas laimīgā kārtā izšķīduši līdz ar pirmajām kliedziena skaņām. Taču pietika atvērt acis, lai saprastu, ka blakussēdētāji nebūt neskatās uz mani. Viņus, mūs visus uzrunāja rudmataina pusaudze, nostājusies pilnā augumā starp solu rindām. “Es vairs nevaru!” viņa sauca kvēlošām acīm, dusmu pilnā balsī. “Ja viņi netaisās saukt mani iekšā, iešu tur pati!”

Un viņa patiešām paspēra pāris soļus durvju virzienā, bet tad atkal apstājās, it kā būtu kaut ko atcerējusies. Ejas tuvumā sēdošie cilvēki cits pēc cita nolaida galvu un pievērsās avīzei vai rokdarbiem. Meitene vienalga gan lūkojās tikai uz durvīm. Tad viņa uz mirkli atieza zobus – kas zina, ironiskā smīnā vai kādās neredzamās sāpēs – un atsāka gājienu, bet nu jau krietni lēnākiem, mazliet šļūcošiem soļiem.

Arī es vairījos no meitenes acīm, sekodams viņas gājienam grīdas flīžu atspīdumā un blakussēdētāju sejas izteiksmē. Pārāk draudīga likās iespēja arī pašam noķert kaut ko no viņas svētajām dusmām. Mēs visi bijām pazinuši tamlīdzīgus drosminiekus – vai vismaz dzirdējuši nostāstus par viņiem – un zinājām, kā tas beigsies. Un savā ziņā bija arī patīkami to redzēt vēlreiz, uz mirkli sajust ko citu bez mūžīgās garlaicības un bažām, kas cīkstējās sirdī, kamēr gaidījām, kad tad beidzot aiz durvīm atskanēs pašu vārds.

“Es taču teicu, ka viņā kaut kas ir,” man blakus ieskanējās brāļa balss. Viņš, šķiet, vienīgais nebija novērsis skatienu, tā vietā turpinādams ar smaidu sekot meitenes gājienam.

“Ā, tu viņu pazīsti?” Vēlreiz pacēlis galvu un beidzot tā pa īstam nopētījis viņas augstu pacelto galvu un stūraino augumu, es patiešām atcerējos brāļa ieinteresēto piebikstīšanu, kad pēdējoreiz bijām piecēlušies kājās, lai mazliet izstaigātos pa uzgaidāmo telpu. Toreiz meitene uz mani nebija atstājusi nekādu iespaidu, bet, pilnīgi iespējams, brālis jau tobrīd bija pamanījis kādu nebūt sabalsošanos ar paša nemiera garu. Mēs visi ģimenē to labi pazinām – tieši tādēļ tēvs pirms ieiešanas bija piekodinājis par viņu parūpēties. “Kas zina, cik ilgi jums te būs jāgaida, un kādam jau vajag viņu pieskatīt. Divatā arī varēsiet viens otru uzmundrināt, ja nu kas,” tādi bija viņa vārdi.

Tagad es uzliku roku brālim uz pleca un jautājoši pacēlu uzacis.

“Neesmu samīlējies, neuztraucies,” viņš atsaucās, pamanījis manu sejas izteiksmi, un īsi, spalgi nosmējās. Taču no meitenes viņš acis nenolaida.

To, šķiet, pamanīja arī viņa pati, jo piepeši apstājās vēlreiz un pagriezās uz mūsu pusi. “Jūs tiešām esat aizmirsuši, ka eksistē vēl cita pasaule? Tiešām negribat atgriezties pie savām upēm, pie mežiem un pļavām? Kaut vai blokmāju iekšpagalmiem, bļāviens – pat tur taču ir savi brīnumi, kaut kas vairāk par šito mūžīgo nīkuļošanu.”

Pretī atskanēja neskaidra murmināšana, it kā būtu ieņurdējies kāds milzīgs vēders. Es aizvēru acis – man atkal likās, ka to visu saku es pats. Viņas vārdos patiešām bija kaut kas no manas bērnības, kaut kas no sapņiem, kur es staigāju pa pļavu, līdz pēkšņi no zāles vienā acumirklī izauga mežs, biezajām lapotnēm aizklājot sauli kā plakstiem…

“Jūs domājat tā vienkārši sēdēt šeit un gaidīt savu kārtu?” Viņas balsī skanēja izsmiekls, pārāk skaļš, lai būtu paredzēts kādam konkrēti, tomēr man šķita, ka viņa uzrunā tieši mani. “Ja mēs iesim visi reizē, klauvēsim un prasīsim ielaist, viņi taču nevarēs mūs ignorēt. Bet mums tad jāturas kopā!”

Sajutu kustību sev līdzās un atvēru acis. Brālis bija piecēlies kājās, viņa pusaudzīgi neveiklais ķermenis jau stāvēja manā priekšā kā ceļa rādītājs. “Viņai taisnība! Šī ir mūsu iespēja!”

Atkal tā pati vēdera ņurdoņa. Neko labu tā nepauda; visi šeit bija sēdējuši gana ilgi, lai zinātu – agrāk vai vēlāk pienāks arī viņu kārta un tad jau varēs domāt tālāk. Nedrīkstēja ļaut nepacietībai samaitāt izredzes otrā pusē. Daži teicās tur saskatījuši kādus īpaši nīgrus ģīmjus, kad pēc iepriekšējās skandalēšanās durvis bija atvērušās un klaigātājs ierauts iekšā. Labāk bija neizaicināt kungu mīkstsirdību, tāda bija vispārējā pārliecība. Gan jau viņiem labāk zināms, kam un kad jāiet.

Šīs runas noteikti bija dzirdējis arī mans brālis un tā viņa rudmatainā meitene. Tomēr te nu viņi bija, jau pavisam līdzās, plecu pie pleca, savām spoguļacīm skatīdamies uz mums tā, it kā tieši šeit, mūsu vidū, būtu kas nepiedienīgs.

“Brālīt,” es noteicu – vispirms klusītēm, bet tad arī pilnā balsī. “Brāli!”

Viņš pagriezās pret mani un pasmaidīja. Viņa zobi bija kā naži, viņa acīs – nakts. “Tu taču solīji mani pieskatīt. Tad nu nāc, iesim kopā.”

Es piecēlos, drīzāk pienākuma dzīts kā no brīvas gribas. Taču arī pārdomāt es nepaspēju, jo jau nākamajā brīdī viņi abi bija klāt, katrs no savas puses aplika roku maniem pleciem un atkal uzrunāja gaidītājus.

Es vairs nedzirdēju viņu vārdus, nedzirdēju neko citu bez asiņu pulsēšanas deniņos. Biju kā apreibis, kā iemidzis vai nupat uzmodies. Bet vienlaikus arī pilnīgi skaidri jutu viņu elpu, viņu pārliecību. Un, jā, galu galā kāpēc gan mēs nevarējām sperties vien iekšā un pieprasīt savu vietu pie galda? Jābūt taču drosmīgiem, es vairs ne domāju, bet teicu, pat kliedzu, kamēr skatiens slīdēja pāri simtiem, tūkstošiem, miljoniem gaidītāju un tad pacēlās augšup, kur debesu vietā man pretī lūkojās balti griesti, balti un auksti, vairāk nekā. No jauna sareiba galva, bet viņu ciešais tvēriens noturēja mani uz kājām.

Un tad jau mēs bijām nonākuši pie durvīm. Kāds – varbūt es pats – pieklauvēja pie tām, stingri un apņēmīgi, viens, divi, trīs. Es gaidīju šļūcošus soļus, gaidīju balsi aiz durvīm, bet apkārtējā ņurdoņa bija kļuvusi vēl spēcīgāka, neļāva saklausīt neko citu. Un tad jau bija par vēlu.